Piezīmes no «Europavox» festivāla Francijā

Kolektīvs «Purist» ar Kevina Makalistera lielo brāli Bazu

FOTO: Publicitātes foto

Jūnija pirmajā nedēļas nogalē Francijas pilsētā Klermonferāndā norisinājās jau devītais «Europavox» festivāls, iepazīstinot ar jaunajiem mūziķiem un grupām no visas Eiropas. Kā bija? Par to turpmākajās rindkopās.

Jāsāk ar to, ka «Europavox» gan nav festivāls tā klasiskajā izpratnē. Koncerti notiek pilsētvidē, līdz ar to bez nakšņošanas teltīs, tomēr tas saglabā tādu patīkamu pilsētas piknika atmosfēru. Arī muzikālās programmas uzbūve ir atšķirīga no tradicionālās izpratnes par to, kādam tad jābūt šāda veida pasākumam. Jā, šogad «Europavox» uzstājās vietējā mēroga zvaigznes, taču to īpašu padara fakts, ka rīkotājiem ir ideālistiska ideja sapulcēt mūziķus no visa Vecā kontinenta.

Diemžēl šogad bez Latvijas līdzdalības – Baltijas valstis pārstāvēja igauņu folka kolektīvs «Odd Hugo». Jāatzīst, ka gandrīz ikreiz spilgtākos iespaidus sagādā kāda no vietējām franču hiphopa zvaigznēm, par kuru līdz brīdim, kad tu attopies nevaldāma pūļa vidū, nav bijis zināms pilnīgi nekas.

Neaizmirstamas uzstāšanās uz «Europavox» skatuvēm snieguši vietējie kolektīvi «Hocus Pocus» un «1995», taču šī gada festivāla repa karaļi bija duets «Casseurs Flowters», jeb Slapjie Bandīti, kura nosaukums atvasināts no filmas «Viens Pats Mājās» varoņiem. Atšķirībā no kino, Klermonferānas publikai šis duets ir gaidīti viesi, turklāt cilvēki pulcējas jau labu laiku pirms «La Coopérative de Mai» skatuves atvēršanas. Un Slapjie Bandīti neliek vilties – nepilna stunda viņu un vēl vairāku simtu klātesošo sabiedrībā paskrien zibenīgi un vēl ilgi pēc uzstāšanās prāts nevar atbrīvoties no lipīgā «Regarde Comme Il Fait Beau» piedziedājuma meldiņa.

Uzreiz pēc «Casseurs Flowters» turpat koncertu sniedz dāņu graima un hiphopa izpildītāja Linkoban, kura vienā brīdī neapzināti pamanās noskaņot visādi citādi draudzīgo publiku pret sevi. Piesakot dziesmu ar divdomīgo nosaukumu «Big Boys X Big Noses» viņa saka, ka franču vīriešiem esot vieni no vislielākajiem «deguniem», kādus viņai ir iznācis redzēt. Šajā brīdī publika, visticamāk, iedomājās Seržu Geinsbūru, kura izteiksmīgais deguns ir kļuvis par tematu jokiem un nepavisam neuztver nezutver to kā komplimentu. Linkoban nākas izskaidrot, ka ar vārdu «deguns» viņa patiesībā domājusi ko citu un, subjektīvi vērtējot, diemžēl jāsaka, ka šis starpgadījums ir viens no šīs uzstāšanās atmiņā paliekošākajiem brīžiem. Muzikāli tas viss jau ir dzirdēts M.I.A un Santigold izpildījumā.

Festivāla «Europavox» teritorija piknika noskaņās

FOTO: Publicitātes foto

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem šoreiz, daudz lielāka loma bija atvēlēta āra skatuvei «FAC’tory», uz kuras visu trīs dienu garumā nepārtraukti norisinājās aktīva koncertdzīve. Pirmajā vakarā visvairāk izcēlās Dānijas mūziķi – vispirms Dženija Rosandere (Jenny Rossander), kas pazīsama ar skatuves vārdu Lydmor, bet vēlāk viņa pievienojās Tomasam Hofdingam (Tomas Høffding) jeb Bon Homme, kas ir mūziķa sānsolis no grupas WhoMadeWho. Īpaši labi koncerta noslēgumā izskanēja Rosanderes un Hofdinga kopīgi izpildītā «Daybreaker».

Apgriezienus «Europavox» uzņem otrajā dienā, kad jau pa dienu turpat esošajā parkā pulcējas vietējie jaunieši, nesteidzīgā gaisotnē sagaidot vakara koncertus. Atšķirībā no iepriekšējā gada, laika apstākļi jūnija pirmās nedēļas nogalē ir īpaši vasarīgi (ap +30) un tas vēl vairāk ļauj izbaudīt festivāla norisi.

Otro dienu «Forum Polydôme» hallē atklāj britu dziesminiece no Londonas – Liza Grīna (Liz Green), kuras priekšnesuma laikā tā vien gribētos teleportēties uz kādu nomaļu Anglijas galvaspilsētas pabu, 20. gadsimta sākumā. Arī mūziķes pavadošās grupa sastāva dalībnieki vēlāk, draudzīgās sarunās uz halles kāpnēm, atzīst – šāda mēroga skatuve šim žanram ir par lielu un daudz omulīgāk viņi paši jūtas uzstājoties vietās, kas paredzētas 300 apmeklētājiem.

Arī nākamais koncerts uz «Europavox» lielākās skatuves būtībā ir viena cilvēka izrāde, taču 25 gadus vecajam londonietim Bendžaminam Klementainam (Benjamin Clementine) netrūkst ne ambīciju, ne arī lecīguma. Manuprāt, pozitīvā nozīmē. Viņš no skatuves pavēl «aizvērties» tiem, kuri paralēli Klementaina koncertam sarunājas. Ņemot vērā mūziķa vareno balss diapozonu, maz ticams, ka atsevišķu skatītāju čalas ir būtisks traucēklis koncertam, taču Klementains savu panāk.

Paralēli uz «Club Erasmus» skatuves uzstājas beļģu kvintets «Robbing Millions», kas liek aizdomāties, ka tā ap 2008. gadu varētu izklausīties «Vampire Weekend», kuri mēģina radīt savu versiju par «Dark Side Of The Moon». Lietuviešu kolēģis ir pārliecināts, ka grupa nosaukumu izvēlējusies tā, lai tā izruna pēc iespējas vairāk atgādinātu par Robiju Viljamsu (Robbie Williams). Arī viņu būšana uz skatuves apliecina, ka ar humoru šiem puišiem viss ir kārtībā. Nešaubos, ka arī Robijs Viljamss piekritīs – mūzikā un dzīvē kopumā nevajag sevi uztvert pārāk nopietni.

Beļģu «Robbing Millions» uzstāšanās

FOTO: Publicitātes foto

Vakara galvenais mākslinieks vietējai publikai ir Metjū Šedī (Matthieu Chedid), kurš Francijā ir pazīstams ar skatuves vārdu «M» un, pavisam iespējams, skanējuma ziņā ir tuvākais francūzis britu glemroka grupai «T-Rex». Plusi? Fakts, ka «M» savas dziesmas izpilda franciski un pasniedz tās kopā ar visai iespaidīgu rokšovu. Publika ir sajūsmā jo šis ir viņu rokenrola varonis.

Otrās dienas koncertdzīve noslēdzas neilgi pēc pusnakts un klusībā daudzi jau gatavojas sestdienas vakaram, kas būs liels notikums visā Klermonferāndā – tās iedzīvotājiem ir dota iespēja vērot franču valodā runājošajās valstīs (un ne tikai) par fenomenu kļuvušā popmūziķa Stromae šovu.

Līdz tam gan izdodas redzēt vēl citus «Europavox» mūziķus. Slovāku grupa «Purist», kuras vokālists (vēl viena atsauce uz «Viens pats mājās») vizuāli atgādina Kevina Makalistera lielo brāli Bazu, uzstājas ar indī deju (acīmredzamas ietekmes no «M83») repertuāru, taču jāpiebilst, ka tas noteikti ieinteresētu vairāk ja tiktu izpildīts viņu dzimtajā mēlē. Bonusa punkti par kaverversiju «Tears For Fears» superhitam «Everybody Wants To Rule The World», kas, domās par oriģinālu, vismaz šo rindu autoru spēj aizkustināt vislielākajos skepses brīžos.

Kolektīvs «Purist» ar Kevina Makalistera lielo brāli Bazu

FOTO: Publicitātes foto

Zviedru mūziķe ar skatuves vārdu Elliphant ir vēl viens pierādījums, ka būtībā jebkura meitene ar klēpjdatoru 21.gadsimtā var paveikt lielas lietas un tikt pielīdzināta jau augstāk minētajām M.I.A., kā arī Santigold. Latvijas mūzika dažādības ziņā tikai iegūtu, ja arī te parādītos šāda kalibra izpildītāja ar ne tikai ekscentrisku skatuves tēlu (piemēri ir), bet arī muzikālo pienesumu.

Un, ja vietējā popscēnā pēkšņi atrastos kāds Stromae, tad tas jau būtu nākamais līmenis. Brīdī, kad tika izziņota viņa uzstāšanās, «Europavox» biļetes burtiski izķēra pāris stundu laikā. Ja par mūzikas hameleonu līdz šim ir uzskatīts Deivids Bovijs, tad Stromae pavisam noteikti ir hameleons uz skatuves. Starp citu, internetā cirkulē attēls ar viņa seju, kas līdzinās Bovija albuma «Aladdin Sane» vākam un virs tās ir paraksts «Stromawie», bet sociālajā tīklā «Facebook» Stromae un Bovija fanu skaits ir gandrīz vienāds.

Protams, salīdzināšana ar tādu mūzikas ikonu ir nekorekta, jo muzikāli tas neatšķiras no klasiskā top40 formāta. Tomēr, atrodoties uz skatuves, Stromae ir karalis un publikai atliek vien labsajūtā noelsties par viņa izgājieniem. Te kalsnais puisis demonstrē deju kustības, kuras apskaustu pat Maikls Džeksons, te viņš izdomā visu priekšā pārvilkt zeķes... Kopā ar iespaidīgu pavadošās grupas un gaismu izrādi, tas ir pasaules klases priekšnesums, kura aprakstīšana vārdiem ir laika tērēšana – tas ir jāredz! Jā, nesenie pētījumi varbūt liecina, ka šī brīža popmūzika savā būtībā ir kļuvusi skaļāka un trulāka, bet tur aiz loga ir 21. gadsimts un mūzika vairs nav tikai ausij tīkama skaņa. Tā ir arī izklaide. Un tajā vakarā es izklaidējos vienkārši lieliski.

Aplūko bildes no festivāla šeit

Uz augšu