Latvijā palielinās sintētisko narkotiku izplatība, un šis būšot lūzuma gads, kurā izšķiršoties: kurš kuru. Iespējams, ar narkotiku uzvaras gājienu tiksim galā pavisam pārskatāmā nākotnē, taču kas notiks ar tiem, kuri ir pieraduši uzņemt savu dienišķo devu pulverīša, tablešu vai kādā citā veidā? Lūk, par viņiem cēloņu un seku ķēdītē netiek domāts pietiekami atbildīgi. Zinot, ka patlaban cenas narkotiskajām vielām visā Latvijā un Rīgā krītas, drīkstam taču vaicāt: kas notiks?
Narkotiku zīda ceļš (8)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Klubos notiek Dieva zīmes
Pirms nedēļas Saeimas deputāti uzklausīja Kriminālpolicijas 3. biroja priekšnieka Kārļa Dombrovska informāciju, ka Latvijā palielinās sintētisko narkotiku izplatība, un arī viņa prognozi, ka šogad varētu būt lūzuma gads šāda veida narkotiku izplatības ierobežošanā. Kādi būs šo solījumu rezultāti, vērtēsim gada beigās. Pašlaik lai runā fakti: piemēram, februārī vienas nakts laikā policijas darbinieki naktsklubos aizturējuši divus vīriešus, pie kuriem atraduši 185 "extasy" tabletes. Savukārt naktsklubā "La Rocca" pēc vizuālās apskates konstatēts, ka apmēram trešā daļa apmeklētāju bijuši narkotisko vai psihotropo vielu iespaidā. Šis nebūt nav vienīgais peramais zēns, tādas pašas problēmas esot aptuveni 60 citos klubos. Policisti zina stāstīt, ka visbiežāk narkotikas tiekot ienestas, noslēpjot pildspalvā, vai arī šo "darbu" uztic meitenēm. Ir klubu vadības, kas sadarbojas ar policiju, tāpēc nereti šķiet – atsevišķas vietas nemitīgi figurē kā narkotiku izdales punkti. Šajā gadījumā varbūt vairāk jāuztraucas tad, ja kāds naktsklubs ilgstoši ir no narkotikām "tīrs" – iespējams, tā vadība vienkārši izvairās no sadarbības ar likumsargiem.
Caurās robežas
Kā narkotikas nonāk pie patērētāja? Policisti teic, ka vismaz sintētiskās narkotikas šobrīd esot izdevīgāk ievest, nevis ražot uz vietas, speciāli iekārtojot laboratoriju. Tāpēc arī pagrīdes ražotnes neesot atklātas. Interesanti: ievest ir lētāk, tātad?– ievest ir iespējams, turklāt lielos apjomos, jo mazos jau nebūtu rentabli! Diemžēl vairākas dienas neizdevās saņemt atbildes no policijas uz RB interesējošiem jautājumiem. Kā seminārā "Uzmanību: narkotikas skolās un klubos?– reālā situācija un risinājumi" konstatēja Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Ints Ķuzis, pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijā ienāk vairāk narkotiku, jo robežas nu ir vaļā. Savukārt Rīgas Atkarības profilakses centra direktora pienākumu izpildītājs Andris Andersons prognozēja, ka, pateicoties drīzumā gaidāmajai Šengenas līguma noslēgšanai, paliks tikai viena robeža – ar Krieviju, kas tiks nopietni kontrolēta, lai Latvijā neienāktu narkotiskās vielas. Vai šis ir vienīgais "caurums" uz robežas?
Toties narkologs, Saeimas deputāts Jānis Strazdiņš novērojis: ja policijai izdodas likvidēt kādu narkotiku ievešanas kanālu, šī "produkcija" uzreiz kļūst dārgāka un daudziem nepieejamāka. Taču tas atkal izraisa nākamo lavīnu: narkomāni sāk izdarīt vairāk noziegumu, jo viņiem vajadzīga nauda kārtējās, nu jau dārgākās, devas iegādei. Narkologs arī uzskata, ka valsts iedzīvotāji kļūst pārtikušāki un var atļauties nopirkt narkotikas.
Cik salietojas, ja atkarīgo ir tikai 3500?
Kaut arī A. Andersons RB atzina – katrs pētījums netieši mudina jauniešus pamēģināt to, ko tik un tik procenti jau izdarījuši, nevar nepieminēt acīmredzami patieso situāciju: katrs trešais 15 līdz 16 gadu vecais jaunietis Rīgā pamēģinājis kādu no narkotikām, tostarp arī tā dēvētās vieglās, liecina pērnā gada nogalē veiktais Rīgas Atkarības profilakses centra pētījums. Aptuveni 60 procenti aptaujāto norādījuši, ka narkotiskās vielas lietojuši, lai neatšķirtos no saviem vienaudžiem. Visbiežāk jauniešiem pirmo reizi narkotiskās vielas piedāvājuši draugi vai labi pazīstami cilvēki. Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Rinalds Muciņš informēja, ka pērn par 20 procentiem pieaudzis no narkotiskajām vielām atkarīgo pacientu skaits. Kopumā valstī esot 3500 šādu pacientu. Tikai? Ja problēmas ar narkotiku izplatīšanu ir 60 klubos, kur katrā no tiem trešdaļa apmeklētāju salietojusies, cik ļoti realitāte atšķiras no oficiālās statistikas?
J. Strazdiņam ir ko pārmest Veselības ministrijai. Viņaprāt, ir tuvredzīgi nepiešķirt pietiekamu finansējumu narkomānu ārstēšanai. "Ārstēšana mūsu valstī pašreiz ir niecīga," vērtē narkologs. "Nav īstas narkomānu detoksikācijas programmas, valsts apmaksā tikai septiņu dienu detoksikāciju. Tas nozīmē, ka narkomāns iziet no slimnīcas tieši tajā laikā, kad abstinence iet mazumā un atkal sāk pieaugt tieksme pēc narkotikām. Pēc tādas ārstēšanas viņam vajadzīga mazāka deva, jo ātrāk reibst. Pirmais, ko viņš dara, tikko tiek ārā no slimnīcas, – skrien pie dīlera. Ir zinātniski pamatots – minimālais ārstēšanas kurss narkomāniem ir sešdesmit dienu." Vienkāršs jautājums: vai šādu valsts politiku ir tiesības nodēvēt par kaitniecību? Galu galā tiek darīts tā, lai narkomānu skaits nesamazinātos...
J. Strazdiņš norādīja, ka ģimenēm narkomāna ārstēšana ir smags finansiāls slogs, jo par visu jāmaksā. Piemēram, tikai viens preparāts, kurš "noņem" tieksmi pēc narkotikām, maksā 60 latu, un tas jālieto 28 dienas. Valsts to neapmaksā. Elementāra matemātika: 60x28= 1680 latu.
Ko darīt? J. Strazdiņš uzskaitīja: jāpiešķir nauda narkomānu ārstēšanai, jāpalielina gultu skaits un jāveido speciāli stacionāri, valstij daļēji jāapmaksā medikamenti. A. Andersons piesauca citu risinājumu: vecākiem vairāk laika jāvelta saviem bērniem, jo esot apstiprinājies – jo vecāki vairāk runā ar bērniem, jo mazāk iespējams narkotiku lietošanas risks.
Pasaule mūs jau nesaprot
Pārmest ģimenēm bērnu pamešanu novārtā ir pusbēda. Otra puse jāuzņemas valstij, kura nespēj īstenot narkotisko un psihotropo vielu atkarības un izplatības ierobežošanas valsts programmu 2005.–2008. gadam. Kāpēc? Naudas trūkuma dēļ! 24 tās punkti pat nav sākti pildīt. "Es kā deputāts sekošu, kas notiks ar šo programmu," solījās J. Strazdiņš.
Narkotiku kontroles un narkomānijas ierobežošanas koordinācijas padome premjera Aigara Kalvīša vadībā pirms nedēļas izvērtēja ANO Starptautiskās narkotiku kontroles valdes sniegtās rekomendācijas Latvijas valdībai, kas tapušas pēc 2006. gadā veiktā situācijas novērtējuma par starptautisko narkotiku kontroles līgumu ieviešanu Latvijā. Par to, vai valdības līmenī pret šo problēmu izturas ar attiecīgu attieksmi, liecina fakts, ka A. Kalvītis sēdi atstāja pēc 11 minūtēm. Tikmēr jau minētajās rekomendācijās norādīts uz nepietiekamo finansējumu un ieteikts arī:
=Latvijas valdībai un koordinācijas padomei noteikt par prioritāriem valsts programmā iekļautos pasākumus un mērķus un norādīt, kuriem kā fundamentāli nepieciešamiem vispirms jāpiešķir finansējums, lai nodrošinātu Latvijas narkotiku kontroles sistēmas funkcionēšanu;
=Latvijas amatpersonām nodrošināt cietumu administrāciju ar narkotiku lietošanas efektīvai prevencijai nepieciešamajiem tehniskā aprīkojuma un apmācītu darbinieku resursiem;
=Latvijas valdībai pievērst uzmanību adekvātai finansējuma sadalei tiesībsargājošo iestāžu aktivitātēm, tai skaitā darbinieku apmācībai un adekvāta tehniskā aprīkojuma nodrošināšanai.
Meklēsim prioritāšu prioritātes
Iekšlietu ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu par "Narkotisko un psihotropo vielu atkarības un izplatības ierobežošanas un kontroles valsts programmas 2005.–2008. gadam" īstenošanu 2006. gadā. Tajā var uzzināt, ka pērn 24 plānoto pasākumu ieviešana noritējusi saskaņā ar programmā paredzēto, bet atlikušie 24 pasākumi nav ieviesti programmā paredzētajā apjomā vai nav uzsākta to ieviešana vispār. Visiem neieviestajiem pasākumiem ir nepieciešami papildu līdzekļi, kas 2006. gadā nav piešķirti. Pat negribas jautāt, kāpēc?
Kuri tad ir tie apdalītie? Ieslodzītie, kas netiek ārstēti cietumos, bērni narkomāni... Toties koordinācijas padome "nolēma aicināt padomes locekļus, kas ir atbildīgi par informatīvajā ziņojumā atspoguļotajiem valsts programmas pasākumiem, kuru izpilde nav uzsākta vai ir uzsākta nepietiekamā apjomā, iesniegt padomei priekšlikumus par tiem pasākumiem, kuru ieviešana ir prioritāra, kā arī iesniegt padomei informāciju par plānotajām aktivitātēm to ieviešanā". Atvainojiet, vai skaidrā vispār var saprast, kas ar to pateikts? Atbildīgie izvirzīs prioritātes no to neizpildīto darbu klāsta, kam nauda nav piešķirta, un piedāvās atrisinājumu. Kāds var būt risinājums, ja nav naudas?
Vismaz bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks izteica konkrētu ierosinājumu Veselības ministrijai – apsvērt iespēju veikt grozījumus likumdošanā, paredzot piespiedu ārstēšanu atkarībā esošajiem bērniem, ar nosacījumu, ja šāda atkarība ir profesionāļu konstatēta. Veselības ministrs Vinets Veldre solīja jau šogad nākt klajā ar attiecīgiem ierosinājumiem, norādot, ka jautājums ir juridiski un praktiski sarežģīts. Viņš savukārt piedāvāja ieviest obligātās veselības pārbaudes visās skolās, lai varētu kontrolēt, kurš skolēns ir lietojis narkotikas vai citas apreibinošas vielas. Ministrs aizrādīja, ka jādomā par bērniem pēc ārstniecības programmas pabeigšanas, lai viņi neatgrieztos pie narkotiku lietošanas.
Skolu direktori dabūs piparus
Tikmēr februārī Saeima otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas izstrādāti, lai ierobežotu narkotiku un psihotropo vielu izplatību skolēnu un jauniešu vidū. Likumprojekts paredz, ka par normatīvajos aktos noteikto pasākumu neveikšanu narkotisko un psihotropo vielu izplatīšanas novēršanai izglītības iestādēs to vadītājam uzliks naudas sodu no 10 līdz 25 latiem, bet restorānos, kafejnīcās, bāros un citās publiskās izklaides vietās – no 50 līdz 200 latiem. Vairāku frakciju deputāti debatēs norādīja, ka Izglītības un zinātnes ministrija joprojām nav izstrādājusi normatīvos aktus, kas noteiktu, kādi pasākumi skolu direktoriem ir jāveic, lai novērstu narkotisko vielu izplatību skolu teritorijā. Un neviens vainīgā ierēdņa uzvārds nav publiskots!
Jautāju J. Strazdiņam, ko Saeimas deputāti domājuši ar šādu lēmumprojektu. "Skolu direktoriem dīleri nav jāķer, bet viņiem jānodarbojas ar profilakses lietām," skaidroja J. Strazdiņš. "Skolās ir jēga runāt, jo bērni tur pavada 60 procentus laika, tur notiek socializācija. Jauniešu vidū narkomānu skaits palielinājies par pieciem procentiem, narkotikas ir samērā brīvi pieejamas," piekrita arī A. Andersons. Viņš skarbi novērtēja valsts attieksmi pret jauniešiem: "Brīvā laika pavadīšanā jauniešiem formāli ir lielas iespējas, bet īstenībā – tuvas nullei. Citās valstīs strādā ar ielu jauniešiem. Jā, tur vajadzīga liela nauda, bet mēs to tik un tā ieguldām korekcijas klasēs un cietumā. Jauniešu politikas valstī nav."
Rīgas Atkarības profilakses centrs izstrādājis divas jaunas metodiskās programmas atkarības profilaksē medicīnas un tiesībaizsardzības darbiniekiem. Projekta laikā plānoti deviņi semināri, paredzēts, ka līdz projekta noslēgumam – šā gada aprīlim?– būs apmācīti 80 medicīnas un 120 tiesībaizsardzības darbinieku Rīgā, Cēsīs, Liepājā un Daugavpilī.
Bizness svarīgāks!
Par to, ka valstī trūkst koordinācijas un vēlmes kaut ko mainīt, kaut arī ir īpaša Narkotiku kontroles un narkomānijas ierobežošanas koordinācijas padome (tā pati, kurā pietiek ar 11 minūšu uzturēšanos), liecina fakts: aptiekās bez receptēm pārdod pretklepus līdzekli, ar kuru bērni iemanījušies noķert kaifu. Kad Rīgas Atkarības profilakses centra vadība vērsusies Valsts zāļu aģentūrā ar aicinājumu kaut ko darīt, tad saņēmusi atbildi: netraucējiet biznesam! Likumdošanas robi ļauj konfiscēt apreibinošas vielas, kuras... nav aizliegto vielu sarakstā. Jautājums paliek atklāts: kam tas ir izdevīgi?
***
Der zināt!
No 11 gadu vecuma nepilngadīgajiem par smēķēšanu, alkohola un narkotisko vielu lietošanu var piespriest administratīvo sodu.
Rīgā jaunieši vecumā no 15 līdz 16 gadiem visbiežāk pamēģinājuši marihuānu (18% aptaujāto), halucinogēnās sēnes (8%), "extasy" tabletes (6%), amfetamīnu (6%).