Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēc pēdējo gadu optimistiskā tērētprieka līdz ar pārmaiņām ekonomiskajā situācijā daļā Latvijas iedzīvotāju lēni sāk atdzimt vēlme uzkrāt līdzekļus. Uz šādu secinājumu vedina Finanšu un kapitāla tirgus komisijas dati, saskaņā ar kuriem privātpersonu termiņdepozītu apjoms Latvijas bankās ik mēnesi palielinās aptuveni par 40 – 60 miljoniem latu.
Lai gan netrūkst ļaužu, kuri savus ietaupījumus slēpj seifā vai "zeķē", populārākais uzkrājumu glabāšanas veids joprojām ir termiņdepozīti bankās. Turklāt būtiski, ka noguldījumu pieaugums saglabājas samērā stabils, par spīti augstajiem inflācijas rādītājiem un samazinoties izsniegto kredītu apjomam.
Neraugoties uz pretinflācijas plāna kontekstā izskanējušajiem valdības neatlaidīgajiem aicinājumiem sākt taupīt un ciešāk savilkt jostas, lielākajai daļai sabiedrības vēlme uzkrāt vairāk gan izskan idejas līmenī: "Ak, kaut man būtu bijis, ko uzkrāt..." Pati piederu pie pagalam neapzinīgiem ļaudīm, kuri piekrīt kādam gudram vīram, kurš reiz teicis, ka ekonomija un pārlieku cītīga uzkrājumu veidošana ir dārgākais un nejēdzīgākais veids, kā cilvēks sev var atņemt dzīves priekus.
Lai vai kā – mani tomēr interesēja uz šo parādību palūkoties vairāk no sociālā, psiholoģiskā un vēsturiskā aspekta, noskaidrojot, vai Latvijā var sākt runāt par uzkrāšanas kultūras veidošanos. Kādas ir latviešu uzkrāšanas "nacionālās īpatnības", salīdzinot ar citu tautu krāšanas tradīcijām? Un – kāda ir mūsu motivācija, izvēloties starp tērēšanu vai uzkrāšanu?
Pa taupības ceļu
"Pilsonis, kurš kaut ko iekrājis, ar saviem ietaupījumiem veicina mūsu saimnieciskās dzīves rosību. Ja jaunības dienās sāk iet taupības ceļu, tad panākumi dienās nodrošināti." Šie secinājumi nebūt nav nākuši no kāda Latvijas mūsdienu valstsvīra gudrību krātuves.
Uzkrāšanas tēma tikpat aktuāla bija arī starpkaru Latvijā, kad daudzi jaunās valsts pilsoņi bija zaudējuši savus ietaupījumus kara un inflācijas dēļ. Daudziem nenāca ne prātā krāt, vairāk bija vērojama vēlme dzīvot pāri saviem līdzekļiem, vajadzības gadījumā paņemot kādu patēriņa kredītu, ko ieguva pret vekseļiem. Veicinot krāšanu, privātpersonu noguldījumus pieņēma pat Latvijas bankas komercnodaļa (pilnīgi neraksturīgi valsts galvenajai bankai), maksājot par tiem augstākus procentus nekā pārējās kredītiestādes.
No šodienas viedokļa, procenti gan bija visai nelieli – 1928. gadā to apjoms variējās no četriem līdz pat sešiem (par termiņnoguldījumiem uz laiku, ilgāku par sešiem mēnešiem) gadā. Latvijas iedzīvotāji savus uzkrājumus labprāt nesa arī uz daudzajām krājaizdevu sabiedrībām. 1927. gadā beztermiņa un termiņa noguldījumos vien tām bija izdevies piesaistīt 23,5 miljonus latu – trīs ar pusi reizes vairāk nekā Latvijas bankai kopā ar visām tās nodaļām.
1933. gadā, kad pasaules ekonomiskās depresijas dēļ noguldījumu straume privātajās bankās bija apsīkusi, Latvijas banka samazināja procentu likmes termiņnoguldījumiem no 5,5 uz 3,5, beztermiņa noguldījumiem – no 5 uz 3,
bet tekošajiem rēķiniem – no 4 uz 2 procentiem gadā. "Latvijas laukos nacionālā kapitāla uzkrāšanu nelabvēlīgi ietekmē ārzemju strādnieki," 1938. gadā uzsvēra žurnāls "Mūsu Mājas Viesis", bet valdības līmenī izskanēja aicinājumi krāšanā vispirms ieinteresēt tieši latviešu jaunekļus un jaunavas.
Toreiz neviens vēl nedomāja, ka katastrofa ir tik tuvu – pagāja tikai divi gadi, un nebija vairs ne brīvās Latvijas, ne uzkrājumu. Padomju okupācijas vara visu atņēma, un, kā izrādījās par nelaimi nabaga uzkrājējiem, tā nebūt nebija pēdējā reize pagājušā gadsimta gaitā.
Krāšanas nacionālās īpatnības
Šodien katrā valstī atkarībā no vēsturiskās tradīcijas un ekonomiskās situācijas ir atšķirīga attieksme pret uzkrājumu veidošanu. Japānā ir daudz cilvēku, kas naudu nevis tērē, bet uzkrāj, neraugoties uz zemajām procentu likmēm. Īsti rekordisti uzkrāšanā ir ķīnieši – viņu uzkrājumu norma (uzkrājumu attiecība pret ienākumiem) pārsniedz pat 30 procentus.
Anglosakšu zemēs – ASV un Lielbritānijā – ar krāšanu tik ļoti neaizraujas – šī vēlme te parādās, te aiziet otrajā plānā atkarībā no ekonomiskās situācijas. Saskaņā ar Nacionālā uzkrājumu un investīciju centra veikto pētījumu vairāk nekā puse britu ik mēnesi atliek vismaz 170 mārciņas (laulātie esot apdomīgāki un atliekot vēl vairāk – 190 mārciņas, vieglprātīgākie esot neprecējušies un šķirtie briti, kuri nebaltām dienām atliekot neregulāri un mazāk par 133 mārciņām). Vidējā summa, ko banku krājkontos uzkrājuši vīriešu dzimuma briti, esot aptuveni
20 tūkstoši, bet sievietes – 14 tūkstoši mārciņu. Teicamnieki uzkrāšanā ir vācieši – saskaņā ar "Financial Times Deutschland" ziņām pagājušā gada beigās kopējais viņu privāto uzkrājumu apjoms sasniedza gigantisku summu – 10,3 triljonus eiro. Vācieši ir uzticīgi krājkontam, kuru regulāri papildina, ik mēnesi pārskaitot aptuveni 300 eiro, populāri ir banku depozīti, ieguldījumi nekustamajā īpašumā un pensiju fondi. Aktīvi uzkrājēji ir arī ārēji bezrūpīgie franči un itālieši, nemaz nerunājot par beļģiem.
Šauri koncentrēti
Vai pēdējā laikā ir pamats runāt par kaut cik pozitīvu tendenci uzkrāšanas jomā arī Latvijā?
Ekonomists, Rīgas Ekonomikas augstskolas docētājs Andris Strazds uzsver – tā tiešām zināmā mērā jūtama, kaut vai runājot par raksta ievaddaļā minēto privātpersonu depozītu apjoma pieaugumu, kas šobrīd veido aptuveni 1,8 miljardus latu – vidēji 1000 latus uz katru pilngadīgo iedzīvotāju. Tomēr ir viens "bet"... – Šādi vidējie rādītāji ir maldīgi, jo jāņem vērā, ka termiņdepozīti, līdzīgi kā citi finanšu aktīvi (ieguldījumi dzīvības apdrošināšanā, trešā līmeņa pensiju fondos, investīciju fondos), Latvijā ir salīdzinoši šauri koncentrēti. Pēc aptuvenām aplēsēm, mazāk nekā 150 tūkstošiem iedzīvotāju bankās vispār ir termiņdepozīti, no tiem katrā uzkrāts vidēji mazliet vairāk par 10 tūkstošiem latu, – skaidro Andris Strazds.
Tātad šobrīd uzkrājumi bankās ir mazāk nekā 10 procentiem valsts pieaugušo iedzīvotāju. Pārējiem vairāk nekā 1,6 miljoniem pieaugušo uzkrājumu faktiski nav (ja neskaita dažus desmitus latu makā vai dažus simtus bankas kontā). Pārsvarā gadījumu šie cilvēki dzīvo no vienas algas līdz nākamajai. Tikpat bēdīga ir situācija arī ar privātajiem pensiju fondiem un uzkrājošajā apdrošināšanā.
Mūsu kultūrai netīk uzkrājēji?
Kādas tad ir latviešu krāšanas "nacionālās īpatnības"? Kāpēc tik ļoti nelabprāt krājam, pat ja tā brīža finanses to atļauj, bet ar tik lielu patiku tērējam?
– Pagaidām daļa cilvēku vienkārši nav spējuši pārorientēties no straujās ekonomiskās izaugsmes stimulētā optimistiskā tērēšanas noskaņojuma uz nepieciešamību uzkrāt. Principā cilvēka raksturs nosaka, vai viņam ir šī tieksme. Šīs iezīmes viņa personībā parādās jau divu trīs gadu vecumā, – uzskata psihoterapeite, organizācijas "Naudas plānošanas centrs" eksperte Ginta Ratniece.
– Jāņem vērā, ka mūsu pēdējā gadsimta vēsture ir bijusi izdzīvošanas vēsture, kam raksturīgs izmisums, nevis ilgtermiņa plānošana. Pozitīvi vērtēju tendenci, ka daudzi latvieši nežēlo līdzekļus bērnu izglītībai, saprotot, ka tas ir ilgtermiņa ieguldījums, – uzsver kultūras socioloģe un Latvijas Mūzikas akadēmijas prorektore Dagmāra Beitnere.
Bet mēs taču pēc ekonomiskās uzvedības modeļa lielākoties esam protestanti, kuriem pēc definīcijas it kā raksturīgs taupīgums un vēlme nodrošināt nākotni... Dagmāra Beitnere uzsver – protestantu kultūra tikai pašā sākumā bija orientēta uz taupīšanu un uzkrāšanu, tagad tā ir pārvērtusies patērēšanas kultūrā.
– Mēs ar savu attieksmi pret krāšanu tajā ļoti labi iederamies. Pirms simts gadiem valdības aicinājumi uzkrāt varbūt būtu guvuši sapratni, šobrīd pats vēsturiskais fons darbojas tiem pretī, – uzsver kultūras socioloģe. Var līdzekļus uzkrāt zeltā, gleznās, antikvariāta priekšmetos, briljantos. Nelaime vien tā, ka nesenā vēsture ir pierādījusi – arī to visu var atņemt, tāpēc daudzi vēlas dzīvot šodienai – pēc principa "šeit un tagad".
– Daudziem šķiet riskanti no kaut kā atteikties uzkrāšanas vārdā. Būtībā šis lēmums ir eksistenciāla izšķiršanās, saistīta ar psiholoģiskām problēmām, kuras daudzi izjūt, jo saistībā ar negatīvajām ziņām par ekonomisko situāciju nākas dzīvot spriedzē un visu laiku domāt par sliktāko, – uzskata Dagmāra Beitnere.
– Pareizāk būtu teikt – mēs nevēlamies atlikt baudas iegūšanu. Nereti cilvēki nespēj sākt uzkrāt tāpēc, ka viņiem trūkst pašdisciplīnas, – ir pārliecināta Ginta Ratniece.
Pēc Dagmāras Beitneres domām, līdzās apstāklim, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji joprojām dzīvo no algas līdz algai, uzkrāšanas paradumu mūsu tautā neveicina arī tas, ka daudzi no mums ceļo un nav vairs ilgstoši piesaistīti vienai dzīves vietai. Socioloģijā ir jēdziens "modernie nomadi", un to šobrīd var attiecināt arī uz latviešiem. Līdz ar to daudzu cilvēku ikdienā uzkrāšana vairāk izpaužas intelektuālā plānā – ieguldām sevī, savās zināšanās, ceļojumos ar ģimeni.
Aizdomāties liek Dagmāras Beitneres teiktais – vēlme uzkrāt latviešos nav tik dziļa, jo mūsu kultūrā nemīl bagātus cilvēkus. Patiesi – mēs aizvien mazliet ar nepatiku raugāmies uz ļaudīm, kuri savu pārticību ir panākuši bez sviedriem vaigā. Īstenībā mūsu literatūrā taču nav veiksmīgu uzņēmēju dzīves stāstu, no kuriem varētu smelties iedvesmu, ka ir vērts uzkrāt.
– Viena no "lustīgākajām" ainiņām latviešu literatūrā ir Prātnieka šķūņa nodegšana ar visām sakrātajām mantām brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikos". Tāpēc jāšaubās, vai uzkrāšana ir viena no latvieša sirdij tuvākajām lietām. Es teiktu, ka latvietim tīkamāka ir naudas iegūšana, turklāt viņš ne vienmēr zina, ko ar to pēc tam iesākt, – uzsver vēsturnieks Juris Pavlovičs.
– Pastiprināti uzkrāt sākšu tad, ja pienāks ļoti smags posms, bet šodien gribu izbaudīt mazumiņu no dzīves. Esmu sapratusi, ka tikai to, ko ieguldu dziļi sevī un savos bērnos, man nevar atņemt, – atbild Dagmāra Beitnere, kad jautāju, kā viņa pati ir izšķīrusies starp "krāt" vai "tērēt" dilemmu.
– Ir jāveido kaut nelieli uzkrājumi. Visprātīgākais būtu ik mēnesi atlikt vismaz desmit procentus no ieņēmumiem. Vislabāk tos novietot kādā ne tik viegli pieejamā vietā – piemēram, krājkontā. Jāizvirza arī mērķis, jo neviens jau nekrāj pašas krāšanas dēļ. Arī pati ik pa laikam mēdzu atlikt šos desmit procentus, regulāri pierakstu savus izdevumus un ieņēmumus, kā arī ik gadu īstenoju kādu lielāku savu sapni, – uzsver Ginta Ratniece.
Viņa stāsta par britu psihologu Lanca un Livingstona 90. gados veikto pētījumu, kas, iespējams, kādu varētu iedvesmot pievērsties uzkrāšanai. Jo – izrādās, tiem cilvēkiem, kuriem ir lielāki uzkrājumi, ir raksturīga lielāka pārliecība par sevi, viņi uz dzīvi raugās optimistiskāk, neveic mirkļa pirkumus un tic – neraugoties uz šābrīža problēmām, viņu ekonomiskā situācija ilgtermiņā uzlabosies. Turpretī cilvēki, kuri uzkrājumus neveido, cieš no sajūtas, ka finanses kontrolē viņus, nevis otrādi, un visbiežāk sevi uzskata par ārējo apstākļu upuriem.
Interese – par krājkontiem
– Vairākums jauniešu šobrīd izvēlas nevis uzkrāt, bet gan aktīvi tērēt. Manu paziņu lokā ir arī cilvēki, kuri uzkrāj līdzekļus ārvalstu banku depozītos, kur viņiem tiek piedāvāti labāki procenti. Pēdējā laikā nereti notiek tā, ka ideja rodas tepat, Latvijā, bet tiek īstenota ārvalstīs. Līdz ar to arī cilvēka uzkrājumi nonāk ārvalstu bankā, – stāsta jurists, nevalstiskās organizācijas "Latvijas dialogi" dibinātājs Mārcis Skadmanis.
Uzņēmīgais jaunietis pats ir gana apdomīgs un taupīgs uzkrājējs. Jau studiju laikā Mārcis pamanījies veidot uzkrājumus no stipendijām, noguldot tos bankas depozītā. Tie vēlāk noderēja, izveidojot "Latvijas dialogus" – sabiedrisku organizāciju, kas nodarbojas ar zinātnisko pētījumu veikšanu dažādās nozarēs. Mārcis turpinājis uzkrāt līdzekļus arī turpmāk, tos izmantojot starptautiskās informācijas sistēmas "The Businessman Time".
– Mani šobrīd uztrauc jautājums, ko es ar saviem niecīgajiem uzkrājumiem pēc 20 gadiem varēšu sasniegt Latvijas ekonomikā. Tāpēc reizēm iedomājos – vai neizvēlēties nākotnē uzkrāšanai un dzīvei citu valsti? – spriež Mārcis.
Kādi ir banku pārstāvju pēdējā laika novērojumi saistībā ar uzkrāšanas kultūras veidošanos Latvijā?
– Raugoties uz noguldītājiem, var manīt zināmu samulsumu. Cilvēki ir neizpratnē – no kā krāt, ja nezinu, vai rīt spēšu sev nodrošināt tādu pašu labklājības līmeni kā šodien, – novērojis Imants Frederiks Ozols, Latvijas Krājbankas Produktu attīstības un mārketinga pārvaldes vadītājs. Daļā sabiedrības vēlme krāt tomēr iegūstot jaunu spēku. Īpaši esot jūtama cilvēku interese par iespēju veidot uzkrājumus krājkontos. – Kad jaunās ģimenes saņem tā dēvēto lielo bērna pabalstu, daļu no tā uzreiz pievieno krājkontā uzkrātajai naudai un noliek depozītā, lai "drošības spilvens" būtu pieejams arī pēc gada, kad no valsts saņemtās naudas daudzums strauji samazināsies.
Hansabankā noguldījumu apjoms 2007. gadā sasniedzis 1704 miljonus latu, bet pensiju 3. līmeņa dalībnieku skaits pērn audzis piecreiz, informē Renārs Karašs, Hansabankas investīciju produktu daļas vadītājs. Viņaprāt, šie rezultāti esot saistīti gan ar iedzīvotāju daļas ienākumu pieaugumu, gan ar domāšanas maiņu.
– Uzkrāšanas kultūra mūsu valstī vēl ir veidošanās stadijā, tomēr vērojamas pozitīvas tendences. Cilvēki apzinās, ka arī pašiem ir aktīvi jāiesaistās, lai nodrošinātu sev finansiāli nodrošinātu nākotni, – uzsver SEB bankas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sanda Purviņa.
Vai ir vērts? Kāds par to ir noguldītāju viedoklis?
– Pēdējā laikā banku procentu likmes – it sevišķi noguldījumiem latos – ir palielinājušās. Tomēr, ja, noguldot uzkrātos 500 latus uz trim mēnešiem, peļņā iegūstu vien deviņus latus, es vēl padomāšu, vai man ir izdevīgi šādi uzkrāt. Varbūt labāk par šo pašu naudu iegādāšos kādu ilgi lietojamu preci vai arī to izmantošu biznesā, – pieredzē dalās Mārcis Skadmanis.
– Man ir pieprasījuma konts, no kura vienmēr varu izņemt naudu, iepriekš brīdinot banku. Esmu priecīga arī par it kā niecīgajiem procentiem – par sešu mēnešu depozītu nesen kopumā nopelnīju piecpadsmit latus. Ja šī nauda man būtu stāvējusi mājās, es nebūtu nopelnījusi neko. Uztraucos par vidējo paaudzi – šodienas četrdesmitgadniekiem, kuriem ir savi bērni, bet kuri neveido uzkrājumus. Mūsu ģimenē jau bija šāda situācija – reiz mazdēls diezgan smagi saslima, un labi, ka meitai tajā brīdī bija uzkrājumi, – stāsta "Latvijas Avīzes" lasītāja Velta Purlīce no Degoles pagasta Tukuma rajonā.
– Noguldot savus uzkrājumus bankā, neesmu domājis par papildu peļņas ieguvi. Mans nolūks ir saglabāt noteiktu manā rīcībā esošu pirktspējas apjomu par spīti inflācijai. Drošības dēļ glabāju savus uzkrājumus eiro. Tas nozīmē mazākus procentus, bet pasargā no uztraukuma par pēkšņiem pārsteigumiem, – uzsver vēsturnieks Juris Pavlovičs.
Nesen viņš pārcēlās dzīvot no Rīgas uz Valku, kur iegādājās trīsistabu dzīvokli. Nepatīkams pārsteigums viņu sagaidījis, kad, lai noguldītu savus uzkrājumus, viņš ieradies vienā no lielākajām Latvijas bankām. – Rodas iespaids, ka banku reklāmās tērētā nauda izlido vējā, jo godīgs, bet neinformēts noguldītājs īstu skaidrību nevar gūt pat uz vietas. Kad ierados bankā, pret mani izturējās kā pret traucējošu, nejauši ienākušu cilvēku. Uzkrājumus noguldīju citā šīs bankas filiālē, kur bija pretimnākošāka attieksme, – atceras Juris.
Uzkrāšanas "nāves grēki"
Psiholoģe Ginta Ratniece ir novērojusi, ka lielākā daļa cilvēku nezina, ne cik viņi īstenībā nopelna, ne arī cik iztērē un līdz ar to viņiem nav līdzekļu, no kuriem uzkrāt. Interneta portāls BankRate.com pat ir izveidojis "septiņu nāves grēku" sarakstu, attiecinot tos uz finansēm. Šā saraksta galvgalī ir skaudība kā vēlme finansiāli atļauties visu to pašu, ko apkārtējie, lepnība, kas neļauj izskatīt un ņemt vērā pilnīgi visus notikumu attīstības scenārijus, slinkums, jo naudai tīk skaitīšana, alkatība, jo nedrīkst aizņemties bez mēra. Grēku sarakstu noslēdz dusmas kā nespēja pašam uzņemties atbildību par savām finansēm, rijība, kas izpaužas nevajadzīgu lietu pirkšanā, un baudkāre, kas liek vēlēties uzreiz visu.
Un nobeigumā kāds vēsturisks stāstiņš. 16. gadsimtā Holandē dzīvoja bagātākais tā laika baņķieris Jakobs Fugers, kuram ārsts ieteica atpūsties, jo viņa veselība raisīja bažas. Fugers atbildēja, ka, neraugoties uz milzīgo bagātību, viņš turpinās krāt līdz pat nāves stundai, jo tā ir vienīgā viņa dzīves jēga. Arī šodien mūsu vidū ir cilvēki ar šādu dzīves filozofiju – viņu skaits aptuveni varētu svārstīties no 10 līdz 15 procentiem planētas iedzīvotāju...
Protams, līdzās noguldījumiem bankās ir arī aktīvāki uzkrājumu vairošanas veidi – uzkrājumi privātajos pensiju fondos, uzkrājošajā apdrošināšanā, zeltā, antikvariāta priekšmetos, riskantās, bet tik aizraujošās spēles ar vērtspapīriem. Par to – kādā "Mājas Viesa" vasaras numurā.
***
FAKTI
Vēl 2007. gadā šajā laikā 40 procenti Latvijas iedzīvotāju atzina, ka neuzskata līdzekļu uzkrāšanu par saprātīgu rīcību, un lielāko daļu Latvijas mājsaimniecību no bankrota šķīra lielākoties tikai viena mēnešalga.
SEB bankas un "E–Spy" 2008. gada sākumā veiktā izpēte liecināja, ka 11 procenti no aptaujātajiem jau veidoja uzkrājumus, bet 25 procenti to plānoja darīt tuvākā gada laikā.
A/s "GE Money" nesen veiktais pētījums uzrāda, ka Latvijā 36,2% iedzīvotāju vispār neatliek naudas līdzekļus, lai veidotu uzkrājumus. 47,4% iedzīvotāju cenšas atlikt mazāk nekā 10%, bet ieteiktos 10% no ienākumiem atliek vien 12,1% Latvijas iedzīvotāju. Visbiežāk uzkrājumus veido tie iedzīvotāji, kuru ienākumu līmenis uz vienu ģimenes locekli ir augsts vai vidēji augsts, vecuma grupā no 35 – 64 gadiem. Mazāk uzkrājumus veido aptaujas dalībnieki vecumā no 15 līdz 24 gadiem, kā arī tie, kuru ienākumu līmenis ir vidēji zems vai zems.