Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kurš diriģēja pārtikas uzņēmumu pri(h)vatizāciju – Šķēle vai kāds cits?

L. Lapsa, K. Jančevska
Kurš diriģēja pārtikas uzņēmumu pri(h)vatizāciju – Šķēle vai kāds cits?
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 2

Kurš tad bija tas, kurš uzrakstīja un pieņēma bēdīgi slavenos lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas likumus – tos pašus, saskaņā ar kuriem vai visi vērtīgākie uzņēmumi viens pēc otra „nejauši” tika privatizēti par niecīgām summām un beigu beigās nonāca Andra Šķēles īpašumā? Vai tiešām var teikt, ka pats Šķēle likumus izstrādāja, pats pieņēma un pats arī pri(h)vatizēja? Par to – šis saīsinātais fragments no jaunās grāmatas „Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu”.

Toreizējais valdības vadītājs Ivars Godmanis vēlāk 1990. gada situāciju Ingas Utenas grāmatā „Cilvēks Godmanis” atcerējās ar šādiem vārdiem: „Pirmā privatizācijas iezīme bija pārtikas veikali, mēs sākām ar tiem. Bija ārkārtīgi grūti, jo eksistēja tādi piščetorgi: pārtikas tirdzniecības uzņēmumi, pakļauti pašvaldībām. Ak kungs! Tur simt gadus nevienam nekādu privatizāciju nevajadzēja! Viņi negribēja! Jo viņu shēma bija sakārtota un paši varēja taisīt šuherus. Savukārt valsts uzņēmumos teica, ka viņiem nekādu privatizāciju nevajag, jo viņi grib dabūt paši savus veikalus. Arī muļķīgi – tu pats ražo un tev vēl pašam ir arī veikals! Veikalniecība un ražošana ir divas dažādas lietas! Sākumā, protams, sitāmies kā pa nātrēm. Bet tad caur Augstāko Padomi izdevās dabūt ārkārtas pilnvaras! Uz pusgadu. Man personīgi. Uztaisījām komisiju, es – vadītājs, Šķēle – vietnieks. Reāli jau Šķēle tur sitās, bet es arī gāju, bļaustījos. Mans galvenais uzdevums bija ierasties un uzsist ar kulaku pa galdu, ja kāds protestē, ha, ha! Ļoti cieti, ar ārkārtas pilnvarām privatizējām veikalus. Un, kad bijām ar tiem tikuši galā, tālāk privatizācija aizgāja jau kā pa ķēdi.” 90. gadu sākuma maizes nozares pārraudzītājs Lauksaimniecības ministrijā Jevgeņijs Lukašenoks šo trijotnes vai varbūt četrotnes kopdarba sākumsituāciju atceras tā: „Es gribu jums pateikt atklāti, par Šķēli var daudz runāt un var runāt dažādi. Es pret viņu attiecos tik objektīvi kā ne pret vienu Latvijā. Un varbūt jums tas nepatiks, bet es gribu pateikt, ka pēc darbaspējām un prāta Šķēlem Latvijā nav līdzīgu. Un es neblefoju. Jo, kad mēs sākām strādāt pilnīgas izolācijas apstākļos un Igaunijā bija problēmas ar maizi, tad mums Latvijā nebija problēmu ar maizi: kaut mēs bijām dažādi cilvēki, mums bija laba komanda. Un komanda bija saistīta ar to, ka Godmanis bija ļoti saprotošs, kā tad... Varbūt šodien viņš kļuvis tāds demagoģisks, viņš jau daudz ko ir iznesis atklātībā, bet tad viņš bija daudz konkrētāks un pieņēma konkrētus lēmumus. Un saistībā ar maizi mums bija komanda, ieskaitot premjeru, bija Ģēģers, kurš principā neiejaucās, jo viņam bija savas problēmas, saistītas ar lopkopību, un bija Šķēle, kurs nodarbojās ar rūpniecību, un biju es, kas nodarbojās ar maizi kā tādu. Šķēle par maizi zināja tikai to, ka tā ir veikalu plauktos. Es zināju, kā to ražot. Un, ja runājam godīgi par mums trijiem, tad mēs viens otru papildinājām. Šķēles caursišanas spējas, Godmaņa atbalsts, un Latvijā bija maize.” Tikmēr 1993. gadā, faktiski jau 1992. gada nogalē pienāca viens no, iespējams, nozīmīgākajiem ķēdes posmiem – sākās lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizēšanas priekšdarbi, un 1992. gada 17. novembrī Dainis Ģēģers izdeva vēlākos procesus būtiski ietekmējušo pavēli „Par valsts īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtības nodrošināšanu”, kas būtībā noteica visu tālāko pārstrādes uzņēmumu privatizēšanas praktisko norisi (kaut paši pārtikas nozares privatizācijas likumi tika pieņemti tikai 1993. gadā). Pavēle, īpaši norādot nepieciešamību to saskaņot arī ar ministra pirmo vietnieku Andri Šķēli, bija īsa un skaidra: „Lai nodrošinātu valsts īpašuma privatizācijas sagatavošanu saskaņā ar Latvijas Republikas likumu „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību”, pavēlu: 1. Iecelt Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisiju šādā sastāvā: komisijas priekšsēdētājs, ministrs – D. Ģēģers, komisijas locekļi: A. Šķēle – ministra vietnieks ar tiesībām aizvietot komisijas priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā, V. Atkačūns – Agrārās reformas pārvaldes priekšnieks, J. Lapše – Lauku privātuzņēmējdarbības pārvaldes priekšnieks, A. Elksne – Juridiskās pārvaldes priekšniece, I. Feiferis – Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors.” Turklāt nozīmīgs bija šīs pavēles pielikums, kurā bija minēti astoņi desmiti uzņēmumu – faktiski viss Latvijas pašmāju pārtikas rūpniecības zieds. Atlika tikai tāds sīkums kā likumi par konkrēto nozaru – piena, gaļas, maizes ražošanas – uzņēmumu privatizāciju; tie paši, par kuriem līdz pat šai baltai dienai ir dzirdama versija – pats Andris Šķēle, ministrijā darbodamies, esot sagatavojis un sarakstījis tādus likumus, pēc kuriem viņam pašam bijis ērti un vienkārši privatizēt visu, ko vien sirds kārojusi. Protams, pats viņš to nekad un nemūžam neatzīs – lūk, vēl viens fragments no kādas deviņdesmito gadu beigu intervijas.

– Kādā stāvoklī bija tās saimniecības lietas, ko jūs uzraudzījāt?

– Domāju, ka viņas bija stadijā, ko var nosaukt par samērā neapskaužamu. Neapskaužamu no situācijas, kura vēlāk nāca un kuru tanī brīdī varbūt neviens neprognozēja. Tie bija uzņēmumi, kuri tika administratīvi vadīti, kuriem bija administratīvi iedalīti tirgi. Uzņēmumos tādi kā mārketinga, preču un tirgzinības speciālisti vispār nebija. Bija sistēma, kas noteica – no tā uzņēmuma 1000 tonnas to un to sūtīt uz turieni un viss. Tādu sistēmu es saņēmu 1990. gada 14. augustā, kad kļuvu par ministra vietnieku, un tā bija sistēma, kurai skaidri bija ieprogrammēts milzīgs risks, kas saistījās ar administratīvo vadības sistēmu. Visas cenas pārtikas produktiem tika noteiktas no augšas, tās apstiprināja Ministru padome. Šī sistēma nebija orientēta uz tirgus saimniecību, un, ja nebūtu bijušas veiksmīgas pārmaiņas sistēmā, domāju, ka mēs arī pārtikas pārstrādes nozarē piedzīvotu VEF, Alfas un citu lielo flagmaņu likteni.

– Ko jūs darījāt, lai tā nenotiktu, un kā jums izdevās pasargāt pārtikas rūpniecību no iznīcības?

– Tas nav jautājums, ko darīja viens Šķēle. Tur bija daudzu cilvēku un daudzu speciālistu, arī to, kas sēdēja Augstākajā padomē un Ministru padomē, arī toreizējā premjera Ivara Godmaņa, izpratne, ka šis process kaut kādā veidā ir jāpadara mazāk riskants. Nekļūdīgi mans viedoklis ir, ka, notiekot kādām izmaiņām, pārmaiņām vai, kā tautā saka, reformām, ja tās ir permanentas, nepārejošas, tad tās vienmēr beidzas ar noplēstiem jumtiem, izlauztām durvīm un izsistiem logiem vai tūkstoš cilvēkiem stāvošiem uz ielas, bez darba un raudošām mātēm ar bērniem uz rokām. Tādēļ cīnījos, lai lielai daļai pārtikas pārstrādes uzņēmumu būtu speciāla likumdošana, kas ļāva ātrāk sākt privatizāciju. Tā savukārt ļāva saglabāties ļoti daudziem uzņēmumiem. Tobrīd gan tam tika likti ļoti lieli šķērši — bija virkne dažādu nacionāļu un pretējās puses deputātu, kas negribēja ļaut Ivaram Godmanim realizēt konsekventu valsts pārmaiņu politiku visā tautsaimniecībā. Bija mētāšanās no vienas koncepcijas pie otras, bet nekas noteikts, un es skaidri apzinos, kāds liktenis piemeklētu, piemēram, Liepājas piena kombinātu, ja tā privatizācija būtu ilgusi piecus gadus.

Virkne citu tā laika amatpersonu savos izteikumos ir pietiekami izvairīgas. Ilggadējais Lauksaimniecības ministrijas darbinieks Valdis Dzenis saka: „Principā ministrijas darbu vadīja vietnieks. Šķēle bija labi ieredzēts Augstākās padomes Lauksaimniecības komisijā, jo Šķēle tiešām ir gudrs cilvēks. Tad tie likumi tika izstrādāti, samērā ātri, jo lielākajai daļai bija tāds ieskats, ka privatizācija atrisina visas problēmas. Arī man, godīgi sakot, es iedomājos – ja noprivatizē, tad viss notiek, nekādu problēmu vairs nav. Tā ideja jau bija laba: privatizē, pēc tam zemniekiem ir iespējas ieiet iekšā uzņēmumā kā īpašniekiem. Visi bija dzirdējuši, ka ārzemēs lielākā daļa pārstrādes uzņēmumu pieder zemniekiem. Arī te to taisīja. Diemžēl tā nebija patiesība. Un Šķēle perfekti zināja privatizāciju.” Par to, vajadzēja vai nevajadzēja privatizēt, šaubu nav, jo situācija deviņdesmito gadu sākumā bija gana dramatiska. Bet kurš tad radīja lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumu pirmās redakcijas, kurās komisijās vai ministriju struktūrās tās piedzīvoja izmaiņas, kas šīs izmaiņas ierosināja, un pēc kādiem priekšlikumiem tika pieņemtas galīgās versijas? Īsi sakot – kas bija tas, kurš, piemēram, noteica, ka darbiniekiem nekādā gadījumā nevajadzētu atdot vairāk kā 10–25 procentus no privatizējamo uzņēmumu akcijām? Kurš, piemēram, piešķīra tik lielu lomu valsts uzņēmumu „saimniecisko partneru” vēlmēm pēc uzņēmumu akcijām? Kurš izlēma, kas jāprivatizē tagad un tūlīt, bet kas – kaut kad vēlāk? Kā tika izlemts, ka pirmpirkuma tiesības jāpiešķir tās zemes īpašniekiem, kas atrodas zem uzņēmumu objektiem, – un kam tika (vai netika) dotas tiesības šos lēmumus tulkot atbilstoši konkrētajai situācijai? Un kāpēc, piemēram, tikai 1994. gadā Zemkopības ministrijai ienāca prātā, ka nebūtu slikti, ja lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas komisijās būtu vairāk zemniecības pārstāvju (kad toreizējais Latvijas Zemnieku federācijas vadītājs Andris Rozentāls bija spiests atzīt, ka šī ideja ir mēģinājums ielēkt aizejošā vilcienā)? Šie lēmumi bija, maigi izsakoties, ārkārtīgi būtiski – to sekas vēl tagad jūt liela daļa Latvijas pārtikas rūpniecības. Jevgeņijs Lukašenoks min tikai vienu piemēru: „Ja kritiski izturas pret privatizāciju kā tādu, tad es jau toreiz tā teicu un arī tagad, pēc sešpadsmit gadiem varu pateikt, ka ar graudu pārstrādes privatizāciju vajadzēja pagaidīt. Novilcināt par kādiem trim līdz pieciem gadiem. Mēs tikko bijām atdevuši zemes zemniekiem, tikko, tikko, un viņi vēl nebija gatavi izglītoties un apvienoties tā, lai tā būtu ne tikai apvienošanās uz papīra, bet apvienošanās, kas darbojas. Un nākotnē – kā tagad Zviedrijā, Norvēģijā zemnieku apvienības eksistē vairāk nekā desmit gadus un viņiem pieder graudu pārstrādes uzņēmumi. Tad šis process bija spontāns, likumu ta’ taisīja un pareizi taisīja, bet izmantot to par graudu pārstrādi vajadzēja nedaudz vēlāk. Zemnieki būtu kļuvuši spēcīgi, un viņi sev uz daudziem gadiem būtu varējuši nopirkt graudu pārstrādes uzņēmumus. Bet šodien iznāk tā, ka faktiski visās attīstītajās kapitālisma valstīs graudu ražotājiem ir savi elevatori graudu glabāšanai, kā arī dzirnavas vai kombikorma rūpnīcas, bet elevatori – noteikti. Bet šodien šeit viņi ir palikuši vieni paši, viņi izaudzē un ir spiesti tūlīt pārdot, bet parasti Eiropas valstīs, īpaši Skandināvijā, viņiem ir pašiem savi elevatori, kur glabāt. Un es vienu periodu ļoti kritiski vērtētu, jo graudu pārstrādes uzņēmumus vajadzēja atdot privātās rokās nedaudz vēlāk. Bet mēs Latvijā steidzāmies to izdarīt, cik vien iespējams, ātri, un to nevajadzēja darīt.” Nākamajās nodaļās mēs vēl tiksim līdz konkrētām amatpersonām, kuras, pamatīgi pārsniedzot savas pilnvaras un brīvi traktējot likumus, var teikt, faktiski pasniedza vērtīgas dāvanas Andrim Šķēlem un viņa biznesa partneriem. Tāpat nevajadzētu aizmirst arī konkrētus politiķus, kuru dēļ Jevgeņija Lukašenoka pieminētie zemnieki tā arī palika pie sasistas siles, – piemēram, vēlāko Andra Šķēles domubiedru Gundaru Bērziņu, kura uzstājības dēļ kādam tik nevēlamais vārds „zemnieki” tika izsvītrots no maizes ražošanas uzņēmumu privatizācijas likuma grozījumiem, kas paredzēja: „Ja uz akciju nedalāmo paketi iesniegti vairāki pieteikumi, priekšrocības ir pieteikumiem, ko iesniedz lauksaimniecības produktu ražotāji – zemnieki, ražotāju kooperatīvās sabiedrības, kuri akcijas var iegādāties arī par privatizācijas sertifikātiem.” Bet galvenais tomēr bija pieņemto likumu konkrētie formulējumi un normas, un te nu katram, kam uznāk vēlme aizrakties līdz pirmsākumiem, sākas īstais Sīzifa darbs. Pati ministrija un Valsts arhīvs jau tradicionāli atsaucas uz deviņdesmito gadu sākumu haosu, kā rezultātā pamatīgi dokumentu apjomi – faktiski veseli slāņi – ir vienkārši un ērti pazuduši. („Izskatot Jūsu pieprasījumu par iepazīšanos ar pārtikas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumu pieņemšanas gaitas dokumentāciju, darām zināmu, ka Zemkopības ministrijas rīcībā nav dokumentu par minēto likumu tapšanas gaitu 1992.–1993. gadā. Dokumentācija, kuras ilgums pārsniedz 10 gadus, nodota Valsts arhīvā,” – tā 2006. gada decembrī raksta Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Baiba Bāne. Lieki teikt, ka ko tādu velti meklēt arī arhīvā.) Savukārt bijušo amatpersonu atmiņas nav gluži viennozīmīgas – sākumā ieklausīsimies vienā no tālaika ministriem, kurš ļoti kategoriski vēlas lasītājiem palikt anonīms.

– Vai var teikt, ka Andris Šķēle bija atbildīgs par lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizāciju? Viņa kompetencē bija izstrādāt likumus, noteikumus...

– To jau vairāk [Andris] Miglavs, bet Augstākā padome tos likumus pilnībā izmainīja, mēs virzījām citu versiju.

– Kādēļ?

– Tāds toreiz bija uzstādījums, toreiz Augstākajai padomei bija lielāka vēlme piedalīties likumdošanas iniciatīvas procesā.

– Kāda bija jūsu sadarbība ar Šķēli?

– Pēc pirmajiem trīs mēnešiem viņš ļoti izmainījās.

– Kādā veidā?

– Mums pirmdienās bija tikšanās ar Augstākās padomes komisijas vadību, viņš parasti mēģināja kaut kādus jautājumus virzīt, es viņam teicu – ja ir vēlēšanās par kaut ko parunāt, piesakieties uz tikšanos.

– Vai jau tobrīd varēja manīt, ka viņš varētu vēlēties kādus uzņēmumus iegūt savā īpašumā?

– Un kā jūs domājat? Es nedomāju, ka tā bija viņa paša iniciatīva.

– Jūs vēlaties teikt, ka viņš pildīja kāda uzdevumu?

– Man tā šķiet.

– Kā?

– ...

Pēdējais jautājums tā arī paliek neatbildēts. Savukārt nākamais iztaujātais ir jau pieminētais Valdis Dzenis: viņam jau nu gan daudzajos gados ministrijā vajadzētu būt visu pamanījušam, visu piefiksējušam.

– Daudzi pārtikas pārstrādes uzņēmumi tika privatizēti pēc īpašiem likumiem. Kurš bija idejas autors, ka vajag privatizēt tieši šos?

– Ar pārstrādes uzņēmumiem bija tā. Tajā laikā atnāca uz ministriju strādāt Šķēle. Un Šķēle ieņēma Ģēģera pirmā vietnieka amatu, tas būtu pielīdzināms tagad valsts sekretāram. Principā ministrijas darbu vadīja pirmais vietnieks. Tāpat kā tagad šos likumus par privatizāciju izstrādā Ministru kabinets, pēc tam nes uz Saeimu un nobalso.

Bija tas, ka Šķēle bija labi ieredzēts parlamenta Lauksaimniecības komisijā, jo Šķēle tiešām ir gudrs cilvēks. Palīdzēja viņam izstrādāt Andris Miglavs. Tad tie likumi tika izstrādāti, samērā ātri, jo lielākajai daļai bija tāds ieskats, ka privatizācija atrisina visas problēmas. Arī es, godīgi sakot, iedomājos – ja noprivatizē, tad viss notiek. Nekādu problēmu vairs nav. Diemžēl tā nebija patiesība.

Tā ideja jau bija laba. Privatizē, pēc tam zemniekiem ir iespējas ieiet iekšā uzņēmumā kā īpašniekiem. Visi bija dzirdējuši, ka ārzemēs lielākā daļa pārstrādes uzņēmumu pieder zemniekiem. Arī te to taisīja. Bet te, lai kā mēs gribētu, iznāca tā. Perfekti privatizāciju zināja Šķēle. Likumus. Un ļoti labi viņos orientējās. Viņš jau pats nerakstīja, bet ar viņu konsultējās.

– Iniciatīva nāca no Šķēles?

– Iniciatīva nāca ne tikai no viņa, bet arī no sabiedrības. Tas ir valsts, ko tad tagad darīt? Ļaut sabrukt? Privatizēsim! Man nav nekādu datu, bet es esmu runājis ar cilvēkiem, pie kuriem bija griezušies, teikuši – tu paņem, devuši naudu, lai var nopirkt kapitāla daļas, un pēc tam viss aizgāja šuri muri, kur visu pārdeva tālāk. Jo visi privatizētie uzņēmumi pēc tam tika pārdoti. Principā tā visa ideja sanāca ne uz priekšu, ne atpakaļ. Šķēle saka – labi, ka viņi strādā. Man ir žēl, ka viņi tādā veidā strādā, jo kāds no tā ieguva peļņu.

– Kurš izlēma, cik ļaus darbiniekiem privatizēt, kur jāpiesaista stratēģiskais investors?

– Sagatavoja materiālus Šķēle, Miglavs palīdzēja, Lauksaimniecības komisijā strādāja veči, Godmanis toreiz bija Ministru prezidents. Visi tie darījās.

– Pēc kādiem kritērijiem to noteica?

– To es nezinu.

Tātad – it kā sanāk, ka no Lauksaimniecības ministrijas nāca vieni privatizācijas likumu varianti, bet aktīvie Saeimas deputāti tos mainīja vai līdz nepazīšanai? Jānis Kinna šos procesus atminas būtiski citādāk.

– Tiek apgalvots, ka Lauksaimniecības ministrija privatizācijas likumus par gaļas, piena un graudu pārstrādi radīja citādākus, un tad Augstākajā padomē viņi ieguva to veidolu, kas viņiem ir, kādā viņi tika pieņemti... Kāpēc tie tika mainīti, kur bija tas ieguvums?

– Tad man jājautā, kādā jomā jūs domājat – citādākus?

– Es runāju ar cilvēkiem no ministrijas, un viņi teica: „Vai! Mēs izstrādājām pilnīgi citus likumus, un tad Augstākā padome tos sagrieza ar kājām gaisā. Bet tas, kādi viņi tika izstrādāti, tas vairs nav pieejams, pat arhīvos vairs nav pieejams...”

– Es nemāku atbildēt uz jūsu jautājumu, jo, manuprāt, tā nebija. Es nevaru identificēt nevienu problēmu, kur Augstākā padome būtu kaut ko ļoti būtiski izmainījusi no tām koncepcijām, turklāt Augstākā padome ļoti jaucās likumdošanā, bet tomēr viņa pati nebija autore nevienam likumam. Ja mēs runājam par zemes reformas likumu, kas bija pirmais, tad to ir izstrādājusi darba grupa, tur Augstākā padome pamainīja, ja es tagad pareizi atceros, slavenā divpadsmitā panta redakciju, liekot uzsvaru uz 1940. gada 17. jūnija īpašuma tiesībām. Tajā darba grupas izstrādātajā variantā tas uzsvars bija mazāks mazliet, tur [Stefans] Rāzna ar [Annu] Seili iesniedza kopīgi, un deputāti arī par to nobalsoja, kur bija skaidrāk pateikts. Patiesībā saturs un būtība droši vien būtu viena un tā pati. Privatizācijas likumus izstrādāja Agrārās ekonomikas institūts, Zīle, nu, tur tika diskutēts...

– Zīle?

Roberts Zīle. Tagadējais ekonomisko zinātņu doktors. Un, starp citu, arī to doktora grādu viņš nopelnīja ļoti daudz ar likumdošanas aktiem. Tur varētu būt tā, ka tas likums tika rakstīts diskusijā, ka viņi nebija tādi, ka uzraksta – te viņš ir gatavs, jo nu pieredzes, kā privatizēt, jau vispār nebija valstī, vispār pasaulē nebija. Kā kolektivizēt – bija pieredze, cik tur vajag – izsūtīt un kā to izdarīt. Un tas likumprojekts, manuprāt, tapa diskusijā, un nevar uzskatīt, ka viņš bija uzrakstīts tāds gatavs. Kas attiecās uz privatizācijas likumiem, es tiešām nezinu nevienu principu, ko Augstākā padome būtu ļoti būtiski izmainījusi, izņemot – palielinājusi uzsvaru uz, nu, tādu sociāldemokrātisku uzsvaru uz tiesībām iegūt šos īpašumus lauksaimniecības produkcijas ražotājiem tieši vai viņu apvienībām. Nu, teiksim, pārstrāde arī tika ļoti konsekventi šādā veidā privatizēta un realizēta, bet tas šos ražotājus nepaglāba, jo ļoti ātri viņi savas kapitāldaļas pārdeva. Un tagad piena pārstrāde ir pilnīgi privāta, un tur nu ražotāju teikšanas, izņemot dažiem uzņēmumiem, nav pilnīgi nekādas. Bet privatizācija, it sevišķi piena nozarē, viņiem deva iespēju, un viņi reāli saņēma akcijas – kāda Rīgas piena kombināta vai kāda Valmieras piena kombināta. Bet citas izmaiņas es nevaru identificēt nekādas, tā ka es domāju, ka tas ir... Augstākā padome tiešām daudz strādāja, mēģināja uzrakstīt, kā viņi domāja, bet, ka būtu bijis kaut kāds, nu, principiāli cits uzstādījums... Tad mums jāsatiekas ar to cilvēku, kas to teica, tad mēs varētu diskutēt.

– Un kāda jums bija šī te tālaika sadarbība ar Šķēles kungu, kā jūs viņu raksturotu?

– Viņš ļoti bieži nāca uz komisijas sēdēm, viņš ir cilvēks, kas ļoti labi prot pamatot un atbildēt, un tā tālāk...

Un patiesībā arī jau Ģēģera ministrēšanas laikos, tad, kad viņš tika iecelts, tur jau bija kaut kāds zināms laiks, kad Šķēli neiecēla, kurš strādāja kopā ar [Andri] Miglavu, Zīli pie privatizācijas likumiem un kuram bija tā saikne no ministrijas ar parlamentu, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisiju. Tā ka tādā izpratnē, es gribētu teikt, ka uz šo reformu virzienus Šķēle uz sevi liktās cerības attaisnoja, jo lauksaimniecības nozare bija gan, pateicoties tam, ka bija jau iepriekšējās iestādes, gan pateicoties arī, nu, teiksim, zināmai Šķēles darbībai vai ministrijas darbībai, lauksaimniecības nozarei jau bija pirmie privatizācijas likumi Augstākajā padomē.

Savukārt Jevgeņijs Lukašenoks saka, ka galvenais „bīdītājs” pats Jānis Kinna nebija pilnīgi noteikti – un arī Andris Šķēle vienpersoniski ne: „Es nedomāju, ka Šķēle deva norādījumus tā laika Augstākajai padomei, kā taisīt likumu. Man liekas, ka paši deputāti steidzās ar privatizāciju, pārņemot shēmas, jo tās shēmas ne jau Latvija taisīja no nulles. Es dažādi varu domāt par Kinnu, bet es... jo pats viņš tos likumus, par cik es saprotu, ka caur viņu tie gāja, viņš pats nav tik gudrs, lai varētu izlaist tādus likumus, pats tā personīgi tajos iesaistoties. Es neuzskatu viņu par tik spējīgu cilvēku. Tas ir mans personīgais viedoklis.”

Tā nu kolektīvās bezatbildības apstākļos likumi tika pieņemti tādi, kādi tie iznāca. Vēl gan paliek oficiālā „galvenā vaininieka” Andra Miglava skaidrojums, bet tas – jau grāmatā.

Plašāka informācija par jauno grāmatu, kā arī izmantotās literatūras un citātu avotu uzskaitījums – www.skele.lv

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu