Jāņkalne: Es esmu un gribu būt mamma. Tas ir unikāls statuss. Mamma ir tikai viena

Daina, tu esi trīs bērnu māmiņa, 20 gadus ilgi sieva savam mīļotajam un vēl spilgta un radoša personība. Kā to visu var realitātē paspēt? Saki, kā ir, kā dali savu laiku?

Katram no mums ir 100% dzīves. Dalām tos ar 3 (attiecības, bērni, darbs). Katrai nosauktajai daļai tiek 33,33333… procenti...

Tā īsti nedalās...

Jā, tā kā 100 ar 3 tā īsti nedalās, tad par harmoniju arī diez vai var runāt –

nemitīgi notiek cīņa par to, kurš dabūs atlikumu!

Kā mamma un sieviete tu savu dzīvi vienmēr sīki izplāno vai galīgi uz to nekad neesi koncentrējusies? Īsāk sakot, lai tas tur augšā manā vietā domā...

Man ir skaidras lielās līnijas, kuras dzīvē gribu redzēt, – dzīvesveids, pie kāda vēlos turēties, attiecības, kuras kopšu, aktuālās vajadzības, kuras rodas… Bet citādi neiespringstu uz pārlieku dzīves sakārtošanu. Bieži ļauju, lai notikumi diktē dienas kārtību. Un jūtos gan pietiekami stabili, gan piedzīvoju negaidītus pavērsienus un pārsteigumus. Bet pārsteigumi man patīk.

Vai arī bērni ir pārsteigums?

Jā, domāju, ka bērni ir paši izdomājuši, kad nākt pasaulē.

Ko pati esi secinājusi no dzīves posma, kad biji mamma 24 h diennaktī? Kaut ko darītu citādi?

Kādam no amerikāņu modernās literatūras klasiķiem ir stāsts, kurā vilcienā nejauši satikušies cilvēki pārrunā izšķirīgas pagātnes situācijas, kurās būtu vajadzējis rīkoties citādi. Lai tagad viss būtu skaistāk un labāk un «mēs te vilcienā nesēdētu». «Bums!» rodas cilpa laikā, un viņi vēlreiz var pieņemt lēmumus, nu jau pareizos! Cilpa noslēdzas, un kur viņi atrodas? Tieši tajā pašā vilcienā un risina tieši to pašu sarunu. Droši vien ir lietas, kuras es šobrīd būtu risinājusi atšķirīgi, taču domāju, ka tāpēc nebūtu cits cilvēks - tepat vien mēs sēdētu un šos pašus jautājumus cilātu!

Kā ir būt trīs bērnu māmiņai? Kā notika tas, kad tu ar vīru izlēmi - vajag vēl negulētas naktis...

Esmu bezgala priecīga, ka mums ir trīs bērni! Pilnīgi atšķirīgi, kad sanākam kopā, ir tik interesanti! Kad viņi bija vēl mazi, man bija daudz labāka sajūta, ka viņiem ir sava kompānija, nevis vientuļas stundas auklītes uzraudzībā. Šobrīd mēs ik pa laikam tiekam pārsteigti ar stāstiem par piedzīvojumiem, ko viņi paši sev organizējuši dārzā un ap to, un tas tikai vēlreiz apstiprina, ka

bērniem vajag savu «komandu» ģimenē.

Kā ar vīru izdzīvojāt laiku, kad auga bērni? Kur radāt laiku sev, kas bija tas, kas noturēja jūsu attiecības stipras?

Jautājums, uz kuru ir neiespējami atbildēt godīgi. Jo es vienkārši nezinu to vienu atbildi.

Vai esi domājusi vēlreiz kļūt par mammu? Ceturto reizi?

Ja savulaik vaicātu tikai man,

es teiktu, ka pilnīgi pietiek ar vienu bērnu.

Man, piemēram, nav brāļu vai māsu, un es nebūt nejūtos aplaupīta. Taču vīram ir divas māsas, un līdz ar to līdz ciparam 3 mēs nekādu trauksmi nesajutām.

Personiski es jutos gluži kā jaunu kontinentu atklājot – ģimene, kurā ir vairāki bērni, kā gan tas ir?

Bet tad gan mums šķita, ka 3 ir pietiekami skaists skaitlis, lai pie tā arī apstātos.

Kāda tu esi mamma? Pamēģini sevi noraksturot...

Es esmu mīļa, mīloša, skaļa, saprotoša, uzticama, impulsīva, izpalīdzīga, nekontrolējoša, ieinteresēta, aizņemta.

Ko tu esi mācījusies no saviem bērniem?

Vai arī – ko esmu iemācījusies, pateicoties viņiem.

Beznosacījumu mīlestību. Pieslēgties. Necepties. Būt konsekventākai savās prasībās. Nogaidīt labāku brīdi. Nekavēt (tik bieži). Lietot telefonu selfijiem. Nelietot pieturzīmes. Pasmieties par kaitinošo. Atbildēt laipni uz telefona zvanu arī tad, kad gribas atbildēt citādi. Laist kaķi gultā.

Kas tev kā mammai šķiet vissvarīgākais savu bērnu dzīvēs?

Lai viņi ir veseli. Lai nodarbojas dzīvē ar to, kas sagādā prieku. Lai saskata iespējas. Lai nemelo sev. Lai ir mīloši un dāsni. Lai no rītiem vannas istabā dzied. Lai atceras, ka laiks rit.

Tu esi draudzene saviem bērniem vai tomēr mamma paliek mamma?

Izturos uzmanīgi pret «draugu būšanu» ar bērniem.

Es esmu un gribu būt mamma. Tas galu galā ir unikāls statuss. Mamma ir tikai viena.

Mēs gan samīļojamies, gan sarunājamies. Gan sazvanāmies, gan sarakstāmies. Mēs esam bijuši kompanjoni rokkoncertos. Mēs esam runājuši par svarīgām un slepenām lietām – gluži kā draugi, bet droši vien ar draugiem viņi par to runā citādi. Un man nemūžam neienāktu prātā runāt ar kādu no bērniem par savām aktualitātēm tā, kā es to daru ar draudzenēm.

Par ko tava mammas sirds sāp vissmeldzīgāk par saviem bērniem?

Šis ir vislabākais jautājums, jo uz to ir vislabākā atbilde - paldies Dievam, nav iemesla, lai mana sirds par viņiem sāpētu!

Vai mūsdienu aktīva sieviete - mamma drīkst būt dažreiz egoiste un niķīga meitene, kam kronītis nokritis uz zemes? Kā ir ar tevi - tev arī tā gadās?

Šī ir viena no labajām lietām, ko var un vajag atļauties, kad bērni jau paaugušies.

Piemēram: «Mīļais bērniņ, noej lejā uz virtuvi, man kronītis tur nokritis zemē, esi tik jauks, lūdzu, uzliec uz spilventiņa un atnes man! Galīgi slinkums kustēties šodien!»

Es arī esmu iemācījusies pateikt, ka pirmā iešu vannas istabā!

Par Mātes dienu - ko tev tā nozīmē tagad un tad, kad pati vēl nebiji mamma?

Man šķiet, ka

Mātes diena vairāk domāta laikam, kad bērni ir lieli un viņiem ir jau pašiem savas ģimenes

un pašiem savi aprūpējami bērni, kad ikdienā nav laika sazināties vai šķir pārāk liels attālums.

Tā kā mēs vienmēr sveicam savas ģimenes vecākās mammas un vecmāmiņas Mātes dienā (un cik forši, ka man ir ko sveikt!), šajā dienā es joprojām vairāk jūtos kā meita.

Ar saviem bērniem pagaidām dzīvoju tik cieši kopā, ka tāda īpaši organizēta sveikšana būtu, it kā vienas rokas četri pirksti izteiktu lielu pateicību piektajam par to, ka viņš ir!

Protams, ja es paliktu pavisam bez puķēm, bučām, saldumiem un citiem jaukumiem, es apvainotos!

Vismīļākā dāvana vai vārdi, ko esi saņēmusi Mātes dienā?

Vienas vismīļākās nav un nevar būt, ja ir trīs bērni! Bet ir man veltīti dzejoļi, pašceptu pankūku kalns, pašu sacerēta un uzvesta leļļu teātra izrāde, gleznas, visi iespējamie saldumu veidi un pāri visam - bučas, bučas, bučas…

Ko tu vēlētos novēlēt mammām Latvijā?

Lai mēs vienmēr izmantotu iespēju bērniem pateikt, cik ļoti mēs viņus mīlam!

Un, domājot par bērniem, lai mums būtu pēc iespējas vairāk iemeslu smaidīt!