Vēl viena tēma, kurai intervijā pieskārās Mežviets, ir vecā labā pretruna starp izteikšanās brīvību kā demokrātijas pastāvēšanai nepieciešamu un vienlaicīgi to potenciāli apdraudošu. Pieļauju, ka robežu starp kritiku neapšaubāmu vērtību un kritiku, kas grauj konkrētās valsts vērtību šajā valstī dzīvojošo acīs, nav izdevies novilkt un neizdosies. Turklāt ne tikai Latvijā.
Cita lieta, ka, ja mēs runājam par t.s. pašdestrukciju, tad, manuprāt, jārunā par tolerances līmeni sabiedrībā vispār. Proti, ārkārtīgi kritiska attieksme pret valsti un to simbolizējošām struktūrām (partijas, ierēdniecība utt.) ir tikai viena šķautne no paštaisnuma un kategorisku spriedumu tendences vispār. Man ir grūti iedomāties sabiedrību, kuras locekļi spēj, kā saka, nešaut pār strīpu, politiskās virsbūves kritikā, un vienlaicīgi nepieņemt viedokļu dažādību citos jautājumos – vienalga, vai runa ir par reliģiju, seksualitāti vai, teiksim, muzikālo gaumi. Mana tēze ir, ka žults, kas apskalo valsti mūsdienās – ne tikai Latvijā! - ir daļa no žults, kas skalojas starp sabiedrības locekļiem. Ja kādam ir interese, varu rekomendēt rakstu šīs nedēļas The Economist (44.lpp.) par to, līdz kādam marasmam var nonākt cilvēki, strīdoties par sabiedrisko tualešu pieejamību transpersonām. Precīzāk tā: tēma debatēm ir, bet tāpēc jau nevajag jukt prātā...
Attiecīgi Mežvieta (un citu, protams) skumji konstatētā «viss ir slikti!» attieksme nemazināsies, kamēr nemainīsies attiecības starp cilvēkiem citos jautājumos.