Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nav cilvēku bez aizspriedumiem un neiecietības. Šīs iezīmes nebūt nav patoloģija, bet gan ir dabiskas veselīgas psihes īpašības, kas atvieglo dzīvi sabiedrībā un pasaules izprašanu, lai gan tieši iecietība mūs padara civilizētus.
Esam pieraduši neiecietību raksturot kā patoloģiju, bet varbūt vajadzētu mainīt šo viedokli? Neiecietība pret atšķirīgo ir evolūcijas procesā izveidojusies dabiska īpašība, kura, lai cik ķecerīgi tas izklausītos, sabiedrībai ir nepieciešama. Arī liela daļa zinātnieku tam piekrīt un uzskata: lai likvidētu rasu aizspriedumus un etniskus konfliktus, vispirms rūpīgi jāizpēta un jāizprot dabiskie psiholoģiskie mehānismi, kuri ir to pamatā.
Jau kopš seniem laikiem ir zināma cilvēku tieksme veidot grupas pēc ādas krāsas vai pat tikai pēc apģērba. Mūsu prāts gandrīz automātiski citus cilvēkus dala grupās, par ko liecina arī dažādu eksperimentu rezultāti. Mēs vienmēr dodam priekšroku savas grupas locekļiem – pat tad, ja tas ir nejauši izveidojies cilvēku loks. Tomēr tas nevienu no mums nepadara par rasistu.
Jaunākie pētījumi liecina, ka šādai tieksmei turēties kopā ar savējiem ir svarīgs pozitīvs aspekts – tā veicina sadarbību. Savukārt kopīga darbība grupas ietvaros ir krietni vien efektīvāka – vienalga, kādi priekšnoteikumi bijuši grupas izveidei.
Agrāk piederība noteiktam kopumam atvieglināja izdzīvošanu, jo bija droši zināms, ka dzimtas vai cilts locekļu starpā valda visai grupai raksturīgas uzvedības normas. Tas nozīmē, ka gandrīz vienmēr bija zināms, ko no katra grupas locekļa varēja sagaidīt. Atšķirības starp dažādām grupām izpaudās gan paražās, gan apģērbā. Tādēļ mūsdienu pasaulē vērojamā sabiedrības dalīšanās lielākās vai mazākās apakšgrupās sakņojas cilvēces attīstības vēsturē.
Jau tūlīt pēc piedzimšanas mēs kā mantojumu pārņemam arī nepatiku pret svešiem, jo senāk katrs ienācējs nozīmēja draudus grupai. Tādēļ visu, kas ir atšķirīgs, uztveram nevis tikai kā kaut ko citādu, bet gan kā kaut ko sliktāku. Lai ātri spētu reaģēt uz svešinieku apdraudējumu, mūsu prātam talkā nāk vēl viena īpašība – tieksme visu klasificēt, lietojot stereotipus.
Stereotipi ir mūsu prātā nostiprināti uzskati, kuri izveidoti agrā bērnībā. No tiem ir grūti izvairīties, tos bērns iegūst, iepazīstot pasauli, un tie palīdz izprast realitāti un klasificēt iespaidus un zināšanas. Katra cilvēka apziņā ir stereotipi par apkārtējo vidi, dažādiem priekšmetiem, parādībām un citiem cilvēkiem. Tie rodas, neapzināti pieņemot apkārtējā sabiedrībā valdošos uzskatus. Bet, tā kā tiem vienmēr pievienots vērtējums un emocijas, stereotipi atspoguļo arī šīs sabiedrības nepatiku, aizspriedumus un noraidošu attieksmi.
Neviens nav pasargāts no stereotipiem, jo tos kā bērni iegūstam pasaules izzināšanas un mācību procesā. Tādā veidā tiek vienkāršota realitāte un radīta drošības sajūta.
Domāšana, izmantojot stereotipus, ļauj izprast pasauli, taču tai piemīt arī daudz trūkumu, piemēram, dažādi nepamatoti aizspriedumi, jo, kā zināms, gabrovieši Bulgārijā nebūt nav skopi, malēnieši ir tādi paši latvieši, blondīnes var būt gan gudras, gan muļķes...
Tātad nav vērts noskumt, ka bieži vadāmies pēc mūsu smadzenēs ieprogrammētiem stereotipiem. Slikti ir tikai tad, ja tie jūtami un nevajadzīgi ietekmē mūsu lēmumus. Tieši apziņas stereotipus varam vainot nepatikā, kādu, izraugoties vārdu jaunpiedzimušajam, izjūtam pret personvārdu. Labi padomājot, varam arī atrast šīs nepatikas iemeslu: vai nu mums ir pazīstama kāda nesimpātiska persona ar šādu vārdu, vai arī tieši tā sauc presē plaši aprakstītu noziedznieku...
Bet nebūtu nopietni uzskatīt, ka visi mūsu aizspriedumi ir tikai audzināšanas rezultāts. Cilvēki jau tīri bioloģiski ir nolemti stereotipu ietekmei, taču ne vienmēr lietas, kurām ir dabisks un bioloģisks pamatojums, atbilst morāles principiem un ir atļautas. Ir taču dabiski, ka daudzi vīrieši, ieraugot skaistu 15 – 16 gadus vecu meiteni, izjūt viņas pievilcīgumu. Tomēr mūsu pasaules daļā seksuāli kontakti ar šāda vecuma meitenēm ir aizliegti, tāpēc vīrieši (vismaz lielākā daļa no viņiem) spēj savas izjūtas un tieksmes savaldīt.
Līdzīgi varētu būt ar psiholoģiskajiem stereotipiem. Kā ar tiem sadzīvot? Reizēm labus rezultātus var sasniegt ar dažādām sabiedrības izglītošanas kampaņām. Mūsu psihē mīt ne vien ieaudzināta nepatika pret svešādo, bet tur kopš bērnības ir arī iecietība, līdzjūtība un cilvēkmīlestība. Ja mācēsim izprast paši sevi (kādiem instinktiem un kāpēc ļaujam vaļu noteiktās situācijās), mums būs daudz vieglāk ļaut izpausties sava rakstura labākajām iezīmēm.