Irākiešiem, kuri ložņā pa vecajiem karalaukiem, meklējot metāllūžņus, ir maz citu iztikas pelnīšanas veidu. Taču šāds dzīvesveids ir ļoti bīstams. Jurfalmilhas ciemā mīnu un neizlietotās kaujas artilērijas sprādzieni ir tik bieža parādība, ka tas tautas valodā tiek dēvēts par Bitranu jeb invalīdu ciemu, vēsta aģentūra «Reuters».
Simtiem cieminieku zaudējuši kājas un rokas, vēl ilgi pēc 1980. - 1988. gada Irākas-Irānas kara kļūstot par tā upuriem.
Bitrana atrodas netālu no Irākas robežas ar Irānu. Pirmie mīnu upuri galvenokārt bija aitu gani, kuri savus lopus veda ganībās apkārtējos laukos. Nebija nekādu norāžu, ka tie ir mīnu lauki, kaut arī zem zemes bija daudz nesprāgušu mīnu.
Šeno Abdulla vienā no neskaitāmajiem sprādzieniem zaudēja kāju. «1980.gadā, kad sākās karš, Irānas lidmašīnas šeit rītausmā nometa bumbas. Vairums cilvēku aizbrauca prom, bet daži palika,» viņš stāsta.
«Pēc kara beigām cilvēki atgriezās, bet nezināja, ka zeme ir pilna ar mīnām.»
90.gadu sākumā ciems - tāpat kā visa pārējā Irāka - iegrima vēl dziļākā nabadzībā starptautisko sankciju dēļ, ko valstij uzlika pēc Kuveitas okupācijas. Daudziem cieminiekiem par iztikas avotu kļuva metāllūžņu un elektrības vadu vākšana no pamestajiem kaujas laukiem.
«Es uz lauka gādāju savu Dieva doto iztiku, meklējot dzelzi un varu. Kilograms miltu bija kļuvis tik dārgs,» saka Falihs, kurš zaudēja kāju un piecu pirkstu galus.
1995.gadā tuvējā pilsētā Basrā ar Sarkanā Krusta palīdzību tika atvērta protēžu darbnīca. Tā sarūpējusi protēzes apmēram 8000 pacientiem.
Darbnīcā ik mēnesi tiek izgatavotas 50 protēzes vai to daļas. Apmēram trešdaļa pacientu locekļus zaudējuši diabēta dēļ, vēl apmēram 10% cietuši negadījumos. Bet pārējie kļuvuši par vēliem karadarbības upuriem, to skaitā arī Bitranas iedzīvotāji.
Šiītu pusmilitārie grupējumi martā netālu no Bitranas sāka atmīnēšanas pasākumus, izmantojot buldozerus un speciālo tehniku.
