Kādu pusotru mēnesi muļļāta, kopš 20. decembra oficiāla kļuvusi vēsts, ka Latvijas hokeja izlasi trenēs kanādietis Bobs Hārtlijs. Es principā esmu par pašmāju preci, taču šoreiz sajūsmā situ plaukstas. Jo Latvijas hokejam var būt otrs Viktors Tihonovs. Stingrā roka, treneris, kuram tikai pašam vienmēr ir taisnība. Speciālists, kurš pie vietas noliks pilnīgi visus. Daugaviņu, Karsumu, Bārtuli utt. Ja būs vajadzība.
Ko mēs zinām par Hārtliju? Lai runā tie, kas viņu pazīst.
Skots Pārkers (1978., «Avalanche» komandas kauslis (1,96 m), divi gadi pie Hārtlija, tolaik 40 gadus veca trenera, kurš NHL strādāja trešo gadu): «Viņš pēc būtības bija B junioru līgas vārtsargs, bet uzvedās kā liels priekšnieks un mācīja mani kauties.
Viņš vienmēr mani pazemoja. To darīja tāpēc, ka bija pie varas. Ko es kā jauniņais gan varēju viņam iebilst?
Vairākas reizes man bija savainojumi un es nespēju kauties, bet Hārtlijs nāca un teica, ka man nākamā pietura būs Heršija (fārmklubs, J. M.), kur es visu dienu varēšot ostīt kakao tvaikus.. Man tad bija lauzta pēda, bet Hārtlijs atkal mani nosauca nesmukā vārdā, sakot, ka man Heršijā ļoti patikšot.»
Pēc Hārlija atbrīvošanas no Kalgari «Flames» galvenā trenera pienākumiem Kanādas žurnālisti Hārtliju raksturo kā klases bosiku, kuram vienmēr ir savs viedoklis, kurš velk līdzi visu klasi, panākot, ka tā viņam klausa. Arī jauniņais Šons Monahans (1994), kuram tad Hārtlijs bija vienīgā pieredze NHL, izsakās šādi: «Jā, Hārtlijs ir aizrautīgs, bet, kad viņš uz tevi ir dusmīgs, tam ir kaut kāds iemesls.» Un tas var būt pat it kā sīkums. Kalgari jaunā zvaigzne Monahans (2013. gada drafta 1. kārta, 6. numurs, alga šobrīd vairāk par 6 miljoniem dolāru) kopā ar ASV izlases uzbrucēju Džoniju Gudro (1993) un Lensu Boumu bija nokavējuši treniņu. Un viss notika kā Tihonova laikos Rīgā - kārtības pārkāpēji uz spēli tika izmesti no sastāva...
Lūk, ko par savu pieredzi ar Hārtliju pēc Šveices čempionu zelta medaļas intervijā «SA+» stāsta Ronlads Ķēniņš: «Es pie Hārtlija tiešām iemācījos ļoti daudz. Kas ir traki? Viņš par katru sīkumu mani kā jauno spēlētāju sauca iekšā pie sevis treneru istabā un mācīja. Reiz, kad treneris bija parādījis, no kuras vietas drīkstam mest pa vārtiem, es uzmetu kādu pusotru sprīdi pirms tās vietas. Lai ejot prom no ledus! Uzreiz un bez variantiem. Jaunajiem spēlētājiem tas ir labi, bet tajā sezonā mēs sākām kādi seši vai astoņi jaunie, palikām divi... Pārējos viņš izdzina no komandas. Ja es tajā reizē, kad mani aizdzina, būtu aizgājis uz ģērbtuvēm, es arī būtu prom. Paliku uz rezervistu soliņa kopā ar pārējiem. Pēc sezonas viņš man pats pateica: ja es būtu aizgājis uz ģērbtuvi, būtu aizgājis pavisam. Tajā treniņā viņš pārbaudīja, kā es reaģēšu: vai palikšu ar komandu, vai arī apvainošos un aiziešu projām. Pusotru stundu nosēdēju malā... Pat izlēcu uz ledus, cerēju, ka piedots. Nē! Ārā! Tad no komandas paprasīju vienam kanādietim, lai aiziet parunāt par mani, - Hārtlijs atļāva trenēties.
Spēlējot aizsardzībā, man viņš vienmēr teica, lai es novelkot tās krievu slidas un uzvelkot kanādiešu (krievi aizsardzības zonā visu laiku taisa virāžas un nekad neapstājas, turpretī kanādieši apstājas, kur te racionālisms?) Bet man ir jāsaka paldies Hārtlijam.
Bez viņa es nebūtu spēlētājs. Hārtlijam vienmēr bija vaļā treneru istabas durvis, varēja iet aprunāties, bet es nekad nezināju, ko viņš domā un ko viņš grib. Beigās kaut kā pielāgojos. Kad 2011. gadā parakstīju līgumu ar Cīrihes «Lions», (PČ Košicē, Ozo - GM, J. M.), Hārtlijs speciāli bija atbraucis paskatīties manu spēli. Viesnīcā viņš ar mani runāja, bet es nezināju, ko atbildēt. Runāja kā NHL. Es sapratu, ko viņš prasa, bet nezināju, ko atbildēt. Pietēloju, ka nesaprotu angliski, un prasīju «Lions» menedžerim vācu valodā. Hārtlijs tik gudri kaut ko prasīja, ka nezināju, ko atbildēt. Izmantoju menedžeri kā tulku...»
Ceru, ka pēc šiem trim citātiem jums ir kaut kāds priekšstats par Latvijas izlases jauno slotu. Un tāda mums ir akūti nepieciešama. Jo izlases spēlētāji ir izlaisti un izlaidušies, bez mugurkaula, pasaules čempionātu nevar izturēt bez dzeršanas. Maskavā par to vislielākos Kirova Lipmana pārmetumus dabūja galvenais treneris Leonīds Beresņevs. It kā Lipmans un izlases ģenerālmenedžeris Māris Baldonieks un viņa palīgs Juris Štāls dzīvotu citā viesnīcā... Latvijas izlasei ir nepieciešams ļoti autoritatīvs treneris. Gan spēlētājiem, gan arī visiem, kas ir ap komandu, fanus ieskaitot. Vienam neder Beresņevs, otram Haralds Vasiļjevs, un nupat jau bija nonācis tik tālu, ka... vecie nosaka izlases galīgo sastāvu. Ka olimpiskās kvalifikācijas turnīra komandu vada Bārtulis, Daugaviņš un Karsums... Labi, tas bija ekstra gadījums, bet tā vienalga nedrīkst būt. Hārtlijam visi būs pilnīgi vienādi, un gan jau kādu no lielajiem viņš aizsūtīs... uz ģērbtuvēm. Spalvas putēs!
Šur tur izskanējis, ka Hārtlijs esot pārāk dārgs treneris Latvijai.
Pilnīgas muļķības. Alga Bobam būs mazāk nekā Tedam Nolanam.
Ja ticam Lipmanam, Nolanam mēnesī maksāts 13 000 dolāru. Un viņš dzīvoja viesnīcā «Alberts». Hārtlijam vajadzīgs dzīvoklis. Ar divām guļamistabām. Jo dzīvošot ar sekretāri. Un ekskluzīvs auto... No cilvēkiem, kuri Bobu pazinuši, dzirdēju, ka viņš esot frants, švīts jeb, kā teica krievu laikos, - pižons. Bet dod rezultātu. Oh! Jautri mums ies.
P.S. Maza aizķeršanās var būt ar NHL. Ja Bobu līdz 5. februārim aicinās kāds no NHL vadošajiem klubiem, viņš Latvijai atteiks... Vārguļi var neaicināt. Oficiāli šajā sezonā Hārtlijam vēl ir līgums ar «Flames» un viņš saņem kompensāciju. Un nedrīkst nekur citur strādāt par naudu. Bet vai nu mēs nepratīsim apiet likumu ar līkumu!
