Lieliskā Latvijas vasara šogad lutina ar karstumu pludmalēs un traumē ar traģiskām ziņām no «tuvējām ārvalstīm». Austrumukrainas bruņoto konfliktu kaskāde, krievu teroristu notriektā malaiziešu pasažieru lidmašīna un šā notikuma atšķirīgā atbalsošanās pasaules medijos liek domāt, ka dzelzs priekškars no jauna ir nolaists Eiropai pa vidu. Jau atkal «aukstais karš» ir klāt.
Kurš vainīgs pie Eiropas sašķelšanas blokos?
Aizas racējs un idejas autors ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tas pats, kurš savējiem mēģina iestāstīt, ka viņi ir labāki par mums - rietumniekiem, jo slāvu misija esot atbrīvot pasauli no ļaunuma pēc Putina scenārija. Hitlera modelis joprojām funkcionē: iestāstīt savai tautai, ka tā ir nepelnīti cietusi un ka tāpēc ir izredzētā (toreiz ārieši, tagad - pareizticīgie slāvi); fokusēties uz konkrētu pretinieku (ebreji un romi toreiz, tagad - homoseksuāļi, liberāļi), tos intensīvi demonizējot (praktiski apkarojot, aizliedzot un legāli vajājot).
Pēc tam šo pamatnostādni papildinot ar patriotisko mākslu, pseidofilozofiju un nežēlīgu politisko teroru, var panākt unisonu ar visplašākajām iedzīvotāju masām. Šādi iespējams radīt krievos aplenkuma un apdraudētības sajūtu, panākot, lai gandrīz visi Krievijā domā tieši tā, kā tas nepieciešams pašam Putinam: mēs esam vieni, bet visa pasaule ir sazvērējusies pret mums.
Putina Krievijas intensīvā pašizolācija Kremlī un upura kompleksa forsēšana savējo vidū tiek traktēta kā «atbilde», nevis iniciatīva. Rietumi uzbrūk, bet «Krievija tikai aizsargājas».
Būtībā tas nav nekas jauns. Līdzīgi rīkojās arī Ļeņins, Staļins, Kastro un Pols Pots. Pārsteidz kas cits. Vladimira Putina Krievijas režīma pašreizējā ideoloģija, cenzūra un represīvais aparāts ļoti atgādina PSRS laika situāciju. Taču atšķirībā no «Helsinku perioda» Maskavā, Vitebskā un Omskā vairs nav spēcīga «samizdata», leģendāru disidentu un ambiciozu «citādi domājošo», kas nepieļautu Krievijas aizbarikādēšanos pagrabā. Kāpēc «caurmēra Popovs» vai «Ivanovs» neprotestē?
Vai vainīga ir sabiedrības vilšanās rietumu demokrātijas iespējās? Vai laupītājkapitālisma sekas cementējušas krieva neticību brīvās pasaules iespējām? Vai izeja ir Putina piedāvātā reliģija?
To rādīs laiks. Taču viens ir skaidrs - «citādi domājošo» deficīts Krievijā izskaidro Vladimira Putina ideoloģijas neparasti grandiozos panākumus viņpus un šaipus Zilupes robežstabam, kas šodien no jauna iezīmē demarkācijas līniju starp diviem naidīgiem blokiem.
Kremļa propagandas haizivs un mēs
Propagandas kara eskalācijas periods ir klāt. Rietumpasaulē «par to pašu» stāsta vienu, bet krievu mediji piedāvā pavisam citu patiesības versiju.
Kura no tām ir pareizā? Pirmā vai otrā? Trešā vai ceturtā?
Caurmēra somam, zviedram vai spānim mediju aina rādās līdzīgi. Turpretī mums - Krievijas kaimiņvalstī dominē viedokļu caurvējš, jo Kremļa mediji sasniedz mūs «pa tiešo».
Modernais laiks Latvijas iedzīvotājam piešķīris plašu informatīvo līdzekļu izvēles skalu: avīzes, žurnālus, radio, TV un interneta portālus. Mūsu 2 miljoni iedzīvotāju var brīvi izvēlēties, ko lasīt, kā klausīties un kuram ticēt: Rietumu medijiem vai Putina propagandas taurēm. Teorētiski izvēle ir vienkārša, taču praksē aina izskatās pavisam citāda. Vairums krievu un liela daļa latviski runājošo skatītāju par savējo izvēlas tieši Krievijas televīziju producētās versijas par patiesību, nevis necenzētās pasaules piedāvāto modeli. Paradokss, bet fakts. Kāpēc tā notiek? Kāpēc mūsu iedzīvotāji izvēlas despotisko kaimiņvalsti kā patiesības ministriju? Iemesli ir vairāki.
Pirmkārt, mediju krīzes rezultātā no ierindas Latvijā ir izsistas papīra avīzes. Tās zaudējušas savu agrāko nozīmi un ietekmi sabiedrībā. Tas noticis politiski tendenciozā satura un profesionāli neprasmīgā mediju menedžmenta dēļ.
Otrkārt, finanšu krīzes rezultātā iedzīvotāji nav gatavi abonēt presi un vairākums pievēršas bezmaksas audiovizuālajiem medijiem, kas Latvijā nav konkurētspējīgi ar Kremļa vadītajiem Maskavas propagandas buldozeriem. Diemžēl LTV, LNT un TV3 ir izvēlējušies ASV izklaides programmu formātu, kas būtībā neatbilst Latvijas (Eiropas) publikas gaidām. Šodien, kad interpretācijas prasība nostāda tradicionālo viedokļu žurnālistiku pirmā ranga vajadzību skalā (kuru Krievijas kanāli perfekti kompensē mūsu pašu neesošās analītikas vietā) mēs turpinām dejot ar zvaigznēm, dziedāt ar ģimenēm un meklēt saimniekiem sievas.
Treškārt, sabiedrībā ir diezgan daudz PSRS nostalģijā slīgstošu cilvēku, kas «pievelkas» pie Kremļa dēstītās eiroskepticisma latiņas un bauda pašmāju prokremlisko partiju eironaida aģitācijas akordus (pseidopanika sakarā ar sankcijām pret Krieviju jeb «sausā piena», «šprotu» un «poļu tomātu» vaimanas).
Tā kā mediju regulācijas politikas un uzraudzības institūciju Latvijā līdz šim nav bijis, tad Kremļa viedoklis vienmēr brīvi un netraucēti plūdis iekšā Latvijā pa visām durvīm un logiem. Tāpēc Kremļa propagandas modeļi jau sen ir šeit iesakņojušies kā «ticama» un «loģiski saprotama» informācija. Gan krieviski runājošajiem, gan arī latviešiem, kas vai nu skumst pēc PSRS laikiem, vai arī uztver tos kā jautru alternatīvu savai sūrajai Latvijas kapitālisma ikdienai. Tāpēc daudzi Rīgā, Daugavpilī vai Liepājā ir pārliecināti, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnu virs Ukrainas notrieca nevis krievu teroristi ar Krievijas ieročiem, bet gan «ukraiņi paši» un ka Latvijas Nacionālās operas zāles luksusa prostitūcija Kremļa «Jaunā viļņa» «kultūrtusiņa» vajadzībām ir tikai «labs darījums», padomju tautu draudzības izpausme vai «vienkārši burvīgs bizness».
Kā tas varēja notikt, ka tik daudzi Latvijā nespēj nošķirt melus, savtīgu manipulāciju no bezkaislīgiem ziņojumiem par patiesām norisēm? Tāpēc, ka mūsu valstī nav modernas, mediju darbu regulējošas likumdošanas, uzraudzības institūcijas un visaptveroša mediju darba kodeksa, kas nodrošinātu Latvijas sabiedrībai bezkaislīgu un tolerantu informatīvo telpu.
Nemākulība mediju pārvaldē un regulācijā ir hroniska brīvās Latvijas kaite. Tā sākās brīvvalsts pirmajos gados, kad mediju īpašnieki kategoriski nepieļāva regulējošas institūcijas rašanos (ieskaitot mediju tiesībsargu, reklāmas un PR regulatoru), saskatot tajā biznesa ierobežošanu. Šī situācija ir saglabājusies joprojām.
Kāpēc mūsu mediju okeānā ir tika daudz haizivju, bet nav neviena glābēja? Tāpēc, ka mediju kompetence nepiemīt nedz politiķiem, kas nosaka mediju likteni, nedz arī elektronisko mediju areāla stūrmaņiem, kas turpina sabiedrisko mediju demontāžas procesu, tos koncentrējot un monopolizējot. Tikmēr mediju telpu pārņem Kremlis un mēs varam zīlēt, vai Kremļa apmuļķotie Latvijas iedzīvotāji ir vai nav ienaidnieki paši sev un savai nākotnei.
Kāpēc krievi mīl savu Putinu?
Līdzīgi Ziemeļkorejas diktatoram Kimam Čeniram Vladimirs Putins pieprasa sev ticēt uz vārda. Par to pauž satraukumu Rietumu mediji, Latviju ieskaitot. «Pēdējais kliedzošākais safabricējums, ko Putina režīms iebaroja tautai, bija sižets Krievijas Pirmajā kanālā, kur kāda psihiski nelīdzsvarota sieviete stāstīja par to, kā Slovjanskas centrā «ukraiņu režīms» «it kā pie ziņojumu dēļa kā Jēzu pienagloja trīs gadus vecu bērnu un licis viņa mātei skatīties, kā viņš asiņojot mirst. Tad māte esot piesieta pie tanka un vilkta apkārt laukumam...» - konstatē «Kurzemes Vārds» (21.07.2014.) un pēc tam paskaidro, ka vēlāk noskaidrojies, ka nekas tamlīdzīgs Slovjanskas centrā tomēr nemaz neesot noticis. Cik procentu televīzijas skatītāju tic šādai safabricētai reportāžai? Skaidras atbildes uz šo jautājumu nav, taču aptaujas rāda, ka pēc Krimas aneksijas Putina fanu skaits esot palielinājies no 60% līdz 80%. To varot izskaidrot ar šādiem aspektiem: 1) valsts propagandas aparāts atrodas tiešā Kremļa pakļautībā. Tas runā un rāda tikai to, «ko un kā» diktators vēlas; 2) Krievijas iedzīvotāju vairākumam ir salīdzinoši neliels pieejamo informācijas avotu skaits; 3) Krievijai raksturīga neattīstīta politiskās pārvaldes sistēma. Taču, ja rīt būtu vēlēšanas, tad Putins noteikti uzvarētu. Kāpēc?
Pirmkārt tāpēc, ka mediju iespaidā Krievijas iedzīvotājiem ir radusies pārliecība, ka «pie Putina dzīvot ir labāk».
Ja saplīst ūdensvads, tad var doties uz partijas «Vienotā Krievija» biroju un lūgt palīdzību. Ir vismaz viens, kas palīdz, kaut arī pārējie ir korumpēti.
Otrkārt, pašreizējais režīms lieliski izmanto caurmēra krievu lielo pieķeršanos dažādām konspirācijas teorijām un gatavību tām ticēt. Piemēram, idejai par pasaules ļaunuma sazvērestību tieši pret Krieviju. No vienas puses tas nozīmē sabiedrības gigantisku pasivizāciju (ko nu mēs, to visu izlemj augstāk!) un neticību iespējai kaut ko mainīt (vairums «ivanovu» ir pārliecināti, ka protesta demonstrācijas Maskavā apmaksā Krievijai naidīgi spēki ārzemēs).
Krievijā joprojām valsts ir vērtīgāka par cilvēku dzīvībām
Šā iemesla dēļ ir gandrīz neiespējami ieskaidrot krieviem Maidanu kā brīvprātīgu ukraiņu sabiedrības akciju. Šai patiesībai viņi netic, uzskatot, ka «kādam tas bija izdevīgi». Treškārt, krievu citādi domājošo grupējums, kas šodien sastāv no vecajiem disidentiem, uzņēmējiem, taksometru šoferiem, hipsteriem un studentiem, bija un paliks tikai kā 2011. un 2012. gada protestu memoriāls Maskavā.
Protesta vilnis neiešūpoja Krieviju, lai gan uzrunāja ļoti nopietnas un konkrētas Krievijas problēmas - korumpētību un vēlēšanu sistēmas pērkamību. Ceturtkārt - heroisms un patriotisms (kopš Otrā pasaules kara laikiem) joprojām ir krieviem 100% tabu tēma. Par to nediskutē pat 2014. gadā. «Dožģ» jautājums par to, vai nebūtu bijis labāk atdot Ļeņingradu vāciešiem, glābjot neskaitāmu krievu dzīvības, palika bez atbildes. Telekanālu nosodīja ar izolāciju, bet diskusiju par tēmu iedzīvotāji-valsts-karš tā arī nesāka. Valsts tur joprojām ir augstākā vērtē nekā cilvēku dzīvības, un totalitārās pagātnes revīzijas visplašākajos sabiedrības slāņos joprojām nav notikušas.
Kamēr pasaule lauza galvu par to, kā pamodināt krievus no «Stokholmas sindroma», atcerēsimies, ka mūsu dzīve ir filma bez beigām.
Ar laimīgu finālu.
Cerams, ka šī filma turpināsies bez haizivīm mūsu okeānā.
Cerams.