Jaunzeme-Grende: "Jūtos kā ātrvilcienā!"

FOTO: LETA

Šķiet, jaunā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende savā amatā stājusies ar skaidru redzējumu, ko viņa grib un cer paveikt kultūras jomā. Intervijā TVNET viņu izjautāja gan par to, kā viņa vērtē kultūras darbinieku paziņojumu par līdzekļu samazinājumu nozarei, gan to, kas notiks ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, gan to, ko ministre domā par popkultūru un televīzijas šoviem.

Kādēļ piekritāt kultūras ministres amatam? Īpaši – zinot, kāda ir situācija kultūras jomā...

Kā jau teicu savā pirmajā radiointervijā, man tas bija liels pārsteigums – ka kultūras ļaudis mani uzrunāja kļūt par kultūras ministri. Motivācija, kāpēc to darīju, – jau iepriekš esmu bijusi saistīta ar bibliotēku. Biju Bibliotēku konsorcija valdes priekšsēdētāja. Tas bija laiks, kad deviņas nozīmes valsts bibliotēkas savienoja vienotā tīklā, kad tika ieviesta elektroniskā lasītāju karte, kad daudz diskutējām par to, ka pienāks laiks, kad visas bibliotēkas tiks saslēgtas vienotā tīklā. Tagad tas laiks ir pienācis, katrā bibliotēkā ir internets, un tā ir informācijas brīvība – ikviens cilvēks Latvijā ir brīvs saņemt informāciju, un Latvija ir viena no tām valstīm, kur tas ir iespējams.

Esmu bijusi arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrībā, un vienmēr esmu bijusi pārliecināta par to, ka bibliotēkas jaunajai ēkai ir jābūt; ka jaunā ēka ir simbols, ka tā simbolizē mūsu identitātes pamatu, ka tā ir Raiņa zelta zirga tiekšanās uz augšu, uz sasniegumiem. Laikā, kad vēl biju Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja, ar Nacionālās bibliotēkas direktoru Vilka kungu bijām sākuši interesantas diskusijas par bibliotēkas saturu. Ņemot vērā manā dzīves gājumā saskares punktus ar bibliotēku, kad mani uzrunāja, domāju – jā, es būtu gatava tieši bibliotēkas satura dēļ cīnīties. Tā bija pirmā reakcija. Nedomāju ne par to, ka nozarei ir maz līdzekļu vai ka ir grūtības. Tas bija izaicinājums – izveidot augstvērtīgu saturu.

Tas nozīmē, ka jūsu prioritāte ir bibliotēka?

Nē, tā nevar teikt, un mēs vēl parunāsim par manām prioritātēm. Tas ir sirds aicinājums.

Kļūt par visas nozares ministri jūs uztvērāt kā lielu izaicinājumu?

Protams! Man vispār nebija tādas domas – būt par ministri. Tas nāca ļoti pēkšņi un negaidīti, un man tiešām bija ļoti ilgi jādomā. Bet tā vilkme un vēlme par bibliotēkas saturu tomēr bija tik liela, ka es piekritu. Tad sāku domāt, kas ir nozare kopumā, sāku iepazīt prioritātes.

Katrs ministrs nāk ar savu redzējumu, kā šai jomai būtu jāizskatās. Jums noteikti arī bija sava koncepcija, kā kultūra varētu attīstīties.

Atnākot uz kultūras jomu un iepazīstoties ar to, varu teikt – jā, šī joma par Latviju līdz šim ir devusi gandrīz vienīgās labās ziņas. Dziesmu svētki, operdziedātāji, diriģenti, mākslinieki un vēl, un vēl... Mēs esam radoša nācija, un šajā jomā darbojas tik tiešām izcili un talantīgi cilvēki.

Viss, kas ir iesākts, ir jāturpina. Darbam ir jāturpinās, un straujas izmaiņas neveikšu. Taču katru dienu mēs kaut ko mazliet uzlabojam, un ir pievienotā vērtība, ko es varu iedot ar savu ekonomisko izglītību. Patiesībā pašlaik esmu vienīgā ministre, kurai ir pareizā izglītība darbam valdība – esmu Latvijas Universitātes publiskās pārvaldes maģistrs, tātad – esmu mācījusies, kā vadīt valsti. Otrs: tā ir mana pieredze biznesā un mācības Amerikā: pārmaiņu vadība, riska vadība, efektīva plānošana. Šīs lietas ļauj man paskatīties uz šo lietu varbūt nevis kā cilvēkam, kas varbūt ieinteresēts kādā kultūras jomā, bet pāri visām kultūras lietām.

Kādas tās būtu?

Pirmā: kultūra un mērķtiecība, kurp kultūra iet un kuras būtu tās galvenās lietas, kas kultūrai būtu jādara. Pasaule šobrīd ļoti daudz diskutē par kultūras nozīmi ekonomikā, sabiedrībā. Ir piefiksēti pieci galvenie mērķi, ko kultūra palīdz darīt. (Domā.)

Otra lieta, kas pierādāma ar cipariem, – izrādās, ka kultūras infrastruktūra un kultūras notikumi piesaista investorus. Viņiem labpatīkas investēt, ja pilsētā un valstī ir daudz kultūras. Labs piemērs pasaules kontekstā ir Bilbao, kur, uzceļot vienu modernās mākslas muzeju, pēkšņi saradās arī citi investori. Tādējādi šī pilsēta tagad mutuļo! Labs piemērs Latvijas kontekstā ir Cēsu Mākslas festivāls – cilvēki sāk investēt šajā pilsētā tāpēc, ka viņiem tur patīk.

Trešā: kultūra un ekonomika – kultūras mērķtiecība nebeidzas ar valsts budžeta apgūšanu; kultūra pati pelna, ir dažādi fondi, mecenāti un sponsori, kuri ziedo kultūrai. Kultūrā ir arī bizness. Piemēram, Latvijā ļoti labi strādā un pelna kinonozare, arī opera, teātri, koncertorganizācijas, kas ir valsts dotētas. Tāpat radošās industrijas utt. Šajā es saskatu arī iedzīvotāju izvēli. Piemēram, pirms Ziemassvētkiem – vai pirkt kārtējo, iespējams, mazvērtīgo lietu, jeb tomēr pērkam Latvijas kultūru: jaunā Biržas nama, operas, teātra, izstādes apmeklējumu. Tā ir ekonomika, tas ir veids, kā mēs atbalstām kultūru.

Ceturtā: cilvēki labprātāk dzīvo tajās pilsētās, kur ir kultūra, līdz ar to pašvaldību vadītāji saprot, ka viņiem naudiņa nāk no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Labs piemērs ir Narva Igaunijā kur tika uzcelta koncertzāle. Un pēkšņi Narvā sāka dzīvot arvien vairāk un vairāk cilvēku, kuriem līdz tam šī pilsēta nelikās piemērota labai dzīvei.

Piektā lieta ir grūti izmērāma, bet tajā pašā laikā jau parādās pirmie pētījumi: ka,

stimulējot labo smadzeņu puslodi, kreisā puslode ģenerē konkurētspējīgus izgudrojumus.

Nu, piemēram, inženieris, aizejot uz ļoti labu operu, atnāk mājās, un – rodas jaunas idejas, jauns izgudrojums! Tā ir kultūras mērķtiecība, un mums ir jāsaprot, kā to visu atbalstīt, finansēt un veicināt.

Vēl viena lieta, kas šajos mērķos nebija apskatīta, bet kur es redzu ļoti lielu plusu Latvijai, – tā ir integrācija. Mūsu valstī dzīvo ļoti daudzu un dažādu tautību cilvēki. Ja katrs kopj savu identitāti, mēs bagātināmies, mainoties ar to – mēs iegūstam gan Puškinu, gan Tolstoju, gan varbūt kādu gruzīnu kultūras sastāvdaļu, tādā veidā kļūstot bagātāki.

Un, protams, kultūra un komunikācija. Kultūra ir visur: veselībā, izglītībā, zemkopībā, tādēļ mums jāmeklē saskarsmes un sadarbības punkti; kultūra ir tautsaimniecības nozare ar pievienoto vērtību.

Un tomēr: kā paliek ar kultūras finansiālo pusi? Īpaši ņemot vērā budžeta konsolidāciju un Spēlmaņu naktī izskanējušo vēstījumu, ka nākamgad var nenotikt daudzi kultūras pasākumi, ka var parādīties melnie plankumi grāmatu izdošanā, mūzikā...

Paldies par šo jautājumu, jo pēc tam runāju ar cilvēkiem, kas šo paziņojumu izplatīja, un es viņiem jautāju – kāpēc jūs to darījāt?! Ir taču skaidri zināms, ka kultūrai finasējums nesamazināsies!

Tas ir pilnīgi skaidri zināms?

Jā! Un viņi man saka: mēs to darījām drošības pēc, jo – nekad nevar zināt. Viņi vienkārši netic. Viņi saka: mēs redzam, kā uz ielas iziet ārsti un pieprasa, viņiem naudu iedod. Iziet vēl kāds, un arī viņiem iedod. Tādēļ viņi saka: mēs ceļam trauksmi drošības pēc. Tā ir tāda... kultūra, kā mēs komunicējam. Ja mēs visu laiku bļaujam drošības pēc, bet īstenībā nav jābļauj, nu – jāpajautā pašiem sev, vai to vajag. Jo šoreiz tas tiešām bija kā pasakā, kur ganuzēns bez iemesla kliedza: "Vilks aitās!"

Bet, ja cilvēki vairs netic, tam noteikti ir pamats.

Man par to ir savs redzējums. Pirms trim gadiem, kad vēl strādāju Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, ar kādu somu kolēģi runājām par problēmu, ka daļa uzņēmēju nemaksā nodokļus. Jautāju, kā Somijā ir atrisināta šī problēma, vai ar kādām represīvām metodēm. Viņš uzreiz teica – nekādas represīvas metodes!

Valdībai ir jādemonstrē, ka tai var uzticēties.

Tad, kad valdība kādu laiku būs strādājusi un pierādījusi, ka tai var uzticēties, tad kādā brīdī – bet ne uzreiz! – iedzīvotāji sāk maksāt nodokļus.

Varbūt tāpēc viens no iemesliem, kāpēc piekritu kļūt par ministri un darboties arī valdības sastāvā, – es gribētu darīt visu, kas ir manos spēkos, būt godīga un atvērta un panākt, lai cilvēki šai valdībai uzticas. Jo – es gribu dzīvot šajā valstī; es gribu lai mēs reizi par visām reizēm sakārtotu šīs lietas, un cilvēki valdībai uzticētos. Zinu, ka tas prasīs laiku. Ja valdība spēs vismaz divus trīs gadus būt atklāta un godīga, centīsies sasniegt ideālus, tad iedzīvotāji noticēs. Protams, šeit milzīga loma ir medijiem, netaisot šādus gadījumus "vilks aitās".

Jautājums – vai cilvēki to sapratīs un noticēs.

Saprotu, jo visu laiku tā ir gājis, bet – mēs tomēr visi gribētu demonstrēt labo vēlmi strādāt godīgi. Jo, ja mēs paskatāmies, kas ir noticis, par to diezgan maz tiek runāts. Varbūt mēs varam runāt, ka viens ministrs nešķiet labs tāpēc, otrs – vēl kaut kādu iemeslu dēļ. Tomēr galvenā lieta – šī valdība ir brīva no oligarhiem. Tas ir milzīgs sasniegums! Kādēļ tad mēs to nenovērtējam, ja visu laiku bļāvām "oligarhi, oligarhi!"? Tas ir viens maziņš solītis sasniegumu virzienā. Var diskutēt par to, ka nav atbilstošās profesionalitātes, bet mēs visi esam nākuši ar labu gribu kaut ko izdarīt. Politiķi šobrīd dara visu, lai kultūrai nesamazinātu finansējumu, un par to ir politiska vienošanās un sapratne, jo – kultūra ir arī ekonomikas dzinējspēks. Tāpēc šāds paziņojums no skatuves neveicina abpusējo uzticēšanos, un katram ir jāatbild par saviem vārdiem.

Acīmredzot uzticēšanās ir laika jautājums. Un tomēr ir daudz sāpīgu lietu – piemēram, fakts, ka Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim pietrūkst, šķiet, 100 tūkstošu latu un ka viņi strādā patiešām briesmīgos apstākļos... Tas, šķiet, nav īsti normāli.

Bet tagad apskatīsimies uz šo lietu pilnīgi citādāk. Kāpēc jūs domājat, ka viņiem pietrūkst 100 000 latu? No kurienes tāda informācija?

No orķestra vadības – direktores un galvenā diriģenta - izplatītajiem paziņojumiem publiskajā telpā.

Nu, tātad, lai šo jautājumu atrisinātu kvalitatīvi, bez mītiem un mitoloģijas, mums šeit vajadzētu pieaicināt arī LNSO direktori. Jo tā ir viņas atbildība – kāds ir orķestra mērķis nākamajos trīs gados, ko mūziķi vēlas sasniegt. Mērķim vajadzētu būt orientētam uz klientu - tātad mums visiem - un sniegt viņam pievienoto vērtību.

Tad skatāmies no ekonomikas viedokļa, kāda nauda ir nepieciešama, lai šo mērķi sasniegtu. Neieslīgstot detaļās, Latvijas valsts dod vienu miljonu latu un saka – mēs vēlētos, lai par šo naudiņu jūs dotu profesionālu, nacionālu un pieejamu mākslu. Jums ir iespēja pelnīt arī pašiem; jums ir iespējams meklēt fondu, mecenātu un sponsoru atbalstu. Ja pietrūkst – vismaz teorētiski – 100 tūkstoš latu,

varbūt šo naudu var savākt no mecenātiem un sponsoriem.

Kāpēc apstākļos, kad iedzīvotāju vēlme ir nepaaugstināt nodokļus, mēs prasām, lai valsts kādam maksātu vairāk? Nevar vienlaicīgi kūku apēst un paturēt! Tā ir valstiskā domāšana.

Visā šajā kontekstā parādās jautājums: vai Karels Marks Šišons (orķestra pašreizējais mākslinieciskais vadītājs – red.) ir īstais – ne labs, ne slikts -, kurš palīdzēs sasniegt šos mērķus. Viņam beidzas līgums, un par to viņš uztraucas, rakstot avīzēs visu ko. Nu tad izvērtējam to, nevis – vai, vai, vai, ko tagad darīsim ar Šišonu? Nē, draugi mīļie! Vai, pievienojot un dodot vērtību Latvijas iedzīvotājiem, tas mums ir vajadzīgs vai ne?

Bet kurš to izlems – jūs vai orķestris?

Protams, ka orķestris un tā direktore! Man diezgan bieži jautā: kāpēc jūs nelemjat par Šišonu? Līdzībās runājot, būtu tas pats, ja es tagad piezvanītu Ojāram Rubenim uz Nacionālo teātri un teiktu: "Klausies, Ojār! Man ļoti patīk Serebreņņikovs. Es gribu, lai viņš uzved Tolsotoja "Karu un mieru" un lai galvenajā lomā būtu Dita Lūriņa!" (Kādu brīdi klusē.) Ministrs to nedara! Tā ir Ojāra Rubeņa atbildība – aicināt Serebreņņikovu, Kairišu, Hermani... Visu, ko viņš vēlas! Tieši tāpat ir ar simfoniskā orķestra direktori, kura kopā ar orķestri izlemj, vai Šišons viņiem nākamajos trijos gados palīdzēs sasniegt mērķus vai ne.

Savā stāstījumā pieskārāties arī mecenātismam. Vai, jūsuprāt, ar šo jomu Latvijā viss ir kārtībā?

Tieši otrādi – šajā jomā Latvijā nekas nav kārtībā! Atšķirība starp mecenātismu un sponsoru ir tāda, ka mecenāts var iedot naudu, nepasakot savu uzvārdu, vai arī iedot naudu, neko neprasot atpakaļ. Savukārt sponsors grib gūt kādu labumu – atbalstot kultūru, viņi saņem nodokļu atvieglojumus, turklāt vēl grib demonstrēt savu sociālo atbildību. Abas lietas ir ļoti nepieciešamas, bet ir jāsaprot, kas ir kurš.

Sponsorēšanas jomā vēl kaut kas notiek, bet mecenātisms ir ļoti vājš, ir maz mecenātu. Kāpēc maz? Tas ir saistīts ar domāšanas veidu. Krišjānis Valdemārs ir labi teicis: "Savs laiks un arī nauda ir jāvelta vispārībai." Jeb, Ziedoņa vārdiem runājot: "Pret savu tautas dziesmu var tikai savējais." Tas, ko šobrīd darām – mēs ejam pret savu tautas dziesmu. Daži vispār saka: priekš kam tās tautas dziesmas ir vajadzīgas un kāpēc jāatbalsta Dziesmu svētku kustība? Tad jau jāatbalsta arī golfa kustība.

Acīmredzot tie cilvēki nesaprot kultūras nozīmi savā identitātē un ekonomikā

un viņiem nav vēlmes dot vispārībai ne laiku, ne naudu.

Man šajā sakarā ļoti patika kāda Maskavas daktera teiktais: "Pamēģiniet divus mēnešus nepievērst uzmanību kaķim..." Ziniet, kas notiks? Viņš nomirs! Kādēļ jūs nepievēršat uzmanību sev? Un valstij... Laika un naudas mecenātisms ir uzmanības pievēršana valstij.

Un nevajag brīnīties, ka valsts mirst! Mēs tai nepievēršam uzmanību.

Vai ticat, ka, esot šajā amatā, jums izdosies kaut ko mainīt?

Ciemojoties UNESCO, biju ēku kompleksa dārzā, kur aug olīvkoks un izlasāma tēze "Kopš cilvēki karo, ir vairāk jārunā un jādomā par mieru." Šobrīd, kad valstī būtībā notiek finanšu karš, ir vairāk jārunā par kultūru, par to, ko var darīt labu, par to, kā kultūra attīsta un bagātina, un kā, dodot mieram, miers arī vairojas. Latvija ir brīnumskaista zeme, un skaistumam ir jāpalīdz parādīties.

Jūs sarunā ik pa brīdim citējat Imantu Ziedoni. Vai turpināsiet darboties arī fondā „Viegli”?

Iespēju robežās, protams, šo fondu atbalstīšu, īpaši tāpēc, ka fondā viena no manām lomām ir komunikācija ar Ziedoni. Mēs jau gadus desmit esam labi draugi un arī turpinām kontaktēties, reizēm rakstām atmiņas... Reiz es viņam jautāju: Imant, kas būtu jādara kultūras ministrei? Viņš ļoti precīzi, neskatoties uz to, ka veselība nav pati labākā, ļoti precīzi parādīja tās lietas...

Tādēļ man ļoti žēl, ka es nevaru Ziedoni paņemt par īstu padomnieku,

lai viņš katru dienu nāktu uz darbu un runātu tās lietas... (Smaida.) Dzīves jēga ir prieks, un prieku dod jaunrade, radīšana.

Intervijā teicāt, ka visas kultūras jomas ir vienlīdzīgas. Un tomēr – vai kāda joma nav nepelnīti aizmirsta?

Labs jautājums, par kuru es padomāšu. Ļoti bieži jau ir tā, ka tos cilvēkus, kas ir aktīvi, mēs redzam. Varētu padomāt un padiskutēt par kādu, kurš šobrīd nav aktīvs, lai vairotu mūsu identitātes tēmu – lai ir tas specifiskais, ar ko pasaulē varam atšķirties. Tajā pašā laikā mums ir doma savākt atpakaļ Dizaina padomi. Dizains ir visur, tādēļ būtu svarīgi palīdzēt šai nozarei attīstīties.

Vai, jūsuprāt, arī popkultūrai ir vieta kultūrā? Nu, kaut vai rokmūzikai...

Kopumā ņemot, kultūra ir ļoti plašs jēdziens, ko varam gan paplašināt, gan sašaurināt. Skatoties paplašinātajā virzienā, piemēram, "Prāta vētras" radošā industrija ir tieši tāda pati kā "Dinamo" hokeja komandai. Vai arī tā ir kultūra, kad hokejisti (jeb gladiatori) iziet arēnā un plēšas līdz asinīm, un visi pārējie par to maksā naudu? Tā ir radošā industrija. Tieši tas pats ir ar, piemēram, "Prāta vētru" – viņi koncertē, pelna naudu, maksā nodokļus... Šādā veidā jā.

Ja jūs man jautātu, vai šādas nodarbes jāatbalsta –

manuprāt, jāatbalsta viss, kas ir profesionāls un nacionāls.

Interesanti ir ar mūzikas skolām un muzicēšanu. Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā ir pedagogs, kurš veic zinātniskus pētījumus ar divām bērnu grupām. Vienai bērnu grupai trīs dienas mācīja mūziku un vienu dienu matemātiku, otrai grupai – trīs dienas matemātiku un vienu dienu mūziku. Uzminiet, kura grupa matemātiku zināja labāk... Protams, ka pirmā.

Atcerēsimies kaut vai pirmskara gadus, kad daudzi savus bērnus sūtīja mācīties mūziku. Un ne jau tāpēc, ka no bērna varētu iznākt vispusīgs mūziķis, bet gan tādēļ, lai bērns vispusīgi attīstītos.

Vai daudzie televīzijas šovi arī ierakstās šajā ainā?

Tā arī ir radošā industrija. Ja man uzdod jautājumu, vai mums vajag "Jauno vilni", līdzībās runājot, varu atbildēt - tā ir radošā industrija, kas ļoti labi pelna. "Jaunais vilnis" ir šeit uzņemts televīzijas raidījums Krievijai. Ja viņiem patīk uzņemšanas laukums – Dzintaru koncertzāle – un ja viņi šeit atstāj naudu, samaksājiet un uzņemiet! Ja kādam nepatīk – neskatieties, tā ir brīva izvēle.

No otras puses, pārmest Paulam, ka viņš šajā pasākumā piedalās, – tas ir jocīgi! Tā ir komponista brīva izvēle; viņš pelna, maksā nodokļus un prezentē valsti. Par šo darbu viņš būtu pelnījis pateicību un ordeņus, nevis, Dievs pasarg, nopēlumu.

Ņemot šovus kopumā: cilvēki dzied, attīsta labo puslodi, viņiem ir labi, maksā nodokļus. Aiziet! Tā ir radošā industrija.

Jums kādreiz atliek laika aizbraukt uz Eiropu paklausīties, kā Nelsons diriģē vai dzied kāds no mūsu izcilajiem operdziedātājiem?

Pašlaik man laika nav itin nemaz! (Smejas.) Esmu tādā kā ātrvilcienā un tagad strādāju maiņās: pa dienu vadu ministriju un daru visus ar to saistītos darbus; vakarā ir kultūras programma, jo

man viss ir jāredz, visur jābūt klāt, viss ir jāsaprot...

Bet pirms šī darba daudz esmu braukusi, man ļoti patīk gan Vīnes opera, gan Parīzes opera... Taču varu atzīties, ka visās valstīs, kur esmu, vienmēr cenšos apmeklēt modernās mākslas muzeju vai klasiskās mākslas muzeju. Parīzē vienmēr dodos uz tiem pašiem vecajiem mākslas muzejiem – man patīk tur atrasties, man patīk tā vide.

Cik gadus jums vajadzētu, lai varētu īstenot to, ko esat iecerējusi?

Apvienojot ļoti lielus uzņēmumus – es domāju pasaules kontekstā – domāšanas veids un kultūra šajos uzņēmumos mainās laika posmā no trim līdz septiņiem gadiem. Ja pēc trim gadiem kāds teiktu – jā, tas, ko esmu darījusi, ir palīdzējis kultūras nozarei -, būtu ļoti labi.

Uz augšu