«Ātrā palīdzība» tiem, kuri neaizbrauca

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Uz Madlienas - Meņģeles ceļa netālu no Sucēm stipri snieg. Aizputinātos ceļus šorīt mērojušas vien dažas automašīnas – Rutai biezajā, baltajā biezputrā pinas klibās kājas, iešana kā dažkārt sapnī - kad cenšamies, bet netiekam ne no vietas. Divi kilometri pa meža taku līdz galvenajam ceļam un tad vēl kāds gabaliņš uz priekšu līdz pieturai – dzīvei nekurienes vidū ir savas priekšrocības, bet arī mīnusi. Cimdi steigā aizmirsušies mājās, vējš šausta asām pātagām. Šorīt viņa nedrīkst nokavēt – Ogres Centrālās bibliotēkas bibliobuss šajā pusē iegriežas vien reizi mēnesī. Rutai nosalušajās rokās milzīgs zaļš maiss, tajā kaudze ar jau izlasītajām grāmatām – detektīvromāni vienmēr ir interesantāki par tiem seriāliem, ko rāda televizorā. Iekrīti tādā grāmatā un nevari apstāties, visur jānēsā līdzi – uz virtuvi pie putras katliem, uz šķūni pēc malkas, pat uz kūti pie vistām. Tāpēc Ruta norunātajā pieturā ir jau pirms laika. Gaida.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

33 pieturas, 700 kilometru

Evija Mūrniece bibliobusā strādā tikai pusotru gadu. Pabeigusi Latvijas Universitātes Informācijas pārvaldības studijas un tūlīt sākusi strādāt Ogres Centrālajā bibliotēkā, kaut arī viņas mājas ir Rīgā. Viņa ir viena no retajiem, kas darbadienu rītos dodas pretējā virzienā – prom, nevis uz Rīgu.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Busiņš, skaļi rēkdams, kārpās pa piesnigušajiem Ogres rajona ceļiem. «Tūlīt būs viena «gigantella»,» domīgi saka šoferis Arnis – to viņš par stāvāku ceļa posmu. Lielajam busam ar 2000 grāmatu lielu kravu ne vienmēr ir viegli uzkārpīties stāvos pauguros, īpaši ja zem sniega apakšā ledus.

Reiz esot tikuši pusceļā un slīdējuši atpakaļ, knapi savaldījis savu «sapņu kravu». Māra Zālīte, Lato Lapsa, Virdžīnija Vulfa, Dostojevskis un Ošo glītajos, akurātajos plauktos uz mirkli «pamiruši» no bailēm.

Pagājušajā gadā uz bibliobusu sešos maršrutos kopā vismaz vienu reizi esot atnākuši 220 lasītāji. Regulāri katrā maršrutā gaida 15 līdz 20 lasītgribētāju. Katru mēnesi 33 pieturas, 700 kilometru pa Ogres, Lielvārdes un Ķeguma novadiem.

Šodienas maršrutā mums priekšā ap 100 kilometru.

Pārsvarā «rullē» daiļliteratūra, mīlestība un detektīvi – «mūžīgās vērtības», tā sakot, taču gadās pa kādam, kurš lasa arī par nozarēm, vēsturi, arī krievu valodā. Kas šobrīd topā? Pirms kāda laika lielas rindas gaidījušas uz Melānijas Vanagas «Veļupes krastā» - pateicoties Viestura Kairiša filmai «Melānijas hronika». Noras Ikstenas «Mātes piens» joprojām ļoti pieprasīts, uz to rinda tikai aug. Māras Zālītes «Pieci pirksti». Sievietes esot iecienījušas īru rakstnieci Lūsindu Railiju. Reizēm bibliobusā sākoties tādas diskusijas, ka traks var palikt – par vēsturi, politiku, reliģiju, Evijai atliek tikai sevi «turēt formā», lai spētu tikt līdzi.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vai digitalizācija drīz taustāmās grāmatas neaizslaucis vēstures mēslainē? Nē, Evijai tā neliekas - kaut pieder pie millenium paaudzes, arī viņa labāk izvēlas papīru, nevis mākoņgrāmatu. Pat studiju laikos digitālā formāta materiālus izdrukājusi un tikai tad lasījusi. Lasīšana nav tikai garīgs, tas ir arī fizisks process – sajust lapu, sadzirdēt to švīkoņu pāršķirot, sajust īpatnējo drukas smaržu.

Jo vairāk lasīsi, jo ilgāk dzīvosi!

Tamāra ir jau pensijā, bet strādājot pie saimnieka. Agrāk bijusi Ogres kombinātā šuvēja, vēlāk grāmatvede, slaucēja. Darba tik daudz, ka nevarot tikt uz busu pēc grāmatām un tad lieli kreņķi, četrus mēnešus neesot tagad bijusi. Pašlaik it kā esot atvaļinājumā, bet iešot jau atkal pastrādāt. Viņa lasot krieviski, bet krievu valodā te grāmatu maz. Aleksandra Mariņina patīkot ļoti, viņa arī visas filmas esot redzējusi.

«Es lasīju avīzē, ka vajagot lasīt grāmatas, tad cilvēks ilgāk dzīvojot,» saka Tamāra. «Nu tad arī katru dienu – stundu, divas - lasu, tā es pagarināšu savu dzīvi,»

viņa smejas. Saku, ka daudzi jaunieši tad jau ilgāk par 30 neizvilks. «Aha, mans jaunākais dēls pa visu mūžu savos 30 gados labi ja vienu grāmatu izlasījis.» Meita, znots - tie gan bez grāmatām dzīvot nevarot.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tamāra caur brillēm pēta jaunāko grāmatu stendu un uzmet aci arī tulkotajai daiļliteratūrai. «Ņemiet Hesi, visu no Heses!» arī mūsu fotogrāfs grāmatu ielokā atplaucis.

Prasu, kas tad labāk lasās – par mīlestību vai detektīvi? Detektīvi. Mīlestības pietiekot pašas dzīvē. To praksē labāk, nevis grāmatās.

Grāmatas teju pie pašām namdurvīm te daudziem ir lielākais prieks un luksuss. Agrāk par ko tādu nevarēja ne iedomāties. 1995. gadā Kultūras ministrija izsludināja projektu konkursu, Ogres Centrālā bibliotēka projektā vinnēja un saņēma Latvijā pirmo bibliobusu no Norvēģijas (tas sāka kursēt 1996. gadā) – tagad savu laiku nokalpojis un kļuvis par sava veida relikviju. 2016.gada pavasarī to nomainīja jauns busiņš no Francijas. Latvijā šāda bibliotēka uz riteņiem kursē vēl tikai Liepājas apkārtnē, taču ārzemēs – īpaši Skandināvijas valstīs, Vācijā, Francijā – tā ir ļoti izplatīta parādība. Lasītāji dažādi – cilvēki gados, kuri dzīvo nomaļās vietās, kur sabiedriskais transports nekursē, nāk ģimenes ar bērniem, kāds, kurš strādā maiņu darbā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Klaču vietā - Dostojevskis

Ustinija sniegā sabristiem zābakiem kāpj bibliobusā, ierauga, ka tajā svešinieki, un pavisam nedaudz samulst. Rokas sastrādātas, bet grumbu izvagotā seja - gaiša kā Ziemassvētku rīts. Tēvs esot bijis latvietis, māte - krieviete. Trīs gadu vecumā viņu aizveduši uz Sanktpēterburgu. Kad vecāki izšķīrušies, Ustinija atbraukusi pie tēva uz Latviju un te palikusi. Viņai patīk lauki, dzīvība. Mašīnas, pilsētas troksnis nav priekš viņas. «Redziet, kāds te skaistums? Kur citur vēl tādu redzēsiet?» saka Ustinija. Man par milzu pārsteigumu kā savu mīļāko rakstnieku viņa nosauc Andreju Upīti. Brīnumainā kārtā kāds mīl arī viņu, pie sevis noskurinos, atceroties skolas laika obligātās literatūras mocības ar «Zaļo zemi». Vilis Lācis patīkot. Labs rakstnieks esot, tikai pakļāvies padomju režīmam. «Viņš ir reālists, redzēja to, ko citi nesaskata, māk aizraut.»

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Žēl, bibliobusā esot maz grāmatu krievu valodā. No krievu autoriem viņai tuvs Dostojevskis, Puškins, Ļermontovs, krieviski lasot mūsu Raini. Tagad studējot Bībeli, literatūru ar dažādiem viedokļiem par kristietību. Saku, ka tagad jau Korāns modē. Nē, līdz Korānam vēl neesot tikusi, pagaidām tikai Bībeli – bibliotekāre Evija palīdzot sameklēt grāmatas par šo tēmu.

«Ticēt vai neticēt ir sirdsapziņas lieta, bet ieciklēties uz kaut ko vienu - Muhamedu, Budu – nav pareizi. Neatkarīgi no ticības tas viss ir viens un tas pats Dievs. Jā, viņa esot ticīgs cilvēks. Sākumā esot bijusi neticīgā, bet tagad ticot, esot draudzē. Ilgi gan vienā draudzē palikt nevarot, ātri apnīkot un vajagot citu garīgo barību – pabijusi pie harismātiem, adventistiem.

«Baznīcai tomēr ir liela loma, tā daudzus atbalstījusi un atvedusi atpakaļ dzīvē. Vēl viņa esot novērojusi interesantu tendenci – tie, kuri no maziem gadiem apmeklējuši baznīcu, vēlāk no tās aizejot un metoties laicīgās pasaules skavās.

«Vajag tajos pasaules netīrumos papeldēt, lai kaut kad atkal varētu atgriezties. Tā nu reiz cilvēks ir uzbūvēts,» smejas Ustinija.

«Es tā pie sevis domāju – ja es ticu Bībelē rakstītajam, ko gan es sliktu daru? Tur taču māca tikai labo, vai ne? Ja neticu Bībelei, tad man rodas jautājums – un ja nu es ar to kaut ko zaudēju? Ja es ticu, es neko nezaudēju. Bet, ja neticu, es, iespējams, kaut ko varu arī pazaudēt,» mazais bibliobuss pēkšņi pārvēršas par filozofu pulciņu.

Ustinijai deg acis, dvēsele joprojām meklē atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem. Šeit Madlienas pievārtē, nekurienes vidū, Ustinija uzdod tos pašus jautājumus, kuri urdījuši visus dižos domātājus – sākot ar Platonu un Aristoteli, beidzot ar Kantu un Dekartu.

Ustinija visu mūžu strādājusi tepat fermā par slaucēju. Tagad pensijā esot pat vēl interesantāk.

«Ja sēdēsi mājās un čīkstēsi, ka te sāp un tur sāp, labāk nepaliks. Galvenais nepalaisties garīgā slinkumā.»

«Grāmatas ir mani labākie draugi. Ja jāizvēlas – sēdēt ar kaimiņieni un klačoties, kuram vairāk naudas un kāda mums slikta valdība, es labāk izvēlos grāmatu.» Reizēm gribētos parunāt ar kādu, kas domā līdzīgi, bet tādus esot pagrūti te atrast. Pārsvarā jau cilvēkiem patīkot lēti romāni, bet būtību viņi nesaprot – ka šādos romānos jau ir tikai vārdi un apstākļi, bet būtība tāda pati kā mūsu ikdienas dzīvē – naudas nepietiekamība, nabadzība, nonākšana kāda ietekmē, sapņi par pasaku prinčiem.» Vai tad pati par prinčiem nekad nav sapņojusi? «Ziniet, man bija divi vīri – pirmais gāja bojā autoavārijā, ar otru izšķīros. Ideālu nav – ne sieviešu, ne vīriešu. Ja nevar pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, ja nevar piedot otra kļūdas, vai tādai kopdzīvei ir jēga?» retoriski jautā Ustinija.

«Dzīvot un kašķēties? Dzīve tāpat jau grūta. Labāk otram uzsmaidīt, kad gribas lamāties. Visi lamā mūsu valdību. Ar ko gan mūsu valdība slikta? Virs mums ir mierīgas debesis.

Ja mēs viņu vietā būtu, vai spētu tik labi visu sakārtot valstī? Iedotu tev noteiktu naudas summu un pateiktu: izdari par to šito un to, un vēl to. Esmu pateicīga bibliobusam, kurš pieved pie mājas sliekšņa grāmatas. Pārtikas busiņš – pārtiku. Kāda vaina dzīvei?»

Ustinija aiziet pa piesnigušo ceļu kā tāda pavasara saule – gaiša un no sirds laimīga – par dzīvi, par grāmatām, par dabas skaistumu Latvijas laukos, par to, ka varējusi parunāties par to, kas viņai svarīgs.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

«Lūk, tur tā māja, tai jau mēs braucam garām,» stāsta bibliotekāre Evija, kad esam ceļā uz nākamo pieturu. Te dzīvojusi liela lasītāja, bet nesen aizgājusi... pavisam. Šoziem tādu jau trīs, bet ziemās tā esot vienmēr... ka kāds aiziet. Mēs pabraucam garām pelēkai koka būdiņai – pagalmā vientuļa, aizsnigusi aka, daži logi aiznagloti – kā mute bez elpas.

«Pa purnu un no Latvijas ārā!»

«Saules nesēji, zinību sargātāji!» bubinādams bibliobusā galvu iebāž saskaņoti baltā tērpies kungs ar baltu, tikko izmazgātu bārdu un šķelmīgi zobgalīgām acīm. «Labi, nepielien, nepielien,» jokojas pretī šoferis Arnis. Kungs uztaisa uzspēlēti izbrīnītu seju un pievēršas man: «Vo, atkal žurnālisti, vienreiz jau bija te mums!» Viņu sauc Jānis. Jautāju, kā tad te šajā pusē klājas. Kungs ieņem teatrālu pozu, uztaisa kreņķīgu seju un saka: «Kā iet? Svētki nosvinēti, visi zapasi beigušies, jāiet atkal uz veikalu.» Viņš piemiedz ar aci Arnim un pāriet uz teju dzirdamiem čukstiem: «Te nevar izrunāties, te smuk’s meiten’s!»

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ko tad lasāt? «A ko dod, to lasu!» Jānis atver milzīgu somu un sāk krāmēt ārā grāmatu kalnus ar pikantiem, daudzsološiem nosaukumiem, uz kuru vākiem valšķīgas sieviešu lūpas mijas ar melnās zeķbiksēs tērptām kājām, un pie sevis klusām purpina bibliotekāres Evijas virzienā - pa pusei nopietni, pa pusei pa jokam: «Vai ta nevarēja piezvanīt, ka būs viesi?»

Es kungam saku, ka grāmatu kalnā viņam meitenes vien. «A kā savādāk? Tā politika jau apriebusies!» Esot savulaik izmests no partijas, brīvajā Latvijā bez naudas jau partijā netiksi, viņš secina. Kā tad kungam šķiet, kāda ir tā brīvās Latvijas politika? «Sūdīga!» iebļaujas kungs - tik skaļi, ka mūsu fotogrāfs busiņa stūrī salecas.

«Pa purnu un no Latvijas ārā! Visu nozaguši!» kungs izslejas taisns kā miets, uzmet lūpu un ienirst grāmatu plauktā ar mīlas romāniem, pie sevis purpinot: «Jūs, korespondenti, arī tādi kā... staigājat apkārt un neko... nevarat ātrāk par nelikumībām ziņot?»

Mēģinu aizstāvēties, ka mēs jau cenšamies, cīnāmies. «Cenšaties, cenšaties, pa purnu vairāk dot viņiem!» Saku – ja pa purnu, tad var cietumā trāpīt. «A cietumi jauni nav uzcelti, tur viss jau pilns!» Kungs ilgi skatās uz man nezināmas autores darbu, uz kura vāka vizuļo puķes, vīna glāzes un sarkanas lūpas, tad tomēr pārdomā, noliek atpakaļ plauktā un atkal pievēršas man. «Miljonu lai nopelnītu, visu mūžu jāšancē, pareizi?» It kā pareizi.

«A mums cik miljonāru?! Kā brīvu Latviju knapi dabūjām, tā uzreiz pie 500 miljonāriem! A no kurienes? Kāpēc neviens neprasa, kur viņi tos miljonus dabūja? Bomzītis nosper maizes kukulīti – to pa televizoru, visām avīzēm. Tā nav?»

dārdina kungs, un man liekas, ka Eduards Smiļģis viņu noteikti slavētu.

Jautāju – ko te laukos vispār var sadarīt? «Kā, ko laukos, nu vot, grāmatas lasu! Aiziet uz veikal’ klaču uzsist, nu, pati saproti,» kungs ar diviem pirkstiem zīmīgi uzsit sev pa kaklu un atvainojas man, ka uzrunā uz tu, es izskatoties pēc Aijas Kincas no «Panorāmas». Vai es neesot? Nē, es neesmu Aija Kinca, bet paldies par salīdzinājumu ar talantīgiem kolēģiem.

Rīgā esot nodzīvojis 24 gadus, atnācis uz tēva mājām. Laukos esot labāk – īpaši vasarās. «Kulturāli paņem šmigu, tev neviens nevelkas pakaļ. Pilsētā – tur uzreiz pogainie klāt!» Jānis uzskaita lauku priekšrocības.

«Kad tas jaunais tramvajs sāks braukt?» viņš pēkšņi strauji maina tēmu. Pārjautāju, vai runa ir par «kapu tramvaju»? «Kāpēc kapu? Kungu!» Vot, tur viņš esot dzīvojis un strādājis, Brasā, taisījis kapu pieminekļus, pirkstu sev norāvis.

«Cik tos pieminekļus no kapiem toreiz neveda ārā – noslīpēja veco uzrakstu – fssssssitj – un iekala pa virsu jaunu!» Tā kā nozaga? «Ko nozaga!? Krievu laikos neko nezaga, viss bija oficiāli!»

«Kad ta nākošreiz – uz Jāņiem brauksiet?» Jānis pieliecas pie bibliotekāres Evijas un apmierināti nokrekšķina, kad uzzina, ka tomēr februārī. Cik ilgi tad šo milzu kaudzi lasīs? «Kā uznāks luste,» attrauc kungs un krāmē grāmatas somā. Viņš līdz ceļa galam braukšot kopā ar mums, mēli patrīt vēl vajagot.

Kamēr braucam, es uzzinu, ka visi draugi šim esot aizlaidušies uz ārzemēm. Varot jau viņus saprast – ko tad te darīs – ar vecenēm lamāsies? Puse Madlienas viņam ar radiem esot. Jautāju, vai šim sieva arī ir. Uz to pusi esot. Kungs pašķielē uz manu diktofonu un sak šķendēties – ka ieraksta visu un tad būs pilni žurnāli. «Vai ta to manu bildi a kaut kur grūdīsiet?» kungs pieliecas man tuvu klāt un painteresējas. Saku, ka grūdīsim gan. «Vēl labāk!» purpina Jānis, savāc savu maisu ar grāmatām un ceļa galā izkāpj.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Mēs dodamies tālāk uz nākamo pieturu. Te bija veikals, bet tur pasts, tur ļoti laba ēdnīca, rāda šoferītis Arnis. Sen jau aizklapēja ciet. Pie pasta kāds uzņēmīgais mēģinājis privātu bodīti «stūrēt», arī tā ātri bankrotējusi. Darba te nav, visi tikai «uz parādiņa», «uz parādiņa», cik tad ilgi tā izvilksi. Veikala vietā tagad autoveikals, kurš mums lēnām brauc aiz muguras – maršruts aptuveni tas pats.

Kāda vaina dzīvei?

«Spundēs» uz mieta ar māju nosaukumu karājas vien tukša taša, paša saimnieka vēl nav. Pēc brīža viņš iznirst no mājas stūra ar veselu svītu – pa priekšu lumpačo brangi noēdusies sunene Lote, kura mūs sagaida tik vētraini, it kā mēs būtu sen neredzēti draugi. No nekurienes uzrodas un busiņā graciozi ielien pūkains, noēdies kaķis Miķelis, šajās mājās visi izmēri tikai XXL. Miķelis ērti iekārtojas pie busiņa priekšējā stikla, no kurienes viss labi pārredzams, un klausās mūsu sarunās. Lote, ausis plivinādama, ārpusē nevar beigt priecāties par ciemiņiem. Tikko esot ielūzusi ledū. Bērni metuši kokus, skrējusi pakaļ un ielūzusi – ar tādu svaru ne tikai ledū vien var ielūzt... Knapi izkārpījusies.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Viesturs lasa par dabu – uz bibliobusa galdiņa cits pēc cita rindojas Džeralda Darela darbi. Viņš ir kautrīgs – savulaik strādājis par atslēdznieku, aviācijas telegrāfistu, tagad ar sievu pa māju. «Ilustrētā Zinātne», «Ilustrētā Vēsture», «Argumenti un fakti», tie viņam pasūtīti.

Mums palikušas vēl dažas pieturas. Vienai pieturai pabraucam garām, te lasītājs, kurš dzīvo meža vidū, šodien nav varējis ierasties, darīšanas. Ar viņu parasti esot jādiskutē vismaz pusstundu.

Šoferītis Arnis sulīgi komentē mūsu ceļa aktualitātes – Ogres pilsēta, re, kur uzcēlusi skatu torni, tur ir veca muiža – pamesta, šis, re, joprojām brauc ar «veco lūzni». «O, pastniece pastūrēja garām!» «Te kādreiz dzīvoja lasītāja, tagad dēls pa māju kaut ko rušinās vairs tikai.» «Pie šīm mājām ļoti jāuzmanās, te trakas vistas dzīvojot!» «Šie šodien uz autoveikalu neies, groziņš ārā nav atstāts.»

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pamestas mājas ar aiznaglotiem logiem mijas ar akurātiem namiņiem ar izlāpstotiem pagalmiem, bet, jā, cilvēku paliekot aizvien mazāk.

«Iztērēja tūkstošus aptaujai «Kāpēc cilvēki brauc prom no Latvijas?». Tak paprasi bērnudārzā bērniem, kāpēc mamma brauc prom uz Angliju strādāt,» šķendējas Arnis.

Uz busiņa galdiņa stāv pateicību grāmata ar ierakstiem kopš 1996. gada. «Grāmatas ir kā zāles, bez kurām nevar iztikt. Tāpēc arī gaidām katru mēnesi kā «ātro palīdzību»,» 2010. gada oktobrī rakstījis Vilnis no Mazozolu pagasta.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

«Liels paldies par bibliobusu. Ir iespēja lasīt grāmatas, jo nopirkt tagad vairs nevaru. No pensijas nesanāk, bet bez lasīšanas nevaru,» raksta kāds cits.

Lasītāji pieturās kāpj viens pēc otra – joko, apspriež politiku, aktualitātes, priecājas par grāmatām un stāsta, ko jau izlasījuši.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ruta saliek zaļajā tašā grāmatas, atkal būs kādam laiciņam detektīvi, tumšie ziemas vakari atkāpsies un malkas klēpi no šķūnīša ienest būs vieglāk, jo domas vairs nebūs piesietas smagajiem koka klučiem un sāpošajām kājām. Viņa aizklibo pa sniegoto ceļu laimīga un apmierināta – daži kilometri līdz mājām, kur gaida sakurināta krāsns. Ko gan dzīvē vēl vairāk vajag...

Uz augšu