Pirmkārt tāpēc, ka mediju iespaidā Krievijas iedzīvotājiem ir radusies pārliecība, ka «pie Putina dzīvot ir labāk».
Ja saplīst ūdensvads, tad var doties uz partijas «Vienotā Krievija» biroju un lūgt palīdzību. Ir vismaz viens, kas palīdz, kaut arī pārējie ir korumpēti.
Otrkārt, pašreizējais režīms lieliski izmanto caurmēra krievu lielo pieķeršanos dažādām konspirācijas teorijām un gatavību tām ticēt. Piemēram, idejai par pasaules ļaunuma sazvērestību tieši pret Krieviju. No vienas puses tas nozīmē sabiedrības gigantisku pasivizāciju (ko nu mēs, to visu izlemj augstāk!) un neticību iespējai kaut ko mainīt (vairums «ivanovu» ir pārliecināti, ka protesta demonstrācijas Maskavā apmaksā Krievijai naidīgi spēki ārzemēs).
Krievijā joprojām valsts ir vērtīgāka par cilvēku dzīvībām
Šā iemesla dēļ ir gandrīz neiespējami ieskaidrot krieviem Maidanu kā brīvprātīgu ukraiņu sabiedrības akciju. Šai patiesībai viņi netic, uzskatot, ka «kādam tas bija izdevīgi». Treškārt, krievu citādi domājošo grupējums, kas šodien sastāv no vecajiem disidentiem, uzņēmējiem, taksometru šoferiem, hipsteriem un studentiem, bija un paliks tikai kā 2011. un 2012. gada protestu memoriāls Maskavā.
Protesta vilnis neiešūpoja Krieviju, lai gan uzrunāja ļoti nopietnas un konkrētas Krievijas problēmas - korumpētību un vēlēšanu sistēmas pērkamību. Ceturtkārt - heroisms un patriotisms (kopš Otrā pasaules kara laikiem) joprojām ir krieviem 100% tabu tēma. Par to nediskutē pat 2014. gadā. «Dožģ» jautājums par to, vai nebūtu bijis labāk atdot Ļeņingradu vāciešiem, glābjot neskaitāmu krievu dzīvības, palika bez atbildes. Telekanālu nosodīja ar izolāciju, bet diskusiju par tēmu iedzīvotāji-valsts-karš tā arī nesāka. Valsts tur joprojām ir augstākā vērtē nekā cilvēku dzīvības, un totalitārās pagātnes revīzijas visplašākajos sabiedrības slāņos joprojām nav notikušas.
Kamēr pasaule lauza galvu par to, kā pamodināt krievus no «Stokholmas sindroma», atcerēsimies, ka mūsu dzīve ir filma bez beigām.
Cerams, ka šī filma turpināsies bez haizivīm mūsu okeānā.