Tas ir tikai viens no ieteikumiem, ko savā ziņojumā sniedz pēc prezidenta iniciatīvas martā izveidotā ekspertu grupa, kuras uzdevums bija izvērtēt līdzšinējo un ieteikt turpmāko sabiedrības saliedēšanas politiku. Citi priekšlikumi ir par veicamo izglītības un mediju politikas, pilsoniskās līdzdalības un arī, piemēram, nezinātājam noslēpumainā «dažādības vadības» jomā.

Taču vairākums šo citu priekšlikumu prasa ilgtermiņa pasākumu kopumu, bet, kā uzsvērts ziņojumā*, valdības stratēģijai jābūt «reālistiskai». Tieši pilsonības piešķiršana jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem (izņemot gadījumus, kad vecāki no tās atsakās) varētu būt gan vienkārši veicams, gan tūlītēji, bet it īpaši ilgtermiņā efektīvs solis sabiedrības saliedēšanai, kas, kā atgādina ziņojuma autori, ir nacionālās drošības jautājums.

Bērni bez valsts

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā no 1,96 miljoniem iedzīvotāju 232 tūkstoši joprojām ir nepilsoņi — personas, kuras pirms 1991.gada bija PSRS pilsoņi, bet pēc tam nav ieguvušas nevienas valsts pilsonību. 1995.gadā, kad sākās naturalizācijas process, Latvijā bija vairāk nekā 750 tūkstoši nepilsoņu. Divdesmit viena gada laikā pilsonībā uzņemtas 144 264 personas, no kurām 14 446 ir nepilngadīgi bērni. Nepilsoņu īpatsvars Latvijā samazinājies no 29% līdz 12%. Tas noticis lēnāk nekā kaimiņvalstī Igaunijā, kur nepilsoņu procents samazinājies no 32 līdz 7.

Naturalizācijas politika vienmēr ir bijusi daļas sabiedrības iracionālu un daļas politiķu apzināti kurinātu baiļu apdvesta, ka Latviju pārņemšot pilsonību ieguvušu cittautiešu masas. Atskatā labi redzama šo baiļu nepamatotība.

Sākotnējā Pilsonības likuma variantā, ko pēc karstām diskusijām pieņēma 1994.gadā, bija pat paredzētas naturalizācijas kvotas — 0,1% no pastāvošā Latvijas pilsoņu kopuma iepriekšējā gadā. Pēc Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un Eiropas Padomes iebildumiem prezidents Guntis Ulmanis nosūtīja likumu atpakaļ Saeimai, kura kvotas atcēla, toties ieviesa «naturalizācijas logus» — pretendentu vecuma grupas, sākot ar gados jaunākajiem un Latvijā dzimušajiem, kuras attiecīgajā gadā var pretendēt uz pilsonību. Likumdevēji arī noteica, ka vienlaikus ar naturalizēto personu pilsonību iegūst arī šīs personas nepilngadīgie bērni, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā.

Gan kvotas, gan «logi» izrādījās pilnīgi lieki — līdz 1998.gadam, kad notika tautas nobalsošana par grozījumiem Pilsonības likumā, Latvijas pilsonību naturalizējoties bija ieguvuši tikai apmēram 12 tūkstoši cilvēku.

1998.gada referendums bija, iespējams, dramatiskākais un valstij potenciāli bīstamākais notikums naturalizācijas procesā. Jūnijā Saeima pieņēma grozījumus Pilsonības likumā, kuri paredzēja «naturalizācijas logu» atcelšanu un noteica pēc 1991. gada 21. augusta Latvijā dzimušo nepilsoņu bērnu tiesības tikt reģistrētiem par pilsoņiem.

Bez šiem likuma grozījumiem Latvijas ceļš uz dalību Eiropas Savienībā un NATO būtu atdūries strupceļā. (Kā pašreizējā starptautiskajā situācijā varam īpaši labi novērtēt — iespējams, būtu pat beidzies pavisam, un tam būtu Latvijas valstij potenciāli letālas sekas.) Un būtu nodrošināta lielas nepilsoņu kopienas pastāvīga atražošana. Tomēr TB/LNNK sāka kampaņu pret šiem likuma grozījumiem, un oktobrī vienlaikus ar 7. Saeimas vēlēšanām notika tautas nobalsošana, kurā ar nelielu 52,5% pārsvaru likuma grozījumi tika atbalstīti.

Pēc likuma grozījumu stāšanās spēkā naturalizēties gribētāju skaits strauji pieauga — 1999.gadā Naturalizācijas pārvalde saņēma vairāk iesniegumu nekā trīs iepriekšējos gados kopā. Vēl viens naturalizācijas pieteikumu vilnis nāca 2004. un 2005.gadā, kad Latvija bija iestājusies Eiropas Savienībā. Tomēr jau 2008.gadā pieteikumu bija vairs tikai 2601.

2013.gadā Saeima pieņēma grozījumus Pilsonības likumā, kuri atviegloja noteikumus nepilsoņu bērniem — ka jaundzimušais atzīstams par Latvijas pilsoni vienlaikus ar dzimšanas fakta reģistrāciju, pamatojoties uz viena vecāka pausto gribu. Pirms tam bija nepieciešami abu vecāku iesniegumi.

Tomēr katru gadu Latvijā piedzimst aptuveni 80 bērnu bez nevienas valsts pilsonības (pērn 87, aizpērn 82). Pašlaik Latvijā ir vairāk nekā 6000 nepilngadīgu nepilsoņu.

Ir dažādi iemesli, kāpēc pieaugušie nesteidzas kļūt par Latvijas pilsoņiem. Vieniem šķiet, ka naturalizācijas eksāmens ir par grūtu, citi cer, ka naturalizācijas process kļūs vienkāršāks, vēl citi uzskata, ka pilsonība viņiem pienākas automātiski, vēl kādiem patīk ceļot uz Krieviju. Cerības uz atvieglojumiem pilsonības iegūšanā ir acīmredzami nepamatotas, bet par automātisku pilsonību visiem nepilsoņiem nevar būt ne runas. Taču Latvijā jaundzimušajiem nav jākļūst par savu vecāku bezatbildības upuriem un tuvredzīgu politiķu aprēķinu ķīlniekiem.

Latvija nav tik vāja, lai baidītos no iedomāta dažu desmitu gadā jaundzimušo apdraudējuma, un nav arī tik liela, lai jau kopš dzimšanas atstumtu šos bērnus kā potenciāli nelojālus vai, vēl nepieņemamāk, valstij nepiederīgus viņu nelatviskās vai nepilsoniskās izcelsmes dēļ.

Valoda rullē

Arī ekspertu ziņojums apstiprina, ka jaudīgākais nacionālās integrācijas līdzeklis ir latviešu valoda. «Bilingvālā izglītība rullē,» ekspertu grupas vadītāja, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas pētniece Liesma Ose saka žurnālam «Ir», kas šonedēļ publicē ekspertu ziņojuma plašāku analīzi.

Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece Anhelita Kamenska atgādina, ka 1989.gadā tikai 20% mazākumtautību cilvēku Latvijā runāja latviski, bet pašlaik runā 90%. Iespējams, arī tāpēc sabiedrības integrācijā «daudz kas notiek par spīti nepilnīgi plānotajai politikai», kā atzīst Ose.

Nav jābūt ekspertam, lai redzētu, ka valodas barjeras starp Latvijā dzīvojošajiem faktiski vairs nav, ja neskaita atsevišķus gadījumus, kad barjera lielākoties ir tomēr vai nu politika, vai nu vienkārši muļķība. Tāpēc var darīt piesardzīgu ziņojumā ierakstītais ieteikums «izstrādāt dažādības vadības un pretdiskriminācijas vadlīnijas publiskajā pārvaldē, piemēram, dažādiem klientiem paredzētu norādes pakalpojumu sniegšanas standartu, kas ieviešams valsts un pašvaldību institūcijās».

Ziņojuma autori gan noliedz, ka šī miglainā pasāža nozīmē netiešu ieteikumu valsts pārvaldei apkalpot iedzīvotājus arī krievu valodā. Taču citur savā ziņojumā pārmet tiem politiķiem, kuri «izvēlas runāt tikai latviešu valodā, neraugoties uz viņus intervējošā medija un tā auditorijā lietoto valodu», un uzskata, ka «labu piemēru rāda tie politikas veidotāji un ierēdņi, kuri ar krievvalodīgajiem medijiem runā to auditorijas vairākuma valodā».

Laikam tomēr vislabāko piemēru rāda tie, kuri spēj sarunāties ar auditoriju par tai svarīgo, lai arī kādā valodā runātu. Vēlme dzirdēt politiķus runājam krievu valodā, vai viņi to prot, vai tikai primitīvā tirgus līmenī, pašlaik jau šķiet tāds pats politiska stereotipa anahronisms kā vēlme demonstrēt savu latviešu valodu, kad jārunā — nē, ne jau ar poli, zviedru vai japāni — tieši ar krievu. Tas šķiet skumji bezjēdzīgi un komiski. Bet arī krievu valodu knapi protoša politiķa vai ierēdņa mokas izteikties «auditorijai saprotamā valodā» nopietnu sarunu nevar nodrošināt. Vēl jo īpaši tāpēc, ka 90% šīs auditorijas Latvijā runā valsts valodā.

Varbūt jau esam vismaz tiktāl saliedēta sabiedrība, ka atzīstam un cienām dažādību, ko ziņojumā īpaši uzsver autori, un spēju sarunāties vērtējam augstāk nekā politiskus valodas žestus.

Toties daudz vairāk nekā tikai politisks žests būtu grozījumi likumā, kuri noteiktu, ka ikviens Latvijā pastāvīgi dzīvojošu vecāku bērns jau kopš dzimšanas ir mūsu valsts pilsonis.

Prezidents Vējonis varētu ierosināt Saeimai pieņemt šādus likuma grozījumus.

Uzreiz pēc ziņojuma publicēšanas tie paši, kuri 1998.gadā ar referendumu par Pilsonības likuma grozījumiem apdraudēja Latvijas valsts pastāvēšanu, sāka brēkāt, ka automātiska pilsonība jaundzimušajiem tagad apdraudēšot latviešu tautu. Droši vien brēks arvien skaļāk. Taču ir absurdi iedomāties, ka 80 zīdaiņi gadā, ja piedzims jau kā pilsoņi, apdraudēs Latvijas valsti, pat ja piedzimšanas dienā vēl nerunās valsts valodā.

Sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupas ziņojums (pdf, 1.3Mb)