Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Straujiem soļiem tuvojas Ziemassvētku laiks, kad mēs sev tuviem cilvēkiem vēlamies dāvināt interesantas un mīļas dāvanas. Ziniet, šis tas dāvināšanu tradīcijās ir mainījies. Un, lūk, arī dažas idejas pašām dāvanām!
Dāvināšanas tradīcijas mainās
Ko savulaik dāvināja jaunajam pārim kāzās? Protams, praktiskas lietas: segas, gultasveļu, putekļu sūcēju, traukus un tamlīdzīgas mantas. Tiešām noderīgi. Ko tagad? Aptaujājot vairākus nesen precējušos pārus, itin viegli secinājām: protams, netrūkst cilvēku, kas joprojām turas pie senajām tradīcijām, taču virsroku ņem cita veida praktiskums – dāvanu kartes vai aploksne ar naudu, lai nopērk paši, ko vajag, jo visbiežāk pāris jau ligzdiņu ir iekārtojis. Ja ne – vienalga paši labāk zina, kā visvairāk pietrūkst! Un līdzīgi ir ar dzimšanas dienām un citiem svētkiem. Vienīgi Ziemassvētki tomēr ir īpaši. Tad saviem tuvajiem cilvēkiem gribas uzdāvināt kaut ko sirsnīgu un mīļu. Lai gan ko tur liegties – arī šajos svētkos dāvanu kartes tomēr ieņem ļoti nozīmīgu vietu. Tā vienkāršāk!
Santīmiņu par dāvaniņu, un nekas slikts nenotiks!
Kurš nav dzirdējis, ka neiesaka dāvināt nažus un citus asus priekšmetus – tas esot uz strīdiem un naidu. Kur šāda iedoma radusies, mums noskaidrot neizdevās, taču ir cilvēki, kas šo tradīciju joprojām ievēro ļoti stingri. Tiesa gan, šādā veidā uzdāvināto ļaunumu varot mazināt, apdāvināmajam pretī prasot simboliski samaksāt – agrāk kapeiciņu, tagad santīmiņu. Un lieta darīta! Taču, ja to nezina, var nonākt diezgan kutelīgā situācijā, kā tas gadījies 40 gadu vecajai Līgai. Kad viņa pirms 20 gadiem precējusies, jaunā vīra draugi jaunlaulātajiem uzdāvinājuši galda piederumu komplektu, kurā bijuši arī naži un dakšiņas. Otrā dienā Līga pamanījusi, ka vīra draugs prasa samaksāt par dāvanu. Sākumā domājusi – iedzēris un joko. Līdz vīrs izvilcis no kabatas naudu un devis arī. Tad viņa uzzinājusi par šo ticējumu.
Kad Līga no vīra bija šķīrusies un ģimenē ienācis viņas jaunais draugs, kurš tur tomēr pastāvīgi vēl nav dzīvojis, tuvojoties viņa vārdadienai, sieviete romantiski izprātoja uzdāvināt viņam skaistas čības. Tad viņš sapratīs, ka te ir vienmēr gaidīts. Tas no viņas puses būtu bijis gandrīz tā kā mājiens – laipni lūdzu mājās! Taču pagadījusies draudzene, kas Līgai atvērusi acis. Dullā! Vai tad tu nezini, ka čības un jebkuri citi apavi dāvanā ir uz šķiršanos? Nē, to viņa nezināja. Un, lai gan nemaz nav māņticīga, no šī nodoma uzreiz attiekusies. Tiesa gan, arī šīs attiecības pēc četriem gadiem izbeigušās. Bet vismaz ne čību dēļ...
Mazdēls Uldis, ejot uz vecmāmiņas dzimšanas dienu, aiznesīs tai dāvanā pulksteni. Puisis diezgan ilgi bija izmeklējies, jo omīte sūdzējās – labi vairs nedzirdot. Tad nu kopā ar pārdevēju izklausījies ap desmit laikrāžu, kuram skaļāks zvans, līdz atradis īsto. Uldis priecīgs, omīte arī, bet viņas kaimiņiene gan jauno vīrieti nostrostēja – vai nezinot, ka ticējums neļauj gados vecākam cilvēkam pulksteni dāvināt? Tas esot kā pareģojums, ka viņa stundas ir skaitītas. Kaut kas tāds Uldim pat sapņos nebija rādījies, bet kādu mirkli viņš jutās neomulīgi. Omīte gan ne – nosmējās, ka tās mums visiem noskaitītas jau TUR augšā, tāpēc lai liekot jaunajam pulkstenim mieru. Kopš tās dienas ir pagājuši jau divpadsmit gadu, un omīte ir tikpat žirgta kā dāvanas saņemšanas dienā. Starp citu, rīt ir viņas dzimšanas diena, tāpēc – daudz laimes!
Veidojam savas tradīcijas paši
Dažās ģimenēs laika gaitā izveidojas jaunas dāvināšanas tradīcijas. 38 gadus vecā Liene priecājas par savu bērnu burvīgo izdomu. Pirms pieciem gadiem viņi mammai uz Ziemassvētkiem uzdāvinājuši viņas iemīļotā žurnāla abonementu. Liene par to bijusi ļoti priecīga, jo līdz tam viņa žurnālu pirkusi kioskā. Nākamajā gadā bērni kopā ar vēl kādu mīļu sīkumiņu atkal uzdāvinājuši to pašu abonementu, jo Lienes patika uz žurnālu nebija mazinājusies. Tā tas notiek jau piecus gadus, un, kad šogad bērni puspajokam pajautājuši, vai mammai tas žurnāls nav beidzot apnicis, viņa pavisam skaidri zinājusi, ka būs bēdīga, ja zem eglītes abonementa nebūs. Tā viņa savējiem arī pateikusi. "Kas par to, ka es zinu!" viņa atmest ar roku. "Es patiešām to gaidu."
Zandas ģimenē ieviesusies cita tradīcija. Pietiek klausīties, kad radinieki gaužas, cik ļoti gribētu aiziet uz kādu teātra izrādi, uz kino vai koncertu, bet neatliekot laika. Tad nu Zanda ķērusies pie lietas, un tagad katrs jau gaida – ja tuvojas dzimšanas diena, Zanda noteikti uzdāvinās kaut ko no kultūras pasākumiem. Un viņa tā arī dara. Turklāt ir pieteikusi, lai šajā kompānijā neviens nedomā viņas ideju nozagt! Pagaidām neviens to nav uzdrošinājies.
Ko uzdāvināt draudzenēm? Ar šo dilemmu noteikti saskārusies ikviena. 35 gadus vecā Iveta uz kādu laiku šo jautājumu ir nokārtojusi – pirms diviem gadiem Ziemassvētkos viņa savām četrās draudzenēm uzdāvinājusi pa grāmatai – tādus viegli lasāmus romānus. Turklāt katrai citādu, lai draudzenes pēc tam varētu mainīties. Apdāvinātās bijušas sajūsmā. Pērn viņa savu joku atkārtojusi, un šogad draudzenes jau painteresējušās, vai atkal būšot grāmata. Iveta zina – būs, bet atbildes vietā noslēpumaini pasmaida, ka padomā kaut kas esot gan, bet kas, to neteikšot.