"Humpalu" laikmets (54)

Paciņa no Amerikas

Humānās palīdzības straumi deviņdesmito gadu sākumā varam iedalīt divās lielās kategorijās – palīdzība, ko sniedza ārzemju valsts struktūras, un palīdzība, ko sarūpēja visdažādākās sabiedriskās organizācijas. Abu kategoriju ceļi brīžam bija vienlīdz līkumoti un bedraini.

Humānās palīdzības sūtījumu pionieru gods droši vien pienākas ārzemju latviešiem, kas jau padomju laikos dzimtenē palikušos radiniekus aplaimoja ar paciņām, kurās bija rodami visādi labumi – no Adidas sporta apaviem līdz pat putraimiem. Radiniekiem, protams, labāk patika saņemt Adidas čības, nevis pārtiku, taču ārzemju tautiešus vēstulēs bija grūti pārliecināt, ka Padomju Savienībā bads tomēr neplosās. Parastā atbildes reakcija bija kārtējā paciņa ar cukuru, ko pavadīja zīmīte: „Mēs jau zinām, ka jūs nedrīkstat rakstīt patiesību par stāvokli ar pārtiku, tādēļ nosūtījām vēl vienu paku.”

Situācija mainījās deviņdesmito gadu sākumā, kad daļa Latvijas iedzīvotāju ekonomiskās krīzes rezultātā bija nonākuši tādā stāvoklī, ka jau ar prieku saņēma arī pārtikas paciņas. Tad arī ārzemju latviešu organizācijas izrēķināja, ka visiem kopā sūtīt vienu lielu konteineru ar ēdamo saviem dzimtenes radiņiem izmaksā lētāk, nekā katram gādāt savu paciņu, un noorganizēja vairākus lielus sūtījumus uz Latviju.

Praksē tas izskatījās šādi: Rīgā nonāca konteiners ar paciņām, kas bija paredzētas dažādiem cilvēkiem, kādā noliktavā tās tika izkrautas un sašķirotas, bet pēc tam adresāti no visiem novadiem brauca tām pakaļ. Sūtījumu apjoms bija patiešām iespaidīgs, un daudziem šīs paciņas palīdzēja pārlaist visgrūtākos mēnešus.

Mazliet vēlāk gan ārzemju tautiešiem radās doma humānās palīdzības sūtījumus mazliet, tā sakot, pārprofilēt. Viens no pirmajiem šādu ideju izteica Pasaules brīvo latviešu apvienības Rīgas biroja vadītājs Pēteris Elferts, kurš kādā trimdas latviešu saietā norādīja – varbūt nav pareizi sūtīt milzu pakas ar ēdmaņu un apģērbu, ja lielu daļu šo preču ražo turpat Latvijā. Loģiskais secinājums – labāk sūtīt naudu, īpaši jau tādēļ, ka tobrīd pat desmit dolāri Latvijā bija liela nauda, bet pants, kas valūtas tirdzniecību pielīdzināja noziegumam, no kriminālkodeksa bija izvākts.

Kāda grandiozu apjomu ārzemju tautiešu palīdzības akcija gan izbeidzās, vēl tā īsti nesākusies. Kanādas latvietis un diezgan skandalozu slavu guvušais vēlākais Saeimas deputāts Gundars Valdmanis savās atmiņās atcerējās, ka 1990. gadā, kad PSRS piekopa Baltijas ekonomiskās blokādes politiku, Amerikā tikusi veikta sabiedriskās domas aptauja, lai noskaidrotu ASV un Kanādas iedzīvotāju attieksmi pret baltiešu brīvības centieniem. Aptaujas rezultāti bija vairāk nekā pozitīvi, jo lielum lielais vairums ziemeļamerikāņu izteica atbalstu Baltijai. Tālāk jau tika domāts, kā šo atbalstu pārvērst taustāmākās vērtībās.

„Kanādas Hill & Knowlton viceprezidents Džons Paipers izstrādāja projektu un aprēķināja, ka esam spējīgi iekustināt tautu ziedojumu vākšanai ar apjomu desmitiem miljonu gadā, no tiem apmēram 15 procentus izmaksātu pati kampaņa. Lai pārbaudītu mūsu sabiedrības vienprātību, pirms viņi uzņēmās projektu, mums bija jāsavāc 400 000 dolāru. Sasaucu Kanādas trīs Baltijas centrālās organizācijas, lai pārrunātu iespēju, kā ietekmēt vēlētāju viedokļus, īpaši ASV. Atkal pārsteigums – latviešu un igauņu Kanādas centrālās organizācijas bija kategoriski pret šādiem pasākumiem, bet lietuvieši apņēmās savākt pusi nepieciešamo līdzekļu. Turpretī ukraiņi uzskatīja, ka baltieši pirmie spēs izrauties no Padomju Savienības un ka pa viņu atvērtajām durvīm tūlīt sekos citi, tāpēc bija gatavi segt latviešu un igauņu projekta daļu,” raksta G. Valdmanis.

Taču, kamēr ārzemju tautieši skaidroja attiecības, kontaktējās ar projekta koordinatoriem un ASV valdības pārstāvjiem, tikmēr Baltijas blokāde beidzās, un tātad zuda arī pamatojums ziedojumu vākšanai. Te der piezīmēt, ka 1991. gada vidū ASV valdība vēl nebūt nebija noskaņota sniegt dāsnu palīdzību baltiešiem, diezgan skaidri liekot saprast, ka ekonomiska atbalsta no okeāna otras puses nebūs pat gadījumā, ja Maskava pret Baltiju ieviesīs skarbas ekonomiskās sankcijas. Tādēļ varbūt G. Valdmaņa domu gājiens bija pareizs – cerēt uz amerikāņu sabiedrības, nevis oficiālās Vašingtonas atbalstu.

Daudzu ārzemju latviešu entuziasmu palīdzēt gan ātri vien atvēsināja dažādi interesanti ļaudis, kuri trimdiniekus baroja ar žēlabainiem stāstiem par savu grūto dzīvi, mēģinot izdīkt kādu grasi. Nav brīnums, ka drīz vien Amerikas latviešu presē pavīdēja ironiski stāsti par vienu otru diedelnieku. Tā, piemēram, avīzē Laiks parādījās publikācija par asociācijas Dižģimene vadoni Marģeru Martinsonu, kurš publiski sūrojies par grūto dzīvi, bet vienlaikus mēģinājis no tautiešiem izdiņģēt aviobiļetes uz ASV pāris dižģimeņu dejotājām par 900 dolāriem gabalā. Ārzemju latviešiem stāsti par trūkumu un lūgumi nopirkt biļetes par 900 dolāriem nez kādēļ kaut kā nebija likušies īsti savienojami...

Valstiskie sūtījumi

Apmēram tāpat kā individuālie diedelnieki deviņdesmito gadu sākumā uzvedās arī Latvijas valdība, biedējot pati sevi, tautu un visu pasauli ar draudošo bada nāvi. Vēlākais premjers Māris Gailis, kurš tolaik vadīja Ārējo ekonomisko sakaru departamentu, savos memuāros kā vienu no galvenajiem vaininiekiem, kura darbības dēļ valstij nācās palīdzību meklēt ārzemēs, min Ivara Godmaņa valdības lauksaimniecības ministru Daini Ģēģeru.

„Faktiski tas bija viņš, kurš iestāstīja Godmanim un pierādīja valdībai, ka valstī draud bads, ka nepieciešami papildus gandrīz miljons tonnu graudu. Šie skaitļi bija balstīti uz iepriekšējo padomju saimniekošanas gadu pieredzi, kad Latvijā bija apjomā milzīga, turklāt neefektīva pārtikas rūpniecība, orientēta uz Krievijas tirgu. Viņš pilnīgi neņēma vērā, kādi ir graudu atlikumi un kas tiek ražots uz vietas. Man kā atbildīgajam par humāno palīdzību vajadzēja runāt Briselē un lūgt palīdzību graudos. Tāda arī tika saņemta,” apgalvo M. Gailis. Rezultātā 1993. gada sākumā par humānās palīdzības graudiem sāka vaimanāt pašmāju lauksaimnieki, kurus iespaidīgie sūtījumi dzina pilnīgā bankrotā. Beigu beigās 1993. gada 26. aprīlī D. Ģēģers izdeva pavēli, ar kuru tika apturēta Eiropas Kopienas humānās palīdzības graudu izkraušana Rīgas ostā un kuģi ar neizkrautajiem graudiem tika nosūtīti atpakaļ uz Vāciju. Ministra reakcija gan bija, maigi izsakoties, novēlota: rudzi tika saņemti jau kopš 1992. gada rudens – kopumā 46 tūkstoši tonnu (un bija arī mieži un kvieši), no kuriem D. Ģēģers spēja apturēt tikai pēdējos 12,5 tūkstošus tonnu. Toties jo ātrāka bija Eiropas Kopienas reakcija; pasakaini ātra – vismaz saskaņā ar D. Ģēģera publiski paziņoto jau stundu pēc lēmuma par kuģu neizkraušanu tā jau bija pavēstījusi par visas Latvijai adresētās palīdzības apturēšanu.

Tā nu ministram nācās vien pārdomāt, un jau divas dienas vēlāk viņš izdeva jaunu pavēli – graudus tomēr atļaut izkraut, bet tos paturēt kā valsts rezervi, nepieļaujot graudu nonākšanu iekšējā tirgū. Rezultātā, kā memuāros atminējās M. Gailis, „Ģēģera sagatavotos skaitļus Briselē samazināja vairākkārt, bet vienalga – no dāvinātajiem graudiem mēs tikām vaļā tikai 1995. gadā”. Turklāt vaļā tikt nemaz nebija tik viegli, jo graudus vajadzēja iztirgot izsolēs, iegūtos līdzekļus novirzot lauksaimnieku atbalstam. Ja ticam M. Gailim, tieši te rociņas sāka sildīt vēlāk bēdīgi slavenās LATA International pārstāvji.

Dīvainās dāvanas

Šā vai tā, bet jau 1992. gadā pār Latviju nobira īsts dāvanu lietus. Ar Briseles graudiem vien viss nebeidzās, jo Savienotās Valstis mums piešķīra 100 000 tonnu kukurūzas, lopbarību un kviešus 14 miljonu kronu vērtībā sarūpēja arī Zviedrija, savukārt Dānija uzdāvināja vezumu medikamentu. Šajā laikā palīdzību Latvijai sāka sniegt arī miljardiera Džordža Sorosa fonda Latvijas filiāle (1993. gadā vien tā dažādos projektos iztērēja apmēram divarpus miljonus dolāru), kuru toreiz par ļaunprātīgu tīklveida struktūru vēl neviens nedēvēja. Tieši pretēji – par Sorosa fonda labajiem darbiem prese tolaik rakstīja šādā garā: „Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis fonda darbību novērtēja ļoti atzinīgi un izteica cerību, ka nākotnē arī Latvijas biznesmeņi sekos Dž. Sorosa piemēram un ieguldīs līdzekļus izglītībā, kultūrā un zinātnē. Viņš arī apsolīja darbības atbalstu likumdošanā.”

Humānās palīdzības kravu piegāde reizēm bija pat iekļauta augsta ranga oficiālu personu vizīšu programmā. Kad 1992. gada sākumā Latviju apciemoja ASV viceprezidents Dens Kveils, kā ciemakukuli viņš līdzi atveda humānās palīdzības kravu ar medikamentiem un medicīnisko aprīkojumu Baltijas valstu slimnīcām. Tikko spēris kāju uz Latvijas zemes, jau pirmajā īsajā uzrunā viceprezidents arī steidza apsolīt ne tikai atbalstu Latvijas virzībai uz demokrātiju, bet arī humānās palīdzības labību.

Kad 1992. gada otrajā pusē Ārlietu ministrijas paspārnē izveidotā humānās palīdzības koordinācijas komisija aprēķināja kopējos dāvinājumu apjomus, tad iznāca, ka tikai graudus vien Latvija no ārzemēm saņēmusi gandrīz 39 miljonu dolāru apmērā. Vēl pie būtiskākajiem humānās palīdzības sūtījumiem droši vien jāmin arī degviela un gāze par 14 miljoniem dolāru.

Pa vidu dāvanu lietum pavīdēja arī viens otrs oriģināls dāvinājums, no kā valdība atteicās, – tā tas bija gadījumā ar itāliešu piedāvātajiem vairākiem simtiem tonnu kartupeļu. Šajā gadījumā valdības noraidošās pozīcijas iemesls bija tīrs protekcionisms, kurš graudu gadījumā iestājās novēloti, – bezmaksas kartupeļu ieplūdināšana valstī teorētiski varēja atņemt peļņu vietējiem tupeņu audzētājiem. Tiesa, bija arī politiķi, kas uzskatīja, ka kartupeļus tomēr vajadzēja pieņemt, jo, lai nekropļotu tirgu, tos gluži varētu atdot slimnīcām vai skolām (par to, ka skolas un slimnīcas tādā gadījumā neiegādātos pašmāju produkciju, neviens vēl neaizdomājās).

Līdzīgu apelsīnu sūtījumu 1994. gada sākumā gan valdība izlaida cauri – acīmredzot tādēļ, ka apelsīni nebija no tām iecienītākajām latviešu zemnieku ražotajām precēm. Tiesa, tauta gan paldies ministriem par apelsīniem neteica, un te vainojams tā laika premjers Valdis Birkavs, kurš pat televīzijā paspēja apsolīt, ka pa kilogramam augļu saņemšot katrs Latvijas pensionārs un bārenis.

Valdība bija precīzi saskaitījusi, ka pa kilogramam augļu jāizdala 9051 veco ļaužu pansionātu iemītniekam, 159 tūkstošiem daudzbērnu ģimeņu bērnu, 2500 bērniem – invalīdiem, pieciem tūkstošiem aizbildnībā esošu bērnu un desmit tūkstošiem vientuļo pensionāru. Taču... resursu, lai veiktu tāda mēroga akciju, valsts rīcībā nebija, tādēļ lielākā daļa mērķauditorijas solītos augļus ne acīs neredzēja.

Bija arī gadījumi, kad humānās palīdzības piedāvājumi un saņemšana norisinājās diezgan haotiski – teorētiski Latvija ik pa brīdim saņēma kaut kādas kravas, ko nejaudāja (varbūt arī neprata vai negribēja) atgādāt līdz savām mājām. Piemēram, kādreizējais Latvijas goda konsuls ASV Aivars Jerumanis 1992. gadā minēja gadījumu, kad vācieši zemessargiem uzdāvināja armijas un policijas apģērbu komplektus (visticamāk, no pašiem vairs nevajadzīgiem Austrumvācijas armijas krājumiem), taču Latvijas puse nesteidzās braukt drēbēm pakaļ. Ļoti iespējams, tādēļ, ka arī mūsu jaunajām militārajām struktūrām īpaši pievilcīgas tās nelikās – lai nu kāda bija Latvijas armija tās tapšanas stadijā, tomēr tik un tā izskatītos ne visai labi, ja latviešu karavīri staigātu svešas valsts uniformā.

Nezināmu iemeslu dēļ dāvinātāji apģērbu kravu bija nodevuši glabāšanā kādām privātām vācu noliktavām, kas par saviem pakalpojumiem prasīja 20 000 marku mēnesī. Trīs mēnešus Latvijas puse par vācu apģērbiem nelikās ne zinis, bet tikmēr rēķins bija sasniedzis 60 000 marku. Beigu beigās acīmredzot vismaz kaut kāda daļa šīs summas tika samaksāta un vācu formas tērpi nonāca Latvijas Aizsardzības spēku rīcībā. Pārāk ilgi gan mūsu karavīri tajās nestaigāja, jo tika sameklēti līdzekļi savu uniformu šūdināšanai. Vēl līkumainākus ceļus izbraukāja 92 lietotās lauksaimniecības mašīnas, ko deviņdesmito gadu sākumā ar avīzes Die Welt starpniecību no Bavārijas zemnieku savienības kā humāno palīdzību bija sarunājis parlamenta deputāts Mavriks Vulfsons. Vācieši tehniku tiešām sagādāja, bet ar to tad arī viss beidzās. „No februāra līdz 21. oktobrim diemžēl neviens tai nebija aizbraucis pakaļ, kaut gan Lauksaimniecības ministrijai to atgādināju gandrīz vai katru dienu. Solīts tika te vienā, te atkal kādā citā datumā, bet tik un tā diemžēl neviens tehnikai pakaļ neaizbrauca,” vēlāk šķendējas M. Vulfsons. Lūžņos gan mašīnas norakstītas netika – tās ar prieku paņēma Rumānijas Lauksaimniecības ministrija, atsūtot humānās palīdzības gādātājam M. Vulfsonam pateicības vēstuli...

Palīdzība kā bizness

Vēl 1999. gada pavasarī Sanitārā robežinspekcija Rīgas Tirdzniecības ostā aizturēja „humānas” palīdzības kravu – prāvu daudzumu konfekšu un sausās zupas, kam realizācijas termiņš sen bija beidzies. Taču tobrīd vairs nevienam nekādu pārsteigumu neradīja fakts, ka pasaulē ir ne mazums ļaužu, kam humānā palīdzība – vai tikšana no tās vaļā – ir personiskā biznesa veids: kā nekā tieši pateicoties humānās palīdzības kravām, atpazīstamību Latvijā jau ap 1993. gadu bija izpelnījies kāds vācu žurnālists, kurš bija sevī atradis latvieša saknes.

Žurnālistu sauca Joahims Zīgerists. Ieradies Latvijā, viņš aktīvi sāka sevi reklamēt kā labdarības akciju rīkotāju un lētu, iedzīvotājiem pieejamu preču tirgotāju. Taču drīz vien J. Zīgerista rosība pievērsa vācu mediju uzmanību, un tie uzdeva nepatīkamu jautājumu – vai tikai jaunizceptais latvietis ar humāno palīdzību mazdrusciņ neblēdās? Proti, televīzijas kanāla ZDF filmēšanas grupa bija izsekojusi kādas Vācijā savāktās humānās palīdzības kravas gaitas un secinājusi, ka adresātu – kādu medicīnas iestādi – sasniegusi tikai desmitā daļa veduma. Pārējais nonācis J. Zīgerista veikalā, kur tad arī ticis pārdots par naudu.

Viegli kriminālu pieskaņu šim stāstam piešķīra arī apstāklis: ja daļa kravas tiešām būtu nonākusi tirdzniecības tīklā, vācietim draudētu nepatikšanas par izvairīšanos no ievedmuitas – kā zināms, humānās palīdzības kravas atšķirībā no tirgum domātajām precēm netika apliktas ar muitu. Pilnam komplektam vēl parādījās arī liecinieki – piemēram, Strodu laulātais pāris, kas apgalvoja, ka no Latvijas uz Vāciju J. Zīgerists izvedot antīkus priekšmetus, no kuriem dažus nemaz nedrīkst izvest, atkal nemaksājot nekādu muitu, un bērnunamam paredzētā humānās palīdzības sūtījuma lielāko daļu iztirgojis savā veikalā Rīga Union.

Visas šīs ziņas pat izraisīja nelielu skandāliņu Latvijas presē, taču nekādu būtisku seku tam nebija – pierādījumu vācieša pārkāpumiem nebija, un deviņdesmito gadu sākuma juku laikos būtu muļķīgi cerēt, ka visa pārvadājumu dokumentācija tiktu rūpīgi kārtota un glabāta. Vēl vairāk – ZDF pēc tiesas procesa Minhenē 1995. gadā nācās atsaukt apgalvojumus, ka J. Zīgerists savā veikalā tiešām būtu tirgojis Vācijā savākto humāno palīdzību (tiesa, vienlaikus vācu telekanāls joprojām paturēja tiesības apgalvot, ka J. Zīgerists izvedis no Latvijas antikvārus priekšmetus, apejot muitu un uzpērkot robežsargus).

Toties J. Zīgerista spars humānās palīdzības vākšanas – vai arī izmantošanas – jomā nesaruka līdz pat viņa politiskās karjeras beigām: 1995. gada pirmajā pusgadā viņš sacījās esam savācis Latvijas humāno palīdzību deviņu miljonu Vācijas marku apmērā, bet gadu vēlāk pat publicēja Vācijas presē aicinājumu ziedot humāno palīdzību Latvijas trūkumcietējiem. Taču laiki jau bija citi – populista pēdējo soli (un tāpat runas par valsts bankrotu, ko J. Zīgerists bez ilgas domāšanas bija aizņēmies no tobrīdējā premjera Andra Šķēles publiskajiem paziņojumiem) Latvijā daudzi jau vērtēja kā savas tautas un zemes pazemošanu.

Citāda palīdzība

Laiki bija citi arī tādā ziņā, ka ap deviņdesmito gadu vidu Latvija ekonomiskajā ziņā bija nostabilizējusies jau tiktāl, ka pati sāka domāt par kaut nelielas humānās palīdzības sniegšanu.

Šajā laikā pašmāju aviokompānija Inversija jau aktīvi pelnīja iztiku, nogādājot humānās palīdzības kravas uz bijušo Dienvidslāviju (vēlāk arī uz Kongo, Sudānu, Angolu, Somāliju u.c.), bet 1996. gadā sasparojās arī pati Latvijas valsts – gada beigās uz Bosniju-Hercegovinu tika nosūtīta gaļas un piena produktu konservu krava 50 tūkstošu latu vērtībā. Savukārt nākamie Latvijas humānās palīdzības adresāti bija virkne Krievijas pilsētu pēc šo valsti piemeklējušās finanšu krīzes 1998. gadā un plūdu piemeklētā Ukraina gadu vēlāk.

Savukārt pati Latvija sāka pakāpeniski ierobežot pilnīgi nekontrolētas humānās palīdzības ieplūšanu: sākotnēji tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi par humānās palīdzības saņemšanas kārtību, kuri ne visiem humānās palīdzības saņēmējiem un sniedzējiem bija pa prātam. Daži pat skaļi protestēja – piemēram, Triju Zvaigžņu ordeni saņēmusī baronese Valtraute fon Tīzenhauzena paziņoja, ka „tagadējās likuma nostādnes nav piemērotas tam, lai piesaistītu labas gribas cilvēkus sabiedriskajam darbam humānajā palīdzībā. Mums jāsecina, ka tieši Latvijā bija vislielākais laika zudums birokrātisko šķēršļu dēļ un vislielākās grūtības valsts institūcijās”. Tomēr noteikumi situāciju sāka sakārtot – samazinājās iespējas ievest preces kā humāno palīdzību un tad tās paklusām iztirgot: 1997. gada rudenī saskaņā ar valdības pārskatīto humānās palīdzības saņēmēju sarakstu Latvijā ārvalstu humāno palīdzību drīkstēja saņemt 87 reliģiskas organizācijas, 55 dažādi fondi un 121 biedrība. Arī vēlākajos gados valdība te nedaudz atviegloja humānās palīdzības ieplūšanu valstī, te atkal to ierobežoja, katrā no šiem gadījumiem apliecinot, ka pieņemamo noteikumu mērķis esot – tikai un vienīgi aizsargāt patērētāju no nekvalitatīvas un neefektīvas humānās palīdzības.

Bija gan viena joma, kurā Latvija faktiski jebkādu palīdzību bija gatava pieņemt līdz pat gadu tūkstošu mijai un vēl pēc tam. Tās bija visas „bezmaksas konsultācijas” un tehniskā palīdzība, ko valstij dāsni sniedza visdažādākās starptautiskās organizācijas – pirmām kārtām jau Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), pret kura pareizās dzīves receptēm jau ap 1993. gadu, pēc tikai divu gadu sadarbības sāka skaļi iebilst gan politiķi, gan uzņēmēji un lauksaimnieki.

1993. gada sākumā Latvija no SVF kopumā bija saņēmusi apmēram 30 miljonus dolāru, vēl 45 miljoni bija apsolīti. Taču, lai šo tiem laikiem patiesi milzīgo naudu saņemtu, Latvijai bija jāpilda ar SVF noslēgtajā memorandā minētie pietiekami stingrie nosacījumi, kuru centrā bija inflācijas bremzēšana ar dažādiem, iedzīvotājiem galvenokārt netīkamiem pasākumiem – minimālās algas pieauguma ierobežojums to vidū vēl nebija tas briesmīgākais.

Savukārt visu 90. gadu pirmo pusi, lai cik briesmīgi brīžam klātos Latvijas ekonomikai un budžetam, SVF palika pie sava – nekas nav labāks par stingru monetāro politiku: piemēram, 1993. gada septembrī SVF misijas vadītājs Leifs Hansens Ministru prezidentam V. Birkavam paziņoja – kārtējās kredīta porcijas izsniegšana varētu atsākties tikai pēc apgrozījuma nodokļa paaugstināšanas līdz 18%, nākamajā gadā SVF tikpat kategoriski iebilda pret augstām ievedmuitām lauksaimniecības produktiem. Savukārt 1997. gada pavasarī izrādījās – laikā kopš 1991. gada Latvija Eiropas Savienības PHARE programmas ietvaros gan saņēmusi palīdzību par apmēram 87 miljoniem latu, taču no šīs summas tikai ceturtā daļa palikusi Latvijā investīciju veidā, bet par pārējām trim ceturtdaļām algoti dažādi konsultanti – to atalgojums savukārt sasniedzis 450-600 latus dienā. Bieži vien gan lielas jēgas no ārzemnieku padomiem un konsultācijām nebija. „Piedāvājumi konsultēt par to vai citu problēmu bira kā no pārpilnības raga. Pārsvarā tie nāca no privātām kompānijām. Tās uzoda peļņas iespējas, steidzās uz Latviju vai kādu citu Austrumeiropas valsti, mēģināja sadabūt pēc iespējas augstāka līmeņa protekcijas vēstuli, vislabāk no Ministru padomes priekšsēdētāja, tad ar šo vēstuli devās uz mājām un slēdza kontraktus, kas ļāva ātri piepildīt pašu kabatas ar naudu,” atceras M. Gailis.

Viņš pats gan atzīst, ka arī Latvijas valsts struktūru rosība tolaik bija tālu no tā, ko varētu saukt par plānveida darbu: „Kad jau strādāju Ārlietu ministrijā, pēc Eiropas Savienības PHARE prasības tika nodibinātā ārvalstu palīdzības koordinācijas komisija manā vadībā. Tad tikai atklājās brīnumi: piemēram, ka mēs esam pasūtījuši veselas trīs enerģētikas attīstības programmas – vienu pašai PHARE, vienu zviedriem un vēl vienu amerikāņiem. Tā nu gan bija vistīrākā palīdzības naudas izšķiešana...”

Vai vēlaties izdarīt tā, lai mūsu visu kopēji piedzīvotā vēsture saglabātos iespējami precīzi un detalizēti? Jums ir šāda iespēja. Pašlaik sagatavošanā ir grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” otrais sējums, kas klajā nāks šā gada otrajā pusē. Tieši TVNET lasītājiem būs iespēja iepazīties ar virkni jaunās grāmatas nodaļu sagatavju un dot ieteikumus – kā pietrūkst, kas piemirsts, kur autori kļūdījušies. Ieteikumi un labojumi tiks rūpīgi izstudēti un ņemti vērā, tā varam apgalvot – šī būs reāla iespēja piedalīties mūsu visu vēstures sarakstīšanā visiem, kam tā interesē ne tikai vārdos vien.

Pilns citēto autoru, grāmatu un citu izdevumu saraksts – mājas lapā www.musuvesture.lv un grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” 1. sējumā.