Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Skolotāja un pavārs piedzīvo pārdrošāko Baiļu Faktoru

TVNET
Skolotāja un pavārs piedzīvo pārdrošāko Baiļu Faktoru
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: No personīgā arhīva

Šis piedzīvojums ir labākā dzīves skola, skaistākā ekskursija, pārdrošākais Baiļu Faktors, ilgākā ģeogrāfijas stunda un negaidītākais pārsteigums. Tā par savu pasaules apceļošanu portālam TVNET raksta Laine Pērse un Arturs Driņins. Viņi piekrita dalīties ar košajiem ceļojuma iespaidiem. Gandrīz 300 dienu laikā viņi jau paguva apceļot 39 valstis. Viņi vēlas parādīt, ka nav jābūt miljonāram, lai apceļotu pasauli.

Šonedēļ portāls TVNET saņēma šādu vēstuli: "Jums raksta Laine Pērse un Arturs Driņins. Jūsu raksti vienmēr ir bijuši saistoši, tāpēc nolēmām Jūs iepazīstināt arī ar savu stāstu. Pašlaik atrodamies Serbijā. Tomēr tas nav tikai atvaļinājums, bet gan īsts ceļojums, un šī ir mūsu ceļojuma 283.diena. Un sākām savu pasaules ceļojumu Ņujorkā, dodoties ceļā uz Brazīliju. Esam jau 39.valstī un priekšā vēl tik daudz!

Zinām - ir daudzi pasaules apceļošanas stāsti. Tomēr mūsējais ir īpašs - ceļojam ar stopiem. Jā, patiesi visur ar stopiem! Un sākām ar budžetu 3 eiro/dienā. Esam pusceļā un domājam plašāk padalīties ar mūsu trakajiem piedzīvojumiem:)

Foto: no personīgā arhīva

Ceļojot mūsu izvēlētajā veidā, iegūstam daudz vairāk kā tūristi, kas spēj segt visas ērtības. Dzīvojam kopā ar vietējiem viņu ikdienas dzīvi un baudām skaistākās tradīcijas:) Ceļojums ir košs.

Piedzīvojām stiprāko vētru pēdējo gadu laikā Lielajā Kanjonā, atradām savas zvaigznes Holivudā un cēlām telti Las Vegasas centrā.

Baudījām tekilu Tekilas pilsētiņā Meksikā. Kāpām aktīvajā Pokaja vulkānā un guvām enerģiju varenākajās maiju piramīdās Gvatemalā. Apstaigājām Darrien provinci Panamā un lidojām kā reportieri ar slepkavību izmeklētāju helikopteru Kolumbijā. Bijām pasaules centrā uz ekvatora līnijas Ekvadorā. Fotografējāmies pie Naska līnijām Peru un gājām kājām uz Machu Picchu 12,5 stundas pa kalniem lietusgāzē. Apskatījām pasaules augstākās pilsētas un Titikakas ezeru Bolīvijā. Arī lielākos sāls laukus Salar Uyuni! Sauļojāmies sausākajā tuksnesī Čīlē un Argentīnā baudījām labāko vīnu. Urugvajā piedzīvojām lietus sezonu Dienvidamerikas «karstākajā» kūrortā. Apskatījām milzīgo HES Paragvajā un sasniedzām metropoles San Paulo un Rio de Janeiro. Iekāpām Āfrikā, Marokā un aizstopējām no Rietumeiropas līdz Balkāniem. Un pa vidam vēl tik daudz!!!

Foto: no personīgā arhīva

Nevaram nosaukt labāko ēdienu, skaistāko vietu vai jaukākos cilvēkus. Baudīts tik daudz ar acīm, vēderu un sirdi :) Protams, ne vienmēr viss ir bijis viegli un ne viss izdevies, kā plānots. Tomēr katra pieredze ir vērtīga - lai tā būtu pozitīva vai ne tik koša. Un esam vēl tikai pusceļā:)

..Esam pārsteigti, cik pasaule patiesībā ir maza. Cik cilvēki ir atsaucīgi un izpalīdzīgi. Un cik šķietami neiespējamais patiesībā ir iespējams!

Galvenais, ko vēlamies parādīt šajā ceļojumā - nav jābūt miljonāram, lai apceļotu pasauli.

Un nav jāskaita minūtes - laika ir diezgan! Vien jāsper pirmais drosmīgais solis un jādara iecerētais! ..Mūsu ceļojums ir īpašs. Viss mainās. Mainās visu laiku mums apkārt un mūsos. Šis piedzīvojums ir labākā dzīves skola, skaistākā ekskursija, pārdrošākais Baiļu Faktors, ilgākā ģeogrāfijas stunda un negaidītākais pārsteigums."

Foto: no personīgā arhīva

Pēc šīs vēstules saņemšanas lūdzām pāri pastāstīt vairāk par savu ceļošanu. Viņi rakstīja: "Esam divi ceļotāji - Laine un Arturs. Un pašlaik īstenojam savu trako ideju par pasaules apceļošanu. Savu piedzīvojumu sākām pagājušā gada pirmajā oktobrī, dodoties ceļā no Stokholmas uz Ņujorku.

Mēs ceļojam pa tām valstīm, kur nav nepieciešama vīza vai to ir viegli iegūt. Mūsu mērķis ir iepazīt pasauli - dažādu tautu kultūras un vērtības, apskatīt skaistākās vietas un, galvenokārt, gūt neaizmirstamu pieredzi, mācīties, atrodoties nepārtrauktā kustībā un saskarē ar neiepazītu vidi un svešiem cilvēkiem ar citu dzīves skatījumu.

Ir izveidojies aplams priekšstats, ka ceļot ir dārgi - nedrīkst jaukt greznību un komfortu ar ceļošanu.

Mēs izvēlējāmies diezgan neierastu variantu - ceļot ar «stopiem», tur, kur tas ir iespējams.

Pāri okeānam gan nu nekādi nevar pastopot:)

Sākotnēji ceļojām līdz Stokholmai, no turienes uz Ņujorku. Tālāk ar stopiem šķērsojām Amerikas Savienotās Valstis no austrumu krasta līdz par Kalifornijai. Ar stopiem devāmies cauri Meksikai un Centrālamerikai. No Panamas uz Kolumbiju gan lidošana bija vienīgais variants (ko sapratām pēc ilgiem, piedzīvojumu pilniem meklējumiem). Tikām līdz Brazīlijai, viesojoties deviņās Dienvidamerikas valstīs un tad nokļuvām Itālijā un «iekāpām» arī Āfrikā, Marokā. Nu mūsu ceļš mūs ir atvedis līdz 39.valstij - esam atceļojuši no Eiropas rietumiem līdz Balkānu valstīm un pašreiz atrodamies Serbijā. Mūsu ceļojuma 286.dienā.

Foto: no personīgā arhīva

Kas tālāk? Vasarā turpināsim ar Eiropu un tad laiks būs Āzijai un Austrālijai. Kā radās ideja?

Strādājām kā skolotāja un kā pavārs. Taču vienmēr ar prieku devāmies ārpus ierastās vides

- gan kā tūristi, gan kā studenti un viesstrādnieki. Pārrunājām pasaules apceļošanu kā joku, līdz tas sāka kļūt arvien nopietnāk. Un nu neticamais ir noticis. Esam pasaules ceļos!

Kāda bija mūsu pieredze pirms šī ceļojuma? Bijām apskatījuši vairākas valstis tūrisma braucienos kopā ar vecākiem un draugiem. Arī piedalījušies jauniešu apmaiņas programmās, kur desmit dienas iespējams pavadīt svešā valstī ar vairākiem jauniešiem no citām zemēm. Ilgāka uzturēšanās ārzemēs bijusi Erasmus prakses ietvaros un studijās. Ir arī darba pieredze ārzemēs. Un «stopējuši» esam kopā pa Latviju uz dažādiem pasākumiem un tāpat vien - apskatot pilsētas. Tad jau mēģinājām stopēt arī ārpus Latvijas - līdz šim ceļojām gan tikai Lietuvā un Igaunijā, tomēr tā bija tik lieliska pieredze ar visām nebūšanām, lietu, skudrām teltī un vairāku stundu kājām iešanu, izmisumu, bailēm, ka mēs nolēmām darīt to vēl. Un tālāk un trakāk!

Foto: no personīgā arhīva

Pašā sākumā gan izvēlējāmies doties uz Ameriku, jo bijām sarēķinājuši Eiropā būt atpakaļ nākamajā vasarā. Sākumā bija patiesi interesanti. Tikai tad arī sākām saprast, cik ASV ir citādi un ka mūsu plāns var arī nenostrādāt.

Pagāja laiks līdz apradām ar pavisam citādo ikdienu. Un tad arī nācās mainīt valsti. Ar stopiem nokļuvām Meksikā. Tas bija jauns izaicinājums. Sazināmies bez apgrūtinājumiem gan angļu, gan krievu valodā. Tomēr nebijām rēķinājušies ar otro izplatītāko valodu pasaulē. Un te nu tā sākās.

Latīņamerikā angliski vai krieviski runājošos sastapt var ļoti reti. Bet mēs ceļojam ar stopiem, kur galvenais ir komunikācija. Un te tiek izmantota spāņu valoda. Un tieši no komunikācijas sākas izzināšana, izpalīdzēšana un pati ceļošana. Tāpēc jau pirmajā dienā sākām mācīties.

Lai gan sākotnēji uz visiem jautājumiem spējām atbildēt tikai ar «Si» vai ar «No»,

pēc septiņu mēnešu ceļojuma, ierodoties Eiropā un uzsākot savu ceļu Spānijā, spējām komunicēt spāniski tikpat viegli kā angļu valodā.

Meksikā šoferīši, protams, bija pārsteigti par mūsu atbildi uz jautājumu: «Kā Tevi sauc?», «Si» :)

Un tā aizsākās mūsu Latīņamerikas piedzīvojums.

Foto: no personīgā arhīva

Ir noticis tik daudz! Un ceļojot mūsu izvēlētajā veidā, iegūstam daudz vairāk kā tūristi, kas spēj finansiāli segt un nodrošināt visas ērtības. Dzīvojam kopā ar vietējiem viņu ikdienas dzīvi un baudām skaistākās tradīcijas :)

..Un spilgtākie piedzīvojumi? Stopējām uz Lielo Kanjonu. Patiesībā - ASV nav iespējams tāpat vien stāvēt ar zīmi un izstieptu īkšķi - ir jāiet un jājautā šoferīšiem, vai tie gadījumā nevēlas kompāniju. Tā nu sabiedrotos ceļā vēlējās viens indiānis. Ar viņu nokļuvām Lielajā Kanjonā ASV. Bet izrādās - viņš šajā nacionālajā parkā ir darbinieks un mēs tikām iekšā pa darbinieku ieeju, par to nemaksājot. To atklājām tikai infocentrā, jautājot pēc kartes. Infocentra darbiniece bija pavisam pārsteigta. Tāpēc ātri nācās iet prom bez kartes. Tomēr ne viss tālākais notika tik skaisti - Lielajā Kanjonā sākās stiprākā vētra pēdējo gadu laikā.

Un pirmo nakti kanjonā pavadījām mirkstot mūsu vienkāršajā «ūdens necaurlaidīgajā» teltī no Ķīnas ar milzīgu peļķi tās vidū

blakus aļņiem pārošanās laikā, kas nepavisam nekautrējās naktī padraiskoties blakus teltij.

Kas vēl? Ar vienu šoferīti nokļuvām uz Meksikas robežas, kur bijām laipni aicināti padzīvot rančo trīs dienas. Tur pieredzējām pirmās īstās vietējo tradīcijas. Gatavojām baložus pusdienās - mūsu draugi tos ķēra un rāva nost tiem galvas, lūdzot mums tos pagatavot. Un piedalījāmies Helovīnu ballītē meksikāņu bārā. Galvenais, kas mums bija jāskaidro citiem apmulsušajiem ballītes viesiem - mēs neesam no ASV. Jā - protams, viss notika zīmju valodā :) Un atpakaļ no šīs pašas ballītes šoferītis atteicās braukt. Ja nu zaudē tiesības, tad darba arī vairs nav (tas pats mūsu smagās mašīnas šoferītis). Tā nu mašīnas vadību uzņēmāmies mēs. Priekšējā mašīnas sēdeklī viens meksikānis skaidroja ceļu. Tomēr braukt naktī svešā vietā ar norādījumiem spāņu valodā nepavisam nenācās viegli. Un mūs apturēja policija.

Priekšā sēdošais meksikānis pilnībā sastindzis nevēra vaļā mašīnas durvis.

Tā nu policists atvēra aizmugurējās un atmaiga smaidā, ieraugot gaišu meiteni un puisi runājam angliski. Tātad viss labi - nokļuvām atpakaļ rančo un tikai tad uzzinājām, ka tā bija robežkontrole un mūsu «ceļu instruktors» bija nelegālais imigrants. Tā nu tomēr nenosūtījām mūsu draugu atpakaļ uz dzimteni nejaušības dēļ.

Foto: no personīgā arhīva

Gvatemalā bija lielas problēmas ar bankomātiem. Visa apakšbiksēs iešūtā naudiņa jau iztērēta un nu jau jāsāk ņemt ārā no konta. Tomēr pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem nekas neatliek kā turpināt ceļu ar to, kas vēl atlicis. Taču, nokļūstot milzīgajā Tikal piramīdu kompleksā, saprotam, ka vairs nav, ar ko norēķināties par autobusu un nav naudiņas, ar ko samaksāt somu noliktavā - ar lielajām mugursomām mūs nelaiž iekšā. Pirmajā situācijā mums izpalīdz viens jauks pasažieris, ar kuru pa ceļam pārminam pāris vārdus, ko jau esam apguvuši spāniski. Kad autobusa šoferītim piedāvājam fotoaparātu, jaunais draugs samaksā par mūsu biļetēm. Mīļi pasakāmies viņam par visu ar Latvijas karodziņu.

Jāpiemin, ka fotoaparātu mums tāpat vēlāk nozaga.

Somas izdodas atstāt vienā stūrītī restorānā pirms ieejas kompleksā. Un tad jau ceram tikai uz veiksmi. Tomēr nekas nav paņemts. Bet izrādās, ka naudiņa, ko mēģinājām izņemt no bankomāta, katru reizi tikusi noņemta no konta, bet bankomātā nav izdota. To atklājam tikai Gvatemalas otrā galā. Tur knapā spāņu valodā sarunājoties vietējā bankā pāris stundas, saņemam zīmogus uz konta izrakstiem un pēc laiciņa atgūstam visus 400 eiro atpakaļ kontā no mūsu bankas Latvijā.

Kolumbijā bijām nedaudz apslimuši (vēderam šajā ceļojumā nācies adaptēties daudz). Tā nejauši iepazināmies ar pilotiem, kas vēlējās izpalīdzēt, kad mums uz ielas bija palicis slikti. Beigās tikām uzaicināti izlidot līkumiņu ar slepkavību izmeklēšanām paredzēto helikopteru. Mums gan, ieejot militārajā zonā, jānodod pases un jābūt pārliecinošiem reportieriem no Eiropas, kas nerunā spāniski, lai nebūtu iespējams pateikt kaut ko, kas varētu nesakrist. Esam saģērbušies pieklājīgi un tā izdodas izlidot ar helikopteru un apskatīt vienreizējus skatus uz salsas galvaspilsētu no augšas :)

Foto: no personīgā arhīva

Piedzīvojumiem bagāta bija ceļošana Peru. Īpaši - gājiens un Maču Pikču. Tā kā autobuss un vilciens līdz šai apbrīnojamajai vietai ir ļoti augstās cenās, nolēmām iet kājām. Vietējie teica, ka daudzi esot to darījuši, tomēr noteiktu kilometru skaitu un ceļa ilgumu neviens nespēj pateikt. Nu to varam atklāt mēs - ceļš no Ollantaytambo ciematiņa (no kura beidzas sabiedriskā transporta ceļi un sākas dārgais transports tūristiem) līdz Aguas Calientes (Maču Pikču ciematiņam) ir 12,5 stundu gājiens. Apmēram 50 kilometri pāri kalniem un gar vilciena sliedēm. Šajā pārsteidzoši garajā ceļā mums pievienojās suņuks, kas nu tagad arī ir mainījis savu dzīvesvietu. Gājām bez apstājas, domādami, ka ceļa beigas ir tūliņ aiz stūra. Tomēr, kad pēc astoņu stundu gājiena ar lielajām mugursomām no sastaptiem ceļotājiem uzzinām, ka vēl jāiet četras stundas līdz Maču Pikču, jau izlemjam, ka atpakaļ ņemsim busiņu. Jāpiemin, ka

pašā Maču Pikču kalnā stīviem un līkiem nākamajā rītā arī nākas kāpt divas stundas.

Lietusgāzē. Tas bija grūtākais pārgājiens mūsu dzīvē.

Un visbeidzot Argentīnā pirmo reizi sastapāmies ar portugāļu valodu, nostopēdami vienu brazīļu smagās mašīnas šoferīti. Narkotikas ir diezgan izplatītas šajā kontinentā un arī mūsu šoferītis mums nekautrējas parādīt atvilktnīti ar kokaīnu un visiem šņaukšanas rīkiem. Bet kas notiek? Ceļa malā ir policija un tā redz- smagajā mašīnā trīs cilvēki. Tas nav atļauts. Mūs aptur un šoferītis satraucies dzen ārā mūs no mašīnas. Būšot pārbaude. Daudz neko nesapratām, jo, tikko apguvuši spāņu valodu, saskārāmies ar ko citu. Tik ļoti cerējām, lai cilvēku, kas gatavs mums izpalīdzēt, nearestē. Un beigās viss beidzās labi. Pēc lielāka ceļa gabala atkal stopējām, jo bijām nomainījuši vairākus braucējus. Un tas pats smagās mašīnas šoferītis brauca mums garām un apstājās vien, lai pateiktu, ka visus var piekukuļot, tā kā viss kārtībā.

Foto: no personīgā arhīva

Un tā ir tikai neliela daļa no visa piedzīvotā!

Un mēs savu piedzīvojumu sākām ar pavisam nelielu budžetu. Sapelnītie un iekrātie trīs tūkstoši bija atlikti visām lidmašīnu biļetēm (citus transporta veidus pat neiekļāvām izmaksās, jo gribējām ceļot tikai ar stopiem).

Bija naudiņa svarīgākajiem apskates objektiem, ko noteikti nedrīkst laist garām.

Un pārējais bija pārtikai - sākām ar trīs eiro dienā! Somā ir telts un vēl ir brīnišķīga iespēja palikt pie draugiem vai nejauši sastaptiem ceļotājiem :)

Un atklājām, ka viss patiesi ir iespējams! Protams, vislielāko atbalstu mums sniedz mūsu mīļie - mūsu ģimenes, draugi un sekotāji. Saņemam gan morālu, gan finansiālu atbalstu. Un milzīgs paldies visiem par to!!!

Un pateicoties šim ceļojumam mēs esam ieguvuši tik daudz!

Mēs esam iemācījušies priecāties par ikvienu sāpošu vietiņu, apdegušiem deguniem un noberztām kājām.

Un viena no vērtīgākajām lietām, kas ir iegūta - tā ir pati novērtēšanas spēja. Mēs nekad par to nebūtu iedomājušies.

Un nezinām, vai vispār to būs iespējams saprast.

Foto: no personīgā arhīva

Bet - tagad mēs zinām, cik ļoti labi ir apsēsties. Vienkārši apsēsties pēc četru stundu nepārtraukta gājiena. Tik labi ir apgulties. Horizontāli.

Vispār gulēt ir labi. Ja autoostā - tad silti. Ja teltī - tas ir vēl labāk par jebkuru autoostu - horizontāli taču! Bet, ja ir gulta- tas ir super!

Un mēs tiešām jūtam to, ko nekad iepriekš nebūtu jutuši, vienkārši apguļoties gultā.

Tik labi ir padzerties pēc tam, kad pāris stundas iets bez dzeramā ūdens.

Tik labi ir noņemt somu no pleciem.

Tik labi ir tad, kad apstājas kāds tikai parunāties pēc 100 nelabvēlīgiem skatieniem.

Tik labi ir saņemt kādu ziņu no mīļajiem un ziņas no mūsu dārgajiem lasītājiem - arī tādas, ko nebūt mēs nebūtu gaidījuši!

Un šis ir tas laiks, kad mēs mācāmies novērtēt. Mēs novērtējam to, kas mums ir. Mēs spējam novērtēt tik niecīgas lietas, ko ikdienā nemaz nav tik vienkārši pamanīt. Nu novērtējam lietu piemērotību un nepieciešamību.

Īstenībā cilvēkam nepieciešams tik maz - mēs novērtējam katru laipnu cilvēku un izpalīdzīgu žestu. Katru smaidu mēs vērtējam tik augstu!

Mēs esam pateicīgi visiem, kas padarīja un vēl joprojām padara šo ceļojumu iespējamu! Ikviena ziņa no tālienes un ikviens laipns žests tepat blakus mūs pozitīvi uzlādē!

Esam pārsteigti, cik daudz apbrīnojamu personību sastopam savā ceļā un par to, ka mēs - pilnīgi svešinieki - tiekam uzņemti kā labākie draugi - izguldīti un lutināti.

Vienmēr esam dzīvojuši ar pārliecību - ja darīsi labu, tiks atdarīts ar labu. Un nu ejam roku rokā ar šo filozofiju.

Mēs esam piedzīvojuši situācijas, kādas bez šī ceļojuma noteikti nekad arī nepiedzīvotu.

Esam iemācījušies paļauties uz iekšējām sajūtām - ja vienas durvis ciet, tad nav tajās jālaužas iekšā, jo nākamā izdevība ir tepat aiz stūra.

Mēs meklējam tās vērtības, kas paliks mūsu prātos un sirdīs uz mūžu.

Mēs nekrājam krelles un lelles, mēs krājam mirkļus, ko ieslēdzam savā sirdī.

..Un esam pusceļā - plānojam atgriezties Latvijā nākošā gada maijā.

Un vēlamies pateikties visiem, visiem par to, ka esat daļa no mūsu piedzīvojuma. Mūsu sapnis nu ir realitāte. Un vēlam Jums visiem izdzīvot savējo :)

Laine un Arturs. Iegriežam pasauli:)"

Pāris arī domā piedāvāt savu stāstu plašākai publikai un iespējami ieinteresētiem sponsoriem - varbūt kādam ir vēlme savu produktu/pakalpojumu vai stāstu izvest cauri pasaules valstīm ar viņu ceļojuma palīdzību.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu