Jā, nu arī es zinu, kur atrast pulksteni ar briljantiem – to pašu, kuru savulaik kāds dāvināja Tautas frontei! Nu arī es zinu, kas palicis pāri no kādreiz tautas ziedotā – kopumā tie ir 83 priekšmeti, kas ievietoti divās kastēs un ieslēgti seifā.
Tautas frontes «bagātību sala»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kāpēc 2007. gadā interesēties par 1999. gadā likvidētajai Tautas frontei ziedotajiem – pat nezinu, kā to nosaukt naudas izteiksmē – tūkstošiem, miljoniem latu, rubļu, vērtspapīru, vērtslietu, mākslas priekšmetu, vienkārši – kādam dārgu lietu? Tāpēc, ka publiskajā telpā vēl nesen šis jautājums tika uzdots, vien pats jautātājs atbildi, šķiet, nemeklēja, un klusēja arī tie, kuri būtu spējīgi atbildēt. Acīmredzot viņi zina, kāpēc. Tāpat kā tie, kuri teicās "neko neatceramies", kas noticis ar tautas ziedotajām vērtslietām, naudu un visu citu, ko kādreiz pacilātībā un nesavtībā cilvēki nesa Tautas frontei.
Šie dārgumi – tas ir mīts vai patiesība?
Raiņa glezna – dzīva, sveika un vesela
Diemžēl, kur manta, tur ķīviņi. Laikam jau visskandalozākais Latvijas Tautas frontes muzeja (LTF) eksponāts ir mākslinieka Ludolfa Liberta gleznotais Raiņa portrets. To Tautas frontei Atmodas sākumā dāvājusi Liberta sievas Amandas Rebānes – Libertes krustmeita Ruta Renigere. Viņas vēlējums bijis?– tā ir dāvana visai latviešu tautai. Vēlāk Renigere izlēmusi, ka glezna nav nonākusi īstajās rokās, un 2000. gadā vēlējās to atdot vispirms Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam, vēlāk – Latvijas Nacionālajam muzejam. Konflikta kulminācijā tikusi saukta pat apsardze un policija, lai Liberta radiniece gleznu nepaņemtu ar varu. Pašlaik glezna atrodas muzejā, tai līdzās piestiprināta plāksnīte, kas vēsta, kas šis ir par mākslas darbu un kā nonācis muzejā.
Muzeja telpās atrodas arī toreizējam Atmodas līderim Dainim Īvānam dāvātais, īpaši gatavotais, ar "valstiskiem" kokgriezumiem rotātais un ar sarkanu audumu tapsētais krēsls. Viņš pats sarunā ar RB tagad atceras: dāvinātāji pat apvainojušies, kad viņš nav vis paņēmis mantu uz mājām, bet atstājis muzejā. Taču D. Īvāns uzskatījis, ka krēslam vieta Vecpilsētas ielā 13/15. Jautāts par frontei ziedoto bagātību likteni, viņš atbild: "Tas ir mīts!" Viņš, bagātības uzskaitot, piemin Liberta gleznu, "savu" krēslu un Kuzņecova fabrikas krūzīti ar uzrakstu "Dievs, svētī Latviju!". Jā, arī to tiešām ieraugu vienā no muzeja skapjiem.
Izsaimniekoja vai bija spiesti pārdot?
Toties Ivars Redisons, kādreizējais Tautas frontes muzeja sabiedriskās padomes priekšsēdētājs, joprojām ir skarbs, tāpat kā LTF 9. kongresā, kurā tika pieņemts lēmums par organizācijas pašlikvidāciju: nauda un vērtslietas nav nekāds mīts! Toreiz, 1999. gadā, viņš paziņoja, ka LTF vadība ir izsaimniekojusi lielas naudas summas, turklāt kāds no īrniekiem namā Vecpilsētas ielā 13/15, kur atradās LTF birojs, ir maksājis īres maksu personīgi LTF priekšsēdētāja vietniekam Jurim Kokinam, bet šīs summas nav atspoguļotas LTF grāmatvedībā. Jāteic, ka frontes ēka tiešām bija nonākusi nomas maksas parādos. I. Redisons tolaik, spriežot pēc aģentūras LETA arhīvā atrodamās informācijas, norādījis, ka "ēka bijusi pilna ar īrniekiem, kas visi maksājuši naudu, taču LTF laikā no 1995. gada samaksājusi Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai tikai Ls 1660. Tādējādi daļa no kopējā parāda – Ls 20 960,51 – ir izsaimniekota." Vairāki bijušie tautfrontieši arī tagad atsaucās uz šo parādu un minēja, ka daļa ziedoto lietu pārvērstas naudā, lai varētu samaksāt parādu un māja Vecrīgas sirdī joprojām tiktu saglabāta kā piemineklis LTF, kā arī atceras, ka notikušas diskusijas, vai tautas ziedojumus drīkst izlietot ikdienišķām vajadzībām. Par to, kāpēc dokumentārus pierādījumus šiem apgalvojumiem neesmu redzējusi, nedaudz vēlāk.
Tagad I. Redisons no saviem pirms gandrīz desmit gadiem teiktajiem vārdiem neatkāpjas: "Deviņdesmit piektajā, sestajā vai septītajā gadā vērtslietas glabājās seifā, un Uldis Augstkalns nolēma tās pārdot. Neatceros summu, tā bija niecīga, nepilni divi tūkstoši latu vai kas tamlīdzīgs. Summa tika izlietota telpu īres parādu dzēšanai. Kad deviņdesmit devītajā gadā Tautas fronte likvidējās, es pajautāju Kokinam, kur zeltlietas palikušas, teicu – vajag tautai pateikt, kas noticis ar vērtslietām! Teicu, lai Tautas frontes kongress atskaitās par to. Tas netika izdarīts. Tad sākās neglīta noķengāšanas kampaņa pret mani. Un vēl ko pateikšu – ārzemju latvieši ziedoja ļoti nopietnu summu dolāros, bija to nolikuši ārzemju kontos uz privātiem vārdiem. Kad sākām interesēties, kur ir tā nauda, izrādījās – sadalīta četros kontos. Par šo naudu māc šaubu ēna, kā tā ir izmantota. Atradām kontus Londonā, tie jau bija iztīrīti. Vienīgais, kas atskaitījās par šo naudu, bija Dainis Īvāns (nevaru nepieminēt, ka arī viena no bijušajām tautfrontietēm Ingrīda Šmite par diviem LTF vadītājiem izteicās: Īvāns un Romualds Ražuks ir kristāltīri, es uzticētu viņiem savu naudas maku, viņi tajos laikos neatļāvās pat cimdu pāri kabatā iebāzt – aut.). Pārējie trīs cilvēki bija naudu izmantojuši faktiski saviem personiskiem mērķiem. Kā viņus sauc? Viens diemžēl miris, otrs izteicies, ka atskaitīsies, kad pienāks laiks, trešais stāv klusu un neko nesaka. Varu pateikt, ka zeltlietu vērtība bija desmitreiz mazāka nekā tā ārzemju latviešu ziedotā nauda, kas nozagta no kontiem. Jautājat, vai vajadzēja dārglietas pārdot? No materiālā viedokļa skatoties, nauda bija niecīga, bija neērti skatīties uz to nelielo summu! Es nebūtu pārdevis, ja jau bija pieņemts lēmums nepārdot. Augstkalna pienākums ir izstāstīt, kas izdarīts ar vērtslietām!"
"Kaut kāds" maisiņš bija...
Jautāju arī, lai stāsta. Uldis Augstkalns, kādreizējais LTF priekšsēdētājs, telefonsarunā apgalvo: dārglietas redzējis tikai pēc ievēlēšanas par priekšsēdētāju, visas darbības ar tām veiktas vienīgi komisijas klātbūtnē, un vispār?– "tur bija maisiņš un kaut kas bija iekšā, bet ne tā, kā kādreiz iztēlojās, ka pilns galds noklāts ar dārglietām". Viņš atzīst: protams, nauda "aizgājusi" daudzām lietām, kam tolaik bijusi vajadzība tērēt. "Saziedoja ne tādēļ, lai atstātu muzejā. Es netaisos pārmest, ka kāds kaut ko nelietderīgi izmantojis. Ziedojums domāts, lai to izlietotu. Vienmēr bija valdes lēmumi darīt to vai šito – vai tērēt reklāmas kampaņai, vai mašīnas iegādei frontes vajadzībām. Priekšsēdētājs nebija tas, kas varēja ar tādām lietām darīties. Es nezinu, kā visu grāmatoja astoņdesmit astotajā gadā, bet, likvidējot Tautas fronti, visu nodevām Zinātņu akadēmijai. Kas tālāk notika, es nezinu. Pie manis neviena gredzena nav."
Arī D. Īvāns saka – atceroties, ka veiktās darbības tika protokolētas, tām sekoja attiecīgas komisijas, un visiem protokoliem jābūt. Te nu laiks atgriezties pie solījuma pastāstīt, kāpēc nevaru apgalvot, ka pastāv dokumenti un kādi tie ir. LTF muzeja vadītāja Meldra Usenko oficiālai sarunai nepiekrita, bet no mūsu ilgajām neoficiālajām pārrunām tomēr atļaušos publiskot vienu viņas apgalvojumu, ka dokumenti esot, turklāt daudz, dažādos formātos, arī mikrofilmās, bet tiem neviens vēl neesot ķēries klāt, lai pamatīgi izpētītu un radītu uz dokumentiem balstītu LTF vēsturi. Kā noprotu, vismaz pagaidām to negrasās darīt arī LTF muzejs pats.
Vieni atdeva, otri atprasīja
Juris Kokins kā LTF priekšsēdētāja vietnieks laikam bija pēdējais tautfrontietis, kurš slaveno un mītisko dārglietu maisiņu turējis rokās. Viņš uzreiz pasaka: "Atdevām Zinātņu akadēmijas arhīvā, jo aizkulises bija pretīgas." Lai saprastu, kas ar to domāts, nākas meklēt daudzus gadus vecas ziņas. Njā, no patriotisma ne vēsts, vienotība zudusi, toties ir konflikts starp LTF un LTF muzeja vadību. Vieni nelaiž otrus telpās, nomaina atslēgas, izmet dokumentus?– kaislības kā vidusmēra seriālā.
Pieklājīgākā formā tas viss atainots dokumentos: Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) arhīvā RB netika liegts ieskatīties, kā 2000. gada 7. septembrī notika LTF intelektuālā un muzejiskā īpašuma nodošana glabāšanā LZA, jo LTF bija likvidējusies (no LTF puses komisijā bija septiņi cilvēki, J. Kokins?– komisijas priekšsēdētājs). Pievērsu uzmanību tekstam kādā aktā, kurā LTF toreizējā vadība motivē, kāpēc nevēlas dokumentus un priekšmetus atstāt LTF muzejam, proti, lai šīs lietas nenonāk neprofesionāļu rokās. LZA arhīva darbiniece Rūta Skudra RB saka – akadēmijā glabāšanai tikusi nodota varbūt tikai desmitā daļa no tā, kas glabājies LTF muzejā. Tātad 2000. gadā LTF toreizējā spice ar aktu novēlēja intelektuālo un muzejisko īpašumu (gleznas, simboliku) LZA, kurai tika ļauts ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem, bet materiālais īpašums tika atstāts telpās Vecpilsētas ielā 13/15.
LZA saņēma arī 17 videokasetes, dokumentus – 148 lietas, fonodokumentus?– 8 lentes, 49 kasetes. Tas viss 2002. gadā ar Valsts arhīva starpniecību nonāca atpakaļ LTF muzejā, par ko acīmredzot nemaz nezina J. Kokins, kurš šajās dienās sarunā ar RB saka: "Zinātņu akadēmijas arhīvā ir praktiski visa Tautas frontes dokumentācija, kas saistīta ar visu darbību: valdes lēmumi, lēmumi par vērtslietu izlietošanu. Akadēmijai nodoto vērtslietu vērtība nebija liela, apmēram tūkstoš, tūkstoš divsimt latu. Mēs ar aktu nodevām, tā bija mūsu atbildība vēstures priekšā. Vienīgais, vai muzeja padome neizmānīja no arhīva materiālus?"
Nu ko, vēsture turpinās. ZA pašlaik palikuši tikai tie paši sākumā minētie 83 priekšmeti. Starp LTF muzejam atdotajiem dokumentiem bijušas arī atskaites par vērtslietām 1994.–1997. gadā (tiesa, uz vienas lappuses) un valūtas ziedojumu klade (1989.–1993. gads) – arī tikai viena lappuse. Vai nu maz ziedotāju bijis, vai arī uzskaite nepilnīga. Taču?– kamēr visi dokumenti netiks celti dienas gaismā un izpētīti, mēs to neuzzināsim. Jo pagaidām nav apstiprinājuma, ka viss ticis skrupulozi uzskaitīts un iegrāmatots. Kā saka paši tautfrontieši – laiks bija tāds.
Laiks saliks visus punktus uz "i". Iespējams, laika distance neitrāliem pētniekiem ļaus izvērtēt notikumus un rīcību. Tagad visas emocijas vēl nav rimušas, un katram gribējies vēsturi rakstīt pēc savas piegrieztnes.
***
Ko tauta ziedoja?
Latvijas Zinātņu akadēmijas seifā glabājas
1. Dekoratīvs šķīvis "Piemiņa Latvijas valsts dibināšanai", bronzas lējums ar Latvijas valsts dibinātāju Čakstes, Ulmaņa, Meierovica, Baloža bareljefiem.
2. Sudraba karotīte.
3. Sudraba karotīte ar ģerboni.
4. Zelta zobu kronītis.
5. Medaļa "Visu zemju latvieši, atgriežaties Dzimtenē".
6. Zelta pulkstenis ar briljantiem.
7. Sudraba kauss.
8. Sudraba piecu latu monētas.
9. Sudraba divu latu monētas.
10. Sudraba viena lata monētas.
11. Cara laika sudraba viena rubļa monētas.
12. Cara laika 50 kapeiku monētas.
13. Cara laika 20 kapeiku monētas.
14. Cara laika 15 kapeiku monētas.
15. Cara laika desmit kapeiku monētas.
16. Cara laika piecu kapeiku monēta.
17. 1982. gada obligācija.
18. PSRS Krājbankas sertifikāti.
19. Sudraba piemiņas medaļa.
20. Porcelāna statuete.
21. LTF spiedogi, zīmogi.
22. LLA dāvināts kongresa un domes sēžu vadīšanas āmurs ar paliktni.
23. Atslēgu ietvars ar Brīvības pieminekļa attēlu.
24. Latvijas 1931. gada iekšējā ceļu aizņēmuma obligācija.
25. Daugavpils Skolotāju institūta atklāšanas svētku fotogrāfijas.
26. 1984.–1985. gada PSRS AP, LPSR AP, Rīgas TDP vēlēšanu biļeteni.
27. 1920. gadā izdota laulību apliecība.
28. Latviešu karavīru dziesmas.
29. Ilustrēts žurnāls "Leta", 1922. gada iesējums.
30. No virsjakas auduma šūts pirmais Latvijas Atmodas karogs, kurš tika uzvilkts Rīgas pils Svētā Gara tornī 1988. gada 11. novembrī.
31. Dziesmu grāmata Lutera draudzēm Vidzemē, izdota 1898. gadā.
32. Vienā iesējumā: Dziesmu grāmata, izdota 1857. gadā, Pātaru grāmata, izdota 1836. gadā, Evaņģēlijs, izdots 1824. gadā, Zālamana sakāmie vārdi, izdoti 1837. gadā.
***
Fakts
25.02.1999. Šodien Saeimas deputāti galīgajā lasījumā pieņēma likumu, kurš paredz ēkas Rīgā, Vecpilsētas ielā, nodošanu Latvijas Tautas frontes (LTF) muzeja sabiedriskajai padomei. Deputāti atbalstīja Juridiskās komisijas priekšlikumu, ka LTF ēku nevarēs izmantot komerciāliem mērķiem, turklāt gadījumā, ja beigs pastāvēt LTF muzeja sabiedriskā padome, ēka būs jāatdod atpakaļ valstij.