Par dzīves kvalitāti slimībā un nāvē un par mums pašiem

Šomēnes Rīgā notiks 2. starptautiskā garīgās aprūpes konference Dzīves kvalitāte slimībā un nāvē — starpdisciplināra pieeja. Nedēļa aicināja uz sarunu Latvijas Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācijas (LPVAKA) valdes priekšsēdētāju Danu Kalniņu–Zaķi.

LPVAKA tika nodibināta pirms diviem gadiem un apvieno kapelānus, kas darbojas veselības aprūpes jomā un sniedz garīgo aprūpi smagi slimajiem. Latvijā šajā jomā strādā aptuveni 20 kapelānu, un viņu skaits visu laiku ir nedaudz mainīgs, jo darbs ir smags un prasa īpašu pieeju. Lai kļūtu par kapelānu, kas strādā veselības aprūpes jomā, ir nepieciešama teoloģiskā izglītība un pēc tam īpaša apmācība. Dana Kalniņa–Zaķe par kapelāni ir kļuvusi pirms sešiem gadiem un strādā P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā.

Vai cilvēks, kurš nav kādas draudzes loceklis, nepārzina Bībeli, ir gatavs dalīties savās sāpēs ar kapelānu? Slimībā un nāves priekšā cilvēks var negribēt uzklausīt pamācības par to, kā pareizi jādzīvo.

Katram cilvēkam ir savs pasaules uzskats, un kapelāna uzdevums nav to ietekmēt vai kaut kādā veidā sludināt savu mācību. Tā ir kapelāna un mācītāja atšķirība. Draudzi cilvēks izvēlas labprātīgi. Slimnīca ir absolūti sekulāra vide, un kapelāna uzdevums ir būt klātesošam sekulārā iestādē, būt atgādinātājam, ka veselības aprūpe nav tikai ķermeņa aprūpe, tā ir arī garīgā dzīves dimensija. Katrs cilvēks ir ne tikai fiziska, bet arī garīga būtne, un viņam ir garīgas vajadzības, kas ne vienmēr iekļaujas Baznīcas doktrīnā. Kapelāna uzdevums ir — būt jūtīgam un norādīt uz tiem iekšējiem garīgiem resursiem, kas cilvēkam var palīdzēt.

Tagad ļaužu galvenā rūpe ir fiziskās un materiālās vajadzības. Vai cilvēki Latvijā spēj uzticēties kapelānam?

Varu atbildēt ar pārliecinošu "jā". Katrs cilvēks ir garīga būtne, kaut arī atrodas sekulārā sistēmā. Lielākā daļa pacientu, viņu tuvinieku un personāla pieņem mūsu palīdzību, vēlas to. Manā praksē ir bijis tikai viens gadījums, kad cilvēks pat nevēlas sākt sarunu.

Parasti jau nav tikai viens cilvēks, kas ir smagi slims, viņam apkārt ir arī tuvinieki, draugi, kuri cieš un pārdzīvo šā cilvēka slimību... Vai jums nākas saskarties arī ar viņiem?

Jā, bieži. It sevišķi tas attiecas uz nodaļām, kurās saskarsme ar pacientu ir ierobežota, — intensīvās terapijas palātas, reanimācija. Tad mūsu darbs lielāko tiesu ir ar tuviniekiem un ar personālu, jo personālam pietrūkst tā, ko sauc par aprūpi. Tā ir milzīga problēma. Trūkst medicīnas māsu, māsu palīgu, sanitāru.

Kā jūs viens otru atrodat — slimie cilvēki un kapelāni?

Veidi, kā viens otru satiekam, ir ļoti dažādi, un tas ir atkarīgs no katra cilvēka paša, neatkarīgi no tā, vai tas ir pacients, viņa tuvinieks vai mediķis. Visbiežāk tuvinieki, kuri ir ticīgi, meklē kapelānu, jo viņi zina, kādu palīdzību no tā var saņemt. Patiesībā šie cilvēki ir paši vieglākie saskarsmē. Grūtāk ir, ja kapelānu aicina ārsts vai medicīnas māsa ar lūgumu atrisināt situāciju. Piemēram, kad tuvinieks nespēj pieņemt, ka viņa tuvais cilvēks vairs nespēs atgūt to veselības stāvokli, kas viņam bijis pirms saslimšanas. Tas nozīmē lielas dzīves pārmaiņas gan slimniekam, gan apkārtējiem.

Starp citu, arī par to mēs runāsim mūsu konferencē — kādām jābūt personāla zināšanām un iemaņām, jo nevar automātiski uzskatīt, ka tuvinieki ir slikti, jo viņi, lūk, negrib rūpēties par slimnieku. Ir jābūt zināšanām un sapratnei, kam iet cauri cilvēks, ja notiek tāds veselības zaudējums. Ne vienmēr nāve ir lielākais zaudējums. Veselības, iepriekšējā dzīvesveida zaudējums mēdz būt smagāks pārdzīvojums, it sevišķi mūsu laikos. Bieži vien tuvinieki nesaprot un neredz, kur šajā straujajā dzīves ritmā ievietot rūpes par cilvēku, kurš ir pilnībā aprūpējams.

Diemžēl tuviniekiem bieži vien to nav iespējams izdarīt — ja viņi aizies no darba, lai aprūpētu slimo, viņi kopā varēs mirt badā. Slimnīcas labprāt neuzņem un nepatur hroniski slimos cilvēkus, bet ļoti daudzi nespēj samaksāt par privāto aprūpi mājās. Savukārt pansionātos ir rindas. Tāpēc smaga slimība bieži vien nozīmē bezizejas situāciju.

Jā, tā ir, un tā ir situācijas emocionālā puse, bet ir arī otra, pavisam praktiska problēmas puse — nevienā medicīnas vai veselības aprūpes iestādē smagi slimajam cilvēkam vienkārši nav vietas.

Tātad mūsu veselības aprūpes sistēmas pretrunas hroniski un smagi slimos un viņu tuviniekus atstāj izmisumā. 20 kapelāni — tas ir labs sākums, bet ar to ir daudz par maz. Kā jūs redzat risinājumu šai problēmai?

Man janvāra sākumā bija iespēja būt Amerikā, apmeklēju divas slimnīcas divos štatos, no kurām viena bija ļoti liela, un es biju arī vienā hospisa organizācijā. Varbūt vispirms pateikšu, kā es lietoju šos divus terminus "paliatīvā aprūpe" un "hospiss". Paliatīvās aprūpes centrā notiek visu slimības simptomu kontrole, sāpju noņemšana, bet paralēli vēl ir ārstnieciska terapija. Hospisā arī notiek simptomu kontrole, sāpju noņemšana, bet lielākais akcents tiek likts uz komfortu, ārstnieciskās terapijas nav, jo tā vairs nav vajadzīga. Hospiss ir ne tikai māja, kur cilvēks atrodas dienas vai ilgāka laika stacionārā, patiesībā tas ir koncepts — aprūpe ne tikai stacionārā, bet arī mājās.

Ārzemēs veiktie pētījumi liecina, ka 80% slimnieku tomēr izvēlas mirt mājās. Pie mums tas gandrīz nav iespējams. Šie jautājumi mani un manus kolēģus ļoti nodarbina, un mēs esam sākuši domāt, kā to risināt — piesaistīt Eiropas naudu vai kādas citas investīcijas vai meklēt filantropu naudu, bet, protams, būtu jābūt valsts līdzdalībai. Tas ir nopietni risināms jautājums, jo nav noslēpums, ka Latvijas iedzīvotāji kļūst vecāki, un līdz ar to pieaugs šo problēmu apjoms. Agri vai vēlu šie jautājumi būs jārisina. Valsts Veselības ministrijas personā mēģina paturēt šo jautājumu prātā, bet visas veselības aprūpes sistēmas problēmas ir kā Sīzifa akmens, kas tiek velts pret kalnu un tad atkal noripo lejā.

Amerikā biju multiplās sklerozes dienas centrā, visu dienu kopā ar kapelānu un mediķiem vēroju, kas un kā šajā centrā notiek. Apdomājot redzēto, mana pamatizjūta bija, ka cilvēkiem tur tiek dota iespēja dzīvot, par spīti viņu slimībai, kas pamazām sagrauj viņu ķermeni. Latvijā cilvēkiem netiek dota šī iespēja — dzīvot arī slimībā un nāves priekšā.

Vai mūsu valsts nopietni rūpējas par jūsu pieminēto dzīves turpināšanas iespēju? Latvijā smagi slimi cilvēki tomēr ir pamesti tuvinieku ziņā, un tad noteicošais ir tas, kādas ir tuvinieku iespējas palīdzēt.

Zinu kādu gadījumu, kad gados vecāks cilvēks ir smagi slims, cieš lielas sāpes, bet ārsts viņam vajadzīgo atsāpināšanas līdzekli nevar izrakstīt, to var saņemt tikai slimnīcā. Slimais negrib mirt medicīnas iestādē, viņš grib būt mājās. Šis gadījums ir ļoti tipisks. Vai arī gadījumos, kad cilvēkam ir nepieciešama mākslīgā elpināšana, viņš to var saņemt tikai slimnīcā, jo Latvijā šāda aparatūra nav izīrējama. Tātad slimniekam noteikti jāatrodas slimnīcā, lai gan viņš varētu atrasties arī mājās.

Runājot par valsts attieksmi, varu pateikt, ka pagājušajā gadā darbojos Veselības ministrijas darba grupā, kas patiesībā bija kā interešu klubiņš, jo šī grupa netika izveidota ar mērķi izstrādāt pacienta tiesību aizsardzības pamatnoteikumus. Zināt, man ne no viena nav bail, eju gan uz Saeimas komisijām, gan pie deputātiem, es savā ziņā uzbāžos, saku, ka gribu tur būt. Sākumā uz mani raugās mazliet dīvaini, ka atnākusi kapelāne. Svarīgi ir tas, kā noformulēt jautājumus, kā sevi parādīt, lai citi saprastu, ka arī kapelāns ir normāls cilvēks.

Veselības ministrijas darba grupā mums bija zināmas lietas, kuras gribējām redzēt likumprojektā, mēs iesniedzām priekšlikumus un tos aizstāvējām. Nebija viegli. Mēs, piemēram, vēlamies, lai likumā būtu pants, ka pacientam ir tiesības uz garīgo aprūpi, kas, starp citu, ir pasaules prakse. Mediķu bažas par šo iespējamo likuma normu bija, ka viņiem jau esot bēdīga pieredze — atnākot kaut kādi cilvēki, staigā pa slimnīcu un grib pacientiem iestāstīt un uzspiest savu ticību.

Sabiedrībai varētu būt zināma pretestība kapelānu darbam veselības aprūpes iestādēs nevis tāpēc, ka vismaz, manuprāt, mūsu sabiedrība ir neticīga, bet gan tāpēc, ka Baznīca Latvijā ir agresīva, reizēm ir grūti pamanīt, ka "Dievs ir mīlestība".

Man ir nācies saskarties ar negatīvu nostāju pret kapelānu darbu, lai gan nevaru teikt, ka tā ir bijusi ļoti agresīva. Zināmu piesardzību un distancēšanos esmu piedzīvojusi arī baznīcā. Kapelāna amats pats par sevi Baznīcai ir kaut kas mazliet neērts, jo viņa darbības vide ir ārpus tās.

Kāda jēga ir Baznīcai, ja tā var eksistēt tikai baznīcā, nevis starp cilvēkiem?

Varbūt tas ir pietiekami nopietnas refleksijas trūkums. Baznīca pauž un sludina zināmas doktrīnas. Jautājums ir, kādā veidā tas notiek, un tas varbūt ir baltais laukums kapelāna darbā. Bieži ir tā, ka cilvēki atnāk uz apmācību kapelāna darbam un viņiem ir šī vēlme un degsme nest cilvēkiem Labo Vēsti, sniegt mierinājumu, palīdzēt. Tad mēs runājam par to, kādā veidā viņi to darīs, jo pats par sevi tas ir cēls mērķis. Vai viņi to darīs tā, kā to dara evaņģēlisti televīzijas raidījumos? Vai viņi kritīs zemē, kliegs un vārtīsies? Veselības aprūpes vide nav tam piemērota, jo cilvēki tajā ir slimi un ievainojami. Palēnām mēs tad nonākam līdz tam, ka pasludināt Evaņģēliju nenozīmē "sist ar Bībeli".

Domāju, ka Baznīcai tas ir sava veida izaicinājums: nebūt tikai tiem, kas soda un norāda ar pirkstu, bet būt arī tiem, kas iet un slauka visu, kas ir ap cilvēku, visus tos netīrumus.

Uz augšu