Leons Zviedris – dvēselē Mauglis (1)

"Erotiskās mākslas jomā man nav konkurentu! Lai gan gribētāju nav trūcis – nevienam mani izkonkurēt nav izdevies, jo tas ir smags un grūts darbs. Mums jau par erotiku ir samaitāts priekšstats: tas tāds bum bum vien ir vai, kā tagad modē teikt, kolbasņiki. Bet mani saista klasiskas, nepārejošas vērtības. Un pirmām kārtām ir jābūt talantam," spriež "Imperial Grand Cabare" mākslinieciskais vadītājs Leons Zviedris, neaizmirstot piebilst: "Savulaik es pirmais Latvijā sāku iestudēt erotiskās varietē programmas. Starp citu, erotika ir mākslas augstākā pilotāža."

Ar putnu Parīzē

Kad ārzemju profesionāļi nejauši noskatījušies Leona iestudēto kabarē programmu, tā viņiem iepatikusies, un sekojis uzaicinājums šovu parādīt pasaulslavenajā Parīzes "Mulenrūžā". Leons Zviedris: "Sākumā sirmais šovbiznesmenis vēlējās nopirkt manas programmas fonogrammu – izvēlēto mūziku, kas viņu ļoti aizrāvusi. Es vispār savas programmas veidoju ar vieglu glamūru un erotiku, ko šajā gadījumā pavadīja Selīnas Dionas, Hulio Iglesiasa, franču zēnu kora un opermūzikas ieraksti ar Lučāno Pavaroti. Kaut kas tāds taču nevar nepatikt! Dabiski, uz kaut ko tādu es neparakstījos. Pirms Parīzes uz Rīgu filmēt manus numurus brauca arī Itālijas valsts telekompānija, kas veidoja materiālu par Latviju. Bet "Mulenrūžā" man piedāvāja izrādīt savu horeogrāfisko miniatūru. To numuru es nosaucu par "Putniem", iedomājies – meitenītei garā vakarkleitā, ceļoties pretī debesīm, tērps nokrīt, atsedzot miesu, kas izdaiļota ar spožiem briljantveidīgiem piekariņiem. Aiz viņas muguras redzams milzīgs, desmitmetrīgs balts spārns, uz kura līst ūdenskritums (videoprojekcija); skan Mireijas Matjē dziedātā "Santa Maria". Skats vienkārši grandiozs! To redzot, visi čurāja eļļu..."

Daudzās skatuves

Savu karjeru Leons Zviedris veidojis pie pazīstamās horeogrāfes Janīnas Pankrātes. "Viņa mani paņēma savā aizgādībā, tā arī sākās veiksmes ceļš. Baletmeistare prata iedvest ticību saviem spēkiem un dabas dotajam talantam. Ļoti bieži viņa strādāja ar mani individuāli, pēc darba laika beigām.

Intūristu viesnīcas "Latvija" bārā "Melodija" nostrādāju vairāk nekā desmit gadus (pēdējos no tiem mums solistes statusā no Jūrmalas restorāna "Pērle" pievienojās tagad visiem zināmā dziedātāja Laima Vaikule). Tā Latvijā bija vienīgā profesionālā varietē trupa. Ļoti laba darbavieta, bet es pats to ar savām programmām arī veidoju – cilvēki nedēļām uz priekšu pierakstījās rindā, lai varētu mūs redzēt. Atminos reizi, kad Raimonds Pauls sava PSRS Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukuma saņemšanu svinēja viesnīcā "Latvija". Protams, es varēju tur nodzerties vai citādi noiet no ceļa, taču šāds scenārijs mani nekad nav aizrāvis. Neesmu nekāds atturībnieks, bet zinu savu mēru un lietoju tikai visaugstākās kvalitātes alkoholu. Turklāt vienmēr esmu daudz strādājis – kā baletdejotājs vienlaikus darbojos arī Operetes teātrī, protams, pie Janīnas Pankrātes. Viņa mani arī ieteica Rīgas Modeļu namam, kas mani pieņēma par baletmeistaru. Jā, tur defilēja arī Asnāte Smeltere, tolaik viņa jau ne ar ko īpašu neatšķīrās no pārējām meitenēm. Vispār, atceroties tos laikus, ir interesanti pavērot, kā šie cilvēki šodien zīmējas un pieņem komplimentus."

Bez bērnības

Eksistenciālas problēmas Leonu nenomoka. "Dzīves jēga man bija jāatrod ļoti agri. To, ko citi gremo visu mūžu, es dabūju apjēgt bērnībā, kuras man nemaz nebija... Uzreiz vajadzēja kļūt pieaugušam, domāt par to, ko ēdīsi, vilksi mugurā, kur gulēsi rīt. Neko tādu es nevienam cilvēkam uz pasaules nenovēlu! Patiesību sakot, es arī neko no bērnības negribu atcerēties. Daudzi mani vienaudži – likteņa pabērni?– brīnās par to, kāda dzīve man izveidojusies. Varētu sacīt, ka man bijis līdzīgs liktenis kā, piemēram, Sergejam Jēgeram vai Ladybird (šie mākslinieki auguši bērnunamos – aut.). Arī viņi šodien atrodas uz skatuves. Kopš sevi atceros, mani pievilkusi māksla, mūzika, dizains. Piemēram, pašmācības ceļā apguvu akordeona spēli un skolas ballītēs varēju pavadīt dejas. Arī cītaras spēlēt iemācījos pēc dzirdes. Nezinu, vai esmu dzimis laimes krekliņā, jo katrs pats ir savas laimes kalējs, vismaz es nu noteikti. Daudzi mani vienaudži ir izdarījuši pašnāvību vai citādi traģiski aizgājuši bojā. Bet man tā sūrā dzīves skola iemācīja cīnīties par sevi, izdzīvot un pastāvēt. Aizmirst pārdzīvojumus jau nevar, bet var par tiem vienkārši nedomāt.

Neviens man nav prasījis, vai gribu nākt šai pasaulē. Skaidrs, ka dzīvojam ne jau tādēļ, lai ēstu, dzertu, gulētu…"

Siltuma alkas

Apkārtējie ir pamanījuši Leona neparasto aizraušanos ar dzīvniekiem un nodēvējuši viņu par Maugli. "Fani internetā mani citādi nemaz neuzrunā!" par šo iesauku kā bērns priecājas Leons. Dzīvniekus viņš iemīlējis kopš agras bērnības. "Cita nekā jau man nebija ko mīlēt. Tikai kopā ar suņiem, kaķiem un citiem dzīvniekiem es varēju apjaust kaut kādu mīlestību uz šīs pasaules. Sajust, ka neesmu zem saules gluži viens. Līdz pat šim brīdim mani lielākie draugi ir dzīvnieki. Viņos es smeļos mīlestību. Ja aizietu mežā, varu likt roku uz sirds – nepazustu. Ne velti mani sauc par Maugli. Bijuši gadījumi, kad man jāglābj citu suņi no nikna staforda kodieniem, tā no drošas nāves esmu izpestījis čau čau sunīti. Es nebaidos no radībām, eju droši klāt, un man uzreiz ir kontakts."

Izglābtā mīlniece

Dzīvokļa barokāli greznajās istabās nav ne miņas no dzīvnieku pēdām – kur tad viņa čūska, RB prāto. "Viņa jūt mani un ir tā, kura diktē uzvedības noteikumus. Nē, brīvā vaļā es viņu gan nelaižu (iedomājos pitona tikšanos ar astoņdesmitgadīgo Leona dzīvokļa kaimiņieni, ar kuru zvēru draugs dala saimniecības istabas un gaiteni – aut.)." Atklājas, ka Bubū dzīvo saimnieka guļamistabā, pa kuras logu paveras gleznains skats uz Svētā Franciska baznīcas neogotisko fasādi. Mākslinieks pēkšņi noņem segu, zem kuras paslēpts terārijs, – uzticīgā Bubū sāk šaudīt savu mēlīti. "Baroju viņu ar kārtīgām laboratorijas žurkām. Grasījos savu meiteni arī iepriecināt un aizvest pie džeka, bet tas nelaikā izlaida garu. Labi vien, ka nepaspējām, jo pitontēviņu bija aplaidusi ar nāvējošu infekciju kāda cita čūsku dāma. Laimīgā kārtā esam izglābušies. Citādi jau manējai te nav par ko žēloties, nekā viņai netrūkst."

Kā var mīlēt aukstu rāpuli, ļaut viņai vīties sev apkārt – RB noskurinās. Leons protestē: "Viņa nav auksta! Bubū ir silta, dažreiz pat karsta un vienmēr – sausa. Cilvēki domā, ka esmu viņu izdresējis. Muļķības! Čūskas nepadodas nekādai dresūrai, vienkārši es pats uz skatuves esmu profesionālis un zinu, kā man jāuzvedas. No malas gan izskatās, it kā mēs ar Bubū ļautos erotiskai dejai."

Formas meklējumos

Leona mājvietā valda dekadentiska pēcsvētku noskaņa, tā ir nevērīgas elegances un skaistu lietu pasaule. "Neviens gatavā vidē neieiet, pašam jāveido aura," pamāca apmierinātais saimnieks. RB interesē, cik daudz ir jāpelna, lai nodrošinātos ar tik šiku gaisotni. "Es jau pats arī esmu dārgs!" smejas mākslinieks. "Man patīk antikvāras lietas. Uz sienām ir Itālijā pasūtītas sarkanas zīda auduma tapetes. Šitā bufetīte ir roku darbs, ar visām inkrustācijām, atvesta no Holandes." Leons apraksta skaistās mēbeles, spoguļus, svečturus, pulksteņus: "Paskaties, vai nav forši!" Prieks ir neviltots. Interesanti, par kādu naudu? Mākslinieks norāda uz meklējumiem pagātnē, dāvinājumiem un bartera darījumiem. "Krievu laikā antikvāras lietas varēja dabūt par kapeikām. Veikala vadītāji bija pazīstami un laikus brīdināja par pievedumiem. Dažreiz, kad nevarēju samaksāt, uzstājos. Bet ar pitonu nodarbojos pārsvarā tikai labdarības pasākumos. Pati Bubū jau man dārgi neizmaksā, viņa taču jābaro tikai 12 reizes gadā."

Ar 20 gadu baleta stāžu Leons atrodas izdienas pensijā kopš 1995. gada. "Sevi kārtībā uzturu ar peldēšanu, izbijušiem baletniekiem nekas labāks nav izdomāts. Tas ir nekaitīgs sporta veids, kas nodarbina arī iekšējos orgānus. Tad vēl ļoti daudz ēdu augļus, dārzeņus un zivis. Mērenās devās lietoju izmeklētu alkoholu un vispār nesmēķēju. Gatavot pašam man nav laika, iznāk ēst darbā. Mājās apmierinos ar jogurtiem, alkoholu. Patiesībā ar ēšanu nemaz neaizraujos, vakaros pēc pulksten četriem vispār neko neņemu mutē, ja nu vienīgi kādu augli vai stiprāku malku. Un viss!"

Attiecību smalkums

"Mans nenormētais darba laiks iestiepjas arī privātajā zonā, kur noteicošais ir attiecības. Visu savu apzinīgo mūžu strādāju ar skaistām puskailām sievietēm, un man viņu vidū ir ļoti laba reputācija. Man drīkst uzticēties, jo es nekad, būdams priekšnieks, savu stāvokli neizmantošu ļaunprātīgi. Apzinos, ka sievietēm patīku, bet savām dejotājām es esmu mamma un tētis vienā personā. Viņu vīri zina, ka ar Leonu Zviedri nekādu problēmu nebūs, tikai darbs. No savas lielās pieredzes, tiekoties ar daudziem slaveniem cilvēkiem pasaulē, varu teikt tikai vienu: man absolūti nekas cilvēcisks nav svešs. Nekas mani nespēj izsist no rāmjiem, jo pats svarīgākais ir cilvēciskais faktors."

Fatālā laime un asaras

"Nu beidzot mani ir atradusi īstā sieviete! Viņai nav svarīgs mans stāvoklis sabiedrībā, atpazīstamība un mantiskais stāvoklis. Viņai svarīgs esmu vienīgi es pats. Tā ir laime, ko izbaudām jau sesto gadu." Cik bieži laimīgie ir kopā, RB jautā. "Kā zināms, no rīta līdz vakaram kopā neviens nedzīvo. Kopā dzīvo pa nakti.

Mani aizkustina viss skaistais un cēlais. Neticiet tam, ka vīrieši neraud! Dabā tā nav iekārtots. Raud visi! Varbūt vienīgi viņi atšķirībā no sievietēm nebimbā, vīrieši tiešām raud, sirds ir ielikta ikvienā no mums.