Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēc padomijas sabrukuma 1991. gadā Rietumos Krievija tika dēvēta par "Eiropas slimo cilvēku", kas bija atkarīga no ārzemju naudas un palīdzības. Nākot pie varas ar KGB cieši saistītajam Vladimira Putina autokrātiskajam režīmam, Maskava sāka izmantot milzīgos ienākumus no naftas un gāzes eksporta savu mērķu īstenošanai. Kremļa īstenotajā "cauruļvadu politikā" enerģētikas svira kalpo kā politiska spiediena instruments, Rietumu firmas tiek izspiestas no stratēģiskajām nozarēm Krievijā, bet Kremļa "ekonomiskais tanks""Gazprom" sūtīts pārņemt ārzemju tirgus. Kremļa arsenālā ir enerģētiska blokāde, tirdzniecības sankcijas, kiberuzbrukumi, militāri draudi, ES vienotības šķelšana. Žurnālistes Annas Poļitkovskas un KGB bijušā darbinieka Aleksandra Ļitviņenko slepkavības ir drūmi brīdinājumi tiem, kas uzdrošinātos kritizēt Putina režīmu.
Par to savā grāmatā "Jaunais aukstais karš: kā Kremlis apdraud Krieviju un Rietumus" raksta britu žurnālists Edvards Lūkass, kurš vairāk nekā 20 gadus bijis žurnāla "Economist" korespondents Austrumeiropā un strādājis Maskavā, Berlīnē, Prāgā, Vīnē un Baltijas valstīs. 1990. gada martā Lūkass bija pirmais ārzemnieks, kas saņēma neatkarību atguvušās Lietuvas vīzu ar numuru 0001 pēc tam, kad padomju robežsargs Viļņas lidostā bija atņēmis, bet tad atdevis viņa pasi.
Rietumi "ēd no Putina rokas"
Kad Putins pirms gandrīz desmit gadiem nāca pie varas, vairāku rietumvalstu vadītāji vai sacentās viņa slavēšanā. Britānijas premjers Tonijs Blērs devās uz Sankpēterburgu, lai personīgi tiktos ar Putinu, vēl pirms viņš bija oficiāli stājies prezidenta amatā, un ielūdza viņu apmeklēt Londonu oficiālā vizītē. ASV prezidents Džordžs Bušs jau pēc pirmās tikšanās reizes paziņoja, ka esot pārliecināts par Putina "dvēseles patiesīgumu", jo esot to saskatījis viņa acīs. Itālijas bijušais (un, iespējams, nākamais) premjerministrs Silvio Berluskoni pieteicās par Putina "advokātu" Rietumos, bet Vācijas bijušais kanclers Gerhards Šrēders turpina ēst no Putina rokas, jo ieguvis labi atalgotu amatu konsorcijā, kas būvēs gāzes vadu no Krievijas uz Vāciju pa Baltijas jūras gultni.
Lūkass uzskata, ka visasāk viņš uzbrūk Vācijas politiķiem un baņķieriem, un ne tikai viņiem, kas esot "nodevuši savas valstis (Krievijai) par 30 sudraba rubļiem, pielabinoties Krievijas enerģētikas lielfirmām. Autors aicina uz morālu atjaunotni nevis Krievijā, ko viņš noraksta kā zaudētu pārredzamā nākotnē, bet Rietumos. "Ja jūs ticat, ka kapitālisms ir sistēma, kur nauda nozīmē vairāk nekā brīvība, tad jūs esat nolemti iznīcībai, kad cilvēki, kas netic brīvībai, jums uzbruks, lietojot naudu," viņš saka Cīrihes, Frankfurtes un Londonas baņķieriem. "Nauda ir Krievijas lielākais spēks un mūsu lielākā vājība," raksta Lūkass. Jaunā aukstā kara ieroči ir nauda, dabas resursi, diplomātija un propaganda. Alkatība ir atkal nomainījusi bailes, kas pārņēma Rietumu ieguldītājus pēc Krievijas finanšu tirgus sabrukuma pirms desmit gadiem. Ārzemju ieguldītāji stājas rindā, lai pirktu akcijas, aizdotu naudu un sāktu darījumus. Taču daudzmiljardu ienākumi nav veicinājuši režīma demokratizāciju, bet vairojuši kremļa kontroli. Opozīcijas partijas ir izstumtas no politiskā procesa, praktiski jebkurš brīvas domas paušanas kanāls ir slēgts. Vēstījums režīma kritiķiem pašmājās un ārzemēs ir vienkāršs: Putins ir populārs, Krievijai klājas labi, nebāziet degunu, kur nevajag.
Putinisms – Krievijas "efesbefikācija"
Putina prezidentūras sākumā strādājot Maskavā, Lūkass bija viens no retajiem analītiķiem, kas brīdināja par agresīvu tendenču pieaugumu Krievijas politikā līdz ar Putina nākšanu pie varas. Viņš atgādina, ka Putins nostiprinājis savu varu, veidojot par "suverēnu demokrātiju" saukto "varas vertikāli", sagraujot jebkādas protesta kustības, vēršoties pret opozīcijas partijām un vajājot citādi domājošos, atjaunojot nacionālistisku ideoloģiju un veidojot režīma ārēji respektablo čaulu, aiz kuras likums netiek ievērots. Putina režīma apzīmēšanai autors lieto angļu valodā grūti izrunājamo vārdkopu "efesbefikācija" (FSB-fikācija, FSB – KGB pēctecis).
Austrumeiropas valstis – un pirmām kārtām Baltijas valstis – ir jaunā aukstā kara pirmajā frontes līnijā, saduroties ar Kremļa militāro un ekonomisko iebiedēšanu, kiberuzbrukumiem, vēstures faktu apzinātu sagrozīšanu.
Maskavai neviens ienaidnieks neliekas par mazu. Lūkass apraksta Krievijas varas iestāžu vēršanos pret mazās mariešu tautas, ko pārstāv tikai 600 000 cilvēku, nacionālās kultūras atdzimšanu, jo marieši pēc tuvināšanās etniski un lingvistiski radniecīgajai Igaunijai esot uzdrošinājušies kļūt pārāk pašapzinīgi.
Viņa grāmata "Jaunais aukstais karš" atgādina, ka Rietumi joprojām nenovērtē briesmas, ko rada Putina Krievija. Pat tie politologi, kas nepiekrīt, ka pasaulē jau būtu sācies jauns aukstais karš, Lūkasa grāmatu vērtē kā noderīgu un savlaicīgu aicinājumu būt modriem.
Lūkasa grāmata nav par Putinu kā cilvēku, tā arī neuzskaita daudzās draudīgās zīmes, kas liecina par Krievijas pārvēršanos par autoritāru valsti. Grāmata dod ieskatu Kremļa vadības domāšanas veidā, ko deformējis čekas un padomiskais mantojums. Autors atgādina par Rietumu politisko tuvredzību pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad, ignorējot sadarbību starp Staļina Krieviju un Hitlera Vāciju, Rietumi uzskatīja Padomju Savienību par noderīgu aizsprostu un vēlāk par galveno sabiedroto pret fašismu.
Izdzīvošanas noteikumi vecajā aukstajā karā noteica, ka rietumvalstīm jāturas kopā pret Maskavas spiedienu. Tolaik neviena NATO valsts pat neapsvēra atsevišķus darījumus ar Kremli. Tagad Maskavas "skaldi un valdi" taktika gandrīz nerod pretsparu Rietumu galvaspilsētās, secina Lūkass. Viņaprāt, Austrija, Bulgārija, Kipra, Francija, Grieķija, Vācija, Ungārija, Itālija, Latvija, Nīderlande, Portugāle, Turcija un Slovākija, ir tikai daļa no valstīm, kas pēdējos gados dažādās pakāpēs ir padevušās kārdinājumam kļūt par Kremļa "īpašu draugu". Parasti pirmais solis uz atkarību ir gāzes piegāde pa Krievijas kontrolētajiem cauruļvadiem. Tad seko atļauja Krievijas enerģētikas firmām pirkt degvielas pārstrādes un sadales firmas. Drīz izveidojas spēcīgs lobijs labām attiecībām ar Krieviju un nevēlēšanās aizstāvēt tos, pret kuriem tiek izdarīts spiediens. Kā piemēru autors min Vāciju, kas izvairījās nostāties Gruzijas vai Baltijas valstu pusē to strīdos ar Maskavu. Lūkass brīdina, ka šāda politika var negatīvi ietekmēt šo valstu sabiedrotos un ilgtermiņā to pašu drošību.
Austrumeiropa – jaunā aukstā kara fronte
Autora ieskatā ASV, Britānija un dažas Eiropas valstis cenšas turēties pretī Kremlim. Kaut kur vidū ir tādas valstis kā Vācija, kas grib ciešus biznesa sakarus ar Krieviju, bet cer ieturēt politisku distanci.
Jaunā aukstā kara fronte ir pavirzījusies uz Austrumeiropas valstīm, ko Krievija joprojām uzskata par savas ietekmes un pārraudzības joslu. Tas izraisa politiskus cīniņus Viduseiropā, Balkānos, Kaukāzā, bet īpaši Baltijas valstīs, kuru zaudējumu Kremlis nožēlo visvairāk. Krievija ir apturējusi naftas piegādes Latvijai un Lietuvai, musinājusi etniskos krievus uz nekārtībām Igaunijas galvaspilsētā Tallinā. Kremlis cenšas sašķelt un izolēt Baltijas valstis. Vēl nesen par labiem kaimiņiem tika dēvētas Lietuva un Igaunija, bet pēc piekāpšanās robežlīguma jautājumā par tādu kļuvusi Latvija. Maskava ir atmetusi Jeļcina prezidentūras laikā ieturēto vēsturiskās samierināšanās politiku. Kremlis uzskata Baltijas valstu okupāciju Molotova un Ribentropa pakta ietvaros par legālu. Pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas un pievienošanās ES un NATO Rietumi vienmēr ir bijuši to pusē, atzīmē Lūkass. Līdzīgi Rietumberlīnei vecā aukstā kara gados Baltijas valstis ir militāri neaizsargājamas, taču ar svarīgu simbolisku nozīmi. Ja tās padotos Krievijas spiedienam, kas būtu nākamais, viņš jautā. Ja Vācija, Amerika vai Francija nevar vienoties, piemēram, kā aizstāvēt Gruziju, Moldovu vai jebkuru citu mazu valsti, ko apdraud Kremlis, tad to izredzes nav daudz labākas kā Čehoslovākijai pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.
Lūkasa ieskatā Rietumi zaudē jaunajā aukstajā karā, pat lāgā neapzinoties, ka tas ir sācies. Viņaprāt, lai Rietumi gūtu virsroku, nepieciešams kopīgi vērsties pret Krievijas "skaldi un valdi" taktiku un atjaunot morālo pašpaļāvību, kas noveda pie Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā.