Drūmas pagātnes liecības: fotogrāfs ielaužas pamestā psihiatriskajā klīnikā

32 gadus vecais vīrietis, kurš vēlas palikt anonīms, ielauzās valsts īpašumā, kas celts 19. gadsimtā. 19. gadsimta beigās klīnikas pacientu skaits bija mērāms simtos, bet 20. gadsimta sešdesmitajos gados to skaits sasniedza jau tūkstošus, jo cilvēki tajā tika ievietoti pat uz gadu desmitiem.

Daudzi pacienti tika izmitināti lielās kopmītņu tipa dzīvojamās telpās ar niecīgu privātumu, kā arī ierobežotu ārstu un medmāsu pieejamību. Daži pacienti bija spiesti mitināties pat bēniņos, jo visiem nepietika vietas, savukārt bīstamākie tika izvietoti speciālās istabās aiz dubultām durvīm.

Metodes, ar kādām tika ārstētas garīgas saslimšanas, bija, piemēram, dažādas ūdens terapijas, elektrošoka terapija un lobotomija. Tā kā pacientu skaits bija milzīgs, bet medicīniskā personāla visiem nepietika, tad lielākoties psihiatrs slimniekus apskatīja nieka 10 minūtes reizi nedēļā.

Pēc virknes tiesas procesu septiņdesmitajos gados, kuri atklāja pacientu sliktos dzīves apstākļus, kā arī mūsdienīgu psihotropo medikamentu ieviešanas, klīnikas pārapdzīvotība samazinājās, jo cilvēki daudz ātrāk bija gatavi atgriezties sabiedrībā.

Šodien klīnikā, tiesa, ne šajās telpās, ārstējas aptuveni 250 pacientu, kurus aprūpē 700 cilvēku liels medicīniskais personāls.

Tiesa, kopš drūmajiem laikiem daudzas liecības ir pazudušas, piemēram, dokumenti par mirušajiem, jo daudzi, kuri klīnikā ārstēšanas laikā nomira, tika apbedīti nemarķētās kapavietās turpat slimnīcas teritorijā.

Fotogrāfs atklāj, ka pamestu ēku fotografēšana viņam ir hobijs, kuru aizsācis pirms trim gadiem. «Vietu es izvēlos, balstoties uz stāstiem, kurus esmu dzirdējis par attiecīgajā vietā notikušo.»