Mafijas karu laiks (61)

Īsais mafijas karš Jūrmalā

Grūti noticēt, bet fakts: līdz pat 1993. gada pavasarim organizētās noziedzības – par kaut kādu mafiju nemaz nerunājot – jautājums, neraugoties uz milzīgo ēnu ekonomikas, kontrabandas un tirgu haosa īpatsvaru Latvijas ekonomikā, nebija ne politiķu un valstsvīru, ne mediju, ne sabiedrības uzmanības centrā. Faktiski vienīgais izņēmums bija vietējo lauksaimnieku regulārās sūdzības par „mafiju”, kas valdot galvenokārt galvaspilsētas tirgos un atbraukušos lauciniekus spaidot visos iespējamos veidos.

Tikmēr no 1993. gada sākuma līdz marta vidum Latvijā bija notikuši jau veseli septiņi nekādā ziņā ne sadzīviski sprādzieni: sēriju iesāka kāda kioska uzspridzināšana Rumbulā, sekoja kompānijas Simss prezidenta automašīna, vēlākajos gados kā nedaudz īpatnas reputācijas cilvēku pulcēšanās vieta slavenais veikals Sēnīte Baznīcas ielā, kā arī četri sprādzieni Jūrmalā – skaļākais no tiem nogranda pie remontējamā restorāna Cabourg durvīm. Sākotnēji izmeklētāji vēl mēģināja runāt par pusaudžu draiskošanos, jo sprāgstvielas nopirkt taču esot tik vienkārši – kaut vai Rumbulas tirgū. Taču „pusaudži” nerimās. Marta beigās pamatīgs sprādziens notika pie kafejnīcas Forums Rīgā, Kaļķu ielā 24 – Casino Latvia direktora vietnieks, vēlākais miljonārs Jānis Zuzāns zaudējumus lēsa ap diviem miljoniem Latvijas rubļu. Nākamais upuris bija Jūrmalas restorāns Orients, turpat Jūrmalā logi tika izšauti kādai mājai Viestura prospektā, sekoja sprādziens pie kāda Bauskas ielas nama, vēl pēc tam mežā pie Babītes tika atrasti triju vīriešu līķi. Aprīļa sākumā saistībā ar skaļajiem notikumiem pirmoreiz tika pieminēts „kāds Gitčenko” – tieši šis kungs īrējis cietušo māju Viestura prospektā. Tad nu beidzot policija sarosījās, un dažas dienas vēlāk jau bija skaidrs, kas ir šis „kāds Gitčenko” – tikai decembrī no cietuma iznākušais Aleksandrs Gitčenko, saukāts arī par „Hitleru”, kurš sācis ietekmes sfēru dalīšanu, iespējams, pat ar „Pārdaugavas grupējumu” (no kā plašāka sabiedrība un mediji atģidās – āre, tātad nav bez pamata baumas, ka Pārdaugava ir kaut kas vairāk nekā tikai paliela daudzprofilu firma, ko 1991. gadā dibinājis pusotrs desmits fizisko personu un kurā 51 procents pieder trim uzņēmējiem – Vladimiram Ļeskovam, Aleksandram Laventam un viņa tēvam Emīlam Laventam).

Par mūslaiku „Hitleru” dažu dienu laikā sāka stāstīt visdažādākās leģendas – pat to, ka kādās viesībās viņš visu acu priekšā nogalinājis savu sievu un līķi izmetis pa logu. Savukārt Pārdaugavas vadītājam V. Ļeskovam nācās rīkot pat speciālu preses konferenci, kurā izskanējušie paziņojumi no mūsdienu viedokļa bija vairāk nekā īpatni – piemēram, ka A. Gitčenko esot „vājprātīga, nenozīmīga figūra”, kas droši vien drīz iešot bojā. Taču vienlaikus V. Ļeskovs deklarēja - Pārdaugava tiekot aplieta ar netīrumiem, bet tai nekāda sakara ar mafijas karu neesot un nevarot arī teikt, ka spridzinātas tiekot tieši vietas, kur atpūšas Pārdaugavas cilvēki, jo „Pārdaugavas cilvēki ir visur, kur var labi atpūsties”. Ar ko īsti karoja A. Gitčenko, tā arī oficiāli netika paziņots, tomēr V. Ļeskovs, kura paša likumpaklausību tobrīd neviens vēl oficiāli neapšaubīja, izrādījās īsts pravietis: jau aprīļa beigās parādījās baumas, ka A. Gitčenko esot nogalināts Gomeļā un apbedīts Jūrmalā, Lielupes kapos. Uz Gomeļu – tolaik bijušās PSRS sastāvdaļu tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvji citu kādreizējo republiku teritorijā vēl varēja darboties salīdzinoši brīvi – pat devās Latvijas Ģenerālprokuratūras pārstāvji, un izrādījās, ka baumas ir patiesas – „Hitlers” Gomeļā nošauts ar paša ieroci.

„Tāda kā ietekmes sfēru dalīšana”

„Mafijas karš Jūrmalā” gan nebija pirmais skaļais organizētās noziedzības pārstāvju attiecību kārtošanas gadījums – tieši tāpat kā Viktora Abakumova nogalināšana 1991. gada septembrī. Jau pirms tam vardarbīgā nāvē bija miruši citi organizētās noziedzības pārstāvji (vai par tādiem dēvēti ļaudis): 1989. gada martā pie Rīgas Sporta pils tika nogalināts Dzintars Kromanis, 1992. gada oktobrī Mežaparkā – Mihails Ignatenko, tā paša gada septembrī Luksemburgā – karatists un Aleksandra Kisela (kurš, starp citu, tāpat kā V. Abakumovs ap 1987. gadu bijis sagādnieks vērienīgi blēdīgā uzņēmēja Voldemāra Selgas kooperatīvā Merkūrijs) kompanjons Vjačeslavs Jerzins.

Taču tā vien šķita, ka maisam gals vaļā panāca tikai līdz ar pieklusušo „mafijas karu Jūrmalā”, - nākamajos pāris gados faktiski nebija mēneša bez skaļiem sprādzieniem vai slepkavībām. Turklāt par dažāda mēroga organizēto noziedzības grupējumu patieso ietekmi sāka pārliecināties arī plaša sabiedrība, ne tikai uzņēmēji, kuri šajā laikā jau masveidā maksāja dažādiem „jumtiem”: kad 1993. gada maijā Babītē mežā, atkritumu kaudzē tika atrasts taksometra šofera Āboltiņa līķis, taksometru šoferu sarīkoto milzīgu atvadu braucienu redzēja vai puse galvaspilsētas iedzīvotāju – un runas par mafijas varu desmitkāršojās (kaut ar nabaga šofera slepkavību mafijai, visticamāk, nebija nekāda sakara).

Kriminālie sprādzieni nu vairs uz dažu roku pirkstiem nebija saskaitāmi - tā 1993. gadā kopā Latvijā tika reģistrēti 92 krimināli sprādzieni, bet 223 reizes pret policistiem noziedznieku aizturēšanā tika lietoti ieroči (un tas – neraugoties uz Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieka Laimoņa Liepiņa gana skaidro un publisko paziņojumu – ja cietīšot kaut viens policists, nekādas žēlastības nebūšot). Turklāt „mafijas izrēķināšanās” kļuva aizvien pārdrošākas un nekaunīgākas.

Tā, piemēram, kad 1993. gada oktobrī tika uzspridzināta kāda Sergeja Kuzmina automašīna un cietušais pats tika ievietots Bulduru slimnīcā, divarpus nedēļas vēlāk viņš turpat savā palātā arī tika nošauts. Savukārt skandalozajam uzņēmējam Genādijam Tovancevam cietuma kamerā nodeva kādu priekšmetu ar tajā iemontētu minispridzekli, un ģenerālprokuroram Jānim Skrastiņam atlika vien noteikt: „Tāds gadījums bija, viņam kamerā nodeva priekšmetu ar minisprāgstvielu, turklāt, es domāju, nepietiekamu, lai viņu uzspridzinātu. Tas varēja būt demonstratīvs brīdinājuma signāls – un nekas vairāk.”

Vienlaikus parādījās pirmie kaut cik nopietnie apliecinājumi arī tam, ka organizētā noziedzība jau pārsniegusi vienas valsts robežas. Tā, piemēram, kad 1993. gada augustā pie daudzcietušās kafejnīcas Sēnīte tika nogalināts Igors Čerkasins, pat tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvji neizslēdza versiju, ka viņš novākts nevis kādu pašmāju grupējumu nesaskaņu rezultātā, bet Lietuvas mafijas uzdevumā, jo nočiepis Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmumam miljonus dolāru.

Bet ko par to visu teica valstsvīri un tiesībsargāšanas iestāžu vadība? Līdz pat 1993. gada rudenim – faktiski neko. Iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers ierunājās par „Rīgas mafiju”, Ministru prezidents Valdis Birkavs – par „degvielas mafiju”, bet tas arī bija viss. Savukārt Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Ēriks Kalnmeiers televīzijā tautu mierināja šādiem vārdiem: „Pašreiz pie mums notiek tāda kā ietekmes sfēru dalīšana. Tomēr, lai kā dalītu, vienmēr kādam būs par maz. Un kāds no „neformāļiem” centīsies iegūt treknāku gabalu. Kādreiz kādam nepaveicas un viņam nākas doties uz brīvības ierobežošanas vietu. Atgriežoties notiek rēķinu kārtošanas. Tā ir sava pasaule ar saviem dzīves noteikumiem, šie noteikumi ir ļoti stingri, un par to neievērošanu viņiem ir sava tiesa, kuras spriedumi ir bargi.” 1993. gada rudenī jau tika runāts, ka organizētā noziedzība esot „stabilizējusies”, bet vadoņi pamazām pārvērtušies par biznesmeņiem, kuri tikai retos gadījumos paši smērē rokas, - tā ka varbūt nemaz neesot īpaša pamata pārmērīgi uztraukties. Taču šo pašiežūžināšanos sagrāva ne tikai kārtējie sprādzieni un šāvieni, bet arī kāds vizuāli iespaidīgāks pasākums – „Papas” Sergo Bakradzes bēres.

Rumbulas tirgus „turētājs”, kas tika uzskatīts par vienu no lielajiem puslegālā alkohola importētājiem Latvijā, savas darba gaitas bija sācis leģendārajā glābšanas stacijā Katlakalns (kur bija pastrādājuši gan V. Abakumovs, gan A. Kisels), bet nomira visnotaļ dabiskā nāvē un tika apglabāts Ulbrokas kapos 1993. gada septembrī. Bēru ceremonija bija tik iespaidīga, ka lika runāt pat par atvadām „Čikāgas stilā”, un Rīgas Galvenās policijas pārvaldes vadītājs Vilnis Ķipēns ar savu tēzi „es neuzskatu, ka tās ir lietas, par ko avīzēs jāraksta, citādi cilvēki domās, ka pie mums tikai noziedzība vien pastāv” šajā brīdī palika mazākumā.

Pirmie aizturētie, pirmie atbrīvotie

Varbūt tā bija tikai sakritība, taču pēc iespaidīgajām bērēm Latvijas valstsvīri beidzot sarosījās – un pēc organizētās noziedzības problēmas ilgstošās ignorēšanas gandrīz vai bija gatavi ķerties pie iekrišanas otrā galējībā. Neapšaubāmi prātīgs darbs bija Operatīvās darbības likuma pieņemšana, beidzot sākās diskusijas par nepieciešamību izveidot speciālu pārvaldi cīņai pret organizēto noziedzību un narkomafiju, tāpat 1993. gada 30. decembrī Valsts policijai un zemessardzei tika piešķirtas papildu tiesības aizdomīgu personu automašīnu un to pasažieru kratīšanā, taču vienlaikus sākās runas, ka Latvijas situācijā labi noderētu arī sekošana Lietuvas piemēram un preventīvās aizturēšanas pieļaušana.

Lietuvas variants bija vienkāršs: ja bija pamats uzskatīt, ka cilvēks var bandītisku grupējumu organizēt, vadīt, piedalīties tajā vai terorizēt kādu personu, šo personu preventīvi varēja aizturēt pat uz diviem mēnešiem. Un virkne Latvijas amatpersonu bija gatavas šādu – iespējams, efektīvu, taču cilvēktiesībām galīgi neatbilstošu – sistēmu ieviest arī Latvijā. „Paldies, ka tauta mūs atbalsta, jo mēs iesim uz preventīvo aizturēšanu, kā tas jau ir Lietuvā,” – vēstīja jau pieminētais kriminālpolicijas priekšnieks L. Liepiņš, vienlaikus runājot par nepieciešamību noziedzībai pieteikt karu.

Tiesa, jau pēc brīža L. Liepiņš ieslēdza atpakaļgaitu: „Es nekad neesmu to minējis kā absolūti nepieciešamu rīcību. Laiks pēc papildu pilnvaru piešķiršanas pierādīs, vai preventīvā aizturēšana Latvijā vispār ir nepieciešama.” Arī citi preventīvās aizturēšanas entuziasti kaut kā pieklusa, un punktu diskusijai pielika ģenerālprokurors J. Skrastiņš: „Varu teikt pilnīgi atklāti, ka esmu pret preventīvo aizturēšanu tagad un būšu pretī vienmēr. Tas ir pasākums, kurš ārkārtīgi bīstams no vairākiem viedokļiem. Pirmkārt, cilvēkiem liegtas iespējas aizstāvēties – pats galvenais nosacījums, par kuru tik bieži mēdz runāt. Šajos divos mēnešos aizturētā persona ir cietumā un neziņā. Aizturēšanas pamatā ir operatīvie dati, kuri nav procesuāli legalizēti. Tādējādi spilgti atklājas totalitāra režīma iezīmes.”

Taču arī tāpat „organizētajai noziedzībai pieteiktais karš” deva pirmos redzamos rezultātus. Kad iesniegumu par 220 tūkstošu dolāru izspiešanu uzrakstīja Mercedes markas automašīnu tirdzniecības uzņēmuma Domeniks prezidents Ādolfs Sadausks, 1994. gada janvārī apsūdzība par naudas izspiešanu grupā tika uzrādīta jau pieminētajam uzņēmējam G. Tovancevam. Īsts organizētās noziedzības pārstāvis gan viņš nebija, taču bija paspējis gan sasmērēties ar G-24 kredītiem, gan ar finanšu mahinācijām, gan pat ar draudiem presei.

Jau labāks ķēriens atgadījās 1993. gada novembrī, kad vienlaikus tika aizturēti veseli septiņpadsmit reketā aizdomās turēti kungi – tostarp tādas pazīstamas figūras kā Sergejs Sniedziņš, Aleksandrs Landiško (savās aprindās pazīstams kā „Landiha”), tas pats A. Kisels un mazāk zināmais Ralfs Krūmiņš. Tiesa, 1994. gada rudenī Rīgas Centra rajona tiesa A. Landiško un A. Kiselu vispār attaisnoja, savukārt S. Sniedziņam un R. Krūmiņam piesprieda pa gadam katram, taču tobrīd tiesu labsirdība un iejūtība pret reketieriem (un ne viņiem vien) vēl netika uzskatīta par īpašu aktualitāti, tādēļ nekādus milzu protestus spriedums neizraisīja.

„Haritonova process”

„Piemēram, Haritonovs. Visi runā, ka Haritonovs ir reketieru karalis. Ja tas ir zināms, ja ir zināms, ka viņiem ir organizēta grupa un visiem nav ieroču nēsāšanas atļaujas, tad vienreiz paņemiet ciet vienu šādu shodku, kurā piedalās visa grupa, aizturot kaut vai par nelikumīgu ieroču nēsāšanu. Kaut vai noskaidrot, kā Haritonovs rīkojas ar naudas līdzekļiem, un skatīties, kā tiek nomaksāti nodokļi,” – kad šie ģenerālprokurora J. Skrastiņa vārdi par tobrīd vēl sabiedrībai un medijiem mazpazīstamo Ivanu Haritonovu tika nodrukāti 1994. gada 8. februāra laikrakstā Diena publicētas intervijas viducī, uzreiz tos pamanīja tikai reti kurš.

Protams, tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvjiem I. Haritonova vārds bija labi zināms – nebija jau tā, ka viņš parādījās no nekurienes. „1990./91. gadā viņa grupējums ļoti ātri pacēlās, arī Pārdaugava. Viņi – tur salasījās daudzi bijušie sportisti – it kā apsargāja Ļeskova īpašumus, pēc tam paplašināja „apsardzes” funkcijas, sāka spiest naudu no parādniekiem. Varbūt zināma vaina jāuzņemas arī man, kad biju Rīgas kriminālpolicijas priekšnieks, - pievērsu par maz vērības... (..) Viņi tajā laikā bija tik spēcīgi, ka iebaidīja cietušos tiktāl, ka tie baidījās nākt pie mums,” – tā jau krietni vēlāk presei stāstīja L. Liepiņš. Arī uzreiz pēc J. Skrastiņa skaļā paziņojuma nekas īpašs nenotika – bija gan nedaudz dīvaini, ka ģenerālprokurors bez tiesas sprieduma kādu personu puslīdz skaidri nosauc par „reketieru karali”, taču J. Skrastiņš gan pirms, gan pēc tam bija pietiekami slavens ar gana brīvu izrunāšanos par kriminālām tēmām. „Kaut vai tas pats Haritonovs. Visi runā par viņa nodarbošanos, bet konkrētu pierādījumu, ka viņš organizētu un vadītu mafiju, nav,” nelielu mājienu par ģenerālprokurora runas brīvības izpratni tā paša gada pavasarī deva Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris.

Viss mainījās 1994. gada 28. aprīlī, kad divas dienas pēc savas 42. dzimšanas dienas nosvinēšanas I. Haritonovs tika aizturēts reizē ar saviem kompanjoniem Genādiju Vaļaginu un Aleksandru Korobeiko. Tad nu notikumi sekoja viens otram milzu ātrumā: visa sabiedrība pēkšņi uzzināja, ka I. Haritonovs vadījis, domājams, vienu no lielākajiem, ja ne vislielāko organizētās noziedzības grupējumu valstī, ka pats bijis vairākkārt tiesāts (vienreiz nosacīti, tad uz astoņarpus gadiem par izvarošanu un uz četrarpus gadiem par huligānismu), ka tā sauktajam Haritonova grupējumam pirms viņa bijuši arī citi vadoņi (jau pieminētais 1989. gadā nošautais Dz. Kromanis, tajā pašā gadā uz Holandi pārbraukušais Viktors Balulis, 1991. gadā nošautais V. Abakumovs un 1992. gadā pie Beļģijas-Luksemburgas robežas nogalinātais V. Jerzins).

„Spoža operācija,” – tik jūsmīgi par I. Haritonova aizturēšanu izteicās premjers V. Birkavs. Sekoja arī kratīšanas piecās „Haritonova kompānijās”, taču... līdz ar to gaidītā superskaļā „Haritonova lieta” kaut kā pieklusa. Labā ziņa bija tā, ka pretēji virknei prognožu nekāda asiņaina ietekmes sfēru pārdale līdz ar I. Haritonova arestu tomēr nesākās, toties ne tik labā – tā, ka nekādu īstu pierādījumu un liecinieku pret „reketieru karali” izmeklētājiem acīmredzami nemaz nebija. Turklāt liecinieku kļuva tikai mazāk – 24. maijā notikušā sprādzienā tika smagi ievainots firmas Dukāts prezidents Vladimirs Dukāts. Kriminālpolicijas priekšnieks L. Liepiņš gan centās būt optimistisks: „Šī akcija organizēta, lai Dukātu likvidētu kā liecinieku. Tagad, lai gan Dukāts kļuvis par invalīdu, viņš neatsakās no savām liecībām un palīdzēs Haritonova lietas izmeklēšanā arī turpmāk.”

Optimisms izbeidzās līdz ar V. Dukāta nāvi (reizēm sauktu par neizskaidrojamu) slimnīcā dažas dienas vēlāk, savukārt atgriezās līdz ar G. Tovanceva atklāsmēm – vakardienas izspiedējs un mahinators izrādījās arī lielisks liecinieks. Dažus mēnešus pēc apcietināšanas G. Tovancevs deva liecības par I. Haritonovu – un tika atbrīvots, bet 1994. gada septembrī arī presei paziņoja, ka esot I. Haritonova „jumtam” maksājis vismaz 5000 dolāru mēnesī, savulaik gribējis no I. Haritonova pāriet pie Aleksandra Ščura („aprindās” pazīstamā Maksa Tarnopoļska kompanjons, 1993. gada beigās pazuda bez vēsts), taču nekas neesot sanācis: „Ščura grupējums tajā laikā kontrolēja benzīna uzpildes stacijas, autosalonus, kā arī bankas. Tātad faktiski atņēma peļņu Haritonova grupējumam, turklāt perspektīvā tas varēja kļūt vēl bīstamāks. Domeniku kontrolēja Ščurs, bet pēc viņa pazušanas salonu pārņēma Haritonovs...” Papildus tam atklātībā sāka „noplūst” arī gana īpatna informācija – interesantākā neapšaubāmi bija 1994. gada augustā avīzē Tev publicētā degvielas kontrabandā apsūdzētā Rustema Kadirova vēstule no zviedru cietuma. Taču ne ar esošajām liecībām, ne ar „noplūdušo” informāciju kārtīgai apsūdzībai vienalga nebija pietiekami. I. Haritonovs gan godam „atsēdēja” visu izmeklēšanas laiku, un, kad 1996. gada 12. martā sākās „Haritonova brigādes” tiesas process, uz apsūdzēto sola bija prāva kompānija – pats I. Haritonovs, G. Vaļagins, A. Korobeiko, Ruslans Burlajs, Vladimirs Goršanovs, Sergejs Azjukovskis un Aleksandrs Korizno. Taču jau 1997. gada pavasarī J. Skrastiņš kādā intervijā bija spiests atzīt, ka iespējami veseli četri varianti – ne tikai atzīšana par vainīgu kādā epizodē vai visos inkriminētajos noziegumos, bet arī lietas aizsūtīšana uz papildu izmeklēšanu vai pilnīga attaisnošana. Un tiesas spriedums nebūt neliecināja par prokuratūras triumfu: kaut gan prokurors Igors Jupatovs bija pieprasījis I. Haritonovam 8-12 gadus cietumā, 1997. gada 6. jūnijā ar Rīgas apgabaltiesas tiesneses Olgas Putānes spriedumu viņš tika atbrīvots tiesas zālē – „reketieru karalim” gan piesprieda trīs gadu cietumsodu par izspiešanu no nelaiķa V. Dukāta, taču pirmstiesas apcietinājumā viņš bija pavadījis vairāk nekā trīs gadus.

Tiesas procesam Augstākajā tiesā apsūdzība jau bija sagatavojusies daudz labāk, un rezultātā 1998. gada maijā – neraugoties uz apgalvojumiem, ka ierosinātā krimināllieta esot naftas biznesa konkurentu pasūtījums ar mērķi, - I. Haritonovam tika piespriests astoņu gadu cietumsods, no kura viņš priekšlaicīgi tika atbrīvots tikai 2001. gadā (Kriminālpolicijas priekšniekam Valdim Pumpuram šo notikumu pavadot ar vārdiem – viņš domājot, ka I. Haritonova ietekme esot „glorificēta”). Taču vienlaikus ar Latvijas tiesu nekonsekvenci un bieži vērojamu neizskaidrojamu spriedumu mīkstumu „Haritonova process” norādīja vēl uz virkni nozīmīgu procesu un norišu, kas līdz tam bija palikuši otrajā plānā – kā uz noziedzīgās pasaules patieso sazarotību, tā uz tās reizēm pietiekami ciešo, pat ļoti ciešo saistību ar politiku un legālo uzņēmējdarbību, tostarp labi atpazīstamiem, izcilas reputācijas uzņēmējiem.

Vai vēlaties izdarīt tā, lai mūsu visu kopēji piedzīvotā vēsture saglabātos iespējami precīzi un detalizēti? Jums ir šāda iespēja. Pašlaik sagatavošanā ir grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” otrais sējums, kas klajā nāks šā gada rudenī. Tieši TVNET lasītājiem būs iespēja iepazīties ar virkni jaunās grāmatas nodaļu sagatavju un dot ieteikumus – kā pietrūkst, kas piemirsts, kur autori kļūdījušies. Ieteikumi un labojumi tiks rūpīgi izstudēti un ņemti vērā, tā ka varam apgalvot – šī būs reāla iespēja piedalīties mūsu visu vēstures sarakstīšanā visiem, kurus tā interesē ne tikai vārdos vien.

Pilns citēto autoru, grāmatu un citu izdevumu saraksts – mājas lapā www.musuvesture.lv un grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” 1. sējumā.