Maģistrantūras pasniedzēja, kas lekcijās stāsta par privātās dzīves aizkulisēm

FOTO: Shutterstock

Latviskais gēns, kas labas izglītības dēļ ir gatavs kājām doties uz Tērbatu un saslimt ar diloni, saskaroties ar mūsdienu izglītības iestādēm, mirst varoņa nāvē. Pēc studijām vietējā maģistrantūrā jūtos vienkārši apzagta - 2,5 gadi no dzīves un pāris tūkstoši eiro par sliktām emocijām. Pat bērnudārzā ieguvu vairāk zināšanu, augstskolai vienkārši nebija nedz intelektuālā, nedz sociālā kapitāla, ko dot studentiem. Godīgi būtu novākt butaforiskās jaunās mēbeles un bibliotēku, aizstājot to ar vienu lodziņu, kur pieņem naudu un izsniedz diplomus – vēlams, neizkāpjot no mašīnas.

Sāku studijas ļoti motivēta – bija nepieciešama pārkvalifikācija, lai noturētos darba tirgū, un vienkārši tāda daba - patīk mācīties. Veicu izpēti, apmeklējot vairāku augstskolu atvērto durvju dienas un runājot ar esošajiem studentiem. Taču tik krasi kā tūrisma iespaidi atšķiras no emigrācijas pieredzes, skolas reklāmās solītais nesaskanēja jau ar pirmajā semestrī notiekošo. Mēģināju pāriet uz citu augstskolu, lai ar šausmām konstatētu, ka tie paši pasniedzēji figurē vēl 2-3 vietās. Gribētos zināt, vai tiešām šie patiesie notikumi ir tikai mana pieredze vai ierasta prakse Latvijā.

Neviens iesniegtos darbus pat nelasa - pārbaudīts!

Metodoloģija: izlasi pasniedzēja no citu grāmatām apkopoto materiālu un uzraksti atstāstījumu, ko neviens nelasīs (liku vidū teikumus testēšanai), vienkārši tiks izlikta atzīme.

Tas ir kā rakstīt garas vēstules sev, jo komentāru nebūs, tātad arī iespējas kaut ko iemācīties.

Viens uzdevums precīzi atbilda sākumskolas līmenim: izlasīt grāmatu no 4. līdz 17. nodaļai un atstāstīt tās saturu prezentācijas veidā. Visā studiju laikā nenotika neviens forums, seminārs, grupas darbs, diskusija - kaut vai vienkārši interesanta saruna.

Toties neatstājās tā jocīgā sajūta, ka tevi uzskata par idiotu, piemēram, maģistrantūras studentiem izdala papīra formāta ģeogrāfiskās kartes – lai parādītu, kur ir Baltijas jūra un kādas ir valstis ap to,

vai bijusī latviešu valodas skolotāja labo biznesa plānus. Beigšanas darbu vērtēšanā viens cilvēks iedala sev visus amatus: priekšmeta pasniedzējs, komisijas loceklis, darba vadītājs, recenzents, programmas direktors.

Organizatoriskais: nācās piestrādāt studiju daļā, lai kaut cik laikā parādītos mācību plāni vai materiāli. Semestris ilgst četrus mēnešus, pirmajos bija pat astoņi priekšmeti vienlaikus, ja info parādās ar mēneša, divu, trīs nokavēšanos, spriedze, protams, ir tikai studentam.

Cieņa pret studenta laiku, mērķiem vai izaugsmi neeksistē, toties izteikta interese par viņa naudu, pamēģiniet maksājumu nokavēt par vienu dienu.

Lai vairāk nopelnītu, augstskola ir akreditējusi (retorisks jautājums IZM - kā tas bija iespējams?) daudzas studiju programmas, kas varētu būt pieprasītas tirgū, bez profesionālās vai zinātniskās bāzes, to vienkārši procesa laikā kaut kā imitē.

Pasniedzēji, kas pat terminoloģiju nepārzina

Pasniedzēji mierīgi piedāvā citu cilvēku sagatavotus materiālus, terminoloģiju nepārzina, par aktualitātēm neinteresējas. Plānojums haotisks, daudz ūdensgabalu, viens atslēgas priekšmets tika ieplānots semestri vēlāk, šā iemesla dēļ prasības citā priekšmetā nebija skaidras, tātad viss kurss uzreiz muļķi un idioti, par ko publiski tika informēti.

Komunikācija ar vislētākā lielveikala kasieri, kurai gadījusies īpaši slikta diena, ir patīkamāka nekā ar augstskolas administrāciju.

Apbrīnojami, cik dzīvas tiek uzturētas padomju ierēdniecības tradīcijas. Visādi brīnumi, kas ar grūtībām pārvietojas, var ieņemt vadošus amatus un pat iegūt divus doktora grādus bez kripatiņas inteliģences vai pedagoģiskā talanta, lietojot impulsīvas garastāvokļa maiņas kā plānošanas un vērtēšanas pamata instrumentu.

Plaģiāta plaģiāts. Kņada ap plaģiātisma ķeršanas programmām un studentu darbu kvalitāti ir liekulība, ja pasniedzējs var atļauties darīt ko vēlas.

Īpaši izcēlās viena - māca vairākus priekšmetus, tai skaitā ētiku (labi, ka ne ironijas pamatus) pāris augstskolās, bez pieredzes, izpratnes vai izglītības tai jomā.

Kaut kāds grāds ir, piepelnīties vajag, nu tad ar visu, kas palika pāri. Tas nekas, ka citiem tās ir profesijas, var taču no dažām grāmatām sakompilēt prezentāciju un kurss gatavs. Vada arī zinātnisko darbu izstrādi, bet, tā kā neko no tēmas nesaprot, konsultējamiem piedāvā palasīt citu studentu darbus, nelegāli novilktās grāmatas, to visu papildinot ar haotisku stāstu par savām problēmām. Pasniedz arī pretplaģiātisma mācību (zinātniskā darba organizāciju), ko tiešām virtuozi deģenerēja: savu materiālu vietā izdalīja kopijas no citu autoru grāmatām, visa semestra laikā neielika mācību materiālus e-vidē, nenotika paredzētais kontroldarbs un diskusija. Eksāmenā ieradās žēlodamās, ka dabūjusi agri celties, lai izdrukātu studentu referātus, cik sapratu, tā piekusa, ka izlasīt nespēja.

Pastāstīja par personiskās dzīves jaunumiem un izlika atzīmes – kas to zina, pēc kādiem kritērijiem.

Šinī gadījumā mācību maksa būtu uzskatāma par ziedojumu, cerot, ka tas beidzot tiks izmantots ārstnieciskos nolūkos.

Gājām arī sūdzēties pie rektores, kur saņēmām norādi: «Jūs taču esat līderību mācījušās (pie viņas pašas), nu tad ziniet, ka hierarhijai jāpakļaujas!» Ja galvai ir tāda konceptuāli ačgārna izpratne, ka līderis veidojas no pakļaušanās citiem, ko var gribēt no pasniedzējiem?

Sajūta, ka augstskolās strādā tie, kas nekur citur vairs netiek pieņemti. Bet tā taču nav, vai ne?

Ar mīļumu un siltumu sirdī atcerējos visas savas iepriekšējās mācību iestādes, kur zināšanas bija vērtība. Īpašs paldies YouTube par iespēju klausīties lieliskas lekcijas no pasaules labākajām augstskolām. Tagad es vairs nebrīnos, ka šādi izglītoti Latvijas cilvēki ir gatavi noticēt ikvienam lopu dakterim, kurš vienā naktī pārvērties par astrologu. Radoši kritiskā domāšana, klasiķu vārdiem runājot, joprojām ir pašu slīcēju rokās.

Uz augšu