Madara Fogelmane ir vienīgā dziedātāja, kura šogad dziesmu konkursā «Supernova 2018» piedalās ar dziesmu latviešu valodā. Un tomēr tieši Madara, kurai šī bija debija televīzijā, tiek uzskatīta par potenciālo Latvijas pārstāvi lielajā «Eirovīzijā». Viņu ir pamanījuši visā Eiropā, un vietnē «Youtube» pie čellistes publiskotā video pat ir lasāmi šādi komentāri: ja viņa neuzvarēs, es zaudēšu ticību cilvēcei...
TVNET: Tu esi vienīgā konkursa dalībniece, kura uzstājas ar dziesmu latviešu valodā. Kas tevi iedvesmoja pieteikties dalībai «Supernovā» tieši ar šādu kompozīciju?
Madara Fogelmane: Esmu latviete, un neatkarīgi, kurā pasaules malā esmu, tā ir daļa no manas esības. Latviešu valoda ir tā valoda, kurā vislabāk varu nodot savu vēstījumu, paust savas emocijas, stāstīt par sevi pašu.
Palasot komentārus pie tava publiskotā video «Youtube», teju visa Eiropa jau ir iemīlējusi tavu dziesmu. Kas, pēc tavām domām, ir tavs veiksmes faktors?
Jūtu, ka šis ir mans laiks. Beidzot sevi apzinos kā čellisti un dziedātāju, un man ir dziesma, kas nav tikai dziesma, bet vēstījums, ar kuru gribu dalīties, parādīt pasaulei kaut ko jaunu un savā veidā unikālu. Galu galā
mūzika ir tā valoda, kurā cilvēki runā no sirds uz sirdi.
Ja ir īstā dziesma un emocijas, tad to sajūt ārpus valodas barjerām. Tad visa pasaule var rezonēt uz viena viļņa un sajust caur dziesmu to, ko jūtu es. Ja vien to vēlas un ir gatavi tam. Es domāju, gan pasaulei, gan Latvijai kas tāds ir vajadzīgs. Iespējams, tieši šāda dziesma - ar savu universālo, bet ļoti personisko vēstījumu.
Ja tu pārstāvētu Latviju «Eirovīzijā», vai nebūtu tā, ka mēs skrienam pakaļ pērnā gada uzvarētājam, kurš uzvarēja ar lirisku dziesmu savā dzimtajā valodā?
Tas, ka Salvadors Sobrals pērn uzvarēja Eirovīzijā, ir brīnišķīgi un liels viņa personiskais sasniegums. Man nevienā brīdī nav ienācis prātā uzrakstīt dziesmu, kas līdzinātos Salvadora dziesmai vai idejai. Es sarakstīju «Esamību», jo tā bija manis pašas atspoguļojums un mans personīgais domu un atziņu lidojums, kas apvienoja čella spēli un manu identitāti mūzikā.
Es domāju, ka Salvadora uzvara pavēra durvis jauniem žanriem un iespējai, ka «Eirovīzijas» dziesmu konkurss vēlas kļūt arvien plašāks žanros, iekļaujot arvien plašāku auditoriju un muzikālo inteliģenci. Mūzika sniedzas pāri robežām un no cilvēka sirds uz sirdi, tai nav jāiekļaujas rāmjos vai stereotipos. Es esmu tikai bruņinieks, kas vēlētos tālāk nest šo ziņu pasaulei ar dalību lielajā «Eirovīzijā».
Ja paskatās tavas agrākās bildes - gaiši, izbalināti mati, diezgan iespaidīgs grims... Tu tagad izskaties tik skaista un, pats galvenais, dabiska! Kā nolēmi atgriezties pie visa dabiskā?
Paldies! Domāju, mans izskats ir izmainījies laikā, kad vairāk pievērsos sevis iepazīšanai. Tieši pēdējos gados. Mazotnē mani bieži apcēla - no citiem bērniem atšķīros ar savu rudo matu krāsu un tolaik vēl nēsāju arī brilles...
Es tik ļoti vēlējos iederēties un iepatikties cilvēkiem, ka balināju matus, lai aizbēgtu no tā, kas patiesībā biju.
Kopš aizbraucu studēt uz ārzemēm un pārkāpu 20 gadu slieksni, daudz kas manā dzīvē mainījās. Caur dzīves pārbaudījumiem, pavadot daudz laika vienatnē, es sāku sevi vairāk iepazīt, novērtēt un atzīt par to cilvēku, kāda patiesībā esmu. Pirms pieciem gadiem saņēmu drosmi un nokrāsoju matus rudus. Tagad jau esmu ataudzējusi savu dabīgo matu krāsu un ar to lepojos.
Caur «Esamību» esmu ceļā pie sevis. Nonāku pie atklāsmēm, kas mani ir pavadījušas visu šo pēdējo laiku. No sirds novēlu katram ielūkoties sevī, savā būtībā un pieņemt sevi kā daļu no pasaules radītā brīnuma.
Kādu mūziku tu pati klausies ikdienā? Kas tevi iedvesmo no pašmāju un ārvalstu mūziķiem?
Pēdējā laikā esmu pamanījusi, ka vairāk klausos instrumentālo mūziku. Tomēr mana mūzika sākas no klasikas un dodas līdz pat folkam, tautas dziesmām, postrokam un smagākai mūzikai.
Grupa, pie kuras es atgriežos atkal un atkal un kuru klausos jau no mazotnes, ir «Apocalyptica». Viņi bija čella revolucionāri un iedvesmoja arī mani eksperimentēt ar rokmūziku, popmūziku un nenorobežot instrumenta potenciālu tikai ar vienu konkrētu žanru.
Kā pavadi savu ikdienu - ar ko nodarbojies paralēli dziesmu komponēšanai?
Pārsvarā mana ikdiena saistās ar mūziku - čella spēlēšanu vai dziesmu vārpošanu. Man patīk laiku pavadīt pašai ar sevi. Kad vien ir iespēja, es dodos pie dabas, pavadu laiku, lasot grāmatas, meditējot. Mīlu savus draugus un tuvos cilvēkus, vēlos būt tiem līdzās un svinēt dzīvi kopā, kad vien ir tāda iespēja.
Mūziķi nereti saviem instrumentiem dod vārdu - kā sauc tavu čellu?
Savam instrumentam es neesmu devusi vārdu un vairāk asociēju to ar jūtu pasauli, kā ar daļu no manis pašas. Caur mūzikas vibrācijām ar laiku mēs savijāmies kopīgā enerģētikas plūsmā. Čellu varētu saukt par savu tuvāko dzīves līdzgājēju un emociju, iedvesmas tulkotāju.
Pateicoties manai skolotājai Irinai Titarenko no Jelgavas mūzikas vidusskolas, kas ņēma mani savā uzraudzībā, šo instrumentu es sāku apgūt jau piecu gadu vecumā. Godīgi sakot,
nespēju iedomāties savu dzīvi bez čella.
Tas ir tāpat kā elpot - tikpat dabisks un esošs manā dzīvē kā gaiss. Katru gadu no jauna iepazīstu šī instrumenta pasakainās iespējas un skaistumu, ko tas spēj aiznest klausītājiem.
Kuru no «Supernovas» dalībniekiem uzskati par savu lielāko konkurentu? Kāpēc?
Domāju, ka spilgtākā konkurente varētu būt Laura Rizzotto. Viņai ir liela pieredze Amerikas mūzikas tirgū... Man bija tas prieks ar viņu un viņas ģimeni personīgi iepazīties. Tiešām brīnišķīgi cilvēki no Amerikas!
Klausītāji sociālajos tīklos izteicās, ka viņiem nedaudz traucē bekvokāla esamība tava priekšnesuma laikā. Vai ņemsi šo vērā un kādas citas izmaiņas gaidāmas fināla uznācienā?
Tas noteikti tiks ņemts vērā! Jau tiek domāti risinājumi un labojumi priekšnesumam, lai pārliecinoši es varētu startēt «Supernovas» finālā. Tā bija mana debija televīzijā. No šīs unikālās pieredzes daudz mācos un strādāju, lai uzlabotu priekšnesuma kvalitāti finālā.
