Nelieli guaša un pasteļa gleznojumi, kas atspoguļo tā laika strāvojumus. Slimībai progresējot, pamazām darbos iezogas aizvien baisākas, emocionāli saraustītākas līnijas, kas uzskatāmi atklājas viņa zīmētajos pašportretos.
Daļa mākslinieka darbu veltīti viņa mūzai – aktrisei Tijai Bangai. Ekspozīciju it kā pārdala autentiski metāla vārti, piešķirot telpai zīmīgu sašķeltību. Seko aizvien izteiktāka abstrakcija – ķēmi, dēmoni, murgi, bet pašportretos, ko Krastiņš, skatoties spogulī, regulāri gleznoja kopš skolas laikiem, iezogas aizvien pieaugošāks izmisums, līdz vairs nav iespējams pateikt, ka zīmējumos redzams viens un tas pats cilvēks.
«Psihiatrijas karaliene», «ģēniju slimība» - tā dēvē ar noslēpumainības auru apvīto, smago sašķeltā prāta slimību šizofrēniju. Terminam, ko izgudroja vācu psihiatrs Eižens Bleulers, nesen apritēja 107 gadi. Tiek uzskatīts, ka ar šizofrēniju slimo 1% sabiedrības, neatkarīgi no izglītības līmeņa, sociālās piederības, rases un labklājības. Statistika liecina, ka Latvijā šī kaite reģistrēta ap 15 tūkstošiem cilvēku, bet tiek uzskatīts, ka patiesībā ar šizofrēniju slimo ap 20 tūkstošiem. Tātad daļa nezina par slimību vai slēpj to.
Vairāki Krastiņa darbi ir ārkārtīgi līdzīgi kompozīcijām, ko radījuši pasaules mākslinieki, kas arī cieta no kādas gara kaites. Tāpat kā Krastiņa «Fauns», arī Edvarda Munka «Izmisums» (slavenais «Kliedziens», kas eksistē 50 variantos) pauž eksistenciālu trauslumu un bailes no dzīves. Pīta Mondriana baisie, savādi izgaismotie koki ir ļoti līdzīgi Krastiņa trauslajām priedēm. Krastiņa darbi tiek salīdzināti ar gleznām, ko radījuši Emīls Nolde, Augusts Strindbergs, Pēteris Kalve, Mikalojs Konstantīns Čurļonis, Jans Staņislavskis, Vencels Habliks.