Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
1913. gada 9. maijā uz Francijas un visas pasaules kinoekrāniem savu dzīvi sāka kāda, mūžam melnā maskā tērpta, leģendāra personība. Tas bija Fantomass – reizē burvis un briesmonis. Grotesks antivaronis. Kritušais eņģelis. Mūžīgais, caur pirkstiem kā smiltis slīdošais absolūtais ļaunums, kura nemitīgi mainīgā identitāte ļauj vienlaikus atrasties jebkurā vietā, būt jebkuram un nevienam.
Neslēpšu – man tāpat kā daudziem īstais un vienīgais Fantomass līdz šim saistījās ar šarmantā Žana Marē attēloto varoni franču režisora Andrē Enebella 60. gadu vidū tapušajā komēdiju triloģijā, kurā valdzinošais slepkava ar smaidu sejā tik smalki saspēlēja ar Luiju de Finesu inspektora Živa lomā un apburošo Milēnu Demonžo, kura attēloja Helēnu – Fandora (arī viņu tēloja Žans Marē) iemīļoto. Vēl šodien, skatoties šīs filmas, šķiet, ka no tām vēdī viegls franču smaržu aromāts. Bet toreiz – pirms vairāk nekā 40 gadiem – daudziem bijušajā PSRS tās šķita kā citas pasaules, atšķirīgas estētiskās vides pieskāriens, kas valdzināja ar it visu – ar eleganto Parīzes bulvāru nerimstošo kņadu, Romas antīkā laikmeta drupu majestātisko atmosfēru, Skotijas kalnu ainavām (īstenībā gan filmēja turpat pie Parīzes – Buloņas mežā), Vidusjūras nepārspējamo ūdens zilgmi, seno piļu interjeriem...
Metot izaicinājumu Dievam
Apmātība ar Fantomasu tomēr sākās krietni senāk – franču mēmā kino metra Luija Feijāda filmu literārais pirmavots bija divu Parīzes žurnālistu Pjēra Suvestra un Marsela Allēna romāni par mūžam nenotveramo ļaundari (tie iznāca laikā no 1911. gada līdz Pirmā pasaules kara sākumam), kas jau līdz tam bija iemantojuši fenomenālu popularitāti. Suvestra un Allēna varonis bija īsts briesmonis – cilvēku nīdējs un sadists, kurš guva baudu no cilvēku ciešanām, tomēr stāsti par viņa piedzīvojumiem Francijā ik mēnesi tika pārdoti 600 tūkstošos eksemplāru. Pagājušā gadsimta sākumā tos tulkoja gandrīz visās pasaules valodās, ieskaitot pat japāņu. "Fantomass met izaicinājumu Dievam!" jokoja franču avīžnieki, tomēr nevar noliegt – pārizdevumu un tulkojumu skaita ziņā šīs grāmatas drīz ieņēma otro vietu aiz Bībeles. Politiķi Fantomasu vainoja sabiedrības tikumisko pamatu graušanā. 1912. gadā Francijas parlamenta deputātu palāta visā nopietnībā paziņoja, ka tieši viņš ir atbildīgs par Bonno bandas noziegumiem Parīzes apkaimē (Bonno vadītie bandīti apgalvoja, ka viņi ir anarhisti, individuālā terora piekritēji, kuru ideāls ir "vienatnē un – ar revolveri rokās").
Ģeniāls biznesa projekts
Varētu domāt – ja jau Suvestra un Allēna izdomātais varonis bija tik negants ļaundaris, arī viņa radītājiem bija jābūt vismaz anarhistiem. Taču nē! Pjērs Suvestrs bija pārliecināts bonapartists un īsts "salonu lauva". Viņa kolēģis Marsels Allēns – konservatīvs katolis, kurš nekad agrāk nebija lasījis detektīvromānus, ja nu vienīgi nenotveramā zagļa džentlmeņa Arsēna Lupēna piedzīvojumus un Gastona Lerū romānu "Operas spoks". Fantomasa piedzīvojumu štancēšana viņiem bija visīstākais un, nenoliedzami, ģeniāls biznesa projekts.
Franču literatūrkritiķis Frānsiss Lakasēns, kurš 60. gados pats tikās ar Marselu Allēnu (viņa kompanjons kara sākumā nomira no spāņu gripas), raksta, ka sākotnēji abi esot iecerējuši savu romānu ļaundari saukt par Fantomu. Acīmredzot bija iespaidojušies no Gastona Lerū romāna "Operas spoks" (franciski Le Fant?me de l'' Opera), šo to aizņemoties arī sava "lolojuma" ārējam izskatam. (Vienā no "Operas spoka" pirmizdevumiem galvenais varonis uz vāka ir attēlots frakā, pusmaskā un cilindrā – tieši šādā izskatā Fantomass pirmo reizi parādījās Parīzes lasītājiem.) Abi autori esot braukuši metro, kad Marselam Allēnam prātā iešāvusies doma: "Bet ja nu mēs viņu nosauktu par Fantomusu?" Suvestrs šo vārdu esot tūlīt pierakstījis bloknotā, bet tad vilciens sašūpojies, viņa roka notrīcējusi un Fantomusa vietā "uzrakstījies" Fantomass. Abiem kompanjoniem un viņu izdevējam šis risinājums šķitis ģeniāls.
Saskaņā ar izdevējfirmu noslēgto vienošanos Suvestram un Allēnam turpmāk bija jāgādā, lai ik mēnesi līdz piecpadsmitajam datumam taptu jauna grāmata. Abi izstrādāja savu visai īpatnēju metodi, kas viņiem ļāva īsā laikā – tikai divos gados – sarakstīt 32 romānus (vēlāk – jau pēc Suvestra nāves – Allēns uzrakstīja vēl vienpadsmit). "Triku kaste" – tā sauca mapīti, kurā abi kompanjoni ievietoja no avīzēm izgrieztos rakstus par dažādiem neizskaidrojamiem un noslēpumainiem notikumiem, kas vēlāk stipri pārstrādātā veidā parādījās Fantomasa piedzīvojumu gaitā. Romānos iekļauti arī vai visi 20. gadsimta tehniskie jauninājumi, sākot ar metro un beidzot – pēdējos, 60. gadu izdevumos, ar kosmisko kuģi. Izstrādājuši sižeta pamatlīnijas, autori izlozes kārtībā sadalīja nodaļas. Pēc trim nedēļām atkal satikušies, viņi iespēja vien tik daudz kā izlabot acīs krītošākās kļūdas un pretrunas. Līdzautoru metode bija līdzīga automātiskajai rakstīšanas manierei, ko tolaik bija iecienījuši sirreālisti. Lai vai kā, bet 420 lappušu biezs romāns Suvestra un Allēna izpildījumā tapa ne
ilgāk kā triju nedēļu laikā. Allēns vēl 60. gados atcerējās, ka viņiem nereti nācies saņemt sašutušu lasītāju vēstules, kurās aizrādīts uz abu literātu sarakstītajām aplamībām. Kāda sevišķi aktīva dāma saskaitījusi, ka, ņemot vērā visus piedzīvojumus, šķiršanās un tikšanās, Žeromam Fandoram un viņa mīļotajai Helēnai būtu jābūt vismaz simts gadus veciem.
Kinozvaigzne
Kad tieši pirms 95 gadiem par Fantomasu ieinteresējās "Gaumont" kinostudija, īsā laikā visa Parīze bija no vietas nolīmēta ar režisora Žana Feijāda filmas reklāmas plakātiem. Uz tiem Fantomass savā melnajā maskā, pirmajos variantos – ar asiņainu dunci rokās pacēlās pāri pelēkajām Parīzes debesīm.
Pateicoties Feijādam, Fantomass kļuva par īstu starptautisku slavenību, jo nu viņu uz ekrāniem varēja redzēt miljoniem skatītāju visā pasaulē. Piecas filmas par nenotveramo ļaundari, no kurām katra ilga tikai pusstundu (režisora vārds vispār nebija titros minēts), kļuva neiedomājami populāras (tās vēl šodien ieņem vietu mēmā kino zelta fondā). Pirmais Fantomasa atveidotājs, franču mēmā kino zvaigzne Renē Navara, uz ekrāna bija tik fascinējošs savā melnajā triko, ka momentā ieguva pielūdzēju tūkstošus.
Fantomasa jaunie piedzīvojumi sacēla ažiotāžu arī Rīgā – vācu okupācijas laikā 1918. gadā rīdziniekiem nebija lāgā ko ēst, bet kinoteātri, neraugoties uz komandanta stundu, bija pārpildīti. "Grāmatas par Fantomasu man likās trakoti garlaicīgas – es nevienu no tām pat neizlasīju līdz galam, bet filmu gan vajadzēja noskatīties. Kino viss bija tiktāl apcirpts, ka iespaids palika spēcīgs," kinoforuma "Arsenāls" tāda paša nosaukuma preses izdevumā 1990. gadā Feijāda Fantomasu atcerējās laikmeta aculiecinieks Leonīds Traubergs. Tomēr ne visi bija tik sajūsmināti – dažu Francijas pilsētu mēri filmas pat aizliedza izrādīt, atsaucoties uz 1884. gada likumu, kas neļāva demonstrēt publiskajā telpā noziegumus un nāves sodus.
Mīts par "kritušo eņģeli"
Ar savām ekrāna ļaundarībām Fantomass lika emocionālākajiem skatītājiem no šausmām krist vai ģībonī, pats ar baudu ņirgājoties par aizejošā "zelta laikmeta" morālajām vērtībām, it kā paredzot, ka tās drīz lemtas bojāejai Pirmā pasaules kara murgā.
Kas tad īsti bija viņa neiedomājamās popularitātes pamatā? Skaidrs ir viens – līdz ar "kritušā eņģeļa" parādīšanos liela daļa sabiedrības bija ieguvusi jaunu, destruktīvu mītu, piestrāvotu ar neskaitāmiem asiņainiem noziegumiem, kuru saldkaislā baiļu un trauksmes atmosfēra likās gluži pievilcīga arī parastam ikdienas pilsonim. Ir taču tik patīkami baidīties, sēžot kinoteātra tumsā, sliktāk, ja bailes kļūst par ikdienas daļu... Suvestra un Allēna romāni un Feijāda "apgaroto šausmu" apvītās filmas apbrīnojami labi atbilda arī anarhistiskajiem noskaņojumiem, kas tobrīd brieda daļā sabiedrības. Nav brīnums, ka dedzīgāko Fantomasa cienītāju vidū bija sirreālisti. Gijoms de Apolinērs, Makss Žakobs un Pablo Pikaso tūlīt pēc pirmā romāna iznākšanas nodibināja "Fantomasa draugu klubu", paši uz ilgu laiku palikdami par tā vienīgajiem biedriem, bet Žans Kokto slavēja šo tēlu par tā absurdo un valdzinošo lirismu.
Jaunā Fantomasa meklējumos
Fantomasa draugu klubs Francijā it nopietni darbojas vēl šodien. Tā prezidents ir Sorbonnas universitātes vēstures profesors Dominiks Kalifa. 2002. gada maija beigās Parīzes Pompidū centrā notika Fantomasa tēmai veltīta zinātniska konference. Tās gaitā dalībnieki centās gūt atbildi, vai franču "kritušajam eņģelim" var rast līdziniekus mūsdienu pasaulē.
Secinājums nebija visai oriģināls – izrādījās, ka mūsdienu sociālo procesu pētnieki Fantomasa tēla personificējumu saredz starptautiskajā teroristā Osamā bin Ladenā, bet melomāni to saklausa franču robotizētajā elektroniskās mūzikas duetā Daft Punk. Vēl visus interesēja noskaidrot, vai pašam Fantomasam arī ir bijis kāds prototips.
Jāņem vērā, ka slavenā franču antivaroņa garīgajiem "tēviem" Suvestram un Allēnam katastrofāli trūka laika, tāpēc viņi savus varoņus nemeklēja tālu. Lēdijas Belthemas (Fantomasa mīļākās) prototips bija Suvestra mīļotā Anrieta Kiclere, kura savu laikabiedru vidū izcēlās ar patiesi karaliskām manierēm. Fantomasa dēla Fandora draudzene, skaistā Helēna, līdzinās kādai Lusjēnai, jaunai sievietei, kura tajā laikā bija visai tuva Allēnam.
Pats Allēns sevi ir padarījis par Fandora prototipu, bet Suvestrs sevi ir identificējis ar inspektoru Živu, dodot viņam savu raksturu, "pierakstot" savā adresē un pat piešķirot viņam savu rakstāmgaldu, kas bieži pieminēts romānos un parādās arī filmā.
Fantomasa tēlā var rast paralēles ar vairākiem sava laika noziedzniekiem un avantūristiem – krievi, piemēram, uzskata, ka viņa prototips bijis kāds Grigorijs Kotovskis, kurš laikā pirms Pirmā pasaules kara ar panākumiem vazājis aiz deguna Krievijas slepenpoliciju un bijis liels sieviešu mīlulis (vienīgā atšķirība – viņš nebija sadists). Ticamāks tomēr šķiet pieņēmums, ka Fantomass ir kompilēts tēls – viņā ir kaut kas no Žila Verna kapteiņa Nemo, kaut kas no lorda Bairona Manfreda, kaut kas no Gastona Lerū "Operas spoka". Tā vien šķiet, ka Fantomasa noslēpumam ir lemts mūžam palikt līdz galam neatminētam...
***
FAKTI
Fantomasa dosjē (tapis, ekspertiem analizējot Pjēra Suvestra un Marsela Allēna romānus):
dzimis ap 1867. gadu.
1892. gadā cilvēks, kurš vēlāk kļūs par Fantomasu, parādās Vācijā ar hercoga Huana Norta vārdu.
1895. gadā dodas uz Indiju. Tur piedzimst viņa meita Helēna.
1899. gadā ar artilērijas seržanta Gurna vārdu piedalās otrajā angļu – būru karā.
Kļuvis par lorda Edvarda Belthema adjutantu, iemīlas viņa jaunākajā meitā Modā.
1900. gadā jau kā lēdijas Belthemas mīļākais atgriežas Eiropā un nogalina savas draudzenes vīru. Noziegumi turpinās.
Citas filmas par Fantomasu:
Fant?mas (1920) – amerikāņu režisora Edvarda Sedžvika versijā, galveno lomu atveido Edvards Rozmans.
Fant?mas (1932) – Pola Feijo režijā, galveno lomu atveido Žans Gallans.
Fant?mas (1946) – Žana Sašā režijā, galveno lomu atveido Marsels Erāns.
Fant?mas (1980) – četru sēriju franču televīzijas filma Žuana Luija Bunjuela un Kloda Šabrola režijā, galveno lomu atveido Helmūts Bergers.