Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9404520t1h9e79.jpg)
Lasītājs jautā: «Nevaru izlemt — veidot pašam savu uzņēmumu vai kļūt par pašnodarbināto?»
Atbild Linda Zauša, SIA «Konsultatīva sabiedrība «Conventus»» zvērināta advokāta palīdze:
«Lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, vispirms nepieciešams noskaidrot, ko saprotam ar jēdzieniem «uzņēmums» un «pašnodarbinātā persona».
Pašnodarbinātā persona ir persona, kas veic saimniecisko darbību un ir reģistrēta kā pašnodarbinātā persona. Saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību, piemēram, ar uzņēmuma līguma izpildi saistīta darbība, nekustamā īpašuma apsaimniekošana, arī personas īpašumā esošas piemājas saimniecības darbība un profesionālu pakalpojumu sniegšana.
Saskaņā ar likumu «Par valsts sociālo apdrošināšanu» pašnodarbinātais ir persona, kura gūst ienākumus kā: a) persona, kas veic individuālo darbu, b) persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kura saņem autoratlīdzību (autortiesību un blakustiesību atlīdzību), izņemot autortiesību mantinieku un citu autortiesību pārņēmēju, c) zvērināts notārs, d) zvērināts advokāts, e) zvērināts revidents, f) prakses ārsts, prakses farmaceits, prakses veterinārārsts, prakses optometrists, g) cita fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja, h) zemnieku (zvejnieku) saimniecības īpašnieks, kas, nebūdams darba tiesiskajās attiecībās ar savas zemnieku (zvejnieku) saimniecības pārvaldes institūciju, veic šīs zemnieku (zvejnieku) saimniecības vadības funkciju, ja šajā zemnieku (zvejnieku) saimniecībā likumā noteiktajā kārtībā nav iecelts (ievēlēts) pārvaldnieks (direktors), i) persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kuras darbu apmaksā no Latvijas Republikai piešķirtajiem ārvalstu tehniskās palīdzības vai starptautisko finanšu institūciju aizdevuma līdzekļiem, j) zvērināts tiesu izpildītājs, k) individuālais komersants.
Jāuzsver, ka no iepriekš minētā ir redzams, ka atsevišķu profesiju pārstāvji, piemēram, zvērināti advokāti vai zvērināti notāri, var praktizēt tikai kā pašnodarbinātas personas, un šādā gadījumā izvēles tiesības reģistrēties kā pašnodarbinātai personai vai dibināt uzņēmumu netiek dotas.
Attiecībā uz jēdzienu «uzņēmums», praksē ar to parasti tiek saprasta kapitālsabiedrība, kas saskaņā ar Komerclikuma 134. pantu ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību vai akciju sabiedrība, lai gan juridiski uzņēmums ir organizatoriski saimnieciska vienība, kurā ietilpst komersantam piederošas ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, kā arī citi saimnieciski labumi, kurus komersants izmanto komercdarbības veikšanai. Iepriekš minēto nosaka Komerclikuma 18. pants.
Lai atbildētu, vai labāk veidot pašam savu uzņēmumu, vai kļūt par pašnodarbināto, jāizvērtē daudz un dažādi aspekti — reģistrācijas kārtība un izmaksas, kas kapitālsabiedrības dibināšanas gadījumā ir ievērojami lielākas, nekā personai reģistrējoties par pašnodarbināto, grāmatvedības uzskaites organizēšanas kārtība, kas tāpat kapitālsabiedrībām ir daudz sarežģītāka nekā pašnodarbinātai personai, un daudzi citi aspekti, taču pats svarīgākais ir jautājums par pašnodarbinātās personas un kapitālsabiedrības atbildību pret trešajām personām.
Tā Komerclikuma 137. pants nosaka, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrība par savām saistībām atbild ar visu savu mantu, tas ir, ar pašai sabiedrībai piederošu visu mantu. Šīs sabiedrības neatbild par savu dalībnieku saistībām, un šo sabiedrību dalībnieki neatbild par sabiedrības saistībām. Iepriekš minētais nozīmē, ka, piemēram, parāda piedziņas no sabiedrības ar ierobežotu atbildību gadījumā piedziņa tiks vērsta tikai uz pašai sabiedrībai piederošu mantu, nevis uz sabiedrības dalībniekiem piederošu mantu.
Citādi ir ar pašnodarbinātas personas atbildību. Pašnodarbināta persona par savām saistībām atbild ar visu savu mantu. Tā, piemēram, Komerclikuma 76. pants nosaka, ka individuālais komersants par savām saistībām atbild ar visu savu mantu, Latvijas Republikas Advokatūras likuma 70. pants nosaka, ka zvērināti advokāti par savu darbību ir materiāli atbildīgi utt. Izņēmums ir tā manta, uz kuru saskaņā ar Civilprocesa likumu nevar vērst piedziņu, piemēram, ikdienas lietošanai nepieciešamas mājas iekārtas un mājturības priekšmeti, apģērbs, kas nepieciešams parādniekam, viņa ģimenes locekļiem un apgādībā esošām personām, nauda minimālās mēneša darba algas apmērā u. c.»