Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Arina Zariņa (dzimusi Ščapova) ir krieviete, kas beigusi krievu pamatskolu, bet vidusskolu ar labiem rezultātiem latviešu skolā. Par krievvalodīgo mācībām latviešu skolās viņai ir savs viedoklis.
Par vecākiem
Arinas vecāki ir krievi. Tēvs Vjačeslavs dzimis Latvijā, savukārt viņa vecāki uz šejieni atbraukuši pēc Otrā pasaules kara. Arinas mamma Tamāra padomju laikā no Brjanskas apgabala Krievijā atbraukusi mācīties medicīnu Liepājas māsu skolā. Lai gan Liepāja bijusi diezgan krieviska pilsēta, mamma mācījusies valodu, runājot ar latviešu meitenēm tikai latviski. Mamma valodu iemācījusies, lai gan viņa runājot ar akcentu, vārdu krājums esot bagātīgs, vienīgi rakstot problēmas sagādājot garumzīmes. Tētis latviski nerunājis, kaut sapratis, bet runāt, izteikt domu nav spējis. Kad latviešu valodai noteikts valsts valodas statuss, uzskatījis sevi par pārāk vecu, lai iemācītos. Lai gan Latvijā dzimis, jaunību viņš pavadījis Krievijā, kurp uz laiku bija pārcēlusies ģimene. Kad atgriezies, krieviskā vide Tukumā nav rosinājusi latviešu valodas apguvi.
Bērnudārzā
Vjačeslavs un Tamāra satikušies, saskatījušies un, jūtu vadīti, apprecējušies. Ģimenē pēc laika sevi pieteikušas meitas Alla, Marina, Arina un Zoja. Arina dzimusi Liepājā astoņdesmito gadu vidū. Tēvam, pēc profesijas celtniekam, piedāvāts darbs un piešķirts dzīvoklis Kuldīgā, ģimene pārcēlusies. Viņš cēlis daudzstāvu mājas pie Vējiņa. Ģimenē vienmēr runājuši tikai krieviski. Trīs gadu vecumā Arina sākusi iet bērnudārza Taurenītis krievu grupā. Tad meitene iekārtota latviešu grupiņā, jo vecāki vēlējušies, lai bērns mācās valodu un vēlāk mācītos latviešu skolā. Viņi uzskatījuši, ja dzīvo Latvijā, tad labi jāprot arī valoda. Arinai tas neesot paticis, nesapratusi, ko bērni un audzinātājas saka, bijis grūti, neesot bijusi neviena draudzene, tās palikušas krievu grupiņā, tāpēc meitene nepārtraukti raudājusi. No rīta, tiklīdz atvesta uz bērnudārzu, apsēdusies un sākusi raudāt, tā vecāki vakarā Arinu tāpat arī atraduši, nav līdzējusi ne auklītes, ne audzinātājas mierināšana. Pēc nedēļas vecāki padevušies un prasījuši, lai meiteni pārliek atpakaļ krievu grupiņā.
Skolā
Skolas gaitas Arina sākusi Kuldīgas 4. vidusskolā. Sākumskolā mācības bijušas krievu valodā. Latviešu valodas gramatika un literatūra mācīta ar 1. klasi, un tad runāts abās valodās. Sabrukusi Padomju Savienība, Arina mācījusies otrajā klasē, kad mainījusies nauda. Tad skolā ar biedriem sprieduši, kā tā naudiņa sauksies, un mēģinājuši atcerēties vārdus lati un santīmi, kas bijis diezgan grūti. Bet jau pamatskolā Arina ar klasesbiedriem centusies sarunāties latviski, arī vairāki mācību priekšmeti jau bijuši latviešu valodā. Skolēni valsts valodas apguvi uztvēruši nopietni, nav bijis principa: es nemācīšos tikai tāpēc, ka tā ir latviešu valoda.
"Mēs bijām pēdējā klase, kas beidza krievu skolu, tagad tā ir Kuldīgas pamatskola. Krievu plūsmu likvidēja, jo nebija vairs, kas tajā mācās. Kopā ar latviešiem bija interesanti, dzīvojām draudzīgi, bastojām stundas," atceras Arina. Skolēni viens otru cienījuši, uztvēruši cilvēcīgi, draudzējušies neatkarīgi no tautības. Sabiedrības negācijas nacionālā ziņā Arinas ģimeni nav skārušas. Mamma strādājusi poliklīnikā, tēvs pēc avārijas bijis 2. grupas invalīds, ejot uz darbu, viņu notriekusi automašīna.
Par valodas apguvi
Neko sliktu ne par vienu pedagogu nevienā skolā Arina nevarot teikt. Meitenei izveidojies priekšstats par to, kādiem jābūt skolotājiem nacionālajās skolās. Viņai esot piemērs. Pamatskolā ģeogrāfiju, latviešu valodu un literatūru mācījusi latviete, skolotāja Veneranda Gertnere, ļoti pozitīvs un jauks cilvēks. Skolotāja sarunājusies gan latviski, gan krieviski. Ja skolēni kaut ko nav sapratuši, centusies to paskaidrot krieviski, tad to pašu atkal latviski. Tā bijusi ļoti pareiza attieksme, lai bērni apgūtu valodu. Tādu pieredzi vajadzētu pārņemt arī galvaspilsētas pedagogiem, domā Arina, tad strīdu par latviešu valodas apguvi nebūtu. Rīgā noteikti apstākļi esot citādāki, tajā daudz krieviski runājošo cilvēku. Viņa ir pārliecināta: lēmums par dažu mācību priekšmetu apguvi latviešu valodā nav cilvēktiesību pārkāpums. Protesti pret to drīzāk ir bara instinkta izsaukti: "Varbūt tā vienkārši ir stulba pretošanās kāre, kaut kāda iedoma! Katram Latvijā dzīvojošam cilvēkam, vai tu būtu krievs, anglis vai vācietis, ir jāmāk valsts valoda."
Viņa uzskata, ka krievu skolas var palikt, lai saglabātu etnisko vidi, bet jādara viss, lai bērni apgūtu valodu. "Pat veci cilvēki, kā mana oma, kurai 70 gadu, iemācījās latviski. Viņa lasa un runā. Un kur nu vēl jaunieši! Ja cilvēks latviski nespēj iemācīties, tad jāsaka: vai nu viņš ir stulbs, vai iedomājies, ka Latvija kaut kad būs krievu valodā runājoša valsts. Bet tā nebūs," pārliecināta Arina. Valodas apguve esot atkarīga no paša cilvēka, vai viņš gribot to iemācīties vai ne. "Es gribēju un iemācījos," priecājas meitene.
Vidusskolā
Pēc pamatskolas Arina stājusies Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā. Tajā veiksmīgi nokārtojusi eksāmenu vācu valodā, bet draudzene aicinājusi līdzi uz Laidzes tehnikumu, jo tur esot baigi forši un vēl maksājot stipendiju. Arina viņai paklausījusi un izvēlējusies agrouzņēmumu komercdarbības nozari. Šī specialitāte neapmierinājusi, un meitene mācības pametusi.
"Kad prātiņš pieauga, sapratu, ka skola ir jāpabeidz un jāiegūst izglītība," stāsta Arina. Pēc četriem gadiem iestājusies vakarskolā. Neesot raizējusies, ka jāmācās latviešu valodā, nemaz par to neesot domājusi. Mācību priekšmetu terminus bijusi spiesta iemācīties no jauna, bet paveicies, ka pamatskolā ķīmija mācīta latviski. Arina spriež, ka eksaktos priekšmetus krievu skolās noteikti var mācīt latviski, ja kaut ko nesaprotot, tad pierakstot, pēc tam pārtulkojot un iemācoties. Viņai tas bijis vienkārši. Meitene atzīst, ka jau domājot latviski un mājās bieži sarunājoties šajā valodā. Tagad domājot, ka gala pārbaudījumus nokārtojusi labāk, nekā to būtu darījusi krieviski. Kad likusi krievu valodas eksāmenu, pašai šķitis, ka runā ar lielu akcentu, ka grūti izteikt domu. Ik pa brīdim sprucis ārā kāds vārds latviski. Skolā daudzi pat nav uztvēruši Arinu kā cittautieti. Kad jāuzrādot dokumenti, daudzos viņas nepilsones pase radot izbrīnu. Drīzumā Arina nolēmusi naturalizēties, lai kļūtu par Latvijas pilsoni.
Ģimenē
Arina uz Krieviju ciemos nebraucot, vairs neesot pie kā. Viņai izveidojies priekšstats, ka Krievijā ir liela nekārtība, tāpēc pēc etniskās dzimtenes neilgojoties. Kad mamma ar tēvu apprecējušies, gribējuši braukt dzīvot uz Krieviju, bet māsa četru gadu vecumā saslimusi ar cukura diabētu, tāpēc nav aizbraukuši. Mamma bijusi pārliecināta, ka Maskavā bērnu neviens neizārstēs, to varot izdarīt tikai Latvijā, ka šeit ir gandrīz visas pasaules, nu vismaz Eiropas, centrs. Diemžēl māsa nenodzīvoja garu mūžu.
Ģimenē vienmēr svinēti abi Ziemassvētki: gan latviešu, gan pareizticīgo. Ar draugiem un paziņām tiek svinēts arī vecais Jaunais gads. Svinībās tiek dziedātas gan latviešu, gan krievu dziesmas, bet mammai vismīļākais esot Latvijas Radio 2.
Arina precējusies ar latvieti, aug dēls Artūrs Deniss. Dzīvojot ar cittautieti, jutusi, ka dzīves uztvere un saprašana par ģimenes modeli tomēr ir ļoti atšķirīga. Vīrs vēlējies, lai ģimenes grožus savās rokās ņemtu sieva – visu izlemtu un nokārtotu vienpersoniski, ja ne, tad sieva slikta. Arina nevarot apgalvot par visiem latviešu vīriešiem, bet viņas ģimenes dzīvē izveidojies priekšstats, ka latvieši visu dzīves smagumu noveļ uz sievas pleciem. "Protams, ka sieva ir kakls, kas to galvu groza. Bet vīrietim jābūt tādam, lai sieviete blakus justos droša un pasargāta. Tad būs viss kārtībā, bet, ja nav šīs izjūtas, tad nekā," secina Arina. Viņai šķiet, ka māsai, kuras vīrs ir krievs, saskaņa tomēr lielāka, ka krievu ģimenēs abi laulātie esot vienlīdzīgāki. Nekad neesot tā, ka māsa vai vīrs kaut ko izdomāšot un izdarīšot bez otra laulātā ziņas. Tāpat darījuši arī vecāki. Bet tomēr Arina apsver iespēju, ja gadītos patstāvīgāks latviešu puisis ar stingrāku mugurkaulu, tad ar viņu dzīvotu.