Pēc referenduma Stambulā sākās nemieri, tāpēc tiek pagarināts pirms gada ieviestais ārkārtas stāvoklis.
«Pogas piegriezt» Erdogans prot. Pagaidām Turcijā vēl nav totalitāra valsts, taču gigantiskās tīrīšanas pēc pērnā gada apvērsuma ir panākušas sabiedrības bailes no varas atriebības ikvienā jomā un dzīves nišā. Jaunā konstitūcija tagad palīdzēs prezidentam un viņa administrācijai viegli un ātri ierēķināties ar nevēlamām personām. Turku advokātu asociācija ir jau paudusi bažas par to, ka «praktiski tas nozīmēs AKP partijas2 vadības neierobežotu varu un iespējas netraucēti izrēķināties ar ikvienu amatpersonu vai ierēdni nesodīti» (DN, 15.04.2017.).
Ārpolitiski Erdogans ir ļoti nesavaldīgs, un ar šo viņa īpašību rēķinās gan Putins, gan Tramps. Taču Sīrijas kara praksē abi bloķē Erdogana vēlmi pārvērst Sīrijas karu par cīņu pret kurdiem. Viņa priekšvēlēšanu publiskie izteikumi 19.gs. stilā par Eiropu kā «slimnieku» un uzbrēcieni Holandei un Vācijai arī nav ārējā Public Relations virtuozitātes kalngals. Taču bēgļu plūsmas bremze uz Eiropu ir un paliek pagaidām viņa trumpja dūzis. Vismaz pagaidām.
Uz papīra Erdogana rosinātās reformas paredz izmaiņas valsts pamatlikuma 18 punktos, kas nozīmē, ka valsti vairs nevadīs parlaments, bet gan prezidents. Vadošā partija AKP3 un nacionālā MHP4 atbalstīja Erdoganu. Viņa pretiniekus pārstāvēja kreisi orientētā Tautas demokrātiskā jeb kurdu partija HDP un nereliģiozā Republikāņu partija CHP. Tagad, ar referenduma rezultātu rokās, valsts prezidents var rīkoties «uz savu roku» – kā vien vēlas. Piemēram, izraudzīties tiesnešu un ministru amatiem cilvēkus, kas patīk viņam pašam, izlemt visu par valsts budžetu un parlamenta atlaišanu vienpersoniski. Protams, visās valstīs vienmēr būs cilvēki, kas jauc stabilitāti ar stagnāciju. Pats iniciatīvas autors priekšvēlēšanu kampaņā turpināja spēlēt uz šīm «stabilitātes» stīgām, uzsverot, ka aktuālā (viņa piedāvāta) politiskā reforma likšot pamatu spēcīgai, varenai un pārtikušai Turcijai. Līdzīgu retoriku ir lietojuši gan Staļins, gan Putins, gan Ziemeļkorejas apaļīgais līderis Kims Čenirs. Tas nav nekas jauns. Drīzāk gan pārbaudīts «šaha gājiens» situācijā, kad valsts atrodas ekonomiska sabrukuma stadijā, dominē ārkārtas stāvoklis, tūkstošiem cilvēku atlaisti no darba, ietekmīgiem posteņiem valsts pārvaldē un neviens īsti nezina, kas notiks tālāk. Režīmu kritizējošie mediji ir slēgti, žurnālisti tiek vajāti joprojām, un jaunieši deklarē gatavību «aizbraukt no šīs valsts».