Piedalies vēstures rakstīšanā! Kredītkartes, datori, internets – II (38)

Mūsu vēsture: 1985.–2005.

Tiešām dīvaini, bet internets Latvijā atnāca ārkārtīgi klusi – deviņdesmito gadu pirmajā pusē mediji tam dīvainā kārtā nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību, lai gan paši soli pa solim sāka izmantot tā sniegtās priekšrocības saziņā un informācijas iegūšanā. Bet kas tad patiešām notika?

Interneta uzvaras gājiens

Uzņēmējs Valdis Lokenbahs atminas: „Datu pārraide kā tāda parādījās 1975. gadā, bet tur nebija nekādu ērtību. Internets izdarīja to, ka visu to tehnisko daļu noņēma nost. Pirmais internets parādījās universitātē, tas bija tāds eksperimentāls tīkls starp universitātēm. Studenti izmantoja, sazinājās. Atkal bija jautājums par pieslēgumu un kvalitāti. Es nebiju domājis, ka mēs tik ātri tiksim tam pāri. Kad man pateica, ka vajag strādāt pa telefona tīkliem, man tas likās nereāli. Mēs no Valsts plāna institūta strādājām ar Iekšlietu ministriju. Mums bija telekomunikāciju seansi – ja divas stundas nostrādāja, mēs visi bijām laimīgi. Parasti pa ceļam nobruka, vajadzēja pārlādēt. Katrā galā strādāja vairāki cilvēki, kuri to visu tehniski apkalpoja. Kad Dati taisīja pirmās programmas Vācijai, mēs rakstījām uz diskiem un vedām uz Vāciju. Nebija domas, ka varētu nosūtīt pa vadiem. Mēs pirmie sākām strādāt ar Vāciju pa vadiem. Lattelekom pirmajiem mums ievilka šādus sakarus, un mēs izveidojām tiešo savienojumu starp Rīgu un Diseldorfu. Mēs bijām pārsteigti par fantastisko kvalitāti. Lattelekom ievilka labākos tīklus. Mums pirmajā gadā bija divi pārrāvumi – vienu reizi tā bija kļūda, to ātri novērsa, otru reizi divas dienas nestrādāja, jo Zviedrijā viens mežacirtējs bija sacirtis visu kabeli. Rezultātā cilvēki sāka domāt nevis par to, kā es to izdarīšu, bet – ko es gribu izdarīt. Iepriekšējie inženieri informācijas tehnoloģijās domāja, kā es to izdarīšu, ko es gribu – tas vispār neeksistēja. Tā ir principiālā starpība.”

Savukārt Vitālijs Mozerts, ilggadējs Microlink interneta pakalpojumu biznesa pārstāvis, kas tagad piedāvā IRC pakalpojumus, stāsta: „Mēs, kompānija Jet, kursabiedri no Maskavas Atomenerģijas institūta, pirmos eksperimentus sākām 1990.gada beigās, vēl PSRS laikos – ar e-pastu. 1991. gadā mēs sākām regulāru e-pasta pārsūtīšanu. Toreiz tas bija hobija veidā, bet tā paša gada vasarā mēs sākām piedāvāt pirmos komerciālos pakalpojumus. Mēs bijām pirmie – Matemātikas un fizikas institūts toreiz bija mūsu klients, Latnet vēl nepastāvēja. Tad parādījās firma Versija, kas sāka piedāvāt e-pasta pakalpojumus. Toreiz bija daudz dažādu biržu, un mūsu pirmais klients bija Baltic Stock Exchange, pēc tam viņi kļuva par Baltijas Starptautisko banku. Tie bija pirmie, kas mums samaksāja naudu. Mēs tā brīnījāmies, ka kāds teica – lūdzu, mums nepieciešams pārsūtīt, pārsūtiet un mēs jums samaksāsim. Mēs bijām pārsteigti. Izrādās, ka to kādam vajag...

1991.gadā, kad bija pučs, vēl bija PSRS, toreiz atslēdza visus sakarus, bet e-pasts turpināja strādāt, jo tas gāja caur modemu, pa kanālu Iskra, tas bija slēgtais kanāls, pa kuru sazinājās partija, Drošības komiteja. Tas bija vienīgais kanāls, kur varēja uzzināt, kas notiek pasaulē, kas notiek Maskavā. Nacionālās kustības vairāk strādāja ar Matemātikas institūtu. Mēs pārsvarā uzzinājām, kas notiek ārpusē. Mums par laimi, aktīvu notikumu nebija. Toreiz jau nevarēja ticēt tam, ko stāstīja televīzijā. Pie mums nāca daudzi zinātnieki, kas sazinājās ar saviem kolēģiem ārzemēs. Atnesa informāciju disketēs, un mēs to pa e-pastu pārsūtījām. Mūs bieži atrada cilvēki, kas, piemēram, dzīvoja Amerikā un viņiem bija radinieki Latvijā. Viņi rakstīja, ka nevar sazvanīties ar Latvijas iedzīvotāju – vai nevarētu nodot kādu ziņu. Mēs arī nodevām. Drošības struktūras īpaši par mums neinteresējās, viņiem bija pašiem savas problēmas.”

Taču jau 1992. gadā Latvijā atradās uzņēmumi un cilvēki, kas sāka apjaust interneta potenciālu, parādījās kompānijas, kas piedāvāja on-line sakarus, internetu. Uģis Bārzdiņš, kurš bija mācījies Amerikā, 1992. gadā Matemātikas institūtā organizēja pirmo kanālu caur Tallinu. V. Mozerts: „Mēs sākām pamazām attīstīt pakalpojumus, 1993. gadā noorganizējām firmu LVnet Teleport. Tad jau piedāvājām internetu. Tas bija laiks, kad vēl nebija Exchange serveru un php protokola, ko mēs tagad saprotam kā pašsaprotamu. Pirmo vebserveri arī izveidojām mēs – tas bija www.riga.lv, un savus sasniegumus parādījām datortehnikas izstādē 1994.gadā viesnīcā Latvija. Tad jau vairākas firmas sāka ar to nodarboties. Bez manis bija cilvēki, kas mūsu kompānijā ar to aktīvāk nodarbojās: Sergejs Dmitrijevs, kurš tagad strādā firmā Telecentrs, aizbrauca uz Ameriku un tad atgriezās; vēl bija Dmitrijs Sazonovs, kurš tagad ir aizbraucis uz Ameriku laimi meklēt, - viņš bija īsts guru.”

Kopumā var teikt, ka interneta jomā Latvija 90. gadu pirmajā pusē Igauniju gan neapsteidza, bet Lietuvu gan noteikti. Situācija mainījās ap 1995.-1996. gadu, kad, izsakoties V. Mozerta vārdiem, varēja sākt just, ka cilvēki saprot, kas ir internets: „Parks.lv bija nopietns pagrieziens interneta attīstībā. Tas bija ļoti nozīmīgi. Tika atklāts pirmais plaši pieejamais e-pasts, forums. Pēc tam tas pārveidojās par Delfi.lv. Einārs Bindemanis un Ieva Rietuma bija galvenās personas, kas to visu virzīja. Viņu loma ir ļoti liela. Kad mēs apvienojāmies ar Parku un kļuvām par Parks LVnet, bijām lielākā interneta kompānija.

Lattelekom internetu sāka piedāvāt tikai 1997.gadā. Viņiem bija vairāk pašiem savu problēmu ar fiksētajiem sakariem. Tā bija nākamā ministre Ina Gudele, kas Lattelekom sāka interneta pakalpojumu sniegšanu. Sākumā viņi vispār nesaprata, kas tas tāds ir un ko ar to iesākt. Kad mēs sākām piedāvāt interneta pakalpojumus, vispār vēl nebija Lattelekom. Bija Sakaru ministrija. Viņiem vajadzēja ļoti daudz laika, lai varētu saorganizēties un iegūt investīcijas interneta pakalpojumu sniegšanai.

Tagad mums ir daudz attīstītu mājas provaideru. Sākumā, kad šīs firmas parādījās, bija daudz neskaidrību ar visiem kabeļiem daudzdzīvokļu mājās. To bija tik daudz. Likās, ka izveidosies liels haoss. Tas bija, lielākoties pateicoties Lattelekom stratēģiskai kļūdai, ka viņi nepiedāvāja īrēt savus kabeļus. Tad attīstījās daudz mazu provaideru, kas sākumā piedāvāja internetu pāris mājās. Daudzi no viņiem tagad ir kļuvuši gana lieli un pievilcīgi investoriem, piedāvā labus pakalpojumus par labu cenu...”

Savukārt kopš 1997.-1998. gada, kad Latvijā bija ap 20 tūkstošiem interneta lietotāju, interneta attīstībai jau bija sniega lavīnas efekts, un tas – par pārsteigumu daudziem – pilnīgi neprognozējami ienāca vai visās dzīves jomās. Tā, piemēram, 1997. gada martā tika fiksēts pirmais „datorterorisma” gadījums – anonīms noziedznieks, izmantojot elektronisko pastu, paziņoja par plānotiem teroristiskiem aktiem pret veikalu Rimi tirdzniecības centrā Dole – tur jau bijuši un vēl tikšot atstāti saindēti produkti.

Turklāt kļuva skaidrs, ka interneta pasaule ir ļoti cieši saistīta ar reālo – 1997. gada vasarā „elektroniskais terorists Viktors” (divus gadus vēlāk viņam – īstajā vārdā Oļegam Safjankovam – tika piespriests septiņu gadu cietumsods) izteica nākamos draudus („Cienījamie rīdzinieki, saudzējiet sevi. Līdz tam laikam, kamēr nebūs atrisināts naudas jautājums starp mani un Varner Baltija, es jums neieteiktu apmeklēt viņiem piederošos objektus!”) un Dressmann veikalā tiešām tika atrasts trotila spridzeklis. Attīstījās arī interneta tirdzniecība – 2000. gadā pirmoreiz internetā tika iegādāta pat automašīna.

Tā nu rezultātā ap gadu tūkstošu miju plašajām tautas masām Latvijā jau šķita, ka internets ir pastāvējis vienmēr, – interneta portālos varēja atrast, piemēram, stāstus par divu jaunu cilvēku mīlu, kas pasaules tīmeklī esot uzplaukusi jau deviņdesmito gadu sākumā, kad patiesībā nekādu iepazīšanās portālu Latvijā vispār nepastāvēja.

Datori un IT

Savu pirmo lielo naudu ar datoru vai to komponenšu ievešanu virkne vēlākajos gados pazīstamu ļaužu nopelnīja jau 80. gadu beigās. Nākamais miljonārs Vasilijs Meļņiks, piemēram, izveidoja šādu darījuma shēmu: sākotnēji Republikāniskā jaunatnes darba lietu centra aktīvisti papildus tam, ka vasaras darbos iesaistītie skolēni un studenti saņem naudu par savu darbu, izkaulēja atļauju viņu savākto produkciju – augļus un dārzeņus – arī pārdot. Tas tika paveikts, iegūtos rubļus dolāros konvertējot PSRS Vņešekonombankā, papildus tam tika paņemts kredīts Rīgas komercbankā (kad tā mitinājās divos nelielos kabinetiņos), un 1989. gadā Singapūrā pasūtīti divi tūkstoši datoru, no kuriem pirmie četri simti Latvijā pēc milzu formalitāšu nokārtošanas tika ievesti tieši uz Neatkarības deklarācijas pieņemšanas laiku – 1990. gada maijā.

Cits nākamais miljonārs Ivars Muzikants nolēma vairs nestrādāt valsts darbā, kad viņa daļa no datora cietā diska pārdošanas izrādījās vienāda ar trīs gadu algu valsts darbā, vēlāk bēdīgi slavenās Depozītu bankas akcionārs Vilnis Vītoliņš datorus pārdošanai veda no Vācijas un Polijas, nākamā Latvijas lielākā uzņēmuma Elko grupa dibinātāji – četri gados pajauni cilvēki – pirka datoru sastāvdaļas, skrūvēja un mēģināja uzmeistaroto pārdot. Arī IT kompānijas – vēlāk igauņu uzņēmumam Microlink dārgi pārdotās Fortech – dibinātāji, brāļi Normunds Bergs un Jānis Bergs atceras, ka bizness sācies ar diviem datoriem, kuri iegādāti, pārdodot krēslu kravu. V. Lokenbahs atminas, ka pirmos datorus Latvijā uzņēmīgi ļaudis sākuši salikt jau ap 1987. gadu, bet jau deviņdesmito gadu sākumā Latvijā datorus sāka komplektēt visnotaļ rūpnieciski – ar to nodarbojās Aināra Gulbja kompānija Software House Rīga, kas kļuva par Intel distributoru Latvijā.

Gadu pēc gada, datoriem kļūstot mazākiem, jaudīgākiem un arī lētākiem, to iespējas atklāja aizvien jaunas un jaunas nozares – tiesa, sākumā dažādos bieži vien dīvainos veidos savietojot pārbaudītās un jaunās tehnoloģijas. Tā, piemēram, laikraksts Diena 1990. gadā bija pirmais preses izdevums, kas visā pilnībā tika maketēts ar datoru, - bet beigās pirms tipogrāfijas vienalga lietā tika liktas šķēres un līme.

Savukārt visai Latvijas informācijas tehnoloģiju (IT) nozarei stingrus pamatus (vai vismaz apziņu, ka šajā jomā ir iespējami lieli pasūtījumi un liela peļņa) lielā mērā lika tās pašas SWH Rīga iegūtais un īstenotais milzu kontrakts Vācijā 90. gadu sākumā – tika radīta sistēma, ar kuras palīdzību nodrošināt pensiju un veselības aprūpi Vācijas māksliniekiem. Patiesībā gan līgumslēdzēja bija nevis pati SWH, kas tikai nodrošināja programmētājus (ar bijušās PSRS uzņēmumiem tobrīd „pa taisno” rietumnieki šajā jomā strādāt nebija gatavi), bet Jāņa Gobiņa Vācijā dibinātā kompānija Infologistik, par kuras dibināšanu viņš Latvijas presei daudzus gadus vēlāk stāstīja tā: „Minhenē reiz 18. novembra runu teica kāds no Radio Brīvās Eiropas latviešu raidījumu redaktoriem ar tēzi, ka ar latviešu trimdu viss ir cauri, drīz vairs nekā nebūšot. Man tas uzsita cemmi! Protams, problēmas bija. Ne tik daudz noturēt bērnus pie latvietības, vedot viņus uz sestdienas skolām un pasākumiem, cik tad, kad šie bērni aizgāja uz universitāti studēt un pēc tam sāka karjeru. Mana doma bija radīt latvisku vidi, kur profesionāļiem taisīt šo karjeru. Tā bija Infologistik pamatideja. Protams, tas bija saistīts ar IT, un Amerikā starp latviešiem bija daudz IT cilvēku. Tā mēs ar citiem stulbiem ideālistiem Jāni Trapānu (vēsturnieku, Radio Brīvās Eiropas latviešu redakcijas vadītāju, 90. gadu sākumā arī Latvijas aizsardzības ministru) un ārstu un Latvijas ceļa ideologu Andri Kadeģi nodibinājām Infologistik. Pieņēmām darbā pirmos darbiniekus, tostarp Uģi Ziemeli no Kanādas, Gunāru Nāgeli no Austrālijas, vēlāk Andreju Bērziņu no ASV, Andreju Neimani no Vācijas u.c.”

Tikpat krāšņi sākās arī cilvēku meklēšana vēl pirms lielā pasūtījuma īstenošanas. „Man Vācijā pienāca ziņa, ka pa Latvijas televīziju pēc Gulbja iniciatīvas tiek meklēti software cilvēki (programmētāji). Reklāma bija diezgan plaša, un cilvēki pieteicās. Atnāca kādi 250 pieteikumi, es gāju tiem cauri, jo domāju, nevar jau tā uz dullo! Atbraucu uz Jūrmalu intervēt 40 atlasītos kandidātus, un tie izrādās tik labi, ka pieņemu visus, izņemot divus. Bet Ainārs saka - ko tur čakarēties, pieņemam visus! (..) Ko ar viņiem darīt? Lai strādātu ārzemēs, jāprot valodas. Nu tad organizēsim valodas kursus! Viņiem maksā algas, viņus ēdina (toreiz jau sākās grūtie laiki ar pārtiku), visi apmierināti, bet cilvēkiem sāk niezēt nagi: ko mēs darīsim?” Latvijas komerciālās IT nozares pirmos soļus daudzus gadus vēlāk atminējās J. Gobiņš.

Tiesa, tiek pieļauts, ka tieši šis tomēr diezgan nejauši iegūtais SWH un Infologistik kontrakts arī ir bijis Latvijas visu laiku lielākais veikums IT nozarē, lai gan runā, ka gan Exigen grupas uzņēmumi jau pēc gadu tūkstošu mijas bijuši iesaistīti arī šāda apjoma projektu īstenošanā. Un tam ir pamats – jau deviņdesmito gadu beigās visiem lielākajiem IT nozares spēlētājiem un pirmām kārtām jau programmizstrādātājiem bija skaidrs, ka šādā mazā tirgū vari būt nacionālais uzņēmējs, kamēr neesi liels, bet programmizstrādāšanas kompānijai Latvijā, kas nav īpaši specializējusies un ir izaugusi līdz 1–3 miljonu latu gada apgrozījumam, ir klāt „griesti” – jāmeklē cits tirgus, kurā bez starptautiska „jumta” ir diezgan grūti iekļūt (par to savulaik uz savas ādas jau pārliecinājās tas pats Infologistik, kuram ar saviem produktiem pasaulē tā arī neizdevās iespiesties).

Tā nu aizvien atklātāks kļuva jautājums – vai visiem rožainajiem nākotnes plāniem šajā jomā Latvijā gluži vienkārši pietiks cilvēkresursu. No vienas puses, European Information Technology Observatory informācija rādīja, ka 2004. gadā kopējais informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju apgrozījums Latvijā bijis aptuveni 590 miljoni latu – par gandrīz 9% vairāk nekā gadu iepriekš; tāpat tika prognozēts, ka programmizstrādes tirgus ik gadu varētu pieaugt par 10–15%, savukārt datortehnikas tirgus varētu pat trīskāršoties – līdz 300 tūkstošiem pārdotu datoru gadā. Taču vienlaikus Latvijā gan lielajām, gan mazajām kompānijām ap 2005. gadu jau bija ārkārtīgi maz brīvu resursu (neraugoties uz to, ka nevienā citā Baltijas valstī nav pēc darbinieku skaita tik lielu IT kompāniju kā Latvijā), un valsts nelielais atbalsts IT izglītībai nozares pārstāvjiem lika aizvien biežāk skaļi izteikt šaubas, vai pēc dažiem gadiem nozarei, kurā var nopelnīt „tik milzīgu naudu”, gluži vienkārši pietiks tajā strādājošo.

Pilns citēto autoru, grāmatu un citu izdevumu saraksts – mājas lapā www.musuvesture.lv un grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” 1. sējumā.