Sektu ielenkumā (104)

„Tradicionālistu” nedienas

Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tradicionālo reliģisko konfesiju vadība uzvedās tā, ka radīja iespaidu – šiem cilvēkiem nebūtu nekas pretim, ja viņu vadītās baznīcas pamestu daži desmiti vai pat simti tūkstošu ticīgu ļaužu. Tā 1993. gada 26. janvārī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārkārtas sinodē par jauno arhibīskapu ievēlētais Jānis Vanags (citi kandidāti bija Juris Rubenis, Georgs Zālītis, Aivars Beimanis, Visvaldis Klīve, Roberts Feldmanis, Vilis Vārsbergs un Elmārs Rozītis, bet tikai pēdējais savu kandidatūru neatsauca) paziņoja, ka viņa galvenie uzdevumi būšot saiknes nostiprināšana starp sabiedrību un valsti, kā arī kristīgās izglītības veicināšana, taču patiesībā galvenokārt nodarbojās ar īpaši konservatīva baznīcas kursa nostiprināšanu.

Jau itin drīz pēc ievēlēšanas jaunais arhibīskaps par sievietes iespējamu iecelšanu mācītāja postenī paziņoja skaidri: „Grūti pateikt, kur nav viņas vieta, ja neskaita draudzes mācītāja amatu...” Savukārt pēc pāris gadiem sākās baznīcas „tīrīšana” no „sektantisku maldu mācību” pārstāvjiem – piemēram, tieši ar šādu formulējumu 1996. gada rudenī tika atcelts Doles un Bulduru luterāņu draudžu mācītājs Ilārs Plūme.

Necik neatpalika arī citu tradicionālo konfesiju pārstāvji: tā, piemēram, katoļu baznīcas labo tēlu regulāri aizēnoja saimnieciska rakstura skandāliņi ap Aglonas baziliku (kaut vienlaikus uzlaboja Romas pāvesta Jāņa Pāvila II ierašanās Latvijā 1993. gada septembrī), ar pareizticīgās baznīcas tēva Aleksandra (pilnā vārdā – Aleksandra Kudrjašova) svētību katedrālē Rīgas centrā iekārtojās pat valūtas maiņas punkts, šīs pašas baznīcas nekustamo īpašumu darījumi izraisīja daudzus izbrīna pilnus jautājumus, savu reizi pamatīgi izvillojās arī ebreju reliģiskā draudze, savukārt visus pārspēja Grebenščikova vecticībnieku draudze, kurā dažādi grupējumi enerģiski cīnījās par ietekmi šajā organizācijā – lielākajā Rīgas zemes īpašniecē.

Vīķes-Freibergas „šamanisms”

Ko brīnīties, ka šādā mulsinošā situācijā milzumdaudz cilvēku meklēja jaunus dzīves jēgas sniedzējus – turklāt runa bija ne tikai par vidējas izglītotības ļautiņiem, bet arī augsti mācītiem cilvēkiem. Tā tobrīdējā zinātniece, vēlākā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 1994. gadā savas domas par šiem jautājumiem "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" izteica tik plaši un izteiksmīgi, ka no šīs publikācijas jācitē vairāk nekā tikai pāris teikumi: „Vilšanos tajā, ko var sniegt organizētā baznīca, biju piedzīvojusi jau agrāk. Akli ticēt, kā baznīca to prasītu, īsti vairs nespēju. Nelīdzēja arī protestantisma sausā prātniecība, uzsvars uz Bībeli kā vienīgo autentisko dievišķās atklāsmes avotu utt. Es jutos, ka Dievs vai nu ir miris, vai mani pametis.

Tā šo divu vilšanos dēļ es sāku meklēt kaut ko citu, un tas mani noveda pie ezotērisma mācībām un studijām. Sākumā es, pēc tam mans vīrs Imants un ar laiku arī mana meita Indra iesaistījāmies Rozes Krusta ordenī un sākām sekot tā programmai ar meditācijām un vingrinājumiem. Tā visu savu pieauguša cilvēka mūžu paralēli zinātniskajai darbībai esmu bijusi praktizējoša mistiķe - cilvēks, kas piekopj misticismu nevis kā intelektuālu novirzi (t.i., lasa par ezotēriskām tradīcijām, kabalu, hinduismu u.tml.), bet kā praksi, kura orientēta uz apziņas stāvokļu trenēšanu, vingrināšanu, intuīcijas izkopšanu. Kādu laiku biju Martīnistu Ordenī, vēlāk mācījos sahadža jogu. (..) Man bija kvalifikācijas diploms psiholoģijā, kas oficiāli ļauj mācīt zinātni augstskolā, turpretī mistiskajā tradīcijā es uzskatīju sevi par mācekli, kam nav tiesību darboties kā skolotājai. Pirms kādiem gadiem es ilgi un smagi slimoju. Jutu lielas sāpes un pirmo reizi mūžā paņēmu slimības atvaļinājumu, pārdomāju savu dzīvi. Un tad ar mani notika kaut kas tāds, ko īsos vārdos varētu raksturot kā šamanisku iniciāciju. Daudzām tautām šamaņi tiek iniciēti caur ciešanām, un, tā kā es pārdzīvoju stipras ilgstošas sāpes, ar mani notika kaut kas līdzīgs.

Un kopš šā satriecošā pārdzīvojuma manī aizvien vairāk nobrieda ārkārtīgi spēcīgs impulss – sākt kaut ko darīt, lai to, ko esmu milzīgās sāpēs atklājusi un garā mūža pieredzē izkristalizējusi, mēģinātu nodot tālāk citiem. Es to sajutu kā savu pienākumu. Bet sapratu arī to, ka neviens nenāks, lai uzspiestu man zīmogu uz pieres: „Mēs tevi aicinām un ieceļam - še diploms un dari!” Es sapratu, ka tas viss gulstas uz manas atbildības, man pašai arī jāatrod veids, kā šo pieredzi nodot tālāk.

Tā kopā ar vīru sākām meklēt metodes un paņēmienus, kas būtu viegli iemācāmi, viegli izdarāmi, dotu diezgan ātrus rezultātus un turklāt vēl nekādā veidā nebūtu bīstami. Mums ļoti gribējās darīt kaut ko, kas garīgā plāksnē varētu palīdzēt tautiešiem Latvijā šajā smagajā pārejas posmā. (..) Mēs ar vīru gan visu laiku atgādinām, ka neesam terapeiti, piedāvājam tikai preventīvo garīgo higiēnu. Slimam cilvēkam es, protams, iesaku iet pie terapeita. Es ļoti vienkārši un konkrēti mācu ļaudīm zināmus principus, kas, manuprāt, varētu palīdzēt saglabāt garīgo līdzsvaru. (..)

Ilgākais, ko es pati esmu piedzīvojusi, ir bijusi vesela nedēļa radikāli augstākā apziņas stāvoklī. Turklāt toreiz šis pārdzīvojums nāca kā daudzu tautu tradīcijās tas notiek ar šamaņiem, pēc ļoti ilgām un skaudrām fiziskām sāpēm. Galaiznākums gan bija brīnišķīgs. Cita starpā es veselu nedēļu spēju saklausīt simfonisko mūziku ne tikai ar ausīm, bet it kā ar visu ķermeņi, it kā mūzika būtu trīsdimensionāla un taustāmi izdalīta pa visu telpu. Bet tas nav viss. Cilvēks vispār jūtas atdzimis, pārtapis jeb, pareizāk sakot, atgriezies savā īstajā pareizajā vietā it kā no garīgās trimdas.”

Pirmie „nekaitīgie” soļi

Ko nu tur brīnīties, ka dažādas „netradicionālās” reliģiskās organizācijas Latvijā sāka augt un vairoties kā sēnes pēc lietus: Krišnaīti – Harē Krišnas kustība Latvijā – 1994. gadā oficiāli atzīmēja jau 15. gadadienu kopš darbības sākšanas Latvijā, un, lai gan 1979. gadā krišnaītus to tradicionālajos tērpos uz ielas satikt bija diezgan neiedomājami, astoņdesmito gadu beigās viņi ar saviem ielu gājieniem tiešām bija vieni no pirmajiem padomju sabiedrības šokētājiem. Jau 1989. gadā Rīgā notika krišnaītu „Visuma valdnieka svētki”, un 1994. gadā tajos pirmoreiz piedalījās arī vēršu pajūgs ar improvizētu templi uz ritentiņiem – īsts mielasts acīm visiem, kam netradicionālās reliģijas šķita nepieņemamas vai izaicinošas. Citas sektas Latvijā ienāca daudz klusāk. Vēlāk tik pazīstamais „dinamiskās kristiešu draudzes” "Jaunā paaudze" vadītājs Aleksejs Ļedjajevs pirmoreiz pie mediju intereses apvāršņa parādījās tikai 1993. gadā – un arī, tikai pateicoties kādam konfliktam Valkā, kur vietējā televīzija bija sākusi raidīt "Jaunās paaudzes" dievkalpojumu ierakstus. Izrādījās, ka par katras tā saucamās „filmas” raidīšanu tikuši samaksāti 500 Latvijas rubļi – tātad divarpus lati, un vēlākais pilsētas mērs, tobrīdējais Latvijas Tautas frontes Valkas nodaļas valdes priekšsēdētājs Vents Krauklis paziņoja skaidri un gaiši: „Protams, neviens privātstudijai nevar aizliegt translēt tādus raidījumus, kādus tā vēlas parādīt. Tomēr es uzskatu, ka tā saucamie dinamiskie dievkalpojumi ir kaitnieciski.”

Jau pašā deviņdesmito gadu sākumā – turklāt šķietami ļoti, ļoti nekaitīgi – parādījās arī mūnieši. 1991. gadā mūniešu finansētā „seminārā” ASV desmit dienas pavadīja arī, piemēram, vēlākā pretkorupcijas apkarotāja Inese Voika, kura vēlāk presei apgalvoja, ka „tas viss līdzinājās tradicionālam semināram” un ka „mūs ļoti pieklājīgā, atturīgā veidā iepazīstināja ar šīs kustības ideoloģiju, nebija nekādu piespiedu elementu”. Toties dažus gadus vēlāk Apvienošanās kustība Latvijā jau bija sajutusies tik vareni, ka visā nopietnībā piedāvāja toreizējam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim tikties ar šīs globālās sektas vadoni Sanu Mjangu Mūnu.

Satraukums par sātanistiem

Pirmoreiz jau pa īstam sabiedrība satraucās, parādoties ziņām par sātanistu – vienalga, iedomātu vai reālu – šausmu darbiem.

1994. gada martā kādā dzīvoklī Liepājā, Kalpaka ielā tika atrasti divu cilvēku līķi, un nozieguma vietā atrada sātanistu „pazīšanas zīmes” – uz viena nogalinātā vēdera bija uzzīmēta apgriezta zvaigzne aplī. Protams, visa Liepāja mēnešiem ilgi runāja par sātanistu zvērībām, un vispārējo noskaņu nemazināja arī fakts, ka nepilnu gadu vēlāk par slepkavību 15 gadu cietumsods tika piespriests astoņpadsmitgadīgajam Oskaram Iesalniekam, savukārt viņa kompanjonam Artim Akerblūmam tika divu gadu cietumsods (viņš bija „tikai slēpis” noziegumu un pārdevis zelta kronīšus, ko slepkava bija izrāvis no viena nogalinātā mutes), savukārt pārdabisko spēku ietekme spriedumā pieminēta netika.

Tāpat sātanisti tika vainoti arī slepkavībās 1997. gada decembrī Rīgā, kur noslepkavotajiem tika izgriezta sirds. Savukārt gadu vēlāk vispārējā apsēstība ar sātanisma uzplūdu draudiem bija tik iespaidīga, ka atlika, piemēram, Liepājā pazust divām sešpadsmitgadīgām meitenēm, lai kriminālpolicija nekavējoties publiski paziņotu – abas nepilngadīgās tiek turētas aizdomās par līdzdalību sātaniskā sektā, turklāt vienas personīgajās lietās atrasti dažādi priekšmeti, kas liecinot par viņas piederību kādai no sātanistu sektām; tiesa, pēc pāris nedēļām izrādījās, ka Inese Butrima un Vita Dombrovskīte no mājām aizgājušas pēc banāla strīda ar vecākiem un vienkārši nolēmušas pāris nedēļas paklaiņot pa Kurzemi, pastrādāt kādās lauku mājās un pabaidīt radus.

Rezultātā Rīgā pašvaldības policija 1999. gadā bija gatava pat veikt pastiprinātu patrulēšanu sakarā ar Valpurģu nakti un pievērst īpašu uzmanību „vietām, kur var tikt veikti sātanistu rituāli – pamestajām mājām, pagrabiem, katakombām un kapsētām”. Savukārt Kristīgi demokrātiskās savienības centrālā valde ar partijas priekšsēdētāja vietnieku Juri Kokinu priekšgalā pat nāca klajā ar oficiālu paziņojumu, ka pēdējā laikā „negatīvo spēku avangardā pret humānisma principiem iezīmējas asi vērstā sātanisma kustība” un ka vispār daudzu mūsu valsts šodienas neveiksmju pamatā esot destruktīvu spēku inspirēta sabiedrības morāles kritēriju degradācija, tāpēc tieslietu un iekšlietu institūcijām, kā arī sabiedrībai esot nepieciešams „ieņemt stingru stāju pret sātanistu tīkojumiem grūst Latviju vēl dziļāk morāla pagrimuma purvā”.

(Starp citu, arī vēlākajos gados tieši kristīgie demokrāti visaktīvāk iestājās pret dažādām nešķīstībām. Piemēram, 2003. gadā viņiem Andra Teikmaņa vadībā neiepatikās helovīna svinēšana Latvijā: „Bezatbildīga rotaļāšanās ar ļaunuma simboliem ir tikpat bīstama kā rotaļāšanās ar ieročiem, jo tā nelabvēlīgi ietekmē cilvēku, it sevišķi jaunu cilvēku, psihi un notrulina dabisko riebumu pret ļaunumu, un var kļūt par impulsu, kas tuvina sātanismam. Tādēļ KDS Centrālā valde uzskata, ka helovīns nav popularizējams Latvijas valsts televīzijā un radio, un atzīst, ka ļoti savlaicīga ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga un Katoļu Baznīcas arhibīskapa kardināla Jāņa Pujata vēršanās pret „mežonīgo ākstīšanos, kam nav nekāda sakara ar kristīgām vērtībām”, varam piebilst – arī ne ar latviskām, – un izsaka cerību, ka šis viedoklis nepaliks saucēja balss tuksnesī.”)

Nākamajos gados gan izrādījās, ka „sātanistiem” – parasti noteikta vecuma jauniešiem – izdomas pietiek tikai dažādu attiecīgu simbolu uzķēpāšanai publiskās vietās un reizēm arī kādas baznīcas vai kapu apgānīšanai. Līdz ar to šī tēma pakāpeniski izgaisa, uz brīdi atdzīvojoties tikai 2003. gadā, kad no partijas "Jaunais laiks" izstājās tās valdes loceklis un jaunatnes nodaļas vadītājs Lauris Šulcs, - bija izrādījies, ka jaunais politiķis izveidojis samērā īpatnu interneta mājas lapu.

Pats sevi viņš tajā bija nodēvējis par „Lauri Luciferu 666”, un, kā lapas saturu un uzbūvi atreferēja ziņu aģentūra LETA, „mājas lapā sātanisma elementi izvietoti paralēli informācijai gan par Šulca privāto dzīvi, gan viņa darbību partijā un Saeimā. Piemēram, nākamā zem sadaļas Satan is here (Sātans ir šeit) bija sadaļa My employer (Mans darba devējs), kas noved Saeimas Ārlietu komisijas mājas lapā. Lapā arī bija ievietotas fotogrāfijas, kurās Šulcs oficiālos pasākumos redzams kopā ar Latvijas premjeru, "Jaunā laika" priekšsēdētāju Einaru Repši un citiem "Jaunā laika" valdes locekļiem.”

Šoks par Jehovas liecinieces nāvi

Tas, ko sabiedrības un valsts līdz tam diezgan neitrālajā attieksmē pret sektām neizdevās mainīt sātanistiem, paradoksālā kārtā sanāca hiperdievbijīgajiem Jehovas lieciniekiem – vēl vienai vairākus gadus Latvijā oficiāli nereģistrētai sektai, kas darbību mūsu valstī tāpat sāka jau astoņdesmito gadu beigās. Pērkons nogranda 1996. gada septembra vidū, kad plašākai sabiedrībai kļuva zināms par 17 gadus vecās Jeļenas Godlevskas nāvi.

Jauniete Rīgas pilsētas ātrās medicīniskās palīdzības slimnīcā bija nogādāta ar smagu traumu – iegurņa kaula lūzumu un ievērojamu asins zudumu, taču viņas vecāki un draudzes locekļi kategoriski atteicās no asins pārliešanas, jo to aizliedzot viņu ticība, - vecāki bija parakstījuši pat attiecīgu dokumentu. Beigu beigās māte tomēr atteicās no ticības nosacījumiem, taču bija jau par vēlu – jauniete nomira.

Taču visvairāk sabiedrību šokēja ārstu stāstītais par mirušās „ticības brāļu” – Jehovas liecinieku draudzes pārstāvju rīcību: vairāki ar mobilajiem telefoniem bruņoti vīrieši ārstiem burtiski skatījušies uz pirkstiem, lai tikai mediķiem neienāktu prātā ķerties pie ķecerīgās asins pārliešanas; visa nodaļa pienesta pilna ar jehoviešu reklāmmateriāliem, jehovieši bijuši gatavi arī iegādāties zāles par vairāk nekā pusotru tūkstoti dolāru – tiem laikiem milzīgu naudu.

Tad nu slimnīcas Traumatoloģijas nodaļas ārsts Valdis Sapats presei atminējās, ka pirms vairākiem gadiem Jehovas liecinieku pārstāvji izteikuši atklātus draudus, kad draudzes loceklim veikta asins pārliešana. Savukārt valsts ar lielu izbrīnu konstatēja, ka Jehovas liecinieki vispār nav reģistrēti Tieslietu ministrijā, un ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš bargi paziņoja: „Tiesībsargājošām iestādēm būs jāizvērtē Jehovas liecinieku ticības atbilstība Latvijas likumdošanai, jo tā aizliedz lietot metodes, kas glābj cilvēka dzīvību.”

Paši jehovieši jaunietes nāvi, protams, traktēja pilnīgi citādi – prese ziņoja par dievkalpojumu, kurā kāds jehoviešu brālis Sergejs paziņojis – ja sātanisma pārņemtie ārsti nebūtu veikuši asins pārliešanu, māsa Aļona būtu dzīva un savas draudzes vidū. Savukārt toreizējam veselības valsts ministram jehovieši dažu dienu laikā sagādāja gandrīz pussimtu no dažādām pasaules valstīm nākušu faksu ar aicinājumu asins pārliešanas vietā izmantot alternatīvas metodes.

Ēteriskā valsts kontrole

Jehovas lieciniekiem mīļā miera labad nācās vien pieņemt „sātaniskās” valsts varas prasības, un 2004. gadā Latvijā oficiāli reģistrētas jau bija 13 liecinieku draudzes. Savukārt pēc J. Godlevskas nāves valsts un arī sabiedriskās organizācijas beidzot sāka darīt kaut jel ko, lai ierobežotu līdz tam faktiski pilnīgi nekontrolēto sektu izplatību.

1998. gada janvārī pat notika kongress par netradicionālo reliģiju sociāli nelabvēlīgo ietekmi, kurā valsts tika aicināta izstrādāt sistemātisku politiku, lai padomju gados reālas izvērtēšanas spējas zaudējušos iedzīvotājus pasargātu no dažādu sektu ietekmes. Tā paša gada februārī uz pirmo sēdi sanāca jaunizveidotā Jauno reliģisko kustību pētīšanas konsultatīvā padome, un vienlaikus izskanēja brīdinoša prognoze – pēc 5-10 gadiem tikai padsmit procenti ticīgo piederēs tradicionālajām konfesijām, bet 86% būs sektu piekritēji. Kriminoloģijas centra pārstāvis Artūrs Šulcs publiski paziņoja – kā destruktīvo reliģiju sektas Latvijā esot minami mūnieši, sātanisti, scientologi (scientisti).

Sekoja Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktora Ringolda Baloža publisks skaidrojums – kas tad īsti ir kas Latvijas reliģisko organizāciju pasaulē: pirmkārt, astoņas tradicionālās konfesijas; otrkārt, Latvijai netradicionālās reliģiskās organizācijas – piemēram, anglikāņi, budisti, musulmaņi, sintoisti, vasarsvētku draudzei piederīgie, utt.; treškārt, jaunās reliģiskās kustības - gan tās, kurām ir jāpārreģistrējas ik gadu, gan arī tās, kas reģistrējušās Tieslietu ministrijā (TM) pirms 1995. gada, kā arī no tradicionālajām konfesijām atšķēlušās atsevišķas draudzes, kas kļuvušas par sektu; ceturtkārt, sabiedriskas organizācijas, kas patiesībā ir jaunās reliģiskās kustības — piemēram, Brahma Kumaris, Indiešu kultūras biedrība vai humanitārais centrs Dianētika; piektkārt, nereģistrētās jaunās reliģiskās kustības – piemēram, sātanisti; sestkārt, nacionālā reliģija – dievturība.

Tiesa, neraugoties uz smalko klasifikāciju un Tieslietu ministrijas uzraugošo darbību, arī nākamajos gados regulāri parādījās ziņas te par Rīgas skolām „uzbrūkošiem” krišnaītiem un Jehovas lieciniekiem, kuri traumējot skolēnu psihi, te jau par pavisam eksotiskiem sektantiem. Un tur neko nevarēja padarīt pat Saeima – prese atspoguļoja, piemēram, šādu Tieslietu ministrijas un Reliģisko lietu pārvaldes pārstāvju vizīti pie Saeimas Integrācijas apakškomisijas jau 2006. gadā:

„Deputātus visvairāk satraukuši savulaik internetā un televīzijā redzētie kadri no organizācijas "Jaunā paaudze" pasākuma, kurā redzams, kā tūkstošiem cilvēku nonāk neizskaidrojamā eiforijā un daži, tostarp Saeimas deputāte Ina Feldmane (Latvijas Pirmā partija), organizācijas līdera Aleksandra Ļedjajeva viegli pagrūsti, krīt gar zemi. „Masu hipnoze, gārgšana ar putām uz lūpām, krišana ar galvu pret zemi un lielu būkšķi, valsts valodas nelietošana, beigās vēl politiskā aģitācija,” uzskaitīja ārpusfrakciju deputāts Aleksandrs Kiršteins. „Vai tas viss atbilst likumam?”

Reliģisko lietu pārvaldes reģistrācijas daļas vadītāja vietniece Jekaterina Macuka sacīja, ka par šo pasākumu lūgts teologu atzinums un atzīts, ka tas bijis rituāls, kas raksturīgs šai reliģiskajai kustībai. Savukārt valodas lietošanu katra reliģiskā organizācija varot brīvi izraudzīties. „Bet, ja kāds ļaus sevi sist krustā, tas arī būs reliģiskais rituāls un jūs neko nedarīsiet?” vaicāja A. Kiršteins. „Tad valsts iejauksies, jo sišana krustā kaitē veselībai, bet valsts aizsargā cilvēku veselību,” atteica J. Macuka...” Un rezultātā deputāti gan kārtējo reizi konstatēja, ka tā pa īstam sektas neviens neuzrauga un neierobežo, - bet ar šo konstatāciju arī viss beidzās.

Vai vēlaties izdarīt tā, lai mūsu visu kopēji piedzīvotā vēsture saglabātos iespējami precīzi un detalizēti? Jums ir šāda iespēja. Pašlaik sagatavošanā ir grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” otrais sējums, kas klajā nāks šā gada otrajā pusē. Tieši TVNET lasītājiem būs iespēja iepazīties ar virkni jaunās grāmatas nodaļu sagatavju un dot ieteikumus – kā pietrūkst, kas piemirsts, kur autori kļūdījušies. Ieteikumi un labojumi tiks rūpīgi izstudēti un ņemti vērā, tā varam apgalvot – šī būs reāla iespēja piedalīties mūsu visu vēstures sarakstīšanā visiem, kurus tā interesē ne tikai vārdos vien.

Pilns citēto autoru, grāmatu un citu izdevumu saraksts – mājas lapā www.musuvesture.lv un grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” 1. sējumā.