Fakts, ka Polijā gatavojas novākt Otrā pasaules kara Sarkanās armijas karavīriem veltītos obeliskus, pieminekļus un cita veida publiskās godināšanas vietas, turpina dramatizēt spiedzi publiskajās diskusijās. Gan valstī gan ārzemēs. Visus pieminekļus neaizvākšot. Palikšot tikai tie, kas atrodas kapsētās.
Līdz šim poļi saskaitījuši ap 500 šādu objektu, sākot ar bistēm un beidzot ar obeliskiem valsts laukumos, skvēros un parkos. Visi esot nejēdzīga paskata un draudīgiem vaibstiem. Vainīgais neesot neglītums, bet gan vēstījums, kuru pauž šie PSRS propagandas mākslas darbi, kuru mērķis ir slavināt un heroizēt sarkangvardu ieguldījumu Polijas atbrīvošanā. Poļiem šos «atbrīvotājus» nevajagot. Maskava to savulaik esot uzstādījusi vietējo nepatikai par spīti. Tagad spīdzināšana ar propagandas mākslu esot galā un «acu adatas» beidzot tikšot aizvāktas. Līdzīgi «atbrīvotāju monumenti» rēgojas arī Latvijas publiskajā telpā, Pārdaugavas biedēkli ieskaitot.
Kā īsti vērtēt šo pieeju? No vienas puses, ir skaidrs, ka ikviena okupantus jeb kolonizatorus godinošā māksla nav ilglaicīgs projekts un tai agri vai vēlu pienāks gals, tāpat kā ļeņineķļiem, staļinekļiem vai hitlerekļiem, kas jau sen trūd Eiropas gružu kaudzēs. Jā, šiem torsiem un «Staļina ērgļiem» (kā mākslas kategorijai) jau sen iestājusies absurda fāze - tie pārvērtušies par karikatūrām. Taču no otras puses – kā apieties ar kolonizācijas laika publiskās telpas objektiem, kas nepārprotami pauž brutālās varas ideoloģiju, taču paši nav vainīgi pie tā, kas ar tiem noticis. Saprotams, ka gan vienā gan otrā gadījumā vainīgā nav māksla, bet gan mūsu komunikācijas process ar to.
Propagandas mākslas maģija
Boļševku sarkankarogotās mākslas aplūkošana (kā komunikācijas akts) ir magnetizējoša padarīšana, jo pievērš sev uzmanību ar tiem pašiem komunikācijas instrumentiem, kas novērojami katastrofu vai stihisku kataklizmu gadījumos. Šie objekti vienmēr veidoti ar apzināti akumulētu ideoloģisku jaudu, kas līdzīgi vulkāna izvirdumam aprij skatītāja uzmanību. Tie sprakšķ no enerģijas pārblīvējuma. Sākot ar patriotisku deju Phenjanas laukumos un beidzot ar strādnieku varoņstāstiem vai karavīru varoņtorsiem kapsētās. Propagandas komunikācijas vienojošā nots ir aicinājums apbrīnot, sajūsmināties un pievienoties. Nekāda satura tiem nav. Jo pārliecībai nemēdz dzimt argumenti.
Pēc Polijas Nacionālās piemiņas institūta speciālistu pārliecības, šie kritušo sarkanarmiešu piemiņas objekti ir nevis kapi, bet gan lādiņi ar laika degli. Tie vēstot nepatiesību par pagātni un nereti, ar savu veidolu aizvainojot un pazemojot poļus. Tāpēc tos aizvākšot un miers mājās.
Kā jau teicu – poļus var saprast. Taču tikpat nepārsūdzama ir patiesība, ka Staļina propagandisti savas ideoloģijas iecementēšanai Polijā un pārējās okupētajās teritorijās izmantoja tieši mirušos karavīrus. Kuriem (vismaz daļai no viņiem), iespējams, nav nekā kopīga ar staļinismu, un viņi ir tieši tādi paši totalitārisma upuri kā mēs, kas nevēlamies skatīties uz komunistiskā totalitārisma izpausmēm šodien kapu pieminekļu formā. Vai manīsim pieminekļus? Savāksim naudu un piešķirsim šiem staļinisma upuriem cilvēka cienīgas piemiņas zīmes? Vai tāpēc uzlabosies mūsu komunikācija ar viņiem, kas, iespējams, arī bija lielinieku režīma upuri?
Nav korektu pieminekļu, kas godīgi atspoguļotu vēsturi
Man nav nācies redzēt godīgu mākslu pieminekļa vai piemiņas zīmes veidolā, kas godprātīgi vēstītu mums par pagātnes notikumiem. Viss, ko piedāvā vēsturnieki un māksla, ir pretrunīgs un laikmeta ideoloģijas caurausts komunikatīvais vēstījums. Tāpēc saņemsimies un paraudzīsimies uz granīta veidojumiem, filmām, grāmatām un gleznām kā sava laika pašportretiem.
