Izvirtušais prezidents F-1 leģenda Moslijs (25)

Vēl pirms pāris mēnešiem Makss Moslijs autosporta pasaulē bija cienīts un godāts vīrs. Un kā nu ne – Starptautiskā automobiļu federācija jeb FIA ir tā organizācija, kas kūrē tādas visā pasaulē zināmas sacensības kā 1. formulas un rallija čempionātus. Šī iemesla dēļ sirmais un impozantais kungs bija gaidīts viesis gan F-1 mačos, kuros ar viņu labprāt patērzēja augstdzimušas un ļoti bagātas personas, gan arī rallija čempionāta posmos.

Taču nesen viss krasi mainījās un Moslijs autosporta pasaulē kļuva par izstumto un “persona non grata”. Īsi pirms 1. formulas posma Bahreinā minētās valsts kroņprincis ar garo vārdu Salmans Bin Hamands Al-Kalifa atsūtīja Maksam vēstuli, kurā skaidri un gaiši paziņoja, ka prinča plānos neietilpst tikšanās ar FIA bosu un vispār viņš Bahreinā nav gaidīts viesis. Līdzīga aina bija vērojama Monako “Lielās balvas” izcīņas laikā, kad Monako karaliskā ģimene ignorēja Mosliju un neatsūtīja viņam ielūgumu uz F-1 veltītajām svinīgajām pusdienām.

Skarbi, jo Monako “Lielā balva” ir visprestižākais no F-1 sacensību etapiem, kuru vienmēr apmeklē biezo, aktieru, augstākās sabiedrības daiļavu un visādu citu VIPu bari, kuru pulkā FIA prezidents nu ir kļuvis par nevēlamu personu.

Lieta kļuvusi tik nopietna, ka, kā melš, vairākas 1. formulas komandas pat nolīgušas īpašus izlūkus, kuru pienākums ir stāvēt uz vakts un savlaicīgi ziņot, ja gadījumā tuvojas Makss Moslijs – tādā gadījumā boksu durvis uzreiz tiktu aizklapētas vai vismaz komandas vadītāji paspētu iekrampēties mazmājiņā, lai nebūtu jāsveicinās ar Maksu. Cik zināms, pats Moslijs gan Monako īpaši boksiem neblandījās un pārsvarā dirnēja savā ofisā. Taču varam vien minēt, cik smagi vecajam zēnam bija pārciest šādu publisku pazemojumu pašam savās mājās – kā jau daudzas ar autosportu saistītas personas, Moslijs lielu daļu sava laika pavada Monako. Savukārt Izraēlas valdība, kas pavasarī bija nosūtījusi Moslijam oficiālu uzaicinājumu apmeklēt šo valsti un parunāt par autosporta attīstības perspektīvām tajā, pāris mēnešus vēlāk tikpat oficiāli savu ielūgumu atsauca.

Te nu laikam būtu vietā pārtraukt skumjo stāstījumu par Maksa nedienām ar jautājumu – pag, pag, bet kā tad tas nākas, ka FIA prezidents daudziem kļuvis par tikpat nesimpātisku tēlu kā, teiksim, bokseris un cietumnieks Maiks Taisons? Atbilde ir īsa – pie visa vainīgas meitenes. Nu, un arī Maksa nosliece uz izpriecām, ko varētu saukt par sadomazohistiskām orģijām.

Eins, zwei, drei!

Par melnāko dienu Maksa Moslija mūžā kļuva šī gada 30. marts, kad britu bulvāru avīze “News Of The World” publiku pārsteidza ar stāstu par to, ka tās reportieru rokās nonākuši materiāli, kas liecina par FIA šefa piedalīšanos sadomazo orģijās kopā ar piecām ielasmeitām. Lielāka efekta labad stāsts tika papildināts ar ilustrācijām un avīzes interneta versijā publicētu sliktas kvalitātes videoierakstu, kurā tiešām redzams sirms kungs un vairākas sievietes, kuras par lēdijām laikam nebūtu īsti pareizi saukt. Pēc visa spriežot, kompānija nebija sapulcējusies uz pēcpusdienas tējas dzeršanu, jo video figurēja pusplikas miesas, strīpainas arestantu jakas un tāds kā cietumsarga, tāds kā esesieša mundieris komplektā ar jautriem auriem: “Eins, zwei, drei!” un ar vācisku akcentu angļu valodā izteiktiem apgalvojumiem no sērijas: “Viņa ir pelnījusi bargu sodu! Saņem nu!” Ak, jā, laikam nepieminējām šāda veida burziņu neatņemamo atribūtu – ādas pātadziņu.

Vārdu sakot, šādā nepiespiestā atmosfērā lāga Makss (to, ka video redzamais sirmais kungs ir viņš, Moslijs, gods kam gods, pat necentās noliegt) par nelielu samaksu (cik zināms, orģijas sarīkošana viņam bija izmaksājusi 5000 dolārus jeb pa 1000 zaļajiem katrai prostitūtai) bija jauki pavadījis vakaru, un viss būtu labākajā kārtībā, ja vien kāds nekrietnelis tās ierakstu nebūtu aizstiepis uz avīzes redakciju. Kurš bija šis Maksa nelabvēlis, par to pagaidām ziņu nav, kaut gan šādas tādas aizdomas jau ir izteiktas. Raugi, pērn Moslijs pamatīgi sagāja ragos ar 1. formulas komandu “McLaren” un tās bosu Ronu Denisu. Kašķa iemesls – spiegošanas aktivitātes, ko “McLaren” ļaudis it kā bija veikuši konkurējošās “Ferrari” komandas medību laukos. Kāds no bijušajiem “Ferrari” darbiniekiem, atstājot itāļu komandu, bija paķēris līdzi kaudzīti tehniskās dokumentācijas, ko pēc tam mēģināja notirgot maklareniešiem. Vai tiešām notirgoja un, ja arī notirgoja, vai “McLaren” kaut ko no visa tā izmantoja savas formulas tehnoloģiskajos risinājumos, simtprocentīgas skaidrības nav. Tomēr Moslijs bija tas, kurš uzskatīja, ka “McLaren” ļaudis ir pelnījuši bargu sodu un, pateicoties viņa spiedienam, maklarenieši arī pamatīgi norāvās: “McLaren” piesprieda miljonos mērāmu soda naudu, komanda uz gadu tika diskvalificēta no dalības Konstruktoru kausā (būtībā tās ir sacensības komandu vērtējumā), visus tās 2007. gada sezonā gūtos punktus anulēja un kādu brīdi pat nopietni tika apsvērta doma par punktu atņemšanu arī “McLaren” pilotiem. Pēdējie gan ar spiegošanu nu nekādi nebija saistīti, tādēļ beigu beigās tomēr triumfēja veselais saprāts un pilotus nediskvalificēja. Vai varbūt vienkārši virsroku ņēma vēss aprēķins – anulējot “McLaren” pilotu punktus individuālajā vērtējumā, cīņai par čempiona titulu būtu pielikts punkts, tā nokaujot jebkādu intrigu un tātad arī skatītāju interesi par 1. formulu. Bet tas savukārt čempionāta rīkotājiem draudēja ar iespaidīgiem finansiālajiem zaudējumiem. Taču “McLaren” morāli viss šis skandāls nenoliedzami ietekmēja un, iespējams, tieši tā dēļ neviens no abiem komandas pilotiem tā arī nespēja izcīnīt čempiona titulu, kaut gan vēl sezonas vidū tas izskatījās vairāk nekā reāli.

Tādēļ savs pamats aizdomām, ka Moslijam problēmas varētu būt sagādājis “McLaren” vadītājs Rons Deniss, nenoliedzami ir. Diezgan skaidrs ir tas, ka Makss, dodoties pie meitenēm, ir ticis izsekots un kompromāts par viņu vākts mērķtiecīgi. Taču pierādīt izsekotāju saistību ar Denisu vai kādu citu nelabvēli ir grūti. Moslijs gan tik un tā draud noskaidrot skandāla pasūtītājus un ir pat šim nolūkam noalgojis privātdetektīvus, taču, kā rādās, varēja arī netērēt naudu un likties mierā. Jo viņa reputāciju, pēc visa spriežot, glābt vairs nevar nekas.

Sliktais tētis

Mums, latviešiem, varētu likties – apžēliņ, nu ko gan tie angļi un visi pārējie tā ņemas?! Nu, labi, paslīdēja vecajam vīram kāja, pievīla sievu, mazliet pavicināja pātadziņu... jā, godu tas tādam cienījamam kungam nedara, taču katram ir savi trūkumi. Ļoti iespējams, ka apmēram tāpat nospriestu arī angļi, ja vien Maksam nebūtu tētis. Jā, tēti ir mums visiem, taču Maksa papucis Osvalds trīsdesmitajos gados bija angļu fašistu partijas līderis un tuvs Vācijas nacistu vadītāju čoms. Un šis fakts Maksa rotaļas no sērijas “Sekss Aušvicas koncentrācijas nometnē” padara visai divdomīgas. Ābols no ābeles tālu nekrīt un tā tālāk.

Vecais Moslijs patiešām bija kolorīts džentlmenis. Dzimis aristokrātu ģimenē, viņš jau agrā jaunībā iesaistījās politikā un kļuva par vienu no jaunākajiem Lielbritānijas parlamenta deputātiem vēsturē. Partijas piederību Osvalds Moslijs mainīja vairākkārt, gan iesaistoties jau esošajās, gan arī veidojot savas.

Trīsdesmito gadu sākumā, cietis sakāvi vēlēšanās, Osvalds aizbrauca paviesoties uz Itāliju, kur viņu ļoti ietekmēja Benito Musolīni vadītā fašistu kustība, tādēļ, atgriezies dzimtenē, viņš steigšus izveidoja kaut ko līdzīgu – Britu fašistu savienību jeb BUF. Partijā bija kādi 50 000 biedru, tā bija veidota pēc itāļu parauga, pārņemot arī paramilitārās melnkreklu organizācijas ideju – melnajos kreklos tērpto puišu uzdevums bija apsargāt partijas vadītājus un vajadzības gadījumā sadot pa seju komunistiem. Jā, komunisti Osvaldam nepatika, gluži tāpat kā ebreji un imigranti. Reizēm melnkrekli sarīkoja izkaušanos ar citādi domājošajiem, tā ienesot jaunas vēsmas britu politiskajā ikdienā. Nav brīnums, ka ar šādu ideoloģiju bruņotais Osvalds Moslijs bija labi ieredzēts Lamanša otrā krastā – Vācijā. Ar nacistu vadoņiem viņš uzturēja ļoti labas attiecības līdz pat kara sākumam. Gana daiļrunīgs ir kaut vai tas fakts, ka laulību ar savu otro sievu Diānu Mitfordi (arī aristokrāti, starp citu) Osvalds noslēdza Vācijā, propagandas ministra Jozefa Gebelsa rezidencē. Cik zināms, kāzu ballīti ar savu klātbūtni bija pagodinājis arī Ādolfs Hitlers.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Vācija un Lielbritānija nonāca ierakumu dažādās pusēs. Ja līdz tam angļi uz Moslija ekstravagantajiem politiskajiem uzskatiem raudzījās diezgan vienaldzīgi, tad nu situācija radikāli mainījās. Līdz 1940. gadam, kamēr vācieši vēl nebija okupējuši Franciju, Moslijs iestājās par miera noslēgšanu ar vāciešiem, taču vēlāk viņam vairs nebija nekādu iespēju kaut ko mēģināt ietekmēt – Osvaldu atzina par vācu ietekmes aģentu un ietupināja aiz restēm. 1943. gadā apcietinājumu nomainīja pret mājas arestu, taču arī tad viņam nebija iespējams tikties ar saviem bērniem, tostarp arī pašu jaunāko, 1940. gadā dzimušo Maksu.

Loģiski, ka arī Moslija fašistu partija tika slēgta un ātrāk par kara beigām viņš par kaut kādu politisko darbību varēja pat nesapņot. Piecdesmitajos gados viņš gan izveidoja jaunu partiju, kuras jājamzirdziņš bija imigrācijas ierobežošana, taču ar lieliem panākumiem politikā Osvalds vairs nevarēja lepoties, un 1980. gadā viņš klusi nomira. Par vidusmēra angļa attieksmi pret Osvaldu Mosliju liecina kaut vai kādas nesen veiktas aptaujas rezultāti – angļu fašistu līderis tika atzīts par XX gadsimta sliktāko britu. Par XIX gadsimta sliktāko personāžu, ja kas, aptaujas dalībnieki atzina Džeku Uzšķērdēju...

Neizdevies politiķis

Lūk, šāda te papuča melnā aura jau no bērnības pavadīja Maksu Mosliju. Pat jocīgi, ka, redzot tēva ķibeles, jaunībā puisis tomēr bija izdomājis kļūt par politiķi. Piezīmēsim, ka sava mūža pirmajos gados Makss tēvu vispār tā īsti nemaz nedabūja redzēt, jo Osvalds, kā jau teicām, sēdēja cietumā un mājas arestā, savukārt puiku pieskatīja guvernantes un privātskolotāji. Neraugoties uz šīm negācijām, pēc augstskolas pabeigšanas Makss tomēr mēģināja uzsākt politisko karjeru tēva jaunizveidotajā partijā. Pēc pāris gadiem gan viņš apjēdza šādas izvēles bezjēdzību – Moslija uzvārds pēckara Anglijas politikā nebija tā labākā rekomendācija.

Par laimi, Maksam izdevās atrast sev kādu jaunu vaļasprieku. Vēl studiju gados viņa sieva kaut kur bija dabūjusi pāris biļetes uz autosacīkstēm un, apmeklējis šo pasākumu, Moslijs no motoru rēkoņas un benzīna smirdoņas pilnīgi pazaudēja galvu. Sacīkstes viņu pilnīgi pārņēma savā varā, un Makss kļuva par pastāvīgu to apmeklētāju. Vēl vairāk – uzsācis jurista karjeru un nopelnījis pirmo naudu, Makss pats sēdās pie stūres un sāka piedalīties sacensībās. Sev par lielu pārsteigumu, viņš atklāja, ka ne sportisti, ne arī mehāniķi nav neko dzirdējuši par fašistu līderi Osvaldu Mosliju un tātad arī uz Maksu skatās kā uz pavisam normālu čali, nevis kaut kādu izdzimteņa atvasi.

Tiesa, sacīkšu rezultātus gan šis apstāklis īpaši neietekmēja – tie kā bija, tā arī palika viduvēji. Neteiksim, ka slikti – no 40 Lielbritānijas vietējā čempionāta sacīkstēm Moslijs vinnēja 12. Rādītājs pieklājīgs, taču vienlaikus Makss gluži labi apzinājās, ka augstākā līmenī, piemēram, 1. formulā viņam nav, ko meklēt. Turklāt, atšķirībā no daudziem citiem tā laika pilotiem, Moslijs bija saprātīgs un piesardzīgs puisis: pieredzējis, kā viņa acu priekšā nositas vairāki citi braucēji un pāris reizes piedzīvojis nepatīkamus brīžus, kad viņa mašīnai saniķojās bremzes, Makss savai pāris gadus ilgušajai pilota karjerai nolēma pielikt punktu.

Autobūvētājs Makss

Tas gan nenozīmē, ka viņš pazuda no autosporta. Nē, tajā viņš palika, tikai citā kvalitātē – viņš sāka ražot sacīkšu mašīnas. Kopā ar trim kompanjoniem Makss izveidoja firmu “March Engineering” (tās nosaukumu veidoja īpašnieku iniciāļi, M nozīmēja Moslija uzvārdu), ieguldot tajā 2500 mārciņas un uzņemoties kompānijas jurista un mārketinga menedžera pienākumus. Starp citu, vecais Osvalds Moslijs dēla biznesu sveica ar optimistiskiem vārdiem: “Firma, protams, bankrotēs, taču Makss tik un tā iegūs vērtīgu pieredzi tālākai karjerai.”

Sava daļa patiesības papuča prognozēs bija. Jau 1970. gadā, kompānijas pirmajā nopietnās darbības pieteikumā, “March” spēja 1. formulas trasē palaist piecas savas mašīnas. Vairākās sacensībās “March” būvētie autiņi uzvarēja. Atgādināsim, ka, atšķirībā no mūsdienu F-1, septiņdesmitajos gados savā starpā lielākoties sacentās nevis tādu lielu autobūvētāju kā “Honda” un “BMW” komandas, bet gan privātie sacīkšu staļļi, kas paši piepilsētas garāžā mēģināja uzkonstruēt savus braucamos. Vai arī pirka tos no citiem, piemēram, no “March”.

Panākumi trasēs gan nepārvērtās miljonos bankas kontā. “March” ne tikai pārdeva mašīnas citiem, bet arī centās uzturēt savu komandu, kas aprija lielāko daļu kompānijas ienākumu. Mēģinot tikt pie naudas, “March” regulāri mainīja pilotus, kuru sponsori tad arī apmaksāja viņu startus. Dīvainā kārtā reizēm komandai arī izdevās sasniegt labus rezultātus, kaut gan par čempiona titulu, protams, nebija ko domāt. Septiņdesmito gadu vidū Moslijs no “March” biznesa pagāja sāņus un iesaistījās administratīvā darbā F-1 konstruktoru asociācijā FOCA. Tas bija kantoris, kas pārstāvēja visu privāto 1. formulas komandu intereses un regulāri kašķējās ar Starptautisko automobiļu federāciju, kas tolaik diktēja noteikumus F-1. Makss kļuva par FOCA juristu un astoņdesmito gadu sākumā kopā ar vēlāko 1. formulas saimnieku Bērniju Eklstounu sarīkoja īstu karagājienu pret Automobiļu federāciju un lielo autokoncernu komandām. Par ko bija kašķis? Par ko jau parasti – par naudu. Ja precīzāk, tad par F-1 ienākumu sadali, kas privātās komandas diez ko neapmierināja. Konflikts samilza tiktāl, ka 1981. gadā daļa komandu pieteica oficiālā čempionāta boikotu un sarīkoja savu alternatīvo čempionātu. Tas gan aprobežojās ar vienu posmu, jo strīdniekiem (ne bez Moslija līdzdalības) tomēr izdevās panākt kompromisu – turpmāk sacīkšu noteikumu izstrāde palika Automobiļu federācijas rokās, savukārt FOCA varēja tirgot TV translāciju tiesības un slēgt reklāmas līgumus, ienākumus sadalot starp komandām.

Autosporta funkcionārs

Piecus gadus pēc lielā kara ar Automobiļu federāciju Makss Moslijs pats kļuva par tās funkcionāru. Kā vēlāk izrādījās, tā bija tikai priekšspēle gaidāmajai federācijas vadības maiņai, kas notika deviņdesmito gadu sākumā, kad ar pārliecinošu balsu vairākumu līdzšinējā FIA prezidenta Žana Marijas Balestra vietā tika ievēlēts Moslijs.

Maksa pirmie soļi jaunajā amatā bija cienījami. Tā, kad 1994. gadā Sanmarino “Lielās balvas” izcīņas laikā bojā gāja leģendārais Airtons Senna un iesācējs Rolands Racenbergers, tad Moslijs bija viena no nedaudzajām F-1 pazīstamajām personām, kas izvēlējās doties uz Ratcenbergera, nevis Sennas bērēm (uz abām nekādi nevarēja paspēt). “Es devos uz Rolanda bērēm tādēļ, ka visi pārējie aizgāja atvadīties no Sennas. Man likās svarīgi, ka kāds apmeklē arī Racenbergera bēres,” tā savu izvēli pamatoja jaunais FIA šefs.

Sanmarino traģēdijas dēļ Moslija ēra 1. formulā bija iesākusies nelāgi, tādēļ Makss darīja visu, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Turpmāko dažu gadu laikā FIA 1. formulā ieviesa virkni drošības pasākumu, kam tiešām bija rezultāti – Airtons Senna ir pēdējais pilots, kurš F-1 sacīkstēs gājis bojā. Strīdīgāks bija lēmums par tabakas reklāmas aizliegumu, kas aiz 1. formulas sponsoru durvīm izlika tādus brendus kā “Marlboro”, “West” un “Rothmans”. Sākumā komandu vadītāji ņerkstēja: “Kas nu būs, kur mēs ņemsim sponsorus, visiem būs jāizput!”, taču beigu beigās visiem kaut kā tomēr izdevās piesaistīt jaunus naudas devējus dažādu finansu kompāniju un mobilo sakaru operatoru izskatā.

Bija arī melnie brīži, un pašu lielāko fiasko Moslijs piedzīvoja 2005. gada ASV Lielās balvas izcīņā. Jau treniņu laikā atklājās, ka komandas, kas izmanto “Michelin” riepas, ir nonākušas ķezā, – ražotājs uz šīm sacensībām bija visiem piegādājis riepas, kas ātrajai Indianapolisas trasei nav piemērotas. Meklējot izeju, komandu vadītāji ierosināja trases ātrākajā daļā izveidot vienu lieku līkumu, kurā visiem nāktos samazināt ātrumu un tā arī mazināt iespējamo risku avarēt riepu dēļ. Taču Makss bija nepielūdzams: nekādu izmaiņu nebūs, ja reiz esat izvēlējušies glupu riepu ražotāju, tad paši vien vainīgi! Rezultātā sacensības izvērtās reti smieklīgas: no 20 mašīnām uz starta izgāja vien sešas ar “Bridgestone” riepām aprīkotās, savukārt pārējās 14 palika boksos, jo komandu vadītāji nolēma neriskēt ar pilotu dzīvībām. Skaidrs, ka amerikāņu skatītāji ar šādu farsu nebija apmierināti un jau tā ne visai augstais F-1 prestižs Amerikā vienā dienā sabruka pīšļos. Un tur nu daļa vainas noteikti jāuzņemas Maksam Moslijam.

Dumpis uz kuģa

Ne visi ir apmierināti ar Moslija darbību FIA prezidenta amatā. Viens no pirmajiem, kas bez aplinkiem pateica, ko domā par Moslija politiku, bija “Minardi” komandas īpašnieks Pols Stodarts, kurš jau pirms vairākiem gadiem Maksam pārmeta neobjektivitāti un “Ferrari” komandas lobēšanu. Savs patiesības grauds šajos pārmetumos patiesi ir, jo no 1. formulas ieņēmumiem lauvas tiesu saņem “Ferrari”, savukārt mazajām privātajām komandām paliek vien pabiras. Iznākumā lielās komandas peldas naudā, savukārt mazajām kļūst arvien grūtāk savilkt galus kopā un tās viena pēc otras bankrotē vai maina īpašniekus. Tieši tā beigu beigās notika arī ar “Minardi” – lai arī Stodarts aviopārvadājumu biznesā ir sapelnījis miljonus, tomēr viens pats komandu pavilkt viņš vairs nespēja un pārdeva to enerģijas dzērienu koncernam “Red Bull”. “Kā atšifrējama abreviatūra FIA? Ferrari International Assistance! [Ferrari starptautiskā palīdzība],” tik skarbā formā savas domas par notiekošo pauda Pols. Zināmā mērā viņam var piekrist, jo parasti sanāca kaut kā tā, ka pēc visām noteikumu izmaiņām un reglamenta pārkāpēju sodīšanas lielākoties vinnētāja bija “Ferrari” komanda. Nu, bet var jau būt, ka tā bija tikai sagadīšanās.

Stodarta aicinājumam patriekt Mosliju no FIA prezidenta krēsla pievienojās arī savulaik slavenais sacīkšu braucējs un izbijis privātās komandas šefs Džekijs Stjuarts: “Man šķiet, ka Makss neapzinās savu atbildību; acīmredzot viņš pārāk ilgi vada federāciju un ir aizmirsis par tās principiem. Visi viņa pēdējie lēmumi [domātas soda sankcijas spiegošanā vainotajai “McLaren” komandai] kaitē 1. formulai, nenāk par labu komandu biznesam un situācijai kopumā. Moslijam jāatkāpjas no amata, bet viņa vietā jāliek gudrs un domājošs speciālists.” Makss uz to nespēja izdomāt labāku atbildi kā nosaukt Stjuartu par muļķi un staigājošu anekdoti...

Tādēļ varam vien iedomāties, ar kādu sajūsmu Stjuarts, Stodarts un līdzīgi domājošie sagaidīja ziņu par Moslija seksuālajām rotaļām koncentrācijas nometnes komandanta gaumē. Līdzīgi domājošo, kam Maksa piekoptā politika un siltās jūtas pret “Ferrari” komandu ne visai iet pie sirds, ir diezgan daudz.

Moslijs pat vēl nepaspēja sākt taisnoties, ka runa ir tikai par viņa privāto dzīvi, kad savu nosodījumu jau pasteidzās izteikt ar autosportu cieši saistītās kompānijas “BMW” un “Mercedes-Benz”. Iespējams, asā reakcija saistīta ar to, ka abas šīs vācu kompānijas kara laikā pildīja nacistu pasūtījumus un tagad jūtas par to vainīgas, bet tikpat ticams, ka tām ir līdz kaklam Moslija realizētā “Ferrari” lobēšana. Gluži tāpat kā japāņu “Honda” un “Toyota”, kuru pārstāvji norādījuši, ka Maksa izdarības kaitē F-1 tēlam un prātīgākais, ko viņš varētu izdarīt, ir atkāpties no amata. Līdzīgu viedokli paudušas arī vairāku valstu automobiļu federācijas, no kuru balsīm ir tieši atkarīga Moslija palikšana amatā – Maksu jau paspējuši nosodīt vācieši, amerikāņi, nīderlandieši un austrālieši.

Uz visas šīs jezgas fona paša Moslija taisnošanās, ka runa ir tikai par nevainīgām erotiskām rotaļām, neizskatās diez ko nopietni. “Esmu kļuvis par pretīgas sazvērestības upuri. Viss, kas attiecas uz tā saukto nacistisko elementu, ir tīrs viltojums. Tas kļūs acīmredzams, kad lieta nonāks tiesā. Avīze to izdomāja, lai padarītu pikantāku rakstu,” klāstīja Makss. Tiesa, neatbildēts gan te paliek jautājums, vai tik cienījamam kungam vispār pieklājas draiskoties ar pieciem plikiem zaķiem...

Maksa nedraugi jeb cilvēki, kuri neslēpj negatīvo viedokli par misteru Mosliju

Pols Stodarts, bijušais “Minardi” īpašnieks

Vīrs, kurš nekad nav slēpis savu kritisko attieksmi pret Mosliju: “1. formulā ir tikai viens cilvēks, kurš Mosliju ienīst vairāk nekā es – tas ir Rons Deniss. Tiekoties ar komandu vadītājiem, Makss pie pirmās izdevības nospiež Ronu pie zemes.” Piezīmēsim, ka Stodarts bija viens no tiem nedaudzajiem, kas Moslijam lēca acīs vēl laikos, kad vadīja F-1 komandu: “Ko viņš man var padarīt? Grūti sodīt komandu, kas tāpat atrodas pēdējā vietā.”

Rons Deniss

“McLaren” boss gan nekad nav atļāvies tādas atklātības lēkmes kā Stodarts. Denisu gan var arī saprast – strīdi ar Mosliju var novest pie tā, ka FIA izdomās kādas nebūt soda sankcijas par kaut kādiem “McLaren” pārkāpumiem. Pat sākoties Moslija seksskandālam, Deniss bija viens no tiem nedaudzajiem, kurš uzskatīja par labāku diplomātiski paklusēt. Kaut gan mājās paklusām droši vien aiz priekiem sameta pa lampu.

Bērnijs Eklstouns

F-1 boss sākumā ar Mosliju bija lielos draugos – galu galā, astoņdesmitajos gados viņi vienotā frontē cīnījās pret Automobiļu federācijas diktētajiem noteikumiem. Arī pēc Maksa kļūšanas par FIA prezidentu starp abiem ilgus gadus valdīja saskaņa. Problēmas sākās pirms gadiem četriem, kad Moslijs sāka nopietni jaukties sacīkšu norisē, tā nopietni kaitējot Bērnija biznesam. Rezultātā pēc seksskandāla paklīda runas, ka Eklstouns mēģinājis pierunāt visas komandas parakstīt kopīgu paziņojumu, pieprasot Moslija demisiju. Piekrita ne visi, tādēļ sazvērestība neizdevās. Taču nav noslēpums, ka siltas jūtas Bērnijs pret Maksu nelolo.

News Of The World

Britu tabloīds, kurš aizsāka Moslija seksskandālu. Makss gan nekavējās iesūdzēt avīzi tiesā, taču lielas jēgas no tā nebija. Angļu tiesnesis dzeltenās preses publikāciju gan atzina par aizskarošu, taču vienlaikus konstatēja, ka aizliegt skandalozā videomateriāla ievietošanu internetā nav jēgas – visi, kas to gribēja redzēt, jau ir redzējuši. “News Of The World” gan šo video izvāca no savas lapas, taču tikmēr tā kopijas jau sen bija izklīdušas pa visu pasauli.