Pirmatnējā kapitāla pārdale – kā tas sākās? (21)

Vēlāk tomēr likuma sargiem nācās atzīt – nelaiķis bija viens no Latvijas organizētās noziedzības līderiem un viņa slepkavība norisinājusies kriminālās pasaules ietekmes sfēru pārdales ietvaros. Bija sācies process, ko mēdz dēvēt arī par pirmatnējā kapitāla pārdali un kas pēc pāris gadiem uz brīdi pārauga pat īstā mafijas karā.

Ne jau tukšā vietā…

Viens no pirmajiem padomju likuma sargiem, kas jau astoņdesmito gadu otrajā pusē uzdrošinājās atklāti runāt par organizētās noziedzības dzimšanu, bija Maskavas kriminālo jautājumu pētnieks apakšpulkvedis A. Gurovs, kurš savās pārdomās dalījās arī ar Latvijas avīzi Padomju Jaunatne: „Mūsu institūts ir izanalizējis apmēram 400 noziedzīgo grupu darbību, no kurām kādas 200 darbojušās ekonomikas un 200 – tā dēvētās vispārīgās noziedzības jomā. Neviens vadošs partijas darbinieks tur nefigurēja. Toties katra piektā grupa bija saistīta ar kādu tieslietu vai prokuratūras darbinieku. Savukārt 200 ar izšķērdēšanu saistītu lietu vidū katrai otrajai grupai bija sakars ar partijas aparātu.” Secinājums bija acīmredzams – ir arī padomju valstī ir gan mafija, gan arī korupcija.

Jau astoņdesmito gadu beigās šādas noziedzīgās grupas darbojās arī Latvijas PSR teritorijā – tiesa, darbības jomas un metodes tām bija „klusākas”, salīdzinot ar nākamo gadu „brigādēm”. Kā viens no zināmākajiem šādu grupu vadoņiem minams, piemēram, Grigorijs Kobliņecs ar iesauku Grāfs (deviņdesmito gadu vidū skandalozi slavens ar saviem braucamrīkiem un puskriminālajām aktivitātēm kļuva viņa brāļadēls Igors Kobliņecs) – cilvēks, kurš jau kopš 1984. gada periodiski nokļuva valsts drošības orgānu redzeslokā sakarā ar valūtas operāciju noteikumu pārkāpumiem un spekulatīviem darījumiem ar antikvariāta priekšmetiem un mākslas vērtībām, bet saskaņā ar Latvijas PSR VDK OP nodaļas priekšnieka apakšpulkveža Jurija Anaņjeva 1991. gada 24. aprīļa ziņojumu PSRS VDK 10. daļas priekšniekam pulkvedim Jurijam Mocakam „radījis vairākus pastāvīgi funkcionējošus kanālus, caur kuriem uz ārzemēm kontrabandas ceļā tiek izvesti antikvariāta priekšmeti, gleznas, dārgmetālu un briljantu izstrādājumi”.

Fragments no tā paša ziņojuma: „Lietas materiālu analīze rāda, ka „Grāfs” ir „smadzeņu centrs” starptautiskā noziedzīgā grupā, kuras dalībnieki nodarbojas ar mākslas darbu, mākslas un citu vērtību izvešanu uz ārzemēm kontrabandas ceļā. Pēc tehniskās novērošanas datiem „Grāfs” labi orientējas padomju pilsoņu, galvenokārt pa dažādiem kanāliem uz dzīvi ārzemēs izbraukušu Baltijas iedzīvotāju, radītu noziedzīgu grupu izvietojumā, spēj tās vadīt savās interesēs. Pašlaik viņš plāno akciju, izmantojot fizisku iedarbību pret personu vārdā Rimans, dzīvojošu Polijā un Zviedrijā, kurš ir parādā „Grāfam” par Marka Šagāla gleznu un citām vērtībām vairāk nekā 200 tūkst. dolāru. Šīs akcijas izpildītāji var būt „puiši no Haritonova brigādes”, „Kauņas Stasa brigāde „Alfa”„ vai arī „Viļņas Boriss ar saviem zēniem”. Turklāt jāpiebilst, ka bez „Grāfa” sankcijas šīs grupas nekādas aktīvas darbības pēdējā laikā neveic.”

Jau šajā pašā LPSR VDK uzmanības lokā esošajā lietā parādījās ne mazums vēlāk noteiktās aprindās gana slavenu vārdu un uzvārdu – lūk, fragmenti no VDK izziņas par sarunu ar aģentu „Šokolovs”: „Pirms apmēram diviem gadiem avots caur Aleksandru Mihaiļuku iepazinies ar „Čigānu” – Sašu, kurš visu šo laiku faktiski nav strādājis, bet nodarbojies ar dažādām valūtas spekulācijām. Viņš nopircis zemesgabalu Berģu ciemata rajonā un nesen pabeidzis tur celt lielu māju, kur arī pašlaik dzīvo. Agrāk viņa uzvārds bija Petuhovs, bet pēc apprecēšanās viņš nomainīja uzvārdu uz [Aleksandru] Korizno. (..) „Šokolovs” personiski Kobliņecu Grigoriju nepazīst, bet pazīstams ar viņa mīļāko Daņjevu Iru, kura dzīvo Rīgā, Eizenšteina ielā. Viņa strādā centrā Forums, bet, par ko, avotam nav zināms. Daņjeva I. ir precēta, viņai ir bērns, bet tas netraucē viņai kā personiskajai „sekretārei” izbraukt ar Kobliņecu G. uz citām valsts pilsētām. Piemēram, viņa vairākkārt kopā ar viņu apmeklējusi Tallinu un Viļņu, bijusi dažādās antikvariāta priekšmetu izsolēs. „Šokolovam” zināms, ka agrāk Ira bijusi Raigorodska Borisa mīļākā un arī tagad ar viņu ir draudzīgās attiecībās.” Vēl fragments no izziņas par LPSR VDK Rīgas pārvaldes 4. nodaļas operatīvā pilnvarotā, vecākā leitnanta V. Brivera tikšanos ar aģentu „Aldis”: „Pēc aģenta „Aldis” domām, vienu no spēcīgajiem grupējumiem, kas galvenokārt saistīti ar reketu un antikvariāta priekšmetu pārdošanu, vada cilvēks vārdā vai uzvārdā Tengizs, viens no viņa tuvākajiem palīgiem ir Kučma (tas ir uzvārds vai iesauka). Norādītās personas faktiski ik mēnesi mēdz būt Rīgā. Saistībā ar viņu sakariem Rīgā avots pieminēja Ablisimovu Leonīdu, apmēram 40 gadus vecu, kurš specializējas valūtas un antikvariāta priekšmetu pirkšanā un pārdošanā (tai skaitā arī izvešanā no valsts). Viņam piederošo naudu avots vērtē apmēram 1 milj. rubļu apmērā. (..) Kā likums, lielu darījumu veikšanā Ablisimovu L. apsargā jauns cilvēks, apmēram 25–30 gadus vecs, bijušais bokseris, apbruņots, viņa vārds avotam nav zināms. Cits augstākminēto personu svarīgs sakars ir Raigorodskis Boriss, apmēram 40 gadus vecs, pieder automašīna Volga – Gaz 24–10, numurs 7917 LT, kurš arī iegādājies antikvariātu par lielu summu pie Kobliņeca G.I., kurš galvenokārt saistīts ar personām, kas nodarbojas ar reketu.”

Noziedzības uzplūdu sākums

Tā nu organizētā noziedzība kaut paklusi, bet aktīvi darbojās arī padomju valsts norieta gados. Savukārt līdz ar LPSR VDK likvidāciju daudzas šīs iestādes iestrādes organizētās noziedzības apkarošanas jomā gāja zudumā, savukārt neatkarīgajā Latvijā – neraugoties uz to, ka par mafiju un reketieriem sabiedrība bija gana labi informēta jau deviņdesmito gadu pašā sākumā, - organizētā noziedzība oficiāli nepastāvēja līdz pat 1992. gada rudenim. Kādēļ nepastāvēja? Tādēļ, ka kriminālkodeksā vienkārši nebija panta par organizēto noziedzību. Pirms tam bandītus pie atbildības nācās saukt par visu ko citu – krāpšanu, laupīšanu, slepkavībām -, tikai ne par noziegumiem organizētā grupā. Paradoksāli, taču panta trūkums netraucēja jau 1989. gadā Iekšlietu ministrijas paspārnē izveidot daļu cīņai ar organizēto noziedzību jeb tā saukto 6. daļu. Latvijā, starp citu, šī specializētā milicijas daļa tika izveidota laikā, kad Maskavā lielie priekšnieki vēl tikai prātoja, vai tāda nodaļa vispār ir vajadzīga. Bet, kamēr likumu veidotājiem bija svarīgākas lietas darāmas, piemēram, rakstāma Neatkarības deklarācija un atjaunotās republikas pirmie likumi, tikmēr kriminālie elementi nesēdēja rokas klēpī salikuši. Jau astoņdesmito gadu nogalē Rīgā bija izveidojies pirmais nopietnais organizētās noziedzības grupējums, kas „turēja jumtu” jeb, citiem vārdiem sakot, iekasēja meslus no lielas daļas jaunizveidoto kooperatīvu. Deviņdesmito gadu sākumā, apmēram tajā pašā laikā, kad uz laimīgākiem medību laukiem pārcēlās jau pieminētais V. Abakumovs (starp citu, vēl šobaltdien pilnīgi nav droši zināms, kurš tad viņu „pasūtīja”), nopietnu grupējumu jau bija vairāk – vismaz divi trīs. Un nodarbojās tie vairs ne tikai ar parastu bandītismu vien – jau šajā stadijā vietējie gangsteri bija apjēguši, ka noziedzīgi iegūtos līdzekļus pamazām vajag ieguldīt legālākā biznesā.

Taču pieauga ne tikai organizētās noziedzības līmenis, bet arī visi pārējie noziegumu veidi, sākot ar krāpšanu un beidzot ar slepkavībām. „Neraugoties uz to, ka 1989.gadā noziedzības līmenis republikā ir sasniedzis savu apogeju, šī gada piecos mēnešos reģistrēto noziegumu skaits atkal ir pieaudzis par 20 procentiem. Gads vēl nav pusē, bet jau reģistrēts gandrīz 13 000 noziegumu, tajā skaitā 71 slepkavība, 157 smagi miesas bojājumi, 145 bruņotas laupīšanas, 600 atklātas zādzības, 7,5 tūkstoši zādzību un virkne citu noziegumu. Noziegumu atklāšanas procents tajā pašā laikā republikā nedaudz pārsniedz 46 procentus, bet Rīgā – 30 procentus,” – tik skarbus skaitļus Augstākās Padomes deputātiem 1990. gadā priekšā lika jaunieceltais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis. Pavisam 1990. gadā Latvijā tika reģistrēti 34 664 noziegumi, tajā skaitā 165 slepkavības. Divas trešdaļas noziegumu tā arī palika neatklātas. Tādā pašā garā notikumi risinājās arī 1991. gadā, kad noziedzības līmenis pieauga vēl par 20 procentiem un pavisam Latvijā bija reģistrēti vairāk nekā 40 000 likumpārkāpumu.

Statistika pabriesmīga, taču jāņem vērā, ka lielā mērā noziedzības pieaugumā un niecīgajā atklāšanas procentā bija vainojama politiskā situācija: mītiņi notika vai katru dienu, par kārtību visos tajos vajadzēja rūpēties miličiem (ieskaitot arī kriminālmeklēšanas darbiniekus, jo ar patruļdienesta vīriem vien nepietika), tā atraujot resursus noziegumu izmeklēšanai. Interesanti, ka tieši pašos masu pasākumos un to laikā zādzību skaits būtiski nepalielinājās. Piemēram, 1991. gada janvāra barikāžu dienās noziedzības līmenis vispār līdzinājās nullei un būtībā vienīgie likuma pārkāpēji visā Latvijā bija... OMON vienības kaujinieki. Interesantu epizodi grāmatā Lūzums atminas toreizējais milicijas dežūrdaļas inspektors, Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa: „Vienā barikāžu dienas rītā zvana no Vissavienības populārās radiostacijas Majak: „Lūdzu, pastāstiet, kāda operatīvā situācija šobrīd ir Rīgā?” Atbildu, ka noziegumu praktiski vispār nav. Vēlāk atbrauc Rīgas iekšlietu pārvaldes priekšnieks [Viktors] Bugajs: „Visas Rīgas ielas dienu un nakti pilnas ar cilvēkiem, pa visu pilsētas centru deg ugunskuri, bet tu pa visu Padomju Savienību paziņo, ka pie mums viss mierīgi?!””

Starp citu, tieši ar barikāžu dienām saistīts viens no kuriozākajiem Atmodas laiku noziegumiem: 1991. gada ziemas izskaņā, kad šur tur Rīgā vēl stāvēja nenovāktās barikādes, kāds veikls vīrelis, uzdodoties par Rīgas celtniecības daļas meistaru, par 900 rubļiem kādam Mihailam Šrajanam „uzsita gaisā” pie telefonu centrāles Dzirnavu ielā uzslieto barikādi. Kad lētticīgais pircējs metāla konstrukcijas jau bija savācis, viņu pašu savukārt savāca milicija, jo izrādījās, ka īstenībā barikādes sastāvdaļas bija ņemtas no Ķekavas PMK piederošajiem krājumiem. Par laimi, beigās likumīgie īpašnieki bija gatavi Mihailam dzelžus tomēr pārdot, kaut gan vēsturē nav saglabājušās ziņas par summu, kādu pircējs bija spiests noskaitīt pa otram lāgam.

Lai likuma sargiem dzīve būtu vēl jautrāka, parādījās arī noziegumu veidi, kas agrāk bija liels retums. Piemēram, tādi jaunumi kā pārtikas produktu un automašīnu riepu zādzības likuma sargiem lielas galvassāpes nesagādāja (ja neskaita, protams, nepatīkamo statistiku), bet citādi bija ar tiem likumpārkāpumiem, kas bija saistīti ar šaujamieroču lietošanu. Piemēram, tikai 1992. gada pirmajā pusē vien bija reģistrēts pussimts noziegumu, kuros izmantoti šaujamieroči, bet par ieroču nelikumīgu nēsāšanu bija aizturētas gandrīz 200 personas. Vēl pirms dažiem gadiem teju vai neiedomājams likās gadījums, kad milicim nāktos vilkt laukā no maksts dienesta makarovu, bet nu jau uz aizdomīgu kafejnīcu pārbaudīšanu likuma sargiem vairs ne prātā nenāca doties bez vairāku automātistu kompānijas. Kur kriminālisti ņēma šaujamos? Visur kur: pirka no padomju zaldātiem, ieveda no citām republikām (kur vairumā gadījumu stobri tik un tā bija pirkti no militāristiem) vai arī vienkārši nozaga. Pie tam nozaga reizēm pašiem likuma sargiem: 1992. gada vasarā noziedznieku grupa, kurā bija divi bijušie izmeklēšanas izolatora darbinieki, izolatorā nolaupīja 12 pistoles un sešus automātus. Tiesa, vainīgos gan drīz vien aizturēja.

Noziedzības līmenis nemainījās arī pēc lielā mītiņu laikmeta un neatkarības atgūšanas – 1992. gadā salīdzinājumā ar 1991. gadu zādzību skaits bija pieaudzis vairāk nekā par 10 000 (!), bet smago noziegumu skaits – par 3000.

Kad ar biedēšanu nepietika

Deviņdesmito gadu sākuma lielajiem noziedzības uzplūdiem bija vairāki iemesli. Pirmais un pats svarīgākais – republikas nestabilais ekonomiskais stāvoklis un pārejas perioda nesakārtotā likumdošana, kas vienu otru kungu tā vien mudināja spert soli, kā mēdza rakstīt padomju laiku moralizējošajos kriminālromānos, uz noziedzības slidenās takas. Otrs iemesls – nesodāmības apziņa, par ko lielā mērā paldies jāteic juku laikiem visā Latvijas iekšlietu sistēmā. Diezgan loģiski – ja likuma sargi ir aizņemti ar savstarpējiem kašķiem, sevišķi daudz laika noziedznieku ķeršanai nepaliek.

Tā nu 90. gadu sākumā kadru problēma Iekšlietu ministrijā bija sabriedusi līdz katastrofāliem apmēriem – 1992. gada vidū policijai trūka 1500 darbinieku. Situāciju vēl vairāk saasināja likums, kas paredzēja policistiem obligātas valsts valodas zināšanas. Tobrīd tikai nepilna puse policistu bija latvieši (Rīgā vispār tikai septiņi procenti policistu bija pamatnācijas pārstāvji!), savukārt liela daļa pārējo ar valsts valodu diez kādos draugos vis nebija. Jau policistu valodas eksāmeni apstiprināja visļaunākās aizdomas – tikai piektā daļa spēja pārbaudījumu nokārtot ar pirmo piegājienu. Loģiski, ka vairums caurkritušo nospļāvās un devās meklēt citu darbu (jo vairāk tādēļ, ka policista arods nebija tas vislabāk apmaksātais), bet Iekšlietu ministrijas vadībai nācās meklēt izeju, kā aizbāzt caurumus, – ar masu mediju palīdzību aicināt latviešu puišus nākt strādāt policijā un pat „izsist” likumu, kas paredzēja, ka daļa obligātajā dienestā iesaukto jauniešu tek nosūtīta un iekšlietu struktūrām – policijas pulku un konvoja (vēlāk sardzes) pulku.

Savukārt premjers I. Godmanis, tāpat kā daudzās līdzīgās situācijās citās jomās, arī organizētās noziedzības apkarošanā pirmām kārtām mēģināja izlīdzēties ar visu „slikto puišu” biedēšanu. Lūk, ko viņš, piemēram, 1991. gada nogalē publiski teica par ēnu tirgus apkarošanu: „Tirgu un restorānu attīrīšana notiks regulāri un tik ilgi, kamēr mēs no Rīgas tirgiem būsim izspieduši ārā visus, kas nodarbojas ar tā saukto reketa metodiku un traucē pārdot preci. Cīņa būs smaga – ar ķīlnieku ņemšanu utt., bet mūsu mērķis ir panākt, lai kriminālais elements, kas ir labi organizēts, no Latvijas atkāpjas uz kādu citu vietu.”

Ar biedēšanu vien tomēr reketu apkarot neizdevās, turklāt medaļai bija arī otra puse, jo, pieraduši darboties teju vai kara apstākļos, daži likuma sargi paši sāka uzvesties teju vai kā bandīti un pārkāpa dienesta pilnvaras. Pirmie nepatīkamie starpgadījumi tika fiksēti jau 1989. gada pavasarī, un tajos vainojami bija neviens cits kā omonieši. Nesen izveidotā OMON vienība, kas vēl ne tuvu nebija kļuvusi par Latvijas neatkarības ienaidnieci, bija nosūtīta nodrošināt kārtību un iedzīvotāju īpašuma pasargāšanu no iespējamiem marodierisma gadījumiem plūdu pārņemtajā Jēkabpilī. Marodierismu OMON varbūt tiešām novērsa, taču nekādas labās atsauksmes par vienības vīru darbību no jēkabpiliešiem pēc tam negadījās dzirdēt – uzvedušies omonieši esot kā bandīti, bez jebkāda iemesla iekaustot tos, kas viņiem kāda iemesla dēļ nav iepatikušies.

Omoniešu pieredzi vēlāk pārņēma arī neatkarīgās Latvijas likuma sargi, un viena otra „policejiskā terora” izpausme bija visnotaļ krāšņa. Piemēram, lūk, kā policistu vizīti Liepājas kafejnīcā Atvars (likuma sargu brigāde bija atsūtīta izmeklēt kādas citas kafejnīcas spridzināšanas lietu) 1992. gadā aprakstīja aculiecinieki: „Pulksten divos naktī kafejnīcā iebruka 10 – 15 raibās formās ģērbušies cilvēki ar automātiem. Viņi krievu valodā pavēlēja gulties uz grīdas. Apmeklētājus, kas pavēlei nepakļāvās, spēra ar kājām un sita ar automātu laidēm. Viens no bruņotajiem staigāja pa galdiņiem un grūda zemē traukus. Kad zemē gulošie bija pārmeklēti, viens no šīs komandas teica: „Dāmas un kungi, atvainojiet!” Apmeklētāju vidū bija cietušie: kādam bija pārsista galva, citam lauzta roka, kā arī citi miesas bojājumi. Mums, kafejnīcas darbiniekiem, radās iespaids, ka tas ir reketieru uzbrukums vai arī noticis valsts apvērsums...”

Tomēr līdz pat 1993. gadam reketa un organizētās noziedzības tēma – neraugoties uz to, ka šajā laikā nodevas „jumtam” maksāja ļoti ievērojama uzņēmēju daļa un arī citiem noziedzīgajiem rūpaliem bija īsti ziedu laiki, - nebija politiķu, valstsvīru, mediju un arī tiesībsargu uzmanības centrā. Viss mainījās līdz ar pirmo lielo un īsto „mafijas karu”, kas sākās 1993. gadā, – bet par to nākamreiz.

Vai vēlaties izdarīt tā, lai mūsu visu kopēji piedzīvotā vēsture saglabātos iespējami precīzi un detalizēti? Jums ir šāda iespēja. Pašlaik sagatavošanā ir grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” otrais sējums, kas klajā nāks šā gada rudenī. Tieši TVNET lasītājiem būs iespēja iepazīties ar virkni jaunās grāmatas nodaļu sagatavju un dot ieteikumus – kā pietrūkst, kas piemirsts, kur autori kļūdījušies. Ieteikumi un labojumi tiks rūpīgi izstudēti un ņemti vērā, tā ka varam apgalvot – šī būs reāla iespēja piedalīties mūsu visu vēstures sarakstīšanā visiem, kam tā interesē ne tikai vārdos vien.

Pilns citēto autoru, grāmatu un citu izdevumu saraksts – mājas lapā www.musuvesture.lv un grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” 1. sējumā.