Tā ir mīkla, kuras atminējums – dzērvene. Oga, kas novākta rudenī un bez visādām modernām tehnoloģiskām viltībām viegli saglabājama līdz pavasarim. Īsta ziemeļniece, pazīstama mūsu platuma grādos jau daudzus gadu tūkstošus. Pati mazliet rūgtena un stipri skāba, bet spējīga pārtapt gardos ēdienos, kļūt par elegantu galda rotājumu un glābt cilvēkus no vienas otras kaites.
Vīna biķeris, diegā piesiets
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dzērvju oga, sūnu oga
Gan latviešu, gan angļu valodā dzērvenes vārds saistīts ar dzērvēm. Daži pētnieki domā, ka dzērvenes savu vārdu ieguvušas tāpēc, ka tās garšo dzērvēm, citi nosaukuma izcelsmē vaino apstākli, ka neizplaucis dzērvenes zieds pēc formas atgādina dzērves galvu ar kaklu un knābi. Dažviet dzērvenes sauc arī par sūnu ogām. Dzērveņu dabiskā augšanas vide ir purvs.
Pirmās kultivētās dzērvenes audzēja purvos, bet vēlāk tika radīta tehnoloģija, kas ļauj tās audzēt arī vietās, kur purvu nav. Gatavo speciālas dzērveņu dobes, noņemot augsnes virskārtu, no kuras veido dobei apkārt tādu kā dambi. Apakšā uzber tīru smilšu slāni. Redzot attēlus žurnālos vai televīzijas reportāžas par dzērveņu ražas novākšanu, rodas iespaids, ka ogas aug ūdenī. Patiesībā stādījumus applūdina tikai ražas novākšanas laikā un arī ziemā, lai pasargātu no aukstuma. Ik pēc 3–5 gadiem stādījumiem ziemā uzber jaunu smilšu kārtiņu – tas vajadzīgs, lai veicinātu dzērveņu mētru atjaunošanos un ierobežotu kaitēkļu izplatību. Tās dzērvenes, kas aug ASV un Kanādā, nedaudz atšķiras no mūsējām, tomēr ir ļoti tuvas radinieces.
Ziemeļvalstīs, Krievijā un arī pie mums populārākas joprojām ir savvaļas dzērvenes, kas lasītas purvos. Kādreiz dzērveņu tīkotāju Latvijā bija tik daudz, ka tika pat oficiāli noteikts dzērveņu lasīšanas sezonas sākuma datums, jo citādi ogotāji, gribēdami cits citu apsteigt, lasīja negatavas dzērvenes, reizēm gandrīz pilnīgi baltas. Kādu laiku pastāvot, negatavās ogas gan iegūst sarkanu krāsu, taču nekad neiegūst tādu vērtību kā dabiski nogatavojušās. Kādreiz ļaudis arī mēdz pavasarī lasīt pārziemojušās dzērvenes. Sasalstot un atkūstot tās kļūst saldākas un sulīgākas, tomēr arī nav tik vērtīgas kā septembrī vai oktobrī ievāktās.
Savukārt ASV un Kanādā dzērvenes kopš 19. gadsimta pirmās puses audzē lauksaimnieciski. Šajās valstīs ir ap 16 200 hektāru lielas dzērveņu platības. Lai gan salīdzinoši maz, tomēr dzērvenes audzē arī pie mums.
Galvenokārt – pārstrādei
Līdz pagājušā gadsimta 30. gadiem arī valstīs, kur dzērvenes audzē, tās lielākoties pārdeva svaigas. Vēsā laikā ogas var ilgi uzglabāt vienkārši šķūnī. Lauku mājās senāk bijis paradums dzērvenes turēt bēniņos, saliekot starp tām sūnas. (Ogas glabājās vismaz līdz Lieldienām. Zaļās ceturtdienas rītā meitenēm, kuras gribēja skaisti sārtus vaigus, bija pirms saules lēkta jāapēd ducis dzērveņu. Ja vēlējās, lai puiši pievērš uzmanību, tad bija jānoziež sakaltēta kļavas lapa ar medu, tas no lapas jānolaiza un virsū jāuzēd dzērvenes.)
Pašlaik bieži lietota uzglabāšanas metode ir burkās pildītu dzērveņu pārliešana ar tīru ūdeni – tādas labi stāv vēsā vietā līdz pavasarim. Dažreiz ir ērtāk dzērvenes sasaldēt, tās var iepriekš nedaudz apviļāt smalkā cukurā.
Šodien tikai aptuveni 5% novākto dzērveņu nonāk pie patērētājiem svaigas, pārējās tiek pārstrādātas sulā, biezenī, ievārījumā, arī kaltētas. Kaltētas dzērvenes var nopirkt arī mūsu veikalos, tās nemaz nav skābas, jo kaltējot tiek saldinātas ar glikozes sīrupu. Latvijai raksturīgāks produkts ir dzērvenes pūdercukurā, pēdējā laikā biškopji piedāvā arī dzērvenes medū.
Sūra, toties veselīga
Tikai retais cilvēks spēj ēst svaigas dzērvenes, parasti tās šķiet pārāk skābas un rūgtenas, jo satur daudz organisko skābju. Dzērvenēs ir maz kaloriju – 100 grami ogu satur tikai 34 kkal. Bet jau senos laikos cilvēki bija ievērojuši, ka no ogām tā īsti paēst nevar. Lūk, kā to izskaidro mūsu pašu tautas teika: reiz dievs saticis kādu ogotāju un vaicājis, vai viņš esot paēdis, bet ogotājs atbildējis: "Ne nu ēdis, ne neēdis!" Tad dievs nolēmis – lai tā arī paliek. Ja ogotājs būtu teicis, ka ir paēdis, kas zina, varbūt vēl šobaltdien mēs varētu paēst no ogām, tai skaitā no dzērvenēm.
Kā sensenos laikos, tā arī šodien dzērvenes palīdz atlabt sasirgušajiem. Dzērvenēm piemīt spēcinoša, imunitāti stiprinoša iedarbība, tās palīdz pret vitamīnu trūkumu. 100 gramos dzērveņu ir 10–22 mg C vitamīna. Ja salīdzina kaut vai ar upenēm, papriku, kivi, citrusaugļiem un citiem šodien zināmiem askorbīnskābes avotiem, tas nešķiet daudz, bet neaizmirsīsim, ka gadu simtiem dzērvene bija vienīgā vēlā rudenī un ziemā pieejamā svaigā oga. To lietoja un joprojām lieto pret drudzi, klepu, angīnu, galvassāpēm un citām vainām. Starp citu, viegli silts dzērveņu ķīselis ir ļoti labs dzēriens, lai uzņemtu šķidrumu, ja gadījies nolikties gultā ar kādu saaukstēšanās slimību. Organisma spēcināšanai var izmēģināt arī tautas medicīnas līdzekli – dzērveņu sulu, kas sajaukta ar nostādinātu kartupeļu sulu, pievienojot arī nedaudz cukura un vanilīna. Enerģiju labi var atjaunot, ik dienu apēdot pa karotītei dzērveņu ar medu. Dzērvenēs ir arī kālijs, kalcijs, magnijs, dzelzs.
Jo vairāk dzērvenes pēta, jo vairāk noderīgu īpašību tām atklājas. Pateicoties aptuveni 0,04 mg benzoskābes, ko satur 100 g dzērveņu, tās efektīvi palīdz pret dažādām urīnceļu infekcijām, aptiekās nopērkami dažādi dzērveņu preparāti, kas domāti šim nolūkam. Atklāts, ka, būdamas bagātas ar antioksidantiem, dzērvenes uzturā nāk par labu gan imūnsistēmai, gan sirds un asinsvadu sistēmai; domā, ka tās varētu dot savu ieguldījumu arī vēža profilaksē. Turklāt dzērveņu regulāra lietošana uzturā veicina labās zarnu mikrofloras atjaunošanos, kā arī kavē zobu kariesa un smaganu slimību attīstību. Amerikā pētnieki aprēķinājuši, ka cilvēkam diennaktī vajadzētu izdzert 300 ml dzērveņu sulas. Par to gan labāk katram individuāli aprunāties ar savu ārstu, jo dažos gadījumos dzērveņu sula nav ieteicama, piemēram, tā nav savienojama ar atsevišķu medikamentu lietošanu.
***
RECEPTES
Ko pagatavot no dzērvenēm
• Salāti. Dzērvenes labi iederas augļu, dārzeņu un citos salātos. Piemēram, kopā ar savvaļas rīsiem, kapātiem pētersīļiem un selerijām. Šos salātus pārlej ar mērci, kas gatavota no dzērveņu sulas, olīvu eļļas, kaltēta bazilika, nedaudz cukura un sāls. Garšīgi un izskatīgi ir dzērveņu salāti ar sarkanajiem kāpostiem, eļļu un ķimenēm, tāpat arī dzērvenes var pievienot šampinjonu un sojas produktu salātiem.
• Kaltēšana. Dzērvenes vispirms ieber karstā ūdenī, lai pārplīst miziņa, notecina, apviļā smalkajā cukurā vai arī cukura sīrupā. Izklāj plāti ar cepamo papīru, vienā kārtā uzliek ogas, vispirms patur kādu laiku ledusskapī, pēc tam žāvē siltā krāsnī. Kaltētas dzērvenes var izmantot kliņģerim un kēksam gluži kā rozīnes; pievienot salātiem, vārīt ķīseli vai vienkārši pa reizei uzēst konfekšu vietā.
• Dzērvenes šokolādē. Lielas dzērvenes uzdur uz irbulīšiem, apmērcē izkausētā šokolādē, liek ledusskapī, lai šokolāde sacietē.
• Dzērvenes rotāšanai. Ja mājās mēdz cept tortes, kūkas un gatavot saldos ēdienus, ir vērts turēt saldētavā sasaldētas iecukurotas dzērvenes. Tās uzliek ēdieniem un uzpilina pilīti karsta izšķīdināta želatīna. Oga atkūst un iegūst spīdumu.
• Ābolu trauciņi ar dzērveņu maliņu. Bērnu viesībās saldējumu vai citus saldos ēdienus var pasniegt, pildītus izdobtos ābolos. Ābolam nogriež augšdaļu, izdobj serdi un mīkstumu; lai griezuma vieta nesabrūnētu, to apslacina ar citronu sulu. Gar trauciņa augšmalu ar irbulīšu palīdzību sasprauž dzērvenes, zemāk sasprauž ābolā vairākas krustnagliņu rindas, lai veidotos ornaments. Paši bērni šajā darbiņā var labi palīdzēt.