Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Lielākā daļa dislektiķu pirms skolas gaitu sākšanas ir laimīgi bērni. Viņu emocionālās problēmas sākas skolā, kad skolotāji liek lasīt pēc noteikta standarta. Šo bērnu frustrācija centrējas nespējā piepildīt tās gaidas, ko no viņiem grib pieaugušie. Pieaugušie redz gudru bērnu, kas tajā pašā laikā nespēj iemācīties lasīt. Atkal un atkal bērniem dislektiķiem nākas dzirdēt: tu esi tik labs bērns, tikai vēl vajadzētu pacensties vairāk." Britu neirologs Semjuels T. Ortons.
Pirmoreiz disleksija tikusi pieminēta britu medicīnas žurnālā jau 1896. gadā, kad zinātnieks V. Morgans stāstīja par savu pacientu – 14 gadus vecu zēnu Persju, kas, neraugoties uz pietiekami augstu intelekta līmeni, nevarēja iemācīties lasīt. Latvijā šis vārds disleksija joprojām lielākajā daļā sabiedrības ir lielais nezināmais, lai gan pasaulē ar disleksiju saistītos jautājumus pēta nu jau 100 gadu.
Rīdziniece Eva Birzniece stāsta: "Kad manam dēlēnam nevedās ar lasīšanu, es nekad nedomāju, ka tā varētu būt disleksija." Pirmoreiz viņa pamanīja, ka dēlam ir problēmas tad, kad viņš mācījies lasīt – zēns jauca burtu kārtību, nosaucot otrādi burtus vienā zilbē. Tā vietā, piemēram, lai izlasītu māja, viņš lasīja āmaj un līdzīgi.
Lai gan, mācoties ārzemēs, Eva (viņa ir angļu valodas pasniedzēja – aut.) bija dzirdējusi par disleksiju, viņa to neattiecināja uz savu bērnu. Puika centīgi mācījās, lai gan lasīšana viņam sagādāja mokas. "Mēs uz viņu dusmojāmies, kliedzām, spiedām lasīt un stundām lasījām kopā, bet problēma negāja mazumā," stāsta Eva, kura tagad saprot, ka disleksijas ir problēma, kas nepāriet arī tad, ja bērns cenšas lasīt no rīta līdz vakaram. Disleksija – tā nav slimība un arī garīgās attīstības traucējums ne. Bērnam ar disleksiju ir grūtības uztvert rakstītu tekstu, burti mēdz pārklāties, lēkāt vai gluži vienkārši nerindoties pareizajās zilbēs. Zinātnieki izpētījuši: cilvēkiem, kuriem ir disleksija, citādi darbojas galvas smadzenes, taču tas nekādā veidā neietekmē intelektu. Ja bērnam ar disleksiju ļauj klausīties, viņš visu uztver un iegaumē pat daudz ātrāk nekā citi.
"Tā kā problēmas sagādā burtu salasīšana, tas pats notiek arī ar rakstīšanu," stāstu turpina Eva. "Puika kādreiz var kļūdīties, rakstot pat savu vārdu un uzvārdu, arī tagad viņam ir arī grūtības norakstīt no tāfeles un rakstīt diktātu – lai cik cītīgi zēns mācītos, vienmēr būs kļūdas. Uzlabojumus nedod arī vairākkārtēja vārdu atkārtošana, piemēram, ja vienā teikumā ir vārds Ilzīte, zēns izlasa, bet tikpat grūti šo vārdu viņam būs izlasīt arī nākamajā teikumā, viņš to neatceras." Tajā pašā laikā Eva stāsta, ka zēns ir apķērīgs, ātri un precīzi uztver to, ko viņam izlasa priekšā, un atceras. Piemēram, matemātikā testa uzdevumos viņam pietiek, ja vienu reizi priekšā izlasa, viņš visu atceras. "Viņš nepaļaujas uz ieskatīšanos tekstā, bet visu cenšas atcerēties ar pirmo reizi," stāsta mamma.
Disleksija nav slimība
Disleksija pasaules literatrūrā tiek saukta lielākoties par mācīšanās traucējumu (learning disabilities). Zinātnieces, grāmatas Mācīšanās traucējumi no A līdz Z autores Korina Smita un Liza Strika norāda uz bioloģiskajiem faktoriem, kas veicina mācīšanās traucējumus: smadzeņu bojājumi (toksisku vielu ietekmē, asinsizplūdums smadzenēs, audzēji, slimības, mātes grūtniecības laikā pārslimotas slimības, kaitīgu vielu ietekme uz augli, dzemdību komplikācijas); defekti smadzeņu attīstībā; neiroķīmiski līdzsvara traucējumi (bērniem ar uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindromu) un iedzimtība. Par iedzimtību kā faktoru, kas veicina traucējumu rašanos, visbiežāk runā tieši saistībā ar disleksiju. Uz to norāda arī K. Smita un L. Strika: "Diezgan daudz ir pierādījumu, ka ģimenēs no paaudzes paaudzē var atkārtoties daži valodas, runas, uztveres un izpratnes traucējumi un tiek apvienoti ar vienu kopēju nosaukumu – disleksija." 60% bērnu ar mācīšanās traucējumiem no līdzīgiem traucējumiem cietuši vecāki un/vai brāļi un māsas, bet 25% bērnu no mācīšanās traucējumiem cietuši vecvecāki.
Latvijā pieņemts uzskatīt, ka disleksija varētu būt viens no valodas attīstības traucējumiem. Logopēde un sociālā pedagoģe Irēna Hadaņonoka norāda, ka galvenie valodas attīstības traucējumu cēloņi ir mātes veselības stāvoklis grūtniecības laikā – toksikozes, vīrusu infekcijas, traumas, rēzus faktora iedarbība, nelabvēlīgas vides ietekme, psihiski pārdzīvojumi, pastiprināta medikamentu lietošana; dzemdību traumas; bērna slimības – deguna dobuma un blakusdobumu iekaisums; balsenes slimības, ausu, vidussauss iekaisumi, infekcijas slimības u.c.; galvas traumas pirmsskolas gados; pārmantojamība; iedzimtas slimības, kā arī vide, kurā aug bērns, var būt sociālā riska pilna, kas rada traucējumus emocionālajā, izziņas jomā.
Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Pedagoģijas nodaļas lektore, logopēdijas speciāliste Sarmīte Tūbele uzsver, ka valodas un runas attīstība ir cieši saistīta bērna attīstību un šajā procesā ir kritiskie periodi: pirmais un otrais dzīvības gads, kad veidojas priekšnosacījumi runas attīstībai, veidojas komunikatīvās uzvedības pamati un runas stimuls ir saskarsmes vajadzība; trīs gadi, kad intensīvi attīstās saistītā runa, notiek pāreja no situatīvās runas uz konteksta runu, kas prasa centrālās nervu sistēmas darbības (CNS) saskaņotību (tieši šajā vecuma posmā var parādīties problēmas, ja CSN darbība nav saskaņota – bērnam var mainīties uzvedība, var novērot spītību, negatīvismu, var rasties stostīšanās, runas attīstības aizture); seši septiņi gadi, kas ir rakstīšanas attīstības sākums un kad pieaug bērna CNS noslogojums, jo par vadošo kļūst mācību darbība, kas prasa no bērna citu attieksmi.
Turpinājums sekos