Mežu daudz, papīra maz (7)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Par spīti vispārējai datorizācijas tendencei, papīra patēriņš pasaulē samazināties negrasās. Tieši otrādi — ar katru gadu tas tikai pieaug. Nedēļa skaidro, vai arī Latvija ir gatava reaģēt uz pieprasījumu, un pēta, kā patlaban klājas vietējiem ražotājiem un pārstrādātājiem.

Plaši meži un daudz ūdens krātuvju ir galvenie veiksmīgas papīra rūpniecības priekšnoteikumi valstī. Tieši pateicoties šiem faktoriem, Eiropā par nozares lielvalstīm kļuvušas Somija un Zviedrija. Arī Latvija it kā atbilstu abiem kritērijiem, tomēr ar vienu papīrfabriku un daudziem salīdzinoši nelieliem pārstrādātājiem ir grūti cerēt uz augstu vietu tirgū.

Atbilstoši starptautiskajam NACE klasifikatoram, kas paredzēts uzņēmuma darbības veidu noteikšanai, vienā grupā ir apvienota gan celulozes, gan papīra un tā izstrādājumu ražošana. Pēc Ekonomikas ministrijas datiem, 2007. gada pirmajā pusgadā šajā nozarē Latvijā bija iesaistīti vairāk nekā 60 uzņēmumu. To darbības virzienu lauks ir visai plašs: no rakstāmpapīra un gofrētā kartona ražošanas līdz pat tapešu un olu trauku izgatavošanai. Divas firmās Latvijā pat ražo sienu izolācijas materiālu no makulatūras.

Kopumā laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam (ieskaitot) ir vērojamas pārmaiņas produktu realizācijā: eksports ir pieaudzis par vairāk nekā 15%, savukārt produkcijas pārdošana vietējā tirgū par aptuveni 15% sarukusi. Šā gada pirmajos četros mēnešos, salīdzinot ar šo pašu periodu pērn, papīra, kartona un to izstrādājumu eksports palielinājies par 2,6 miljoniem latu, sasniedzot 15,4 miljonus.

Diemžēl joprojām ļoti lielā apjomā tiek eksportēta arī papīrmalka (aptuveni 4 miljoni kubikmetru gadā). Neapstrādātu koku izvešanas ziņā Latvija ir pirmajā vietā Eiropā, kaut gan ekonomiski daudz izdevīgāk būtu koksni pārstrādāt tepat un eksportēt jau ar pievienoto vērtību kā celulozi vai papīru. Pat paši mežu saimnieki nu jau interesējas par iespējam būvēt šāda veida ražotni, lai kokmateriālus varētu izmantot lietderīgāk un peļņa būtu lielāka.

Kas vainojams papīrfabriku iznīkšanā?

Kopš padomju laikiem, kad papīra rūpniecība Latvijā bija populāra nozare, situācija ir krietni mainījusies. Bijušās rūpnīcas ir vai nu pārprofilējušās, vai arī pārstrādā nelielu apjomu papīra. Vienīgā, kas pati ražo papīru, ir Līgatnes papīrfabrika. Pārējās (Slokas, Jaunciema, Juglas, Staiceles) ir mainījušas nosaukumus un ražo iepakojumu un pārstrādā papīru.

Tam, kāpēc papīra rūpniecība Latvijā pēc PSRS sabrukuma zaudēja savu spēku, ir vairāki iemesli. Viens no galvenajiem bija neveiksmīgā pāreja uz tirgus ekonomiku, kas neveicās lielā mērā novecojušo iekārtu dēļ. "Kad Maskavā regulēja valsts plānus, Latvija rindā uz rekonstrukciju bija uzreiz aiz Lietuvas. Kaimiņvalstī jaunas mašīnas tika uzstādītas, tāpēc viņu rūpnīcām bija vieglāk kļūt par tirgus ekonomikas objektu," stāsta Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Papīra ražotāju asociācijas pārstāvis Arnis Treimanis. Pēc viņa domām, vēl viens klupšanas akmens Latvijai bija neizdevusies privatizācija: "Nebija jau gribētāju, investoru, kurus interesētu rūpnīcas ar tādām vecām mašīnām."

Problēmas, kas radās, pārejot uz tirgus ekonomiku, bija saistītas arī ar speciālistiem. Lietuvā vairāk bija vietējo cilvēku, turpretī Latvijā bija daudz citu republiku pārstāvju, no kuriem daudzi valsti pameta. Piemēram, Slokā celulozes ceha priekšnieks bija baltkrievs. Viņš neprata latviešu valodu un nezināja arī, vai vēl būs darbs, tāpēc no Latvijas aizbrauca. Speciālistu trūkums un vecā tehnika neļāva ražot Eiropas mērogā, tāpēc fabrikas bija spiestas samazināt apjomu, pārdot papīrmašīnas un pārorientēties.

Vienīgā papīrmašīna — Līgatnē

Līdzīgā stāvoklī bija arī Līgatne. Izdzīvot tai palīdzēja tas, ka ražotne nebija pārāk liela un savu atbalstu sniedza arī valsts, piemēram, Meža ministrija palīdzēja ar kokiem. "Tur visi speciālisti bija vietējie, viņiem nebija valodas barjeras, viņi prata vērsties pēc palīdzības," to, kāpēc Līgatnei paveicās vairāk nekā, piemēram, Slokai, skaidro Arnis Treimanis.

Pēdējos gados Papīrfabrika Līgatne daudz strādājusi, lai paaugstinātu efektivitāti. Patlaban uzņēmums ir vienīgais, kuram Latvijā ir papīrmašīna. Pateicoties tam, ka šī iekārta darbojas nepārtraukti un ar lielāku ātrumu, tā spēj saražot gandrīz to pašu apjomu, ko agrāk četras mašīnas kopā. Galvenais uzņēmuma darbības virziens ir saiņojamā papīra ražošana no makulatūras. 70–80% no saražotās produkcijas firma eksportē, pārsvarā uz Eiropas valstīm (Skandināviju, Igauniju u. c.).

Papīrfabrikas Līgatne investors ir uzņēmums BaltCap, kas ir ieguldījis naudu dažādās sfērās — ražošanā, tirdzniecībā, pakalpojumu sfērā. "Mūsu pieredze liecina, ka ražošanas uzņēmumos iegūt ātru peļņu nav iespējams un tie prasa daudz vairāk līdzdalības no investoru puses. Līgatnes investīciju projekts ir pietiekami sarežģīts, un mēs esam šajā uzņēmumā ieguldījuši diezgan daudz laika un darba," pieredzē dalās papīrfabrikas valdes loceklis, investoru kompānijas BaltCap pārstāvis Sandijs Āboliņš–Ābols. Viņš arī atklāj, ka apgrozījums pēdējos 3–4 gados ir audzis par aptuveni 20% ik gadu. Pērn tas bija 2,8 miljoni latu, bet šā gada sešos mēnešos jau sasniedzis 1,6 miljonus, kas ir par 17% vairāk nekā attiecīgajā laika periodā pagājušogad.

"Papīra ražošana nav vieglas naudas gūšanas veids, tomēr, pareizi saimniekojot, tā ir rentabla ražošanas nozare. Izmantojot vietējo makulatūru, ražojot produktus ar augstu pievienoto vērtību un preci, kuras transportēšana lielā attālumā neatmaksājas, ir iespējams strādāt ar peļņu. Līgatnes papīrfabrika cenšas koncentrēties uz tiem produktu veidiem, kuros tā nekonkurē ar skandināvu, vācu un citu valstu lielajām, modernajām un efektīvajām papīrfabrikām," uzņēmuma politiku skaidro Āboltiņš–Ābols.

Iepakojuma ražošana paplašinās

Tāpat kā Līgatne, arī citi Latvijas papīra ražošanas nozarē iesaistītie uzņēmumi ražo iepakojumu. Tagad iesaiņots tiek teju viss, no pārtikas līdz pat mēbelēm un skārda jumta loksnēm. Likumsakarīgi, ka iepakojuma izgatavošanas tirgus paplašinās gan pasaulē, gan Latvijā.

Latvijas Iepakojuma asociācijas nozares pārskatā teikts, ka lielākā daļa — 32% — no šeit saražotā iepakojuma ir tieši no papīra vai kartona. 2006. gadā salīdzinājumā ar 2003. gadu pieaudzis ir gan imports (par 2 miljoniem latu), gan eksports (par nepilniem 6 miljoniem latu). Asociācijas izpilddirektore Baiba Bebre stāsta, ka kopumā šajā jomā strādā gandrīz 40 uzņēmumu. Lielākie ir Stora Enso Packaging, Baltkraft un KvadraPak, kurš, lai gan nav tipisks šīs nozares pārstāvis, tomēr grupā ietilpst.

Diezgan jauns dalībnieks iepakojuma ražošanas tirgū ir Valmieras uzņēmums V.L.T. Firma no otrreizēja papīra un kartona ražo olu kastes un bretes (paplātes). 2006. gadā V.L.T. apgrozījums bija 1,7 miljoni latu, bet pārstrādes apjoms pieauga līdz 3400 tonnām (salīdzinājumā ar 2500 tonnām 2005. gadā).

No tradicionālajiem ražotājiem uz iepakojuma izgatavošanu koncentrējusies ir arī Staiceles kartona fabrika 2. "Vienu brīdi uznāca dulla ideja, ka varētu Staicelē darboties maza rūpnīciņa, kas ražotu izejvielu. Toreiz veicu aprēķinus, iesniedzu speciālistiem, viens investors no Vācijas pat bija ieinteresēts, bet viņš bija noskaidrojis, ka ražošanai netiks dota atļauja. Mūs jau tā mēģina izdzīt no Staiceles. Katra ražošana ir smaga, vieglāk ir pirkt un pārdot, bet sevišķi grūti ir tad, ja traucē, piemēram, pašvaldība," situāciju raksturo Staiceles papīra fabrikas 2 direktors Alfrēds Aizbalts.

Šis nav vienīgais pārmetums pašvaldībām. Speciālisti atzīst, ka tām būtu jākļūst aktīvākām, veicinot makulatūras savākšanu.

Makulatūru pieņem tikai vairumā

Eiropas Savienībā ieteicamais papīra reciklēšanas apjoms ir 65%. Dažās valstīs, piemēram, Vācijā, tas sasniedz pat 70%, bet Latvijā — tikai tuvojas 45%. Pie mums makulatūru pārstrādā vairāki uzņēmumi, bet vāc daži (lielākais no tiem — Juglas papīrs).

Galvenais pārstrādes objekts ir tipogrāfiju atgriezumi un kartona kastes. Iepakojums nāk galvenokārt no lielveikaliem, kuriem ir Eiropas īpašnieki, kas ir pieraduši pie šādas prakses. Atšķirībā no lielajiem uzņēmumiem, kuriem ir liels makulatūras apjoms, iedzīvotājiem īpašu iespēju, kur nodot izlietoto papīru, nav. "Jo trūcīgāka valsts, jo mazāk rūpējas par sīkākām lietām. Mums ir vismaz desmit kompānijas, kas vāc makulatūru, bet, ja tām pasaka, ka ir tikai puse kravas mašīnas, tad neviens pat neinteresējas. Tas, kas iedzīvotājiem ir somās, maisos, vispār nevienu neinteresē," stāsta papīra nozares speciālists Arnis Treimanis. Viņš uzskata, ka iniciatīvai būtu jānāk no pašvaldību puses.

Izpratnes trūkumu šajā ziņā pārmet arī Papīrfabrikas Līgatne pārstāvis Āboliņš–Ābols: "Papīra ražošana no makulatūras, no dabas aizsardzības viedokļa raugoties, ir ne tikai pozitīva, bet arī ļoti nepieciešama. Mēs kā uzņēmums vēlētos, lai Latvijas iedzīvotājos, uzņēmumu un pašvaldību vadītājos palielinātos sapratne un apziņa par nepieciešamību izlietoto papīru pareizi savākt, lai tas nenokļūtu izgāztuvēs, bet gan pārtaptu jaunā papīrā."

Jaunie projekti un vides aizsardzība

Tieši vides jautājums ir galvenais, kas parasti kavē papīra rūpniecības attīstību valstī. Tā kā fabrikās jaudas ir lielas, ar piesārņojumu ir jārēķinās. Tas attiecas gan uz emisijām gaisā, gan notekūdeņiem. Piemēram, senāk celto rūpnīcu apkārtnē pat ir jūtama nepatīkama smaka, ko rada sēra savienojumi. Tomēr modernās rūpnīcas šo problēmu risina diezgan sekmīgi un spēj sadzīvot ar likumiem un noteikumiem, kas kļūst arvien stingrāki.

Ja nebūtu bijis vides aktīvistu sparīgas reakcijas, šogad, visticamāk, jau sāktu darboties somu kompānijas Metsäliitto Group iecerētā celulozes rūpnīca Ozolsalā. Tajā bija plānots izvietot arī vienu papīrmašīnu. Tomēr negatīvā sabiedrības attieksme un arī izvēlētā jutīgā celtniecības vieta piespieda Baltic Pulp projektu iesaldēt. Pēc rūpnīcas celtniecības pabeigšanas Urugvajā, kas gaidāma jau šogad, uzņēmēji solījuši vēlreiz izvērtēt iespējas Latvijā.

Neskaidra nākotne ir arī pagaidām priekšlikuma formā izteiktajai vēlmei būvēt celulozes rūpnīcu Kurzemes piekrastē. Iniciatīvas autori ir mežu īpašnieki, kas papīrmalkas eksporta vietā vēlas ražotni atvērt tepat Latvijā. Kamēr Kurzemē viss vēl ir idejas formā, Vidzemē jau ir tapis pavisam reāls projekts, kas gatavojas Latvijā ražot agrocelulozes produktus.

Papīrs no salmiem — pirmajiem Eiropā

Pasaulē ir liels pieprasījums pēc videi nekaitīga "zaļa" papīra. Tieši šādas celulozes ražošanu ir ieplānojusi SIA Barība 2002. Galvenās atļaujas jau ir iegūtas. Jūnija vidū pozitīvu atzinumu sniedza arī Vides pārraudzības valsts birojs. Tas nozīme, ka uzņēmums var sākt savus plānus realizēt.

Atšķirība no tradicionālajām papīrfabrikām konkrētajā projektā tiks izmantota inovatīva pieeja — celulozes ražošana no salmiem un makulatūras. Šīs tehnoloģijas autors ir ķīniešu izgudrotājs, ar kuru 2004. gada SIA Barība 2002 noslēdza līgumu par rūpnīcas būvniecību Latvijā. Pagaidām šāda veida eksperimentālā fabrika darbojas vienīgi Kanādā, bet līdzīgas rūpnīcas taps arī Eiropā. Konkrēti plāni jau ir Spānijai. Laiks rādīs, kas pirmie pagūs uzbūvēt rūpnīcu — latvieši vai spāņi.

Latvijas uzņēmums iecerējis ražotni ekspluatācijā nodot jau 2009. gada vidū. Tā atradīsies Limbažu rajonā, Umurgā. Rūpnīcas darbības pamatvirzieniens būs augstvērtīga kancelejas papīra ražošana, savukārt ražošanas procesā radušies blakusprodukti tiks pārstrādāti minerālmēslos. Vēl rūpnīca plāno pati ražot arī bioenerģiju. Umurgas celulozes ražotne videi kaitējumu sola nenodarīt, jo strādās bez izmešiem, notekūdeņus nevienā ūdenskrātuvē neieplūdinās un arī saldūdens resursus praktiski neizmantos.

Papīra produkcijas apjoms būs 20 tūkstoši tonnu gadā, un uzņēmuma gada apgrozījums varētu sasniegt 30 miljonu eiro. Visu saražoto kancelejas papīru plānots eksportēt. Nodomu protokoli jau noslēgti ar uzņēmumiem Vācijā un Lielbritānijā. Somijas un Zviedrijas celulozes rūpnīcām kompānija pārdos ražošanas procesā radušos vāršķīdumu (balinātāju).

Patlaban vēl tiek kārtotas trūkstošās atļaujas. Paralēli tam notiek sarunas ar investoru. Savu piekrišanu ir devusi viena no lielākajām Eiropas bankām, kuras vārdu uzņēmums pagaidām neatklāj, bet cer, ka tuvākā mēneša laikā finansējums jau tiks saņemts. Tā kā projekts ir atzīts par dzīvotspējīgu, nepieciešamās investīcijas — 40 miljoni eiro — ir plānotas uz desmit gadiem un ar atvieglotiem noteikumiem.

SIA Barība 2002 valdes priekšsēdētājs Elmārs Lasis, vērtējot agrocelulozes ražošanas nākotnes perspektīvas, ir cerīgs: "Uzskatu, ka Latvijā būtu vajadzīga vismaz vēl viena tāda rūpnīca kā mūsējā. Piemēram, Bauskā, Jelgavā vai Dobelē, kur ir daudz salmu. Šo izejvielu Latvijā pietiek vismaz piecām rūpnīcām, turklāt tā būtu arī papildu peļņa zemniekiem. Tagad viņi salmus vai nu iear zemē, vai sapūdē, bet, pārdodot tos rūpnīcai, viņi no katra hektāra varētu nopelnīt vēl 70–80 eiro."

Sava ražotne patiktu arī japāņiem

Tāpat kā Umurgas projektā, arī citos papīra ražošanas uzņēmumos vēlmi finansiāli līdzdarboties izrādījuši ārvalstu investori. Latvijas Bankas dati liecina, ka ārvalstu investīcijas Latvijā reģistrēto nozares uzņēmumu pamatkapitālā kopš 2005. gada ir augušas. 2005. gada pirmajā ceturksnī ārzemnieki bija ieguldījuši 3388 tūkstošus latu, taču šogad šajā pašā periodā — jau 4206. Pieaugoša tendence vērojama arī attiecībā uz nefinanšu investīcijām, kas 2005. gadā salīdzinājumā ar 2003. gadu bija gandrīz dubultojušās — 8253 tūkstoši latu.

Interesi par papīra ražošanas iespējām Latvijā izrādījuši gan kaimiņi lietuvieši un igauņi, gan somi un zviedri, kurus šeit piesaista salīdzinoši zemās algas un resursi. Tā kā Skandināvijā aktīvas ir arodbiedrības, abas valstis, pārceļot savas ražotnes uz Poliju vai Baltijas valstīm, tādā veidā vēlas arī pabiedēt savus streikot mīlošos darbiniekus.

Interesi izvērst darbību Latvijā paudusi arī Japāna. Kā Nedēļai apliecināja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Mārketinga un komunikācijas departamentā, patlaban tiek uzturēts kontakts un izvērtētas sadarbības iespējas ar vienu no pasaulē vadošajiem papīra ražotājiem kompāniju Nippon. LIAA arī informēja, ka 2006. gadā savu ražotni Latvijā nolēmis izvietot pasaules līderis kartona iepakojumu ražošanas jomā — dāņu uzņēmums Smurfit Kappa Packaging. Ieguldījums tiek lēsts pusmiljona vērtībā.

Skatiens nākotnē

Kā jebkurā rūpniecības nozare, arī papīra ražošana un pārstrāde nav viegls bizness. Nepārtrauktā cīņa ar emisijām spiež paaugstināt produkcijas cenas, turklāt Latvija līdz šim nav bijusi īpaši atvērta ārvalstu kompāniju ienākšanai. Bet vai Latvija kādreiz papīra rūpniecībā spēs sasniegt tādu līmeni kā Somija? "It kā visi nosacījumi būtu, bet galvenais šķērslis ir tas, ka visur tagad ir lieli apjomi, lieltonnāža. Latvija pati nevar to nodrošināt, jo ražošanai un arī tirgus segmentam jābūt pietiekami lielam. Bez investora attīstību ir grūti iedomāties," secina Treimanis. Taču kopumā viņa vērtējums ir cerīgs: "Nākotnē pārstrāde attīstīsies, speciālisti ir, bet par lielām investīcijām — var tikai minēt. Attīstība pa mazumiņam notiks, tās varētu būt minirūpnīcas, tādi kā lieli zinātniskie projekti."

***

Fakti

Papīra ražošanas industrijā darbojas aptuveno 830 kompāniju.

Eiropā lielākās papīra ražotājvalstis ir Vācija, Somija un Zviedrija.

Nozare ik gadu investē piecus miljonus eiro dabas aizsardzībā.

Globālais papīra patēriņš pēdējo 50 gadu laikā ir palielinājies sešas reizes.

Vienai tonnai celulozes nepieciešami pieci kubikmetri meža.

Cilvēks gadā izlieto tik daudz papīra, cik iegūst no viena liela koka.

Papīra patēriņš uz cilvēku pasaulē ir 10—300 kilogramu.

Latvijas iedzīvotājs vidēji patērē 78 kilogramus gadā, kas ir divreiz vairāk nekā padomju laikā.

Komentāri (7)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu