Uzņēmējas Ievas Plaudes-Rēlingeres vārdu mēs saistām ar skaistumkopšanas zīmola izveidi, kas vēsta par viņu kā par stipras gribas cilvēku, kurš nebaidās no nežēlīgās biznesa pasaules grūtībām. Tomēr Ievas dzīve mainījās, kad viņa piedzīvoja likteņa triecienus: viens no sāpīgākajiem - slimība, kas teju grasās uzvarēt...
Žurnālā «Ieva» šonedēļ lasāma intervija ar uzņēmēju, kurā viņa atzīst, ka pirms slimības bija pārliecināta, ka nāves bailes piedzīvo tikai vīrieši: «Sauksim lietas īstajos vārdos - man pagājušajā gadā izoperēja krūts vēzi.
Līdz tam domāju, ka no nāves baidās tikai vīrieši. Smieklīgi...
Dievs par šiem maniem vārdiem parādīja, kā tas ir, kad pati tiec konfrontēta ar nāvi. Man tas bija ļoti liels pārbaudījums, pārdzīvojums. Ir jābūt lielai drosmei, lai pieņemtu domu, ka es miršu...»
Ievas audzēju sekmējusi iedzimtība - ar krūts vēzi mirusi viņas vecmāmiņa sešdesmit gadu vecumā. «Laikā, kad ārstējos, sapratu - ārsti nav dievi. Sabiedrībā ir paģērošs tonis - ārstam cilvēks jāizārstē vienmēr. Līdzīgi kā mēs pieprasām mūžīgu jaunību, tāpat arī nemirstību. Bet ārsti to nevar dot,» intervijā secina Ieva.
Lai gan šobrīd Ieva ir atbrīvojusies no kaites, pastāv risks, ka tā var atgriezties. «Vidējā statistika ir, ka krūts vēzis atkārtojas deviņos līdz piecpadsmit procentos gadījumu. Klīnikā izrēķināja, ka mans individuālais risks ir astoņi procenti. Bet esmu pietiekami izglītots cilvēks, lai saprastu - pilnīgi pietiks pat ar diviem procentiem, lai aizietu pie Pētera.
Līdz ar to skaidrs, ka atlikušo dzīvi dzīvoju kā Blaumaņa novelē - nāves ēnā. Ar izpratni, ka miršu.
Psiholoģiski šī apziņa bija visgrūtākā,» secina uzņēmēja.
Šobrīd Ieva cenšas baudīt katru dzīves mirkli, cenšoties nedomāt par slimību: «Turklāt, kad atklāju - laiks, kas man palicis, ir ierobežots, sāku aizvien rūpīgāk apsvērt, kam to tērēju. Ar lielāku vieglumu atsakos no lietām, kas mani neinteresē un nav vajadzīgas. Galu galā es taču nezinu... Varbūt tie divi vai astoņi procenti personīgā riska attiecībā uz audzēju var īstenoties jau pēc diviem mēnešiem. Tas uzliek man apzinīgāku attieksmi pret katru dienu un stundu.»
