Piedalies vēstures rakstīšanā! Pēcpadomju masu psihozes (41)

No krāsmetāliem līdz sarkanajam dzīvsudrabam

Kooperatīvu laikmets mainīja ne tikai cilvēku materiālo stāvokli, bet arī psiholoģiju. Redzot, kā naudu pelna citi, vidusmēra pilsonim radās stingra pārliecība, ka ar biznesu var nodarboties ikviens – vecs vai jauns, gudrs vai... teiksim, ne pārāk gudrs. Ilūziju, ka biznesā tiešām nav nekā sarežģīta, veiksmīgi uzturēja arī prese, savairojoties neskaitāmiem biznesa biļeteniem un avīzītēm, kas mudžēja no visādiem sludinājumiem un padomiem. Brīžam te gadījās pat pa kuriozam, teiksim, laikrakstos parādījās reklāmas, kas aicināja 7.-9. klašu skolēnus pieteikties īpašos mārketinga kursos pusaudžiem. Kas īsti ir mārketings, tolaik neviens vēl nezināja, tādēļ nav brīnums, ka bērnu-biznesmeņu kursi kaut kā ātri vien izčibēja.

Jāteic, ka tālu no patiesības iedomas par biznesu kā vienkāršu nodarbi nemaz nebija, jo astoņdesmito gadu nogale un deviņdesmito sākums tiešām bija laiks, kad ar dažādiem darījumiem (visbiežāk tā bija tirdzniecība) nodarbojās arī cilvēki, kas ne pirms, ne pēc tam komercijā nekādi nebija iesaistīti. Vienkārši tam bija ļoti pateicīgs laiks, jo preču cenu starpība PSRS un Rietumos bija grandioza, kas pavēra lieliskas peļņas iespējas. Tiesa, ar noteikumu, ka tev ir draugi dažādās padomjzemes malās un vēlams arī aiz tās robežām.

Vispopulārākais deviņdesmito gadu sākuma vieglas peļņas avots neapšaubāmi bija tirdzniecība ar krāsainajiem metāliem. Sākumā, kamēr vēl nepastāvēja Latvijas un Krievijas robeža, metāli lielos apmēros tika smelti kaut kur Padomju Savienības ārēs. Krāsmetālu ieplūšana (lai nekavējoties ceļotu tālāk uz Somiju vai Vāciju) turpinājās arī pēc robežas nospraušanas, jo sākumā tā bija tik caurumaina, ka kontrabandu tai pāri dabūt nebija sevišķi sarežģīti. Diemžēl Krievijas izlaupīšana nebija vienīgais krāsmetālu ieguves veids, jo zemāka lidojuma vīri ar vājāku fantāziju savas „raktuves” atklāja tepat Latvijā. Sākās krāsaino metālu zādzību bums.

Dzelžus, kas satur krāsainos metālus, čiepa it visur: vecās noliktavās, paputējošos valsts uzņēmumos, mazdārziņos, no elektrolīnijām un uz dzelzceļa. Turklāt nereti šīs zādzības nodarīja jūtamu kaitējumu valstij. Piemēram, 1992. gada vasarā zagļi Vecāķu – Carnikavas posmā nospēra 7000 kilogramus kontaktvadu un vara sliežu savienotāju, kā rezultātā uz astoņām stundām tika paralizēta vilcienu satiksme. Ap to pašu laiku veikli vīriņi nozaga arī elektrības kabeļus Zasulauka stacijā, tā apturot elektrovilcienu satiksmi starp Rīgu un Jūrmalu. Sekoja līdzīgas zādzības Saulkrastu līnijā, pēc kurām dzelzceļnieki nopietni sāka zvanīt trauksmes zvanus, paziņojot: ja vēl pāris dienas turpināsies tāda pati zagļu rosība, tad par vilcienu satiksmi varam aizmirst, jo vairāk vadu Latvijas dzelzceļam rezervē nav. Var jau būt, ka valdības vīri dzelzceļnieku žēlabas neņemtu galvā, ja vien 1992. gada jūlijā krāsmetālu zagļi neatļautos reti nekaunīgu izlēcienu – kādunakt viņi no parlamenta ēkas duravām noskrūvēja un aizstiepa bronzas plāksni ar uzrakstu "Latvijas Republikas Augstākā Padome". To nu gan zagļiem darīt nevajadzēja, jo nekavējoties sekoja Ivara Godmaņa valdības aizliegums privātuzņēmumiem uzpirkt jebkāda veida krāsainos metālus.

Jāpiebilst, ka šis nebija pirmais tāda veida aizliegums, jo jau pirms vairākiem mēnešiem ar metālu zādzībām mēģināja cīnīties, aizliedzot tos bez īpašas atļaujas izvest no valsts līdz muitas izvedtarifu pieņemšanai. Taču tad tarifus pēc kāda laika pieņēma un aizliegums zaudēja spēku, turklāt arī tā darbības laikā cerēto efektu neizdevās panākt, jo virkne firmu valdības atļauju metālu izvešanai tik un tā saņēma. Un arī otrais aizliegums cerības tā īsti neattaisnoja, jo jebkurš sevi cienošs komersants sagādāja dokumentus, kas apliecināja, ka metāli ir iegādāti kaut kur Krievijā un no Latvijas tiek izvesti tranzītā.

Pēc vairākiem gadiem arī bijušais premjerministrs I. Godmanis Ingas Utenas grāmatā "Cilvēks Godmanis" bija spiests atzīt, ka ar krāsaino metālu zādzībām galā tikt nav izdevies: „Nu kā mēs tikai nenomocījāmies! Un tomēr mums neizdevās atrast pareizo mehānismu, kā nepieļaut, lai tos neizvazātu ārā no valsts. Bet reāli to laikam nemaz nevarēja izdarīt, tā cenu starpība bija tik liela! Kā Kārlis Markss rakstīja – par 300 procentu lielu peļņu šauj nost. Ko tik visu nedarīju – apturēju vilcienus, aizliedzu ostās iekraut, ostas maksāja kaut kādas mistiskas soda naudas mana rīkojuma dēļ. Tad aiz ausīm rāvām visus lielos importētājus, lai tie ķer mazos zagļus... Neizdevās!”

Savukārt viena no teiksmainākajām juku laiku precēm bija sarkanais dzīvsudrabs – ne visai izprotamiem mērķiem izmantojama stratēģiskā izejviela, pēc kuras, kā runāja, rietumnieki bija kā traki. Katrā ziņā melnā tirgus cenas tika minētas vienkārši fantastiskas, tādēļ nav brīnums, ka mītiskā prece ik pa brīdim parādījās puspagrīdes komersantu sortimentā. Pareizāk sakot, teorētiski parādījās, jo praksē būtu pagrūti atrast kaut dažus cilvēkus, kuri sarkanā dzīvsudraba trauku būtu rokā turējuši, nemaz nerunājot par pārdošanu. Un šī apsēstība nerima līdz pat deviņdesmito gadu vidum: vēl 1996. gadā Francijā tika publicēta grāmata, kurā cita starpā bija apgalvots, ka kādreizējā rīdzinieka Grigorija Lučanska bieži par mafiozu saukātā kompānija "Nordex" 1992. gadā esot mēģinājusi izvest no Krievijas veselus 130 kilogramus tā paša sarkanā dzīvsudraba.

Tikai ap 2000. gadu Latvijas sabiedriskā doma bija nonākusi tiktāl, ka par mistisko vielu sāka vīpsnāt – piemēram, kādā Saeimas plenārsēdē deputāts Modris Lujāns diskusijā ar nesamierināmo pretinieku Juri Vidiņu izmantoja šādu argumentu: „Es atceros, ka savā laikā visi Latvijā runāja par kaut kādu sarkano dzīvsudrabu, nu, ko visi tur mēģināja viens otram pārdot, izandalēt, un ka teica, ka tā ir Krievijas tehnoloģija. Un man... es iedomājos netīšām, varbūt Vidiņa kungs tādu beidzot dabūjis, tur mājās, un amerikāņi uzzina. Kas tad tālāk notiek ar Vidiņa kungu (..)? Uz kurieni viņu īsti aizstiepj tie amerikāņi?”

Sāls un nauda

Toties bija vismaz divas jomas, kurās plašās tautas masas vīpsnāt tā arī neiemācījās: pirmā – it kā gaidāms viena vai otra pārtikas produkta deficīts; otrā – it kā gaidāma pašmāju naudas maiņa vai vērtības samazināšanās. Jau astoņdesmito gadu beigās katrs Latvijas iedzīvotājs dažādu produktu pieaugošā deficīta apstākļos uzskatīja par svētu pienākumu „atprečot” visus konkrētajam mēnesim domātos preču talonus, kā rezultātā vidusmēra mājsaimniecībā radās iespaidīgi degvīna, putraimu, miltu un pirmām kārtām jau ziepju krājumi, kuru pēc tam pietika gadiem ilgi.

Kā atskaņa no šiem laikiem palika ievērojamas sabiedrības daļas gatavība reaģēt uz jebkurām baumām par viena vai otra produkta iespējamu deficītu. Nepārspēta bija sāls, kuras izpirkšanas psihozes notika pat vairākkārt; iespaidīgākā – 2004. gadā, kad padomju laikiem jau it kā vajadzēja būt piemirstiem. Bet nē – atlika parādīties baumām, ka pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā sāls kļūs ievērojami dārgāka, bet Ukrainā ražoto rupjo sāli vispār nebūšot iespējams iegādāties, lai tauta masveidā mestos uz veikaliem. Rezultātā, piemēram, Maxima veikalos to sāls daudzumu, ar kuru ikdienas apstākļos būtu pieticis nedēļai, izpirka dažu stundu laikā. Turklāt, kas pārsteidzošākais, liela pircēju daļa lika pārdevējiem izteikties par pirmskara stāvoklim līdzīgu ainu – tikpat aktīvi tika izpirkti arī sērkociņi, konservi, makaroni, cukurs, etiķis un putraimi, kaut par to iespējamu padārdzināšanos vai deficītu bija klusējuši pat aizrautīgākie baumotāji. „Esmu saņēmis jau vairākus jautājumus no žurnālistiem Lietuvā – kas pie mums notiek? Mums ir veikalu tīkls arī Lietuvā un Igaunijā – tur nekas tamlīdzīgs nenotiek, jo viņi vienkārši saprot, ka tam nav pamata. Latvija tiešām ir unikāls gadījums – to nevar dēvēt citādi kā par masu psihozi,” presei klāstīja Maximas preses pārstāvis Ivars Andiņš.

Protams, pēc katras šādas masu psihozes nekavējoties parādījās arī versijas par to, kam tādu izraisīšana bijusi izdevīga. Piemēram, pēc 2004. gada „sāls ažiotāžas” Banku augstskolas Ekonomikas katedras vadītāja Margarita Dunska presei izteicās: „Izskatās, ka tirgotāji apzināti izmanto situāciju — ir viegli aizbildināties ar ES prasībām. Būtu jāsaprot, ka cenu pieaugums atdursies pret mūsu iedzīvotāju pirktspēju, kura nav augsta. Taču cilvēki masveidīgi izpērk atsevišķus produktus (sāli, etiķi) un šīm precēm cenas ceļas vairākkārtīgi. Tādējādi tirgotājiem ir peļņa, bet pircēji neapzinās, ka ar savu rīcību dzen cenas uz augšu vēl vairāk — to izraisa straujš pieprasījuma pieaugums. Panika diemžēl padara situāciju sliktāku...”

Nedaudz citāda jau kopš 1992.-1993. gada bija situācija ar ažiotāžām ap it kā iespējamu naudas maiņu vai citām finansiālas dabas pārmaiņām, - faktiski to visu pamatā bija valsts amatpersonu vairāk vai mazāk pārdomāti izteikumi vai cita publiski pieejama informācija. Un tauta ik reizi bija gatava uz šādu informāciju reaģēt – iespējams, pārāk labi atminoties padomjlaiku tā saukto „Pavlova reformu”. Tā, piemēram, 1993. gada februārī paklīda baumas par 500 Latvijas rubļu naudaszīmju izņemšanu no apgrozības – un rezultātā dolāra kurss strauji pacēlās. Vienubrīd dolārs tika pārdots pat par 171 rubli.

1993. gada 1. martā LR Naudas reformas komiteja paziņoja, ka visus Latvijas rubļus pret latiem varēs apmainīt pakāpeniski un bez jebkādām problēmām. Un vienalga – pie valūtas maiņas punktiem un bankām izveidojās garas rindas. Savukārt tā paša gada maijā to, ka Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes rīcība tā sauktā naudas vagona lietā, ļaujot izvest no Latvijas milzīgu daudzumu padomju rubļu, ir bijusi pretlikumīga un Latvijas interesēm kaitējoša, paziņoja parlamentārā izmeklēšanas komisija – un dolāra kurss pret Latvijas rubli nekavējoties palecās.

Amatpersonām atlika vien saķert galvu. „Pēdējie gadu desmiti cilvēkiem iemācījuši neticēt valdībai. Ticību spēs radīt tikai pati dzīve un reālie notikumi,” publiski atzina Latvijas Bankas viceprezidents Ilmārs Rimšēvičs, bet Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons likumsakarīgi atminējās to pašu sāli: „Būtībā tas bija stihisks process, kuru radīja mūsu cilvēku negatīvā dzīves pieredze, neuzticība un nedrošība. Man tas atgādināja masveida iepirkšanos pirms dažiem gadiem, kad paklīda baumas, ka nebūs nopērkama, piemēram, sāls, - tad visi metās iepirkt sāli.” Protams, jau atkal netrūka arī to, kuri izmisīgi meklēja – kam tad šīs masu psihozes varētu būt izdevīgas. Piemēram, Latvijas Bankas Vecrīgas nodaļas vadītājam Valdim Ivbulim viss bija skaidrs: „Baumas nerodas no nekā. Izmantojot masu psiholoģiju, vispirms bija iespēja dolāru iepirkt ļoti lēti un pēc tam pārdot par daudz dārgākām cenām.” Savukārt to, ka liela daļa valūtas tirgotāju ažiotāžas dienās bija tik pārsteigti, ka vienubrīd vispār pārstāja veikt valūtas pirkšanas un pārdošanas operācijas par kaut jel kādu kursu, sazvērestības teoriju piekritēji izlikās nemanām.

Turklāt arī šajā jomā nekas būtisks nemainījās arī pēc padsmit gadiem, kad Latvija no pēcpadomju telpas jau stabili bija pārcēlusies uz Eiropas valstu saimi: atlika tikai kādam ieminēties par iespējamu lata devalvāciju, lai cilvēki atkal dotos uz bankām un savus latu uzkrājumus konvertētu uz eiro vai pat izņemtu tos citu valstu valūtās.

Pārdabisko spēku ielenkumā

Vēl viena atjaunotās Latvijas iedzīvotāju kvēla aizraušanās izrādījās ticība dažnedažādiem pārdabiskiem spēkiem – pirmām kārtām jau ārstniecības jomā: reklāmas laikrakstu slejās nebija atrodami varbūt vienīgi tūlītējas augšāmcelšanas solījumi, un Anatolija Kašpirovska un Alana Čumaka kolektīvajiem seansiem padomju televīzijā (pirmais no viņiem, solot miljoniem cilvēku brīnumainu atveseļošanos, savu uzstāšanos sāka ar „maģiskajiem” vārdiem: „Mierīga jūra, jūra bez viļņiem, virs jūras lido kaijas...”) sekoja pat vairāku desmitu zīlēšanas salonu atklāšana Rīgā vien un milzumdaudz pašmāju preses aprakstu par dziedniekiem, magiem un brīnumdariem.

Tā, piemēram, laikraksts "Rīgas Balss" 1993. gada aprīlī publicēja milzu rakstu par maskavietes Irinas Zračihas „viesizrādēm” Rīgā: viņa, lūk, pārvaldot ekstrasensoriku, ekstrasensoro diagnostiku, kas ļauj atklāt un ārstēt slimības, adžūrvēdu zināšanas, meditāciju, numeroloģiju, dziedniecisko diētu, īpašo elpošanas sistēmu un pat „ribēfingu”. Neizpalika arī kontakttālrunis un, protams, sajūsminātas atsauksmes – re, ārste Gaļina tagad esot pārvilkusi svītru savam 30 gadu ārstniecības stāžam un nu dakterējot no jauna, bet vēl pāris sievietes pilnīgi izdziedinātas.

Savukārt ekstrasenss Rolands Tiltiņš – starp citu, Jēkabpils 1995. gada populārākais cilvēks – pat centrālajā presē spēja sevi palielīt šādiem vārdiem: „Esmu starptautiskas kategorijas ekstrasenss instruktors ar tiesībām strādāt 87 pasaules valstīs, izņemot Jēkabpili. 1996. gadā Latvijas Dziednieku asociācija uzņemta starptautiskajā dziednieku organizācijā Bonnā. (..) Es esmu palīdzējis daudziem cilvēkiem. Esmu dziedinājis epilepsiju, palīdzējis bērniem pēc dzemdību traumām.”

Tiesa, jau deviņdesmito gadu vidū, kad valsts iestādes uz pašpasludināto dziednieku aktivitātēm raudzījās visai iecietīgi, pietika pašvaldību, kuru vadība palika konservatīva un nelokāma – tam pašam R. Tiltiņam nācās publiski sūdzēties par Jēkabpils „nesaprotošo pašvaldību”: viņa sertifikāts un licence dodot tiesības strādāt arī visā Latvijā, bet Jēkabpilī viņam vairs neesot pat telpu, kur organizēt dziedniecības seansus, savukārt pilsētas Ekonomikas policija viņu esot vienkārši vajājusi, lai sodītu ar 250 latu naudassodu par neatļautu ārstniecisko darbību.

Kā jau daudzās jomās, vajadzēja atgadīties kam patiesi traģiskam, lai valsts (Veselības departamenta u.c. personā) vairs tik vienkārši nedotu oficiālas atļaujas, piemēram, astoņiem Ukrainas dziedniekiem Latvijā „lasīt lekcijas”. („Nav pat zināms, par kādu tematu būs šīs lekcijas. Uzskatu, ka departamentam būtu jāveido koncepcija par Latvijas medicīnas attīstību vispār, lai izslēgtu šādu šarlatānismu. Šādi dziednieki pie mums brauc kā pie tumsoņām un grābj naudu, bet cieš cilvēki,” šo situāciju presei komentēja tās pašas Jēkabpils slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vadītājs Jānis Daņevičs.) Dziednieku un pūšļotāju pašdarbībā liktenīga traģēdija notika 1994. gada pavasarī, kad kļuva zināms, ka 28. februārī Gaiļezera slimnīcā nomirusi 31 gadu veca sieviete, kura cīņā pret krūts vēzi paļāvusies uz... badošanās it kā dziedniecisko spēku. Sekcijā tika konstatēts, ka sieviete mirusi no sirds mazspējas, bet pirms tam ilgstoši badojusies – par to liecinājusi visa organisma distrofija.

Šādu „terapiju” slimniece nebija izdomājusi pati, bet gan izlasījusi Veras Ježovas (pēc profesijas – celtniecības inženieres) krieviski izdotajā grāmatiņā "Kā es izveseļojos no vēža". Pēc tam izrādījās, ka jau pirms pusgada pacientei konstatēts veidojums krūtī un piedāvāts to steigšus operēt, taču viņa nolēmusi ārstēties pēc V. Ježovas grāmatiņas pirmajā daļā aprakstītajām metodēm, vēl vairāk – sameklējusi arī pašu V. Ježovu un uzzinājusi, ka otrajā daļā būšot aprakstītas vēl citas iedarbīgas metodes... Tad nu beidzot valsts pret netradicionālajiem dziedniekiem kļuva stingrāka: tā jau 1995. gada februārī Netradicionālās medicīnas un akupunktūras asociācija tika izslēgta no Latvijas Ārstu biedrības, turklāt biedrības dome nolēma arī pasludināt par nederīgiem asociācijas izdotos sertifikātus, īpaši norādot, ka tie izsniegti arī personām bez mediķa diploma – piemēram, ekstrasensiem. Velti asociācijas prezidents, profesors Nikolajs Nikolajevs taisnojās, ka sertifikātus ekstrasensiem asociācija gan izsniegusi, taču tas noticis pēc pamatīgas atlases un eksāmena „bioenerģētikas subspecialitātē” un šie sertifikāti devuši tiesības izmantot šīs metodes tikai medicīniskajās iestādēs un tikai ārsta uzraudzībā. Turklāt šī asociācija bijusi vienīgā, kas pētījusi un analizējusi dažādos ekstrasensu un citu dziednieku sludinājumus presē.

Nākamajos gados nelegālie ārstētāji un ekstrasensi bija spiesti aiziet aizvien dziļākā pagrīdē, kaut viņu pakalpojumi joprojām bija pieprasīti – tā, piemēram, arī 21. gadsimtā ekstrasensi regulāri tika saukti palīgā noslīkušu vai pazudušu cilvēku meklējumos, savukārt baņķiera Valērija Belokoņa alus darītava "Kimmels Rīga" pat savas jaunās ūdens ņemšanas vietas 2002. gadā izvēlējās ar ekstrasensu palīdzību.

Tiesa, alus darītavai gan izdzīvot konkurences cīņā tas nepalīdzēja, bet vienalga: vēl 2003. gadā veikta socioloģiskā aptauja parādīja, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju tic ļaunai acij, burvestībām, horoskopiem un nākotnes pareģošanai, vairāk nekā trešdaļa – telepātijai, ekstrasensorikai un tam, ka labas vai sliktas zīmes piepildās, bet 16-18 procenti – citplanētiešu darbībai uz zemes un garu izsaukšanai. Turklāt pētītāji no kompānijas SKDS īpaši atzīmēja, ka šāda aptauja tiekot veikta jau piecus gadus un atbildes šajā laikā būtiski nemainoties.

Tam vēl jāpiemetina, ka ne jau tikai pagātnes māņi, bet arī modernās zinātnes atklāsmes izrādījās spējīgas ne pa jokam satraukt Latvijas iedzīvotājus: piemēram, 1994. gadā pasaules ziņu aģentūras izplatīja informāciju par kādu sievieti Lielbritānijā, kuru nezināma baktērija saēdusi 24 stundu laikā, sekoja TV "Panorāmas" sižets, un rezultātā plašās tautas masas Latvijā ne pa jokam satraucās par „cilvēkēdāju baktēriju” – strutainas infekcijas izraisošu mikroorganismu, pret kuru neesot faktiski nekādu līdzekļu.

Ko tad nu runāt par Latvijas iedzīvotāju kāri uz Dieva un dzīves jēgas meklēšanu dažādās netradicionālās reliģiskās konfesijās, kas līdz ar padomju sistēmas sabrukumu sāka vairoties kā sēnes pēc lietus. Bet par to – citreiz.

Vai vēlaties izdarīt tā, lai mūsu visu kopēji piedzīvotā vēsture saglabātos iespējami precīzi un detalizēti? Jums ir šāda iespēja. Pašlaik sagatavošanā ir grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” otrais sējums, kas klajā nāks šā gada otrajā pusē. Tieši TVNET lasītājiem būs iespēja iepazīties ar virkni jaunās grāmatas nodaļu sagatavju un dot ieteikumus – kā pietrūkst, kas piemirsts, kur autori kļūdījušies. Ieteikumi un labojumi tiks rūpīgi izstudēti un ņemti vērā, tā varam apgalvot – šī būs reāla iespēja piedalīties mūsu visu vēstures sarakstīšanā visiem, kurus tā interesē ne tikai vārdos vien.

Pilns citēto autoru, grāmatu un citu izdevumu saraksts – mājas lapā www.musuvesture.lv un grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” 1. sējumā.