Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Britānijā izvēršas skandāls sakarā ar mīklainos apstākļos Londonas slimnīcā mirušo Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD – KGB pēctecis) aģentu Aleksandru Ļitviņenko, kurš pirmsnāves vēstulē savā nāvē apsūdzējis Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, čekas aģentu ar 14 gadu stāžu, kurš savulaik vadīja FDD.
Ļitviņenko, kurš pēdējos gados asi kritizēja Kremli, bija saņēmis politisko patvērumu Britānijā 2000. gadā, bet nesen kļuvis par šīs valsts pilsoni. Patvērumu Britānijā guvis arī bijušais KGB rezidentūras vadītājs Kopenhāgenā Oļegs Gordijevskis, bet čekas dubultaģenti no tā saucamā Kembridžas piecnieka patvērumu meklējuši Maskavā.
Nesen bijušais KGB dubultaģents Džordžs Bleiks uzvarēja cilvēktiesību lietā pret Britāniju, kuru viņš vainoja "pārmērīgi ilgā" tiesas procesā, cenšoties liegt bijušajam spiegam saņemt autoratlīdzību par viņa memuāru publicēšanu. 83 gadus vecais Bleiks pēc dubultaģenta karjeras ilguma var sacensties ar KGB superaģentu "Kembridžas piecnieku", kura pazīstamākais darbonis bija Kims Filbijs, kurš nodeva Maskavas rokās desmitiem Rietumu aģentu. "Kembridžas ideālisti", no kuriem dažus čeka savervēja vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, sniedza Maskavai ļoti vērtīgu informāciju par Rietumu politiskajiem un militārajiem plāniem. Filbijs, kurš kādu laiku vadīja britu izlūkdienesta Austrumeiropas nodaļu, zināja visu par padomju bloka valstīs iesūtāmajiem aģentiem, kas visai drīz nonāca čekas rokās. 1988. gadā, neilgi pirms savas nāves, Filbijs bija ieradies Latvijā, kur tikās ar čekas vietējās nodaļas vadītājiem, lai atcerētos kopīgos "varoņdarbus" Kurzemē, kur tieši no gaisa čekas tīklos nonāca viņa nodotie aģenti.
Bijušais padomju spiegs uzvar tiesā
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) lika Britānijai izmaksāt Bleikam 5000 eiro (2745 latus), lai kompensētu viņam nodarītos zaudējumus, kā arī 2000 eiro (1098 latus) tiesas izdevumu segšanai. Bijušo Britānijas ārējā izlūkdienesta MI6 aģentu Bleiku britu tiesa 1961. gadā atzina par vainīgu spiegošanā par labu Padomju Savienībai un piesprieda viņam 42 gadus ilgu cietumsodu. Pēc pieciem gadiem viņam izdevās izbēgt no Vormvudas cietuma un nokļūt PSRS. Pašlaik 89 gadus vecais bijušais spiegs joprojām dzīvo Maskavā un konsultē čekas aģentu jauno maiņu.
1991. gadā Britānija uzsāka pret Bleiku tiesvedību, lai liegtu viņam saņemt autoratlīdzību par grāmatu, kurā aprakstīta bijušā komunistu aģenta spiegošanas karjera. Londona savu nostāju pamatoja ar to, ka Bleiks kā MI6 aģents savulaik devis slepenības zvērestu. Lieta vēlāk nonāca Apelāciju tiesā, bet pēc tam augstākajā Britānijas tiesu instancē – Lordu palātā, kas 2000. gadā pieņēma spriedumu par labu valdībai. Taču ECT vienbalsīgi nolēma, ka lietas izskatīšana vilkusies pārāk ilgi – deviņus gadus un divus mēnešus. "Tiesa neuzskata, ka process pret prasītāju veikts ar nepieciešamo rūpību," teikts Strasbūrā izvietotās ECT paziņojumā.
Savulaik Džordžs Bleiks sarūpēja Rietumu izlūkdienestiem vienu no lielākajām aukstā kara "blamāžām". 1954. gadā amerikāņu Centrālā izlūkošanas pārvalde un britu MI6 Berlīnē īstenoja operāciju "Gold". Viņi no savas okupācijas zonas paraka tuneli zem krievu zonas pie Šēnefeldes lidostas, lai pieslēgtos komunistu telefona kabeļiem un noklausītos sarunas. Par šo operāciju krievi uzzināja ātri. Tuneļa plānošanas grupas sekretārs bija dubultaģents Džordžs Bleiks, pārliecināts komunists un čekas aģents.
Amerikāņu čekists nožēlo grēkus
Nesen ASV 87 gadu vecumā nomira Maikls Streits, lielas ģimenes galva, bijušais kreisas ievirzes žurnāla "New Republic" redaktors. Arī Streits bija saistīts ar Kembridžas tā saucamajiem apustuļiem – Kimu Filbiju, Gaju Bērdžesu, Donaldu Maklīnu, Entoniju Blantu un Džonu Kērnkrosu, kuru piegādātie Rietumu noslēpumi bija Maskavai ļoti noderīgi aukstā kara gados.
Streitu vēl studiju laikā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados savervēja Blants, kurš vēlāk pamanījās kļūt par britu karaļnama gleznu kolekcijas pārraugu, tā ilgus gadus veiksmīgi izvairoties no atmaskošanas. Ironiskas likteņa sakritības dēļ 1963. gadā Streitam tika piedāvāts mākslas fonda padomnieka amats prezidenta Džona Kenedija administrācijā. Daudzus gadus vēlāk atmaskot Blantu palīdzēja Streita paša atzīšanās. Blanta studiju biedre bija Tesa Majore, kura vēlāk apprecēja lordu Rotšildu, kurš arī tika apsūdzēts par piederību bēdīgi slavenajam Kembridžas spiegu tīklam. Majore palīdzēja atmaskot Filbiju, Bērdžesu un ar viņiem saistīto Džeimsu Klūgmanu.
Kad Streitam piedāvāja mākslas fonda padomnieka amatu prezidenta Džona Kenedija administrācijā, viņš zināja, ka tiks rūpīgi izpētīta viņa pagātne. Viņš lūdza padomu Kenedija padomniekam vēsturniekam Artūram Slesindžeram, kurš ieteica visu izstāstīt FIB. Pēc tam Streitu noklaušināja arī britu pretizlūkošanas dienests MI5. Saņēmis garantiju par nesodīšanu, Blants izstāstīja visu. Par viņa kā čekas aģenta darbību kļuva zināms tikai 1979. gadā, kad tā laika Britānijas premjerministre Mārgareta Tečere atņēma viņam bruņinieka titulu un paziņoja parlamentā, ka informācija par viņa darbību nav "izmantojama kā pierādījums apsūdzības pamatošanai". To apstrīdēja bijušais MI5 darbinieks Pīters Raits, jo Streits bija atzinies, ka Blants savervējis viņu kā spiegu Krievijas labā, nevis vienkārši kā kompartijas biedru. Streits esot uzstājis, ka nekādā gadījumā negribot būt par liecinieku Blanta tiesas prāvā. Tas bija britu varas iestāžu interesēs, kas centās nepieļaut informācijas noplūdi par Blanta nodevību. Britu vēsturnieki atzīst, ka oficiālās varas iestādes joprojām dara visu, lai apgrūtinātu vai nepieļautu pieeju slepenā dienesta arhīviem par Kembridžas piecnieka un ar to saistīto padomju aģentu darbību, jo nav spējuši to laikus atklāt.
Streits sāka mācīties Kembridžas universitātes Triniti koledžā 1934. gadā un drīz iestājās kompartijā. Pēc universitātes pabeigšanas viņš kļuva par ekonomisko padomnieku ASV Valsts departamentā un regulāri nodeva ziņojumus čekas sakarniekam, ko viņš dēvēja par "Maiklu Grīnu". Vēlāk Streits taisnojās, ka nekad neesot sniedzis "nekādu ierobežotas pieejamības informāciju". 1948. gadā kļuvis par žurnāla "New Republic" redaktoru, viņš asi vērsās pret komunistu vajāšanām Amerikā, taču kritizēja staļinismu un atbalstīja Maskavas noraidīto Māršala plānu par ASV ekonomisko palīdzību karā sagrautajai Eiropai.
Savā autobiogrāfijā Streits, kurš nebija aktīvi sadarbojies ar čeku kopš 1941. gada, atceras tikšanos ar Bērdžesu Britānijas valdības mītnē 1949. gadā un Kembridžas "apustuļu" kopīgās pusdienas karaliskajā automobiļu klubā. Streits bija dziļi nobažījies, uzzinot, ka Blants visus kara gadus spiegojis Maskavas labā. Atvadoties Bērdžess jautāja Streitam: "Vai tu joprojām esi ar mums?""Tu zini, ka neesmu," atbildēja Streits. "Tu neesi gluži naidīgs?""Ja es būtu, es nebūtu šeit," teica Streits.
"Kurmis" atzīstas kodolspiegošanā
Ar Kembridžas piecnieku bija saistīts arī Alans Mejs, kurš piegādāja Maskavai Britānijas kodolnoslēpumus. Par viņu Britānijas sabiedrība uzzināja tikai nesen, kad tika atslepenoti daži MI5 dokumenti. Mejs netiktu atmaskots, ja padomju vēstniecības Kanādā šifrētājs Igors Guzenko nebūtu atsaukts uz Maskavu 1945. gadā. Guzenko nešaubījās, ka pēc atgriešanās Maskavā viņu nošaus, tāpēc nolēma padoties Kanādas varas iestādēm. Čekas "diplomāts" pabija vairāku avīžu redakcijās un valdības iestādēs, pat Kanādas izlūkdienesta mītnē, taču visur saņēma atbildi, ka viņa lieta ir "pārāk karsta". Guzenko nolēma paslēpties pie kanādiešu kaimiņiem, un tas glāba viņa dzīvību. Tikai pēc tam, kad padomju aģenti ielauzās viņa dzīvoklī, Kanādas izmeklētāji noticēja Guzenko un nogādāja viņu drošā vietā. Guzenko nopratināšanā piedalījās arī MI5 darbinieks Rodžers Holiss, kurš vēlāk kļuva par britu pretizlūkošanas dienesta vadītāju. Arī Holisu tur aizdomās par spiegošanu Maskavas labā, taču pagaidām to nav izdevies oficiāli pierādīt. Vairāk nekā desmit gadus pārbēdzēji no padomju bloka izvairījās doties uz Britāniju, jo baidījās no dubultaģenta, kas sadarbojās ar Maskavu. Britu pētnieks Čepmens Pinčers pat apgalvo, ka šis dubultaģents bijis Holiss, britu izlūkdienesta darbinieks ar 25 gadu stāžu. Britu varas iestādes ļoti negribīgi nodod atklātībai slepenos arhīvus, jo tad varētu atklāties jauni fakti par britu pretizlūkošanas dienesta nespēju atklāt padomju aģentu plašo tīklu. To apliecina dati no tā saucamā Mitrohina arhīva, ko pirms desmit gadiem Britānijā nogādāja KGB bijušais arhivārs Vjačeslavs Mitrohins.
Guzenko atklāja čekas spiegu tīklu Kanādā. Tajā darbojās arī fiziķis Alans Mejs, kurš bija konsultants Britānijas kodolbumbas projekta Kanādas nodaļā. Mejs, kura čekas segvārds bija Alekss, pamanījās nodot padomju aģentiem nelielu daudzumu urāna 233, kas ir izejviela atombumbas izgatavošanai. Mejam bija paredzēts doties dienesta komandējumā uz Londonu. Guzenko pastāstīja britu izmeklētājiem, ka padomju aģents tiksies ar Meju pie Britu muzeja un viņam kreisās rokas padusē būs laikraksts "The Times".
Taču noteiktajā laikā Mejs neparādījās. Neilgi pirms nāves ierakstītajā atzīšanās stāstā viņš atklāj, ka saņēmis brīdinājumu. MI5 darbinieki centās viņu noklaušināt, lai izdibinātu, vai britu izlūkdienestā nav noslēpies vēl kāds "kurmis", taču Mejs visu noliedza. Nespēdams tikt vaļā no izsekošanas, viņš nolēma daļēji atzīties kodolspiegošanā, cerot vēlāk turpināt savu zinātnieka karjeru. 1946. gadā viņu notiesāja uz desmit gadiem labošanas darbos.
Meklējiet sievieti
Kembridžas spiegu tīkls nebija tikai vīru klubs. 1933. gadā Kims Filbijs, nākamais čekas aģents, bija ideālistiski noskaņots jauneklis, kas tikko beidzis universitāti. Viņš devās uz Austriju, lai klātienē piedalītos cīņā pret fašismu. Kāds draugs no kompartijas iepazīstināja viņu ar Vīnē dzīvojošu kreisi noskaņotu ģimeni, kas izīrēja istabas līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Kad Filbijs zvanīja pie mājas durvīm, tās atvēra saimnieka meita Lizija Frīdmane.
Filbijam, kuru pavadīja meitu ģēģera slava, uz visu mūžu palika atmiņā dzīvespriecīgā meitene. Būdama tieša un atklāta, Lizija pavaicāja, cik Filbijam ir naudas. Viņam bija simt mārciņas, ar ko vajadzētu pietikt viena gada dzīvošanai Vīnē. Lizija kaut ko parēķināja un paziņoja, ka pāri paliek 25 mārciņas, ko varētu ziedot starptautiskajai organizācijai palīdzībai revolucionāriem. "Mums šī nauda ir ārkārtīgi vajadzīga," viņa teica. "Man patika viņas dedzīgums," atceras Filbijs. Viņam meitene tā iepatikās, ka viņš strādāja kopā ar viņu, apprecēja viņu un paņēma sev līdzi uz Londonu. Ebreju meitene no Vīnes kļuva par starpnieci starp Kembridžas ideālistu piecnieku un padomju izlūkdienestu. Kembridžas spiegu tīkls tika uzskatīts par tīri vīrišķīgu eliti, taču divi no piecnieka bija ar homoseksuālu noslieci. Kimu Filbiju un Donaldu Maklīnu dzīvē vienmēr pavadījušas neparastas sievietes. Lizija Frīdmane bija skaista, enerģiska un pašpārliecināta sieviete, kas apsteidza modi un jau pirmskara gados nēsāja ko līdzīgu minisvārkiem. Lai gan jaunāka par Filbiju, Frīdmane bija emocionāli un politiski pieredzējušāka. Pirmo reizi apprecējusies jau 18 gadu vecumā un šķīrusies pēc gada, viņa drīz iestājās Austrijas kompartijā un uz pāris nedēļām nokļuva cietumā.
Viņai jaunais anglis bija vispirms iespējams palīgs un naudas avots, taču iejaucās jūtas. Vēlāk Filbijs atcerējās, ka pirmo reizi viņi mīlējušies sniegā kādā nomaļā Vīnes ieliņā: "Es zinu, ka tas izklausās neticami, bet bija gluži silts, ja pierod." Viņa draugi atceras, ka Filbijs atzinis, ka sakars ar Liziju bijis viņa pirmais seksuālais piedzīvojums. Komunisma idejas jau bija spējušas intelektuāli ietekmēt Filbiju, bet Frīdmane viņu radikalizēja. Viņš palīdzēja naudas vākšanā kompartijai, nogādāja sūtījumus pagrīdes organizācijām, palīdzēja varas iestāžu meklētiem aktīvistiem izkļūt no Vīnes. Nelegālo uzdevumu veikšanā Filbijam palīdzēja Britānijas pavalstnieka pase. Viņš sāka izprast, ko cīņa pret fašismu nozīmēja cilvēkiem, kas riskēja ar savu dzīvību. Kā viņš atceras savās atmiņās, šī pieredze esot nostiprinājusi viņa ticību.
Drošākais veids, kā Filbijs varēja glābt Frīdmani no varas iestāžu vajāšanas, bija apprecēt viņu. 1934. gada februārī viņi apprecējās un pēc tam devās uz Londonu. "Lai gan mūsu attiecību pamats daļēji bija politisks, es viņu patiešām mīlēju un viņa mīlēja mani," Filbijs raksta savās atmiņās. Ja nebūtu Frīdmanes, iespējams, Maskavai neizdotos savervēt vienu no saviem visvērtīgākajiem aģentiem. Lizijai Londonā bija draudzene, Vīnē dzimusī fotogrāfe Edīte Tudore-Harta, kura bija komuniste un jau strādāja padomju izlūkdienestā. 1934. gadā Harta ieteica KGB iesaistīt par aģentiem Frīdmani un Filbiju.
Jurijs Modins, KGB darbinieks, kurš pārraudzīja Kembridžas piecnieka darbību, savās atmiņās atzinis, ka viņu savervēšanā galvenā loma bija Frīdmanei, nevis kādam no padomju aģentiem.
Lai sāktu strādāt Britānijas izlūkdienestā, kā to bija iecerējuši viņa priekšnieki Maskavā, Filbijam bija jātiek vaļā no komunistiskās pagātnes. Viņš kļuva par avīzes "The Times" korespondentu Spānijā un savos rakstos cītīgi slavēja diktatoru Franko. Pēc staļiniskajām tīrīšanām Maskavā nemitīgi mainījās Filbija kontaktpersonas, un Frīdmane, kuras segvārds bija Marija, palika vienīgā, kas uzturēja sakarus ar KGB jauniegūto vērtīgo aģentu. Lai gan Filbijs Spānijā bija sācis romānu ar citu sievieti, Frīdmane uzskatīja viņu attiecības drīzāk par spiegu vienošanos nekā mīlestību.
Savās atmiņās Filbijs uzdod sevi par pārliecinātu komunistu, taču 1939. gada augustā, kad daudzus komunistus Eiropā satrieca Vācijas un Krievijas noslēgtais neuzbrukšanas pakts un tā "slepenie" protokoli par Austrumeiropas sadalīšanu, Filbijs Austrijā jau bija iepazinies ar fašisma teroru, tāpēc viņam bija grūti pieņemt vienošanos ar nacistiem. Nesen atslepenotajos KGB arhīva datos par Filbiju teikts, ka "viņš sūdzējies Marijai par notikumu gaitu, no kā var secināt, ka viņš sācis izjust zināmu vilšanos par mums". "Mums viņš to nekad nebija teicis atklāti. Padomju un vācu neuzbrukšanas pakta parakstīšana pamudināja Dēliņu (Filbija segvārds) uzdot jautājumu, kāpēc tas bija nepieciešams. Taču pēc vairākām sarunām par šo tēmu Dēliņš likās sapratis pakta nozīmi," teikts čekas ziņojumā. Frīdmane pārliecināja Filbiju par Maskavas rīcības pareizību un palīdzēja viņam saglabāt čekas uzticību.
Līdzīga loma Donalda Maklīna dzīvē bija KGB sakarniecei Kitijai Herisai. Filbijam, Maklīnam, Bērdžesam un Bleikam bija vairākas sievas un draudzenes, taču dubultaģentu personīgā dzīve bija traģiska. Patveroties Krievijā, viņiem palaimējās izbēgt no fiziskas atmaksas, taču viņu dzīvei vairs nebija jēgas un viņi nodzērās.