Trīs populārākās svinamās dienas Latvijā ir Starptautiskā sieviešu diena 8.martā, Lāčplēša diena 11. novembrī un Latvijas Republikas proklamēšanas diena 18.novembrī, prezentējot Latvijas sociālās atmiņas monitoringu 2017. gadā, pauda viens no pētījuma autoriem Andris Saulītis. Turklāt vairāk nekā puse sabiedrības – ap 80%, neatkarīgi no tautības, atzīmē 8.martu. Pētījumā skaidrota attieksme pret Latvijas vēstures problēmjautājumiem.
Biežāk nekā citi svētki Sieviešu diena tiek svinēta ģimenes un draugu lokā. «Kontrasts ar jebkuru citu dienu ir milzīgs, jo citas svētku dienas atzīmē publiski,» sacīja Saulītis. Pētījuma gaitā noskaidrots, ka komunistiskā terora upuru piemiņas dienas atzīmē aizvien mazāka sabiedrības daļa. Aptauja pirms septiņiem un pieciem gadiem uzrādīja, ka vecākā paaudze aktīvi atzīmē deportāciju dienas, bet 2017. gada pētījumā atklājās tendence, ka vecāka gadagājuma cilvēku interese par šīm dienām samazinās.
Mediju un sabiedrības uzmanība ir fokusēta uz vairākām dienām, kas oficiāli nav ne svētku, ne atceres, proti, 16.martu un 9. maiju, norādīja pētnieks.
Pēdējo piecu gadu laikā krievvalodīgo vidū nav mazinājusies līdzdalība 9.maija uzvaras svētkos. Tomēr 72% visas sabiedrības Uzvaras dienu neatzīmē.
94% latviešu 9.maija svētkus nesvin. «Redzam, ka latviešu vidū atbalsts Uzvaras dienai būtiski samazinājies,» atzīmēja Saulītis.
Sociālās atmiņas pētniecības centra pētījumā analizēta iedzīvotāju attieksme pret četriem pieminekļiem – Uzvaras pieminekli Rīgā, leģionāriem veltīto memoriālu Lestenē, Salaspils memoriālu un piemiņas vietu nacisma upuriem Rumbulā. Autori secina, ka kopumā attieksme pret piemiņas vietām ir pozitīva. Jautājumā par Uzvaras pieminekli Rīgā 2017. gadā manāma lielāka sabiedrības polarizācija nekā iepriekš. Turklāt pieaugusi sabiedrības daļa, kas atturas paust attieksmi šajā jautājumā. Interesanti, ka
tie, kuriem ir augstāka izglītība, pozitīvi vērtē Lestenes Brāļu kapus, bet negatīvi Uzvaras pieminekli Rīgā.
Lielāka daļa, neatkarīgi no sarunvalodas, ir labvēlīgi noskaņoti pret Salaspils memoriālu. Jauniešu vidū ir augsts īpatsvars to, kas neko nezina par šo pieminekli. Arī Rumbulas piemiņas vietu nacisma upuriem zina mazāk cilvēku, nekā iepriekš minētos.
Analizējot Latvijas iedzīvotāju atbildes uz citiem vēsturiski nozīmīgiem jautājumiem, pētnieks Mārtiņš Kaprāns norādīja: «Nav šaubu, ka Latvija tika okupēta, gan no nacistiskās Vācijas, gan PSRS puses, bet, ja mums ir tik liela svārstīgo daļa (tie, kuri uz jautājumu par okupāciju izvēlas atbildi «grūti atbildēt»), kas izvairās no atbildes, ir jautājums, ko darīt, ņemot vērā, ka šis ir viens no Latvijas sabiedrību šķeļošiem un polarizējošiem jautājumiem. Cik krievvalodīgie ir gatavi, neatzīstot okupāciju tiešā veidā, atzīt to netieši?
Cik daudz viņi zina par disidentismu vēlīnajā padomju periodā, cik zina, ka lielākā daļa pēc ideoloģiskiem pantiem tiesāto bija krievvalodīgie?
Tas ir stāsts par to, kā krievu valodā runājošie pretojās režīmam.» Pētnieks atgādināja, ka jautājums par vēstures izglītību joprojām ir neatrisināts.
Jaunākais monitoringa ziņojums balstīts uz SKDS veikto Latvijas iedzīvotāju aptauju šā gada februārī. Tajā par Latvijas vēsturi aptaujāti 1005 Latvijas iedzīvotāji. Aptaujas dati ļauj apskatīt iedzīvotāju sociālo atmiņu plašā griezumā - gan dažādās paaudzēs, gan etniskajās grupās, gan reģionāli.
