Lai gan no iekšējās loģikas viedokļa Drošības policijas (DP) vadītāja teiktais šonedēļ intervijā* ir nevainojams, dažas piezīmes ir, šķiet, nepieciešamas. Sarunā ar LTV žurnālistiem Mežviets pieļāva iespēju, ka Latvijas simtgades svinības Krievija izmantos savos propagandas nolūkos, piemēram, lai vairotu viedokli par Latvijas valsti kā nejaušu un neizdevušos politisko projektu.
DP vadītājam, iespējams, ir taisnība, tomēr, manuprāt, vienalga vienīgā jēdzīgā nostādne šādas iespējas priekšā ir ignorēšana. Pretējā gadījumā mēs pilnvērtīgi, atvainojos, juksim prātā, it visur saredzot Krievijas koordinētu «hibrīdkaru» un lauzot galvu, kā reaģēt. Krievijā regulāri iznāk simtiem lappušu daiļliteratūras un apšaubāmas kvalitātes vēsturisku apcerējumu, kurus vieno, delikāti sakot, īpatnējs viedoklis par pasauli. Turklāt šī parādība ir krietni senāka par Putina režīmu. Un? Viegli varu iedomāties, ka šogad – nākamgad parādīsies kāds «latviešu fašistiem» veltīts Zahara Priļepina romāns, turklāt brīvi nopērkams Rīgas grāmatveikalos, vai kāds «pētījums» par to, ka balti ir zemāk attīstīts slāvu atzars. Un? Publikācijas forma un normatīvie akti neļauj kodolīgi formulēt iespējamo attieksmi, ar kādu pret šādām izpausmēm, manuprāt, jāizturas.
Turklāt neredzu iemeslu kaut kā specifiski justies apmelotiem un notramdītiem. Valstis, nācijas dažkārt, atvainojos par cinismu, rūpīgi un ilglaicīgi «pilina» viena par otru propagandu – pajautājiet kaut ukraiņiem2. Ja citi tiek galā, vai nu mēs netiksim. Turklāt labāk nevis šausmināties, bet jēdzīgi izmantot to, kas pašu rīcībā. Mežviets intervijā pieminēja Krievijas interesi par noskaņojumu ietekmēšanu Latgalē, to skaitā simtgades kontekstā. Tas nekādi nav pārmetums DP šefam, jo viņam tas nav jāzina, bet – pats tikai nejauši uzzināju, ka Daugavpils Universitātes Humanitārā fakultāte regulāri izdod Latgales tematikai veltītus krājumus3. Kas traucē šo zināšanu resursu izmantot ārpus akadēmiskās vides?
Vēl viena tēma, kurai intervijā pieskārās Mežviets, ir vecā labā pretruna starp izteikšanās brīvību kā demokrātijas pastāvēšanai nepieciešamu un vienlaicīgi to potenciāli apdraudošu. Pieļauju, ka robežu starp kritiku neapšaubāmu vērtību un kritiku, kas grauj konkrētās valsts vērtību šajā valstī dzīvojošo acīs, nav izdevies novilkt un neizdosies. Turklāt ne tikai Latvijā.
Cita lieta, ka, ja mēs runājam par t.s. pašdestrukciju, tad, manuprāt, jārunā par tolerances līmeni sabiedrībā vispār. Proti, ārkārtīgi kritiska attieksme pret valsti un to simbolizējošām struktūrām (partijas, ierēdniecība utt.) ir tikai viena šķautne no paštaisnuma un kategorisku spriedumu tendences vispār. Man ir grūti iedomāties sabiedrību, kuras locekļi spēj, kā saka, nešaut pār strīpu, politiskās virsbūves kritikā, un vienlaicīgi nepieņemt viedokļu dažādību citos jautājumos – vienalga, vai runa ir par reliģiju, seksualitāti vai, teiksim, muzikālo gaumi. Mana tēze ir, ka žults, kas apskalo valsti mūsdienās – ne tikai Latvijā! - ir daļa no žults, kas skalojas starp sabiedrības locekļiem. Ja kādam ir interese, varu rekomendēt rakstu šīs nedēļas The Economist (44.lpp.) par to, līdz kādam marasmam var nonākt cilvēki, strīdoties par sabiedrisko tualešu pieejamību transpersonām. Precīzāk tā: tēma debatēm ir, bet tāpēc jau nevajag jukt prātā...
Attiecīgi Mežvieta (un citu, protams) skumji konstatētā «viss ir slikti!» attieksme nemazināsies, kamēr nemainīsies attiecības starp cilvēkiem citos jautājumos.
Un te, manuprāt, būtiski ir mēģināt definēt, kādu modeli tad mēs vēlētos. Diezgan skeptiski izturos pret modeli, kurā dažādu viedokļu savstarpējās attiecības ir labvēlīgi ieinteresētas. Nemānīsim sevi, nav tas cilvēkam raksturīgi. (Starp citu, nesen uzdūros kādai interesantai statistikai: ir analizēts Kristus tēls armēņu teikās, skatoties, ar ko tas asociējas vairāk – ar žēlsirdību vai ar taisnīgu sodu saistītu brīnumu. Taisnīgais sods ir krietni, 60%, iecienītāks...4) Būs jau labi, ja nevis uzsmaidīsim atšķirīga viedokļa paudējam, bet vismaz netērēsim savu laiku un nervus, lai detalizēti noformulētu, ko mēs par «viņu» domājam un ko ar tādiem kā «viņš» vajadzētu darīt.
Atsauces:
*
4. Narekas Grigors. Žēlabu grāmata. Jumava, 2017. 19.lpp.
