Varētu sūdzēt tiesā arī kāds spānis vai meksikānis, kuram ir tumši mati. Taču diezin vai tiesā šiem ļaudīm izdotos pierādīt, ka kļūdainā mediju ziņa ir būtiski iedragājuši viņu dzīves kvalitāti (nav vairs skatītāju koncertos, draud bankrots utt). Tātad, izvirzot tiesā prasības pret mediju, svarīgs ir viens – pats galvenais jautājums – «vai ziņa ir patiesa?» un vai tā ir būtiski ietekmējusi cietušā ikdienas norišu kvalitāti. Ja ziņa ir patiesa, taču nepatīkama, tad sūdzētājam revanšs nespīd. Tātad arī formā nepatīkamu, taču pēc būtības patiesu ziņu (!) nevar uzskatīt par personas (iestādes vai organizācijas) goda un cieņas aptraipījumu. Protams, ikviena amatpersona, partija vai iestāde vēlas izjust pret sevi tolerantu (pieklājīgu, smalkjūtīgu) attieksmi no mediju puses. Taču žurnālistika šādu «samta cimdu» terapiju negarantē.
Pārejam pie nākamās žurnālistikas funkcijas: izglītošanas. Tai ir plašs spektrs, jo ietver sevī analītisko žurnālistiku, kas sastāv no trim sadaļām: 1) pētnieciskā (pēta, piemēram, mēra vēsturi Latvijā vai oligarhu ietekmi uz KNAB), 2) rokošā (cenšas noskaidrot būtiskas problēmas, pieņemot, ka kāds konkrēts cilvēks vai grupa apzināti grauj valsts demokrātijas pamatus)* un 3) publicistika (žurnālistikas mākslinieciskā daļa, robežojas ar daiļliteratūru). Šeit esam nonākuši pie viedokļa jeb diagnozes žurnālistikas. Tā vairs nekoncentrējas ziņu tiražēšanas virzienā, bet gan piegādā viedokli par aktuālām sabiedrības norisēm, kataklizmām, problēmām. Tātad viedokļa žurnālistika nosaka diagnozi publiskās telpas slimībām tieši tāpat kā diagnostiku veic ārsti pacientam. Arī žurnālisti studē savu specialitāti augstskolā, tāpēc ir apveltīti ar zināšanām par to, kā atlasīt faktus, kā tos selekcionēt, pretnostatīt, kā secināt un konfrontēt viedokļus. Spēj atšķirt patiesas ziņas no nepatiesām, nošķirt būtisko no nebūtiskā. Tieši tāpēc ir liela atšķirība starp profesionālu žurnālistu komentētāju un čata «komentētājiem» (propagandas troļļiem, viedokļu olugalvām, virtuves politiķiem un amatiervēsturniekiem).
Amatpersonām ir jāsaprot, ka mediji skatīsies uz rīcību ar palielināmo stiklu
Viedokļi mēdz būt dažādi. Vienu daļu no lasītājiem neuztrauc, ka Kristīgā radio šefs Rīgā aicina dedzināt kolēģa Rubeņa grāmatu, turpretī citiem šis sauciens uzdzen drebuļus un «sasaucas» ar Hitlera reiha laikiem, garīgo tumsu un holokaustu. Tas nozīmē, ka raksti par šo tēmu būs diametrāli pretēji, jo nav nekāda «vidējā» vai «pareizā» viedokļa šajā jautājumā.
Tas nozīmē, ka iesūdzēt tiesā par viedokļa paušanu ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka mākslā (ieskaitot žurnālistiku) nepastāv robežas viedokļa formas veidolam. Amatpersonām ir jāsamierinās, ka mediji skatīsies uz viņu pirkstiem, rīcību ar palielināmo stiklu, jo tāds ir mediju darbs atvērtas demokrātijas apstākļos. Jo negantāki ir mediji, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.
Publicistika ir ļoti sarežģīts žurnālistikas žanrs. Tā ir mākslinieciska vēstījuma metode, kas apskata aktuālas norises provokatīvā veidā, pievēršot sabiedrības uzmanību apšaubāmām norisēm, ar mērķi izraisīt diskusijas par aktuālām, sabiedrībā svarīgām problēmām. Ja kritiskā viedokļa publicistika nav provokatīva, tad tā neveic savu darbu. Te jālieto metaforas, salīdzinājumi, dramatisks naratīvs u.c. mākslinieciskā vēstījuma formas, ieskatot satīru. Tātad arī šajā gadījumā jāsaprot, ka viedokļa ilustrācija var būt skarba, nežēlīga, ironiska un pat iznīcinoša, taču šo īpašību dēļ to nedrīkst pakļaut cenzūrai tikai tāpēc, ka «kādam» izteiksmes forma šķiet «pārāk skarba», «nepieklājīga» vai pat «rupja».