Indivīds runā, jo vēl šaubās, šķiet, it kā gaida atbildi no pasaules, vai tā viņu vēl grib. No 100% vēl ir kāds %, kas grib dzīvot. Simtprocentīgi izlēmušu cilvēku neglābs neviens, un tāds arī nerunās.
Paradoksāli, bet, kad lēmums par pašnāvību tiek pieņemts, nomāktais cilvēks sāk izjust dīvainu atvieglojumu, un tas ir saprotams. Beidzot viņa problēmai, viņa mocībām ir risinājums. Tādā gadījumā cilvēks var sākt uzvesties tā, it kā viņam kļuvis labāk un viss turpmāk būs kārtībā. Tas savukārt iemidzina līdzcilvēku uzmanību, un viņi nepamana, ka tuvinieks vienkārši kārto savas pēdējās lietas uz zemes. Paslīd garām gan mantu izdāļāšana, gan emocionāli novēlējumi saviem mīļajiem. Tāpēc, ja smagas depresijas vai krīzes pārņemtam cilvēkam pēkšņi, neizskaidrojami paliek labi, būtu prātīgi aprunāties ar viņu par pašnāvības tēmu.
Tas ir vēl viens mīts. «Viņam jau ir tik slikti, un, ja es pajautāšu, vai viņš plāno pašnāvību, viņam tas var ienākt prātā.» Tā nav, un, lai to pierādītu, katrs lasītājs var šobrīd iedomāties, vai viņu varētu tagad pierunāt veikt pašnāvību. Tas nav tik vienkārši, jo mēs turamies pie savas dzīvības.
Ja ir bažas par kādu savu tuvinieku, draugu, noteikti vajag vaicāt, un paradoksāli, ka cilvēki atbild godīgi. Tipiskās nolieguma atbildes ir «vaiii, nē, tik traki nav»; «es reizēm domāju, taču apzinos, ka nekad nespētu to izdarīt». Tomēr atbilde «jā, īstenībā es to mēdzu apsvērt» gan būtu jāuztver nopietni un jāpalīdz cilvēkam sameklēt profesionālu palīdzību.