Sestdien aprit unikālās akcijas Baltijas ceļš 25. gadskārta. Lai atcerētos šo latviešu tautai un Latvijas valstij svarīgo pasākumu, portāls TVNET tikās ar ļaudīm, kuri piedalījās Baltijas ceļā.
Skudriņas pār kauliem jeb neaizmirstamie notikumi pirms 25 gadiem (156)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kristīne, kura Baltijas ceļa laikā bija 12 gadus veca pusaudze, atceras, ka tas laiks viņas un apkārtējo cilvēku dzīvē bija ļoti īpašs: «Gaisā visu laiku virmoja gaidāmās pārmaiņas.»
«Pat tagad, atceroties to dienu notikumus, «pa kauliem skrien skudriņas». Baltijas ceļš nebija vienkārši Dziesmu svētki vai gājiens. Tas bija kaut kas vairāk,» jaunā sieviete saka.
Bija gatavi aizpildīt robu
Tā kā viņas vecāki akcijas norises dienā bija darbā un uz Baltijas ceļu devās kopā ar saviem kolēģiem tuvāk darbavietai, Kristīne šo dienu pavadīja kopā ar krustvecākiem. Viņi sprieda - Rīgā cilvēku aktivitāte varētu būt ļoti liela, tāpēc jābrauc ārpus galvaspilsētas.
Tā Kristīne kopā ar krustvecākiem kāpa mašīnā un devās Bauskas virzienā. Viņu doma bija pievienoties stāvētājiem tajā vietā, kur būtu redzams robs un cilvēku trūkums. Kaut arī trīs cilvēki var nosegt tikai dažus metrus, kas uz kopējā fona ir mazs gabaliņš, viņi gribēja palīdzēt Latvijai kaut vai tādā veidā.
Pievienojoties cilvēku ķēdei, pārņēmušas savādas sajūtas: «Tur bija pilnīgi sveši cilvēki, kurus sastapu pirmo un pēdējo reizi savā mūžā, bet mēs visi sadevāmies rokās.
Es biju maziņš, tomēr svarīgās cilvēku ķēdes posmiņš.
Tobrīd jutām, ka spēks nāk ne tikai no stāvošajiem cilvēkiem, bet bija jūtams arī īpašs starojums no augšas.»
Justa pārsteidzoša kopības un patriotisma sajūta. «Šis bija tas gadījums, kam atbilstu sakāmvārds par mazu cinīti, kurš gāž lielus vezumus. It kā akcija, kurā cilvēki sadevās rokās, bija maza, bet tai bija tik grandiozs efekts!»
Gaiss pilns ar neatkarības gaidām
Ļaudīs bija jūtama vēlme pēc Latvijas un Baltijas neatkarības, par ko skanēja arī tā laika populārākajos skaņdarbos.
Pusaudze tolaik Baltijas ceļu salīdzināja ar vācu verdzības salaušanu: «Ir kaut kas jāsalauž, lai tā vietā nāktu kaut kas jauns. Toreiz šīs lietas uztvēru vairāk emocionāli, nevis politiski, kā uz to varu paskatīties šodien.»
Uz Baltijas ceļu devās ne tikai pusaudži un jaunās ģimenes, bet arī vecāka gada gājuma cilvēki, kas bija piedzīvojuši pirmās brīvvalsts laikus. Viņi savas gaidas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas asociēja ar bērnībā un jaunībā piedzīvoto. Šie cilvēki pārdzīvoja gan traumējošos okupācijas gadus, kad daudzas ģimenes tika izjauktas un sakropļotas, gan padomju laikus.
Neesam tikai kalpu valstiņa
Kristīne ir pilnībā pārliecināta, ka piedalīšanās Baltijas ceļā bija ļoti vērtīga. Viņa šādā akcijā labprāt iesaistītos arī mūsdienās. «Tas parādīja ne tikai mums pašiem, bet arī apkārtējai pasaulei, ka neesam tikai vergu valstiņa, kas tup uz ceļiem, pakļaujas citu rīkojumiem un dara, ko citi grib.
Latvieši var būt paši par sevi un ar savu valsti!
Ja mēs neko nebūtu darījuši, nekas nemainītos. Katrs Latvijas brīvības atgūšanas posms bija salīdzinoši neliels, bet kopā izveidoja lielu bumbu, pēc kuras sprādziena nāca pārmaiņas.»
Viņa uzskata, ka akcija bija vajadzīga, jo to var uzskatīt par daļu no latviešu tautas pašapziņas pamodināšanas procesa. Lai to atjaunotu, arī šodien noderētu līdzīga akcija. Tikai noteikti vajadzētu izziņot konkrētu laiku, vietu un veidu, kā tajā varētu piedalīties. «Arī otrais Baltijas ceļš būtu noderīgs. Cilvēku iziešana no mājām un nostāšanās dzīvā ķēdē pati par sevi ir liela vērtība.»
Sieviete šādā pasākumā noteikti piedalītos, līdzi ņemot arī visus trīs bērnus, ko viņa audzina patriotiskā garā.
Atvases jau no pirmajām dienām tiek mācītas mīlēt un cienīt savu dzimteni un tēvzemi. Ģimene viņiem māca, ka jāciena katra tauta un valsts, bet
sava tēvzeme jāciena īpaši spēcīgi.
Kā valsts cienīšana izpaužas ikdienā? Kristīne skaidro, ka kopā ar bērniem dodas uz dažādiem valstiskiem pasākumiem un atzīmē Latvijai svarīgus datumus, piemēram, Lāčplēša dienu. Turklāt tajos bērni ne tikai piedalās, bet arī gūst skaidrojumu par notiekošo.
Patriotiskā audzināšana dod bērniem stabilu pamatu palikt Latvijā, nevis klaiņot pa pasauli.
Latvija viņiem ir svarīga, jo šeit ir dzimuši un auguši ne tikai viņi paši, bet arī vecāki un vecvecāki.
Lai padziļinātu bērnu izpratni par šiem notikumiem, viņi bijuši latviešu tautas vēsturei nozīmīgās vietās, piemēram, Lestenē, Tīreļa purvā. Kristīne vēlas audzināt savus bērnus tā, lai viņos būtu izpratne par vēstures notikumiem un lai viņiem nebūtu vienalga, kur dzīvot - Latvijā vai citā valstī.