Kāpēc ebreji „nelika mierā” Ulmani un viņa preses sekretāri? - II (148)

„Ķēķa antisemītu” meklējumos

„Ir jāsaprot – ja no mūsu viesistabām un saloniem antisemītisms jau izsvēpēts, tad mūsu ķēķos tas vēl aizvien zeļ un plaukst. Un skumji, ka pat tik cēlā darbā kā Draudzīgais aicinājums tas uzvēdī savu šķebīgo smaku,” – šīs ir rindas no Dienas viedokļraksta, kas tika veltīts „ebreju jautājumā” „iekritušajam” Valsts prezidentam Guntim Ulmanim: viņam nelaimīgā kārtā bija sagadījies Draudzīgā aicinājuma ietvaros 1994. gadā sadāvināt skolu bibliotēkām vēsturnieka Ādolfa Šildes grāmatas – tā paša vēsturnieka, kurš Otrā pasaules kara laikā, kā daudziem par pārsteigumu izrādījās, bija apliecinājis, ka „nevar noklusēt to milzīgo prieku, kādu jūtam no ebreju jautājuma risināšanas mūsu zemē”.

Pēc visa spriežot, ne G. Ulmanis, ne viņa gudrie padomdevēji par šo vēsturnieka biogrāfijas detaļu vienkārši neko nebija zinājuši. Turklāt viņi nebija pirmie, kas atjaunotajā Latvijā uzkāpa uz „Šildes grābekļa”: jau astoņdesmito gadu beigās raidījumā Labvakar Edvīns Inkēns intervēja to pašu Ā. Šildi, un pēc raidījuma pie tā veidotājiem bija vērsušies vairāki sašutuši ebreji – nu kā gan tādu cilvēku varot intervēt. Labvakarieši, kuri faktus par Ā. Šildes biogrāfijas antisemītiskajām detaļām vienkārši nebija zinājuši, situāciju glāba, nākamajā raidījumā intervējot vairākus ebrejus (un, kad gadus vēlāk E. Inkēns ieradās Izraēlā kā valdības pārstāvis, kam vajadzēja iepirkt ieročus Jāņa Kušķa vadītajai Latvijas specvienībai, neviens viņam veco stāstu, protams, neatgādināja).

Toties G. Ulmanim tik viegli izkļūt no situācijas neizdevās – lāča pakalpojumu prezidentam izdarīja viņa preses sekretāre Anta (Antainna) Buša, kura sarunā ar to pašu Dienu neapdomīgi izteicās, ka ebrejiem taču vajadzētu vienreiz „likt mūs mierā” un vispār – „lai viņi tur paārdās un tad jau norims”. Skandāla karstumā G. Ulmanis paziņoja, ka atbrīvošot A. Bušu no savas preses sekretāres pienākumiem, taču dažus mēnešus vēlāk izrādījās, ka viņa tomēr palikusi darbā prezidenta kancelejā, un sekoja īpaši nikns Dienas „uzbrauciens” prezidentam – viņš, lūk, riskējot ar Latvijas labo godu un slavu, tā ka faktam, ir vai nav A. Buša antisemīte, vispār vairs neesot nekādas nozīmes...

„Ķēķa antisemītisma” apkarotājiem tobrīd būtiski nešķita arī citi fakti, piemēram, ka ar grāmatu dāvinājumu (Ā. Šildes grāmatas G. Ulmanim bija piedāvājis Diplomātiskais salons kopā ar izdevniecību Elpa un Latvijas kuģniecību) kaut kas nav kārtībā, antisemītisma apkarotāji pamanīja tikai tad, kad par to sāka brēkāt Tatjana Ždanoka un Krievijas laikraksts Izvestija, kaut patiesībā tas, kādas grāmatas tiks dāvinātas, bija zināms jau krietni iepriekš un Latvijas tēla labvēļi varēja laikus par to signalizēt. A. Buša mēģināja uz to norādīt – bet neviens vairs viņā neklausījās, jo šis atgadījums mediju acīs sevi bija izsmēlis, savukārt tam pašam laikrakstam Diena bija parādījusies jau jauna „ebreju tēma”.

Ebrejs vai žīds?

Kā ir pareizi – ebrejs vai žīds? Tā arī bija visa tēma, kuras ne pārāk auglīgai apspriešanai Diena atvēlēja iespaidīgas lappušu platības. Tajās tad nu abu viedokļu pārstāvji – par kuru domstarpībām iepriekš gan nekas īpašs dzirdams nebija – izvērsās uz nebēdu. „Jautājuma būtība ir tāda: kādu vārdu savas tautības apzīmēšanai izvēlējušies Latvijā dzīvojošie ebreji. Zināms, ka viņi vēlas, lai viņus sauktu par ebrejiem. Ebreju kopienas vadība šo izvēli darījusi zināmu valdībai vēl 1989. gadā,” deklarēja, piemēram, Dokumentācijas centra Ebreji Latvijā vadītājs Marģers Vestermanis.

Savukārt vēsturnieks – holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis tajā pašā 1994. gada jūnijā palika pie sava: „Man ļoti žēl, ka nevaru būt pilnīgi gandarīts par mana drauga Franka Gordona grāmatiņas Latvians and Jews between Germany and Russia pārtulkošanu un pārpublicēšanu Dienā. Manas nožēlas pamats ir, ka redakcijai sagribējās Gordona darbu safrizēt sovjetu virzienā, atvietojot Gordona vienmēr lietoto vārdu žīds ar ebrejs.”

Protams, jautājuma risināšanai ar ierasto konstruktīvismu pieslēdzās arī radošā inteliģence. Lūk, žurnālistes Vitas Pētersones atstāsts ar nosaukumu Kā neaizvainot žīdu jeb ebreju par kādu plašu diskusiju 1994.gadā: „Piektdien Rakstnieku savienībā pulcējās sen kopā neredzēti cilvēki – te bija Mavriks Vulfsons, Imants Ziedonis, Nikolajs Neilands, Viktors Avotiņš, Leonīds Kovaļs, Uldis Bērziņš, Franks Gordons, Ruta Veidemane, Vilnis Zaļkalns, Ruta Marjaša, Uldis Tīrons, Vilnis Baltiņš, Ivars Ķezbers... Nosacīti varētu sarunu saukt par diskusiju, tomēr par tādu, kuras mērķis nav (un nevarēja būt) noteikta lēmuma pieņemšana, kaut gan daži sarunas dalībnieki, piemēram, Vilnis Baltiņš, gribēja „vienreiz izbeigt duālismu un vienoties, kādu vārdu lietot, jo virtuvē, ar vecomammu runājot, saku žīds, bet dēlam jāsaka ebrejs, kā skolā māca”.

Taču reiz šāda „izbeigšana” jau notika – pirmās padomju okupācijas laikā visā valstī ar likumu noteica vārda ebrejs kā vienīgā pareizā lietošanu. Jājautā, vai ar to kaut kas būtisks mainījās? Vai ebreji mazāk cieta nekā žīdi? (..) Tikai laiks spēs (vai arī nespēs) atkal ielikt ļaužu mutē bez aizspriedumiem un barjerām vārdu, kam nav nekādas vainas. (..) Nikolajs Neilands kā piemēru minēja diskusiju par vārdu nēģeris un melnais lietošanu Amerikā, amerikāņi palika pie vārda melnie, jo tā patīkot pašiem nēģeriem. Īsu brīdi Rakstnieku savienības zālē iedegās kvēla diskusija par tēmu Amerika jau nu mums nediktēs...”

Ne ar kādu praktisku rezultātu šīs diskusijas nebeidzās – un ne tikai tāpēc, ka, kā tajā pašā 1994. gada vasarā ieminējās A. Ezergailis, „nesenā Latvijas Vēstures institūta seminārā Mavriks Vulfsons apgalvoja, ka Diena viņam zvērējusi, ka nekad nelietos vārdu žīds”. Faktiski jautājums tika tikai saasināts, bet ne atrisināts, faktiski vārdam „žīds” piešķirot daudz negatīvāku noskaņu nekā pirms tam – kādā to arī vēl padsmit gadus vēlāk lietoja dažādi radikāli preses izdevumi un to autori.

Pēdējie mierīgie gadi

Nevar gan teikt, ka Latvijas iekšējā jezga ap „ebreju jautājumu” deviņdesmito gadu pirmajā pusē būtu radījusi kādu īpašu starptautisku rezonansi. 1994. gada martā Izraēlā bija Latvijas delegācija ar premjeru Valdi Birkavu priekšgalā, un pēc atgriešanās ārlietu ministrs Georgs Andrejevs varēja ziņot – visā vizītes laikā neviens Izraēlas pārstāvis neesot pat pieminējis Ā. Šildes grāmatu un tamlīdzīgas nepatīkamas lietas.

Ebreju vide atzinīgi novērtēja arī auksto dušu pārdzīvojušā G. Ulmaņa izsvērtos paziņojumus – piemēram, 1994. gada vidū notikušajā Ebreju kultūras memoriālā fonda kongresā Valsts prezidents jau īsti korekti pavēstīja: „Nevēlos neko izskaistināt vai apgalvot, ka Latvijā šodien nav cilvēku, kas būtu antisemītiski noskaņoti. Taču valsts antisemītisma Latvijā nav, nevar būt un arī nebūs. Mēs nosodām jebkādus antisemītisma izpausmes veidus.”

Tiesa, sacēlās gan neliela jezga ap nedaudz antisemītisku maztirāžas izdevumu Jaunais laiks, kura izdevēji bija Latvijas Jauniešu apvienība Tēvzemei un Brīvībai – ar partiju Tēvzemei un Brīvībai formāli nesaistīta, bet patiesībā tomēr gana saistīta organizācija (starp citu, dažus gadus vēlāk tieši šīs partijas biedrs Leonards Inkins atkārtoti iespieda grāmatu Baigais gads, ko daudzi uzskata par „antisemītisku nacistu propagandas pasūtījumu”, bet jau pēc atvadīšanās no partijas tika vainots rasu un nacionālā naida kurināšanā savā laikrakstā Latvietis Latvijā). Paradoksālā kārtā izrādījās, ka Ādolfa Hitlera grāmatas Mein Kampf izdevēju vidū 1995. gadā nejauši nonācis arī ebreju izcelsmes mācībspēks Ābrams Kleckins (tolaik vēl – Kļockins), taču arī šī tēma medijus interesēja ne vairāk kā nedēļu. Un pat sprādziens pie Rīgas sinagogas naktī uz 1995. gada 6. maiju gan pašu mājās, gan ārvalstīs tika uztverts mierīgi, faktiski bez jebkādas histērijas.

Arī nākamajos pāris gados pat augstas amatpersonas bez īpašām sekām varēja atļauties pa kādam „ķēķa antisemītismu”, iespējams, apliecinošam izteikumam. Piemēram, ekspremjers Andris Šķēle par savu apliecinājumu, ka Ave Lat grupa ir latvisks uzņēmums, kur „nesēž neviens ar līku degunu”, izpelnījās tikai pāris preses izdevumu kritiku un vēl nokaunināšanu no M. Vulfona - viņš publikācijā Kuriem tie līkie deguni norādīja, ka civilizētajā pasaulē politiķiem vai valstsvīram par šādiem izteikumiem draudētu posteņa zaudēšana. Taču arī šī kaunināšana bija gluži biedriska un labsirdīga – M. Vulfsons izteicās, ka no sirds novēlot A. Šķēlem pārvarēt aizspriedumus pret „līkiem deguniem”, jo vairāk tādēļ, ka viņš, savu pēdējo premjera runu rakstot, iedvesmu smēlies no Jāņa Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāļi. Te M. Vulfsons gribot atgādināt, ka Jāzepam – tāpat kā Albertam Einšteinam – bija līks deguns...

Situācija strauji un, šķiet, neatgriezeniski mainījās 1998. gada pavasarī – neraugoties uz to, ka tieši 1998. gadā kāda socioloģiskā aptauja rādīja, ka divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju (tostarp trīs ceturtdaļas latviešu) uzskata – antisemītismam valstī nav reāla pamata. Bet par to – kādu citu reizi.

Vai vēlaties izdarīt tā, lai mūsu visu kopīgi piedzīvotā vēsture saglabātos iespējami precīzi un detalizēti? Jums ir šāda iespēja. Pašlaik sagatavošanā ir grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” otrais sējums, kas klajā nāks šā gada otrajā pusē. Tieši TVNET lasītājiem būs iespēja iepazīties ar virkni jaunās grāmatas nodaļu sagatavju un dot ieteikumus – kā pietrūkst, kas piemirsts, kur autori kļūdījušies. Ieteikumi un labojumi tiks rūpīgi izstudēti un ņemti vērā, tā varam apgalvot – šī būs reāla iespēja piedalīties mūsu visu vēstures sarakstīšanā visiem, kurus tā interesē ne tikai vārdos vien.

Pilns citēto autoru, grāmatu un citu izdevumu saraksts – mājas lapā www.musuvesture.lv un grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” 1. sējumā.