Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Katrā pašvaldībā dzīvo daudz cilvēku ar kustību traucējumiem un citām veselības problēmām. Nevienam nav noslēpums, ka ilgus gadus viņi bija šķietami neredzamā sabiedrības daļa. Daudzi mūžu tā arī pavadīja aiz logiem savās dzīves vietās.
Kāda šodien ir sadzīve cilvēkiem ar veselības problēmām, kādas iespējas apmeklēt pasākumus, priecāties kopā ar veselajiem un kustēties varošajiem?
Izrādās, ja grib un apkārt ir labi cilvēki, visu var. Par savu pieredzi stāsta Elmārs Kaminskis, kuram veselības problēmas un kustību ierobežojumi nav sveši teju kopš dzimšanas, un viņa mamma Liene. Šāda saruna Elmāram nav pirmo reizi, viņu esot intervējusi Skrundas TV. Kaminsku ģimene labprāt izejot sabiedrībā, nesen piedalījusies referendumā, saka Elmārs.
Par savējiem Elmārs runā ar īpašu prieku. Ģimenē vēl ir pamatskolniece māsa Indra, kas esot saimes kultūras atašejs, jo beigusi mūzikas skolu, allaž ģimeni aicinot kopā padziedāt. Elmāram arī ļoti patīkot dziedāt. Viņš apguvis arī metalofona spēli. "Lielākais brālis Edgars jau savā dzīvē, tāpat kā tētis Edmunds strādā," stāsta Elmārs. "Ģimene ir ļoti draudzīga."
Kad atklājāt saslimšanu? Kā norisa rehabilitācija, izglītības iegūšana?
Liene Kaminska: "Jau Elmāram piedzimstot, bija veselības problēmas: strutainais meningīts, vēlāk diagnosticēja arī bērnu cerebrālo trieku. Ārsti man negribēja teikt, ka bērns būs invalīds. Kad uzzināju, rokas nenolaidās. Kāds ir mans bērns, tādu, kā pratu, audzināju. Nu jau Elmāram ir divdesmit gadu."
Elmārs Kaminskis: "Līdz Raiskuma laikam (mācībām Raiskuma internātpamatskolā sanatorijā Cēsu raj. – red.), kur apguvu pamatizglītību, no bērnības gandrīz neko neatceros. Nezinu, vai tas ir apzināts vai neapzināts atmiņas zudums. Daudz dzīvojos istabā, labā laikā gāju arī laukā. Ar palīglīdzekļiem tagad varu pārvietoties labi. Raiskumā bija daudz draugu, labi skolotāji, visiem atceros vārdus, uzvārdus. Vismīļākā bija pirmā skolotāja Irīna. Vēlāk turpināju mācības vidusskolas posmā Pelču speciālajā internātskolāattīstības centrā. Tur mācījos kokapstrādi. Uzmeistaroju daudz dažādu priekšmetiņu, kas tagad ir mūsu mājās. Pelčos nemācīja krievu valodu, ko es uzskatu par ļoti lielu mīnusu. Šobrīd mācos Jaundubultos Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā par datorspeciālistu."
L.K.: "Dēlam bija jāpagarina invaliditāte. Tad arī saņēmām informāciju par iespēju mācīties tālāk. Valsts darba nespējas komisijā daktere Salceviča iedeva bukletiņu. Pirmā pārbaude skolā bija neveiksmīga, jo ir ierobežotas kustību spējas un jābūt labākām zināšanām, lai mācītos koledžā. Otrais piegājiens bija veiksmīgāks, mums piedāvāja datorkursus. Iespēju izmantojām. Pēc tam tālāku mācību iespējas ieguvām ar Nodarbinātības valsts aģentūras starpniecību. Nokārtojām visas formalitātes, un Elmārs tagad turpina mācīties Jūrmalā."
E.K.: "Jaundubultos jūtos ļoti labi. Apmeklēju visus iespējamos pasākumus. Reiz pat piedziedāju līdzi ansamblim, kas spēlēja ballīti. Baigi forši savā vidē. Tur tāpat kā Vaivaros telpas ir pielāgotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ir vingrošana, trenažieru zāles, baseins, kā arī vannas, masāžas, dušas utt. Arī jūra ir tuvu. Bieži staigāju pa jūras malu. Es jūru dievinu. Tā dod spēku. Cenšos regulāri vingrot. Protams, arī paslinkoju, bet nedaudz, jo tagad daudz jāmācās, jāpilda mājas darbi. Man tagad ir savs portatīvais dators, to iedeva skola."
L.K.: "Par visām līdz šim apgūtajām iespējām galvenokārt uzzinājām no dakteres Ritas Brūderes, ar kuru mums ir ļoti paveicies. Viņai arī sakām vislielāko paldies. Arī ar pašvaldību līdz šim sadarbība ir laba. Darba nespējas komisija allaž publisko jauninājumus. Arī Sociālās integrācijas valsts aģentūras mācību un sociālās rehabilitācijas iestāžu informācija ir laikus iegūstama."
Kāds šobrīd ir atbalsts, vai ar to pietiek?
L.K.: "Atkal jāsaka liels paldies dakterei Brūderei, visas ģimenes ārstes kārtojamās formalitātes tiek sagatavotas operatīvi. Līdz šī gada 1. janvārim katru mēnesi saņēmu 50 latu mēnesī. Ar to naudu, ko valsts deva, bija krietni par maz, lai elementāri nodrošinātu Elmāra vajadzības. Tagad ir mazliet vieglāk, saņemu kopšanas pabalstu, arī transporta kompensācija tagad divas reizes gadā pa 56 latiem. Autobusā izmantojam brīvbiļetes. Pensijas jāpalielina visiem, īpaši invalīdiem kopš bērnības, arī apgādnieku zaudējuma pensijām jābūt iztikas minimuma līmenī.
Lai arī Elmārs var ar palīglīdzekļiem pārvietoties, kā arī sasmērēt sev sviestmaizes, pagatavot ātri vārāmo ēdienu, uzvārīt tēju, rūpējoties par viņa drošību, lielos darbus daru es. Viņš var gan paslīdēt, gan kaut kam uzkrist. Dēlam vajadzīgs saudzējošs režīms. Man Labklājības ministrijā solīja, ka pensiju invalīdiem kopš bērnības palielinās nākamgad. Gaidām, cik mums atvēlēs, jo naudu ļoti vajag. Cilvēkam ar kustību traucējumiem jebkura iespēja apmeklēt publisku pasākumu vai kur aizbraukt ir daudzkārt dārgāka nekā veselajiem.
Valda Danenberga un Ilgvara Mielava Skrundas pašvaldības vadīšanas laikā nekad netika liegts transports. Esmu tikai transportu prasījusi, vairāk neko."
Ko darāt tagad, lai integrētos sabiedrībā? Darāt to pašu spēkiem vai kāds mudina?
E.K.: "Es labprāt eju sabiedrībā. Esmu bijis gan Skrundas kultūras namā, gan estrādē. Ar kruķiem estrādē vieglāk nokļūt, ar ratiņkrēslu nevar. Skrundas 1. vidusskolas sporta zālē nav problēmu iekļūt. Taču vai uz trešā stāva aktu zāli es riskētu kāpt, nezinu. Nākamgad māsai pamatskolas izlaidums. Gribētu, lai tas būtu pirmajā stāvā, lai arī es varētu piedalīties."
L.K.: "Jaunā sociālā dienesta māja tur, kur kādreiz bija zobārstniecības kabinets, cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir nepieejama. Traucē uzkalns, arī trepes no koridora uz pirmo stāvu ir pārvaramas tikai veselajiem. Piekrītu skrundeniekam Genādijam Sičevam, kurš komentējis, ka tur vajadzēs lielu naudu visa sakārtošanai tā, lai telpās varētu iekļūt bez problēmām. Vēlu veiksmi projekta īstenotājiem, piesaistot Eiropas fondu naudu. Pareizāk būtu, ja pirms tāda projekta veiktu mērķauditorijas aptauju. Vai mums ir kas prasīts? Cik Skrundā ir invalīdu? Vai pensionāriem invalīdiem kaut reizi ir piedāvāts auto ekskursijai?
Negribu celt naidu, bet šķiet, ka iestādēm nav skaidrs jēdziens, kas ir pensionārs."
Kā mainīt stereotipus, mudināt cilvēkus ar veselības problēmām integrēties sabiedrībā?
L.K.: "Elmārs ir ļoti sabiedrisks un komunikācijai atvērts cilvēks. Ģimenes pasākumos viņš nesēž mierā, izdancina, kā var, visas daiļā dzimuma pārstāves. Viņam patīk dziedāt, dejot. Nezinu, kas viņam vispār nepatīk. Skrunda varētu būt atvērtāka, lai pašdarbībā varētu piedalīties cilvēki ar kustību traucējumiem."
E.K.: "Esmu iestājies biedrībā Lejaskurzeme. Ja mani aicinātu kāds kultūras nama pulciņš, labprāt iešu arī uz turieni. Var jau, ja sakārtotu transporta jautājumu, nekādu problēmu nebūtu. Es patiesi aktīvi gribētu piedalīties sabiedriskajos pasākumos. Vēl man ļoti patīk roks. To dziedāt ir grūtāk, bet man patīk. Man ir vieglāk dziedāt nekā runāt. Kā ir, tā ir, jāmēģina. Indra daudz dziedājusi gan kultūras nama pasākumos, gan lielākos konkursos. Tagad māsa grib nokļūt konkursā Dziesma manai paaudzei. Jutīšu līdzi, ja viņa tiks. Daudz skatos Skrundas televīziju. Visus sižetus."
Par ko jūtaties gandarīti?
E.K.: "Pelču skolā dziedāju, stāstnieku pasākumos piedalījos un spēlēju metalofonu mammai Ziemassvētkos, māmiņu dienā. Vēl biju bērnu folkloras kolektīvu saietā, pārstāvēju Pelču folkloras kopu. Pelčos galdniecības nodarbībās ar skolotāja atbalstu uztaisīju mammai pašdarinātas dāvanas. Tie ir darbiņi, par ko jūtos labi. Kad iegūšu profesiju, būs vēl labāk."
L.K.: "Protu novērtēt jebkuru Elmāra sagādāto pārsteigumu. Nevarēju novaldīt asaras, kad vēroju viņa priekšnesumus. Priecājos par visiem Elmāra galdniecības darbiņiem. Gatavoju maltītes uz Elmāra darinātajiem pārtikas griešanas dēlīšiem. Mums ir divi krēsliņi, arī plauktiņš. Protu novērtēt skolotāju, mediķu darbu un ieguldījumu Elmāra dzīves kvalitātes uzlabošanā."
E.K.: "Gribu pateikt lielu paldies Skrundas televīzijai (Elmāra acīs sakāpj asaras), ka mani filmēja. Es to nekad neaizmirsīšu. Brīdis, kad runāju kamerā, bija ļoti saviļņojošs. Nekad nebiju pat cerējis, ka mani uzrunās televīzija, kur nu vēl, ka sižetu parādīs. Paldies viņiem par to. Šis notikums cēla manu pašvērtības latiņu. Apjautu, ka neesmu sliktāks par apkārtējiem tālab vien, ka man grūti pārvietoties.