Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Millija – 50 gadus veca sieviete, kas divas reizes bijusi precēta un uzaudzinājusi četrus bērnus, – atzīst, ka ģimenes dzīvē nav guvusi sievišķīgu piepildījumu partnerattiecībās.
Īstas mīlestības ne ar vienu no vīriem nav bijis. Bet kur tad ciematā esot tās īstās mīlestības, tās paraugģimenes?!
"Laimīgās ģimenes... Abi strādā, abi ir redzami cilvēki sabiedrībā! Bet ja sieva naktī ar bērniem slēpjas pie kaimiņiem?! Dienā abi laulātie atkal ir kopā... Bet kur ir tā laime? No ārpuses jau aplam neredz, ka patiesībā ģimenē dzer, kaujas, izsit sievu no mājas. Ko dienā neredz, tas notiek naktī. Kura ģimene mūsu ciematiņā ir tā laimīgā... Kura ir tāda, ka abi laulātie čubinādamies vien dzīvotu? Nav tādu!" prāto Millija.
Vai viņa mīlestībai tic? Vairs ne. "Vilšanās... Pirmoreiz ieķeries, otrreiz, bet kad pretī nav atdeves... Ka nevari mājās izrunāties... bet ir jādzīvo kopā tāpēc, ka ir jādzīvo. Tā ir vairākumam," viņa atzīstas. Millija domā, ka tā ir noteikts – laulība un mīlestība ir šķirti jēdzieni. Sieviete pārsvarā kopā dzīvo ar to vīrieti, ar kuru pirmo saskrien kopā. Millija to saista ar teoriju par "karmas atstrādāšanu". Viņa uzskata, ka pašai nācies vispirms atstrādāt karmu ar vīru –dzērāju un kausli. Pēc tam viņa ir virzījusies augšup, saņemot labāku vīru. Millija domā, ka viņai jābūt priecīgai par to, jo daudzi pēc neveiksmes personiskajā dzīvē vairs nespēj "piecelties", iet tikai uz leju – kā no kraujas lejā. "Dzīve ir tāda, ka nemitīgi ir sevi jāapliecina. Tad tikai vari cerēt, ka kļūs vieglāk. Tas ir jānopelna," viņa domā.
Ar ko tikai laukos nākoties saskarties. Ar lāstiem, ar pieburšanām, ar kaitēšanu. Tas viss darbojas. Tāpēc Millija ir ielāgojusi – krupis nav jānorij vai "kā tu man, tā es tev". Ja viņa atrod pie savu durvju sliekšņa nobērtu sāli, tad ir skaidrs, ka tā nav nejaušība. "Ja kāds jums iesaka, ka "tā manta" ir jāsavāc un jānoslīcina, tad es saku – nē. Tas nozīmē ļaunumu atdot aizmirstībai, neitralizēt to. Tā ir ļaunuma gludināšana, kas var tā arī nekad nebeigties. "Tā manta" ir jāsadedzina, lai ļaunuma darītājs jūt pats, ko ir nodarījis, lai lāsti iet atpakaļ pie viņa," saka Millija. Viņa uzskata, ka laukos laimi cits citam noskauž. Tā nemaz nav "ļaunā acs", tā ir parasta nenovīdība. Aiz skaudības sievas brauc pie tantēm, pie vārdotājām, aizrunā sāli un tad bārsta... pie durvīm, zem tepiķiem, pa celiņiem. Dažu Millijai ir gadījies pieķert aiz rokas nozieguma vietā. "Lai arī es dzīvoju tālu no civilizācijas, bet vienai otrai desmit kilometru nav šķērslis, lai "ieskrietu" manā pagalmā un apgrieztos uz papēža, sāli nopakaļ birdinot. Esmu iemācījusies ar to tikt alā. Man jau neko nevajag. Atriebties nevienam negribu. Man vajag tikai savu ģimeni sargāt. Nevajag ne burt, ne pieburt, ne skaust. Ja kāds vēlas, lai viņam klājas labāk nekā man. Es varu tikai tik, cik es varu," stāsta sieviete.
Millija atzīst senu tautas metodi enerģētiskai attīrīšanai. Naktī galvgalī jāliek pusglāze ūdens, kurā iešauta jēla ola. To var darīt reizi mēnesī trīs mēnešus pēc kārtas. Taču Millija uzskata, ka to var darīt katru nakti, kamēr ola no rīta ir tīra – tāda pati, kāda vakarā glāzē ielikta.
Ar realitāti ir jāsadzīvo. Tā domā viņa. Lauku sieviete ir atkarīga no katra skatiena. Viņa nezina, pa kādiem pesteļiem dienā ir pāri gājusi... Tas viss traumē. Millija bieži mājās tur degošas sveces. Viņa zina, ka nevienam nedrīkst dāvināt degošu sveci, jo līdz ar to cilvēks atdod savu dvēseli. Pāri slieksnim nedrīkst nest degošu sveci. Tas nozīmē iznest no mājas dvēseli. Millija skaišas par tradīciju dāvināt degošas sveces. Piemēram, skolās svētkos aizdegtas sveces dalot kā cimdus... Tā nu ejot, kad aizmirst senču padomus. Labāk būtu, ja katra namamāte laiku pa laikam attīrītu savu māju, izstaigājot visus tās kaktus ar iedegtu sveci rokās un nopūšot to, stāvot šaipus sliekšņa tā, lai dūmi nokūp viņpus sliekšņa... Pīlādžu zari Jāņos labi pasargājot mājas, dodot svētību. Var pīlādzi likt zem sliekšņa.
Bet vai vieglāk, patiesāk nebūtu atrast un noturēt pie sevis savu vienīgo mūža mīlestību, nevis meklēt mierinājumu mistikā?
Ko tas dod, ja skraida no viena vīrieša pie cita ar bērniem astē, bet... jēgas nav un nav. Un cilvēki runā, ka "tā jau tāda". "Maz laukos ir tādu sieviešu, kas saka – ar to tur man nesanāca, es aizeju pie nākamā. To atkal izmetu no dzīves! Eju pie nākamā! Tā notiek tikai romānos vai stāstos no žurnāliem... sieviete meklē un meklē un beidzot vecumā nonāk pie īstā. Ak, dzīvē tā nenotiek," domā Millija.
Viņa saka – "ar otro vīru man ir dota tāda kā brīvība". Un to Millija prot novērtēt. "Es neesmu tik apspiesta kā ar pirmo vīru. Mani neviens nesit. Vīrs nedzer. Es varu darīt, ko gribu. Vienīgais, kā nav... nav sarunu tādu, kādām vajadzētu būt pāra attiecībās. Ir tikai darbs... Runas par to, ko vajag nopirkt, ko uzbūvēt. Abi ar vīru skatāmies vienā virzienā – tur būs tā nauda," smej Millija. Rūpes par bērniem vienojot. Bet rūpes vienam par otru? To trūkst.
Vai Millijas dzīvē ir bijusi īsta mīlestība? Vīrietis, ar kuru viņa būtu varējusi dzīvot dvēseliski – kā viens vesels? Varbūt šis cilvēks bijis sastapts, taču viņš un Millija pagājuši viens otram garām? Gājuši tālāk katrs savu ceļu? "Tieši tā arī bija," atzīstas Millija, "bija bildinājums no viņa, taču es kategoriski biju pret to, ka mums būs bērni, jo man tie jau bija." Vīrietis pastāvējis uz to, ka viņam vajag īstu ģimeni – ar saviem bērniem tajā. Vīrieša iecerētā paudusi: "Nē, es vairs neesmu gatava bērniem, esmu gatava tikai kopīgai dzīvošanai."
Tā viņi izšķīrušies. Vēl tagad abi mēdzot satikties. Kā cilvēki. Mēdzot izrunāties no sirds. Dvēseļu saskaņa abiem bijusi un ir. Un tas esot dārgums. Millija atzīst: "Es pati vien biju vainīga. Kad ar draugu aizgājām katrs uz savu pusi, es satiku savu nākamo, kas kļuva par manu otro likumīgo vīru. Ātri vien nāca atziņa, ka mūsu kopdzīvē kaut kā trūkst. Trūkst kopīgu bērnu! Nācās sagādāt. Gribi vai negribi. Saprašana nāca vēlāk. Vecāki cilvēki arī bija tie, kas deva padomu – jums nebūs dzīves, ja negādāsiet kopīgus bērnus."
Vai Millijai ienāk prātā zaudētā mīlestība, domas par to, ka dzīve varēja veidoties citādi, labāk? "Cenšos par to nedomāt... ar viņu man būtu citādi. Ar viņu varējām izrunāt pilnīgi visu. Toreiz un tagad. Satiekamies, izrunājamies. Un ar to pilnīgi pietiek. Lai atkal varētu iet pa dzīvi. Lai būtu labi. Un izrādās, ka seksa var nemaz nebūt. Pat nevajag. Mīlestība – tas ir pavisam kas cits, kaut kas spēcīgs. Tā ir iekšēja līdzība ar savu īsto vīrieti," saka viņa. Millija tic, ka tieši ar šo vīrieti viņas laulība būtu svētīta ar mūžīgu mīlestību. Vai tiešām? Ja viņi tomēr būtu sagājuši kopā... "Laikam ticu šai mīlestībai tieši tāpēc, ka tā nav piepildīta. Pārsvarā jau tie mīlošie pāri, kas apprecas, ar laiku kopā paliek tikai pieraduma dēļ. Nu nav tāda pāra, kas var mūžu nodzīvot bez neviena strīda, bez neviena skandāla! Taču... ir sievietes, kurām patīk, ka viņas sit, un ir tādas, kurām tas ir pretīgi. Manam vīram pirmā sieva bija nešpetna. Pati prasījās, lai iekausta. Un tad vilka blūzīti ar īsām piedurknēm un gāja cilvēkos, lai visi redz viņas zilumus," smaida Millija.