Maldinošos ziņojumos vai nu tiek solīts labi apmaksāts darbs ārvalstīs, vai arī tiešākā veidā tiek meklētas sievietes, kuras bez negatīvām sekām par finansiālu atlīdzību labprāt noslēgtu fiktīvas laulības ar trešo valstu valstspiederīgajiem. Vervētāji, kuri darbojas tiešsaistē, bieži vien (iespējams) ir sievietes, un papildus reklāmai cilvēku tirgotāji saziņai ar iespējamajiem upuriem izmanto internetu un kā vervēšanas rīku — sociālos medijus. Vervētāji, kuri darbojas tiešsaistē, cenšas savervēt vairākas sievietes vienlaikus. Latvijas pētījumā konstatēts, ka netiešās vervēšanas metodes tiešsaistē kļūst populārākas nekā tiešās vervēšanas metodes. Tiešsaistē atrodami arī «īstu» laulību piedāvājumi.
Cilvēku tirgotāji, iespējams, vēl vairāk izmantos internetu, jo šķiet, ka tas viņiem sniedz īpašas priekšrocības. Latvijas un Igaunijas pētījumos atklājās, ka ekspluatatīvu fiktīvo laulību upuri tiek vervēti arī, viesojoties ārvalstīs, un dažkārt arī laulības tiek noslēgtas ārpus ES.
Gadījumos, kad sievietes šķietami labprātīgi stājas fiktīvā laulībā vai pieņem darba piedāvājumus, kuri šķiet pārāk labi, lai būtu patiesi, vaina var tikt novelta uz upuriem. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka cilvēku tirdzniecībā pārdotās personas piekrišana kļūst nebūtiska, ja tiek izmantots kāds no cilvēku tirdzniecības «līdzekļiem», citiem vārdiem, ja cilvēku tirgotājs veic piespiedu, maldinošas vai ļaunprātīgas darbības, upura sākotnējā piekrišana zaudē nozīmi.
Kā apspriests, piem., Lietuvas pētījumā, ekspluatācijas pamanāmākās formas (ekonomiskā, psiholoģiskā, fiziskā un seksuālā vardarbība) sāk izpausties mērķa valstī, bet tās mazāk pamanāmās formas (sociālās, psiholoģiskās un ekonomiskās ievainojamības izmantošana) — jau izcelsmes valstī.
Tajos netiešās vai tiešās vervēšanas gadījumos, kad sievietes par finansiālu atlīdzību «šķietami labprātīgi» piekritušas noslēgt fiktīvu laulību, vervētāji viņām bija snieguši maldinošu informāciju par to, kas notiks pēc laulības noslēgšanas. Piemēram, saskaņā ar Īrijā veikto pētījumu dažām sievietēm bija teikts, ka viņas varēs izvēlēties atgriezties vai neatgriezties mājās un, ja viņas izvēlēsies palikt, viņām palīdzēs atrast mājokli un darbu (bērnu uzraudzīšana, apkopējas darbs utt.). Cits veids, kā pārliecināt sievietes noslēgt fiktīvu laulību, kas tika atklāts Igaunijas pētījumā, bija pārliecināt viņas, ka dažus mēnešus pēc laulības noslēgšanas būs iespējams iesniegt šķiršanās pieteikumu.
Patiesībā šķiršanās var izmaksāt dārgi (iespējamā maksa advokātam un administratīvās izmaksas), un var būt nepieciešami konkrēti nosacījumi, piemēram, atšķirtības periodi, un tai pusei, kura pieteikusi šķiršanos, var būt jāpieprasa atšķirtība valstī, kurā tika noslēgta laulība. Juridiskie eksperti, kuri tika intervēti Igaunijas ziņojuma vajadzībām, apgalvoja, ka tad, ja sieviete stājas fiktīvā laulībā Īrijā, viņai var būt problemātiski pieteikt šķiršanos Igaunijā.
Latvijas un Igaunijas izpētes ziņojumos apspriesti arī gadījumi, kuros ir grūti noteikt robežu starp ekspluatatīvu fiktīvo laulību un īstu laulību. Šajos gadījumos partneris, kurš maldina, izliekas, ka viņam ir īstas attiecības un vēlme stāties laulībā nolūkā radīt tradicionālu ģimenes savienību ar sievieti. Tomēr patiesais mērķis ir pārcelties uz citu valsti. Maldināšana bieži vien atklājas, tiklīdz ir nodrošināta uzturēšanās atļauja, piem., pēc tam, kad piedzimuši kopīgi bērni, un nereti tas ir brīdis, kad kļūst vardarbīgāka tā laulātā uzvedība, kurš tika maldinājis.