Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daktere Ligija Ķīse ir pirmā ārste Latvijā, kas pirms sešiem gadiem sāka ausu implantu operācijas, un, patiesību sakot, pēc šīs nozares speciālistu rīcībā esošās informācijas, viņai ir tikai vēl viens sekotājs.
Dzirdi cilvēks var zaudēt pilnīgi negaidīti — traumas gadījumā, pēc kādas infekcijas slimības. Bet vislielākā problēma ausu slimību jomā ir bērni, kas piedzimst kurli. Tagad ir iespēja viņus izmeklēt ar datortomogrāfa metodi, un, ja pats dzirdes nervs ir saglabājies, ausī var ievietot implantu — mikroskopisku elektronisku elementu, kas tiek programmēts nelielā dzirdes aparātiņā, kurš atrodas aiz auss. Ievietojot šādu elementu, bērns sāk dzirdēt skaņas, līdz ar to viņš var iemācīties arī runāt. Pasaulē šādas operācijas sāka veikt jau 1975. gadā, bet Latvijā — 2000. gadā, kad Ķīse šurp atbraukt ieinteresēja profesoru no Vācijas un vēlāk apguva šīs operācijas specifiku pati. “Joprojām atceros pirmo ģimeni, kas riskēja savam bērnam veikt šo operāciju. Viņi bija no Daugavpils, un tur viņus uzskatīja par trakiem — operācijai bija nepieciešama tiem laikiem milzu nauda. Taču viņi, būdami izglītoti cilvēki, saprata, cik bērnam tas ir svarīgi, un līdzekļus sameklēja. Kad meitenīte, kuras dzimtā valoda ir krievu, nesen kādā mūsu pasākumā norunāja dzejoli latviešu valodā, ārsti bija pārsteigti, ko viņas labā spējusi veikt šī operācija.” Toreiz tā bija ekskluzīva operācija, tāpēc ar gandarījumu klausos, ka tagad situācija ievērojami uzlabojusies — dzirdes implantu ievietošanai izstrādāta valsts programma, piešķirts nepieciešamais finansējums, un faktiski likvidēta rinda uz vecāku cerībām atdot bērniem dzirdi. Operācijas kopējās izmaksas precīzi noteikt ir grūti, jo katrs gadījums ir individuāls, vienīgais bezkaislīgas skaitlis ir 9600 latu — paša implanta cena (tos pērk no Austrālijas un Austrijas firmām), kas norādīta Valsts Slimokases apstiprinātā pakalpojumu cenrādī. Godīgi runājot, Ligija pati nemaz īsti galējo summu nezina, un no tā nav atkarīgs viņas atalgojums: “Man ir cieta alga. Strādāju, jo man patīk, un viss. Darbs universitātes klīnikā vienmēr ir ļoti interesants un radošs, jo piedāvā plašas iespējas pētniecībā.”
Lielākā autoritāte bija krusttēvs
Milzīgā pieredze mūsdienu tehnoloģiju izmantošanā Ķīsei palīdzējusi iekarot autoritāti nozares speciālistu vidū, un viņas lekcijas ir vienas no iecienītākajām arī pieredzējušu ārstu, ne tikai studentu vidū. Lai varētu šīm lekcijām sagatavoties, mācīt ne tikai topošos mediķus, bet arī ilgus gadus praktizējošus ārstus, regulāri tiek apmeklēti kongresi, notiek stažēšanās ārvalstu labākajās klīnikās. “Tikai regulāri tiekoties ar citu valstu kolēģiem, iespējams veidot tādu sadarbību, kas arī mums palīdzēja sākt šīs tik nepieciešamās operācijas. Viņi atbrauc, iepazīstas ar situāciju mūsu medicīnā, veic dažas operācijas. Bet pienāk laiks, kad jāsāk operēt pašiem. Taču jābūt arī noteiktam apzinātam pacienu skaitam — ja šādu operāciju veiksi divas trīs reizes gadā, kvalifikāciju ir neiespējami saglabāt,” stāsta Ķīse. Valsts pasūtījums ir 20 operācijas gadā, plus nedaudz pacientu, kas finansējumu sagādājuši paši. Taču kopumā ar citām, salīdzinoši vienkāršākām ķirurģiskām manipulācijām reizēm jāveic trīs četras operācijas dienā.
Neraugoties uz to, ka ārsta profesijai mūsu valstī nav pietiekama finansējuma un prestiža, ik pa brīdim kādu no tās nozarēm apvij zināma romantikas aura. Taču tā sauktie lori diez vai bijuši viņu skaitā. Kā rodas izvēle par labu šādai dzīves misijai? “Pavisam vienkārši,” saka Ligija. “Mans krusttēvs Ernests Gaudiņš bija liela autoritāte šajā jomā. Tagad viņam ir pāri astoņdesmit, viņš nepraktizē, bet kolēģi joprojām viņu atceras. Apbrīnojami, ka, savu ārsta praksi veicot padomju laikā, krusttēvs spēja nodibināt labas attiecības ar savas nozares speciālistiem ne tikai Krievijā, bet arī Vācijā.”
Mediķiem savi jociņi
Ligijas vīrs ir populārais dermatovenerologs Jānis Ķīsis. Vaicāju, kāpēc tik bieži veidojas ne tikai dakteru dinastijas, bet arī ārstu ģimenes. Šogad abu laulības stāžs sasniegs 30 gadu, un tam noteikti ir savs izturības pamatojums. “Jau augstskolā topošajiem dakteriem ir ļoti saspringts mācību un prakses režīms. Tāpēc satikšanās iespēju citur nav daudz, kontaktējamies savā starpā. Mums ir arī savas specifiskās sarunas un mediķu jociņi, kurus dažbrīd nesaprot citi, it īpaši, ja šīs tēmas risinām arī pie vakariņu galda,” tāds ir Ligijas skaidrojums.
Savukārt atbilde uz to, kāpēc dakteri, pat neraugoties uz salīdzinoši nelielo atalgojumu, spītīgi turas pie sava darba, sastāv no divām daļām — tā ir iespēja nemitīgi mācīties un sevi pilnveidot un, protams, gandarījums par katru izveseļošanās gadījumu. Pacientu pateicība mēdz būt dažāda, bet šeit nemaz nerodas vēlme runāt par aploksnītēm. Ligija mīklaini smaida: “Visinteresantākā pateicības forma bija tā, ka kāds pacients man uzdāvināja ... sezonas makšķerēšanas kartes divām personām.”
Zīda apakšveļa ... makšķerēšanai
Laikam jau šis cilvēks zinājis par dakteres aizraušanos. Nupat ar lielu prieku un labiem lomiem draugu kompānijā makšķerēts Norvēģijā. Bet pie šā narkotiskā hobija, kuru Jānis izbauda jau sen, viņa sieva gājusi pamazām. “Agrāk Jānis visbiežāk brauca uz Krieviju, bet uzskatīju, ka man tur nav ko darīt, jo tā ir eksotika vīriešiem. Tagad, kad iespējas ir visplašākās, pievienojos. Esmu makšķerējusi pat Meksikas līcī, protams, spiningojam arī Latvijā. Viss sākās ar to, ka vīram atrunājos — nevaru braukt, man taču nav ko mugurā vilkt. Tad viņš pēc kataloga man pasūtīja visu nepieciešamo apģērbu, zīda apakšveļu ieskaitot... Ko citu darīt? Arī vecākais dēls Jānis un viņa draudzene makšķerē, un mazmeitiņa Natālija, kad viņai nesen vaicāju, ko uzdāvināt vārdadienā, teica — makšķeri. Ar šo nodarbošanos brīvajā laikā aizraujas arī mūsu draugi. Mans brālēns, kurš dzīvo Liepājā, reizēm noorganizē kuģīti, lai iebrauktu tālāk jūrā. Un kur nu vēl klubs Salmo — mūsu domubiedru kopa. Šķiet, ka šādā situācijā man būtu muļķīgi mest pār plecu slēpes un doties uz kalniem. Jānis brauc arī medībās, un domāju, ka dažkārt arī es to varētu.”
Lai kāda būtu tā gudrība, Ķīses kundze nepavisam neizskatās pēc profesores, kādu šo tēlu zīmē ļaužu standarta uztvere. “Komiski. Cilvēki brīnās — profesors un tik jauns. Taču ar daudziem mūsu vadošajiem valdības vīriem esam vienā vecumā. Ir pat bijis tā, ka pacients ienāk manā kabinetā un skatās pāri, ar acīm meklēdams — kur tad profesors. Varbūt, ejot uz darbu, jāuzliek pelēka parūka un melnas brilles?”
Galvenās lomas tēlotāja
Ceļš līdz profesores nosaukumam un klīnikas vadītājas amatam Ligijai faktiski sākās pirms desmit gadiem, kad Amerikas latvieši piedāvāja stipendiju mūsu ārstiem, lai mācītos ausu ķirurģijas centrā ASV. Izšķiršanās par labu kandidātiem bijusi vienkārša — angļu valodas prasme. Tagad dakterei Ķīsei ir vēl viens solis, kur kāpt augšup, — atbrīvoties no profesores titulam pagaidām pievienotā vārda asociētā. Turpināsies sevis pilnveidošanas darbs, pieredze tiks nodota citiem, tiks lasītas lekcijas. Lekcija? Daudziem var šķist, ka tas ir ļoti garlaicīgi, bet Ligijas acis iemirdzas: “Tas taču ir lieliski, es jūtos kā aktrise. Pati uzrakstu scenāriju, tēloju galveno lomu un domāju par tērpu. Galu galā tas ir iemesls nopirkt jaunu kleitu!” Ligija ir gandarīta, ka pēdējos gados daudz interesantāki un atraktīvāki kļuvuši mūsu studenti. Pretstatā tam, ka agrāk papildjautājumus pēc lekcijas uzdevuši vai diskusijas sākuši tikai ārvalstu jaunie mediķi. Arī ārsti tagad ir ļoti pateicīga, zinātkāra auditorija.
Par dzirdes implantu ievietošanas operācijām Ligija ir pārliecināta, ka valstiskā līmenī tās ir ekonomiski visefektīvākās. Bērni tiek operēti gada vecumā, un līdz skolai viņi jau ir apguvuši runasspēju, var kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem — mācīties, strādāt un maksāt nodokļus...
Bet kas tad īstenībā ir auss, ko tik ilgi pētījusi un dakterējusi Ligija? Viņa atbild — labirints (no svešvārdu vārdnīcas — auss iekšējā daļa, kas sastāv no gliemeža, priekštelpas un loka kanāliem). Vārds, kura skaidrojumā ir vēl vismaz trīs nozīmes. Bet dakteres Ķīses dzīvē tā vienlaikus ir māksla kaut ko paveikt, medicīna un zinātne. Viss kopā, tāpēc tik interesanti.