Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
AGRIS ir viens no tiem cilvēkiem, kas gandrīz vai ik dienas apmeklē Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punktu. Šī vieta, kas atrodas uz stacijas perona, pašlaik ir kļuvusi par jaunā vīrieša gandrīz vai otrajām mājām.
Kaut gan, ja runājam par mājām, tad tādu īstu māju Agrim tagad nav – viņš mitinās Nakts patversmē. Viņam ir 30 gadu, no kuriem 12 ar pusi, neskatoties uz īsiem pārtraukumiem, aizvadīti cietumā. 14 gadu vecumā puisis pirmo reizi iešļircināja narkotikas un kopš tā laika no šīs atkarības nespēj atbrīvoties. Taču cer, ka tas izdosies, jo Agris ļoti gribētu sev mīļoto sievieti, savas mājas un bērnus – gribētu, lai ir ko mīlēt un ir kas mīl viņu. Viņš cer, ka tas viss viņam būs...
Varbūt pietrūka ģimenes un mīlestības?
Agris sevi sauc par ielas bērnu. Viņa vecāki izšķīrās, kad zēnam bija 3 gadi, un mamma, lai varētu uzturēt viņu un desmit gadu vecāko māsu, strādāja vairākos darbos, tāpēc mājās bija reti, un Agri pieskatīja māsa. Bet viņam pieskatīšanu nemaz negribējās – daudz interesantāk bija uz ielas, turklāt kopā ar vecākiem puišiem. 14 gadu vecumā viņš nonāca Narkoloģiskajā dispanserā. Toreiz apreibinoties bija saostījies līmi. Bet vispār apreibināšanās Agrim nebija nekas svešs – mamma strādāja par mediķi un dažādas zāles mājās bija pieejamas. Un draugi to izmantoja – prasīja, lai atnes. Agris nesa arī – deva citiem un lietoja pats. Tajā pašā reizē Narkoloģiskajā dispanserā viņš arī pirmo reizi noprovēja, kas tās tādas narkotikas. Draugi atnāca un iešļircināja. Un iepatikās.
Lai tiktu pie narkotikām, vajadzēja naudu, bet viņš taču mācījās skolā. Turklāt, lai arī bija liels delveris, mācījās labi. Tiesa gan, tik ilgi, kamēr pietika naudas narkotikām. To viņš ieguva, iznesot no mājas un pārdodot dažādas mantas. Arī mammas vērtslietas. Un skaistās drēbes, ko radi no Vācijas pašam bija atsūtījuši – tām nebija nekādas vērtības, ja vajadzēja nopirkt narkotikas. Mamma, protams, bija šokā un mēģināja ar dēlu runāt, mēģināja ārstēt, vadāja pie psihologiem, bet velti. "Sākumā gāju mammas dēļ, bet vēlāk vairs negāju, jo man pašam tas nešķita vajadzīgs," stāsta Agris. Reizi pa reizei ticies arī ar tēvu, bet sarunas bijušas tādas virspusējas.
7.klasē Agri no skolas izslēdza, bet tā nebija problēma. "Man toreiz šķita, ka nu tikai dzīve sākas," viņš atceras. Un atceras arī to, kā sadusmojies, kad visi no viņa novērsušies – pat mamma un māsa. Pienāca brīdis, kad mammai palika bail laist dēlu pāri dzīvokļa slieksnim, lai kaut kas atkal nepazūd. Agris pārvācās pie draugiem – viena, otra, trešā... Un doma bija tikai viena – kur dabūt naudu, lai nopirktu narkotikas.
Citas izejas nebija, kā zagt. Sākumā sīkākas zādzības, vēlāk jau lielākos apjomos, līdz Agris iekrita. Kādā valsts iestādē nozaga 12 tūkstošus latu. Tā viņš iesēdās uz pirmajiem četriem gadiem. Tad sekoja laupīšana, atkal cietums un tā 12 ar pusi gadu. "Cietums cilvēku nepāraudzina," pārliecināti saka Agris un, stāstot par ieslodzīto savstarpējām attiecībām, par to, cik grūti tur klājas izvarotājiem vai tiem, kas šādā veidā nodarījuši pāri bērniem, piebilst, ka mūsdienās cietumi ir kā kūrorti. "Vai es kādreiz varēju iedomāties, ka man kamerā pasniegs pusdienās īstas gaļas kotletes? Nekad! Bet tagad tās dod un arī daudz ko citu garšīgu!" Un cietumā tikt pie narkotikām arī neesot bijis nekādu problēmu. "Visi ir tikai cilvēki..." nosaka Agris, kad jautāju viņam, kā tas bijis iespējams.
Visa nauda aiziet narkotikās
Pašlaik Agris uz brīvām kājām ir divus gadus. Pagaidām viņam darba nav, un jaunais vīrietis dzīvo Nakts patversmē. Probācijas dienestā tolaik, kad viņu atbrīvoja no ieslodzījuma, par vadītāju strādāja Nikola Lakševica, kas Agrim pastāstīja par Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punktu un ieteica tur aiziet. Kopš tā laika viņš ir tā patstāvīgais klients. Dodas tur gandrīz vai katru dienu, piedalās arī dažādās tur organizētajās programmās, strādā ar sociālo darbinieku, rehabilitētāju un medicīnas māsu un mēģina atbrīvoties no narkotiku atkarības. Bet tas, izrādās, ir tik grūti. "Kad man nav naudas, man narkotikas nevajag," Agris ir vaļsirdīgs. "Bet, tikko tieku pie naudas, tā cauri! Es taču varētu nopirkt labas drēbes vai apavus, bet nekā – man tūlīt vajag narkotikas! Un es nevaru sev pretoties, lai gan zinu, cik slikti būs pēc tam." Viņš atceras kādu spilgtu epizodi: "Tolaik strādāju celtniecībā. Darbs bija citur Latvijā. Darba devējs mums apmaksāja pārtiku un arī par dzīvošanu pašiem nebija jāmaksā. Algā saņēmu 360 latu. Tādu naudu! Es tik lielu summu savā mūžā nebiju rokās turējis! Bet – ko jūs domājat? Tā vietā, lai to iztērētu kaut kā saprātīgi, pēc divām, trīs dienām man vairs nebija nekā! Kur palika? Nezinu! Nebija un viss!" Un tā visu laiku.
Agris dzīvo Nakts patversmē. Lai gan apgalvo, ka esot mainījies un neesot vairs tik agresīvs kā agrāk, arī tur sanākot skandāli. Nesen pat – iedzēris, sastrīdējies ar kādu citu iemītnieku, vadītāja izsaukusi policiju, un viņš vēl uzbrucis policistiem. Kurš vainīgs? Protams, ka pats, tikai to parasti saprotot pēc tam. Tobrīd atkal šķitis, ka visa pasaule pret viņu sazvērējusies.
Ar mammu jaunais vīrietis nav ticies gandrīz gadu. Pirms tam abi nejauši satikās uz ielas. Neko – parunāja dažas maznozīmīgas frāzes un šķīrās. "Es saprotu, ka mamma no manis baidās, tāpēc arī ciemos neaicināja," saka Agris. "Viņa lieliski atceras, kā es iznesu viņas mantas. Uzticību pazaudēt ir ļoti viegli, bet atgūt gan grūti."
Tā Agris ik dienu nāk uz Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punktu. Un par iztikšanu nebēdā – brokastis un vakariņas paēd patversmē, bet pa dienu kaut ko tepat punktā. Tur paskatās televizoru, parunājas ar speciālistiem un domā par nākotni – skaistu un mīļu. Tajā Agris redz gan sev mīļu cilvēku, gan arī bērnus. Tos viņš ļoti gribētu. Tāpat kā mīļoto sievieti, kuras viņam nav. "Tik daudz es vēl saprotu, ka esmu izpostījis pats savu dzīvi un nedrīkstu to izpostīt kādam citam," viņš skaidro, kāpēc nav draudzenes. Un tomēr piebilst, cik grūti ir tikt vaļā no atkarības.
Ir jābūt kādam, kas tic
Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punkta vadītājs Ainārs Grīslis stāsta, ka ik dienas tur uzturas ap 20 cilvēku. Pašlaik to, kas nāk regulāri, ir ap 60. Viņu vidējais vecums – ap gadiem 30 – 40. Viņi visi nāk brīvprātīgi, jo zina, ka tur varēs bez maksas gan apmainīt izlietotās šļirces pret jaunām, gan veikt pārbaudes uz HIV un hepatītu, gan izrunāties ar sociāliem darbiniekiem un medicīnas māsu vai tāpat vien paskatīties televizoru un pavadīt laiku sarunās ar citiem tā vietā, lai dotos apreibināties. A.Grīslis stāsta, ka viņš šiem cilvēkiem tic un ir svarīgi, lai viņiem būtu vieta, kur satikties un cilvēki, kam uzticēties. Viņš pats ir no Gulbenes puses un Liepājā dzīvo piecus gadus. Pats gan ar narkotiku postu nav bijis saistīts, taču daži viņa draugi to ir izbaudījuši, turklāt ļoti smagi – viens no viņiem, veiksmīgs biznesmenis – šīs postošās kaislības dēļ divu gadu laikā pazaudējis visu: biznesu, ģimeni, māju. A.Grīslis, strādājot Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punktā, ir pieredzējis situācijas, kad mātei jābaidās no dēla, kad cilvēks, lai tiktu pie narkotikām, ir gatavs iet un zagt pat paša un tuvinieku mājās un tamlīdzīgas traģēdijas. Un tomēr viņš saprot, ka ir jābūt kādam, kas viņiem dod cerību, ka šo postu ir iespējams uzveikt. Arī tādēļ, ka liela daļa no viņiem ir inficējušies ar HIV un hepatītu. Agris ir viens no cilvēkiem, par kuru Ainārs saka: "Viņš tik ļoti cenšas tikt galā ar savu pagātni, ka es ceru – viņam tas izdosies." Vai tā būs, tas gan ir puiša paša rokās.
Aktivitātes
Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punkta speciālistu mērķis ir palīdzēt risināt atkarības problēmas, motivējot personas veselīgam dzīvesveidam.
Tā darbinieki sniedz individuālas konsultācijas narkomāniem, alkoholiķiem, līdzatkarīgajiem, kā arī dažādos sociālos jautājumos.
Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punktā veic testus HIV un hepatīta B noteikšanai.
Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punktā veido atbalsta grupas līdzatkarīgajiem, veic profilakses darbu mācību iestādēs un veic darbu riska grupu jauniešiem citviet pilsētā.
(no Sociālā dienesta informācijas)
Uzziņai Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punkts atrodas uz stacijas perona; telefona numurs 3416343; darba laiks no pulksten 9.30 līdz 18 (darba dienās); pārbaudes uz HIV UN hepatītu B veic katru darba dienu.